Slavenības
2023. gada 25. oktobris, 04:48

Leģendārās komēdijas "Kaukāza gūstekne" skaistule pārvērtusies līdz nepazīšanai — ne jau ārēji

Jauns.lv

Daudzi ir savulaik redzējuši vienu no slavenākajām padomju laika kinokomēdijām “Kaukāza gūstekne”, un tās galvenā varone ne vienam vien sagrozīja galvu ar savu skaistumu. Diemžēl laika zobs nav saudzējis kaut ko vairāk nekā skaistās aktrises izskatu.

76 gadus vecā Nataļja Varļeja nu ir kļuvusi par Krievijas kara atbalstītāju, atkārtojot "astoņu gadu" mantru par Ukrainas agresiju pret krieviem, kopš bērnības kultivēto naidu prt krieviem.

“Es uzskatu, ka Donbass visus astoņus gadus lūdza, lai to aizstāvētu. Es atceros, kā viņi kliedza: “Krievija! Krievija!”. Un Krima iestājās, bet Donbass palika nomaļus…,” viņa izteicās sarunā ar Vjačeslavu Manučarovu "YouTube" šovā "Empatija Manuči" (Эмпатия Манучи), ka jau 2014. gadā aizbraukusi uz turieni un sapratusi, kādi ukraiņu nacisti ir briesmoņi. “Es ieraudzīju sagrautus ciemus, puišus autobusā ar automātiem, tur es pirmo reizi uzzināju vārdu “ukrops” [ukraiņu nicīga iesauka krievu sabiedrībā — red.]. Iepazinos ar vietējo meiteni, un viņa man teica, ka viņas puisis var drīz aizbraukt karot, jo “ukropi” atkal sarīkos kaut kādu provokāciju.”

Varļeja tā arī nesaprot, kā ukraiņi varēja 2014. gadā izjust nepatiku pret Krieviju pēc Krimas aneksijas un uzsāktā asiņainā kara Donbasā. Viņas labākā draudzene savulaik bija tieši no Kijivas, un kad 2014. gada 8. maijā viņa piezvanīja draudzenei, lai apsveiktu dzimšanas dienā un uzaicinātu ciemos uz Maskavu, viņa esot atbildējusi, ka “nekad dzīvē es uz to nolādēto valsti nebraukšu”. “Un viņa to saka kā robots,” aktrise ir neizpratnes pilna. “Un es sapratu, ka viss. Gudrs, talantīgs, visu saprotošs cilvēks, viņai kaut kāda skrūvīte pagriezta, nu kā hipnoze.”

Viņa pažēlojās, kā Ukrainā vajā pareizticīgo baznīcu, kā tur plaukst pasaules ignorētais antikristietisms, kā naids pret krieviem piesātinājis pilnīgi visas ukraiņu dzīves jomas.

Intervētājs tādā līdzjūtīgā tonī "viņi tagad runā, ka mēs viņiem uzbrukām", uz ko Varleja atcērt: "Bet tas, ka viņi astoņus gadus mauca pa savējiem, pa pašu pilsoņiem, pie tam krieviem? "Slaktēt krieveļus!". Tā viņiem mazi bērni saka. "Es slaktēšu krieveļus" [viņa paķēmojas bērna balstiņā - red.], un tas tiek ieaudzināts no pašas bērnības, un tas ir briesmīgi."

Savukārt emigranti saglabājuši nacistiskus uzskatus, pat kādreizējā prezidenta Viktora Juščenko sieva kanādiete atnesusi naidu pret Krieviju, un tagad Ukrainā pārrakstot vēsturi un nez kādēļ uzskata, ka viņu vēstures izpratne ir pareiza.

Bet “speciālā militārā operācija” ir vajadzīga, lai atjaunotu taisnīgumu, aizstāvētu pašu Krievijas būtību un pastāvēšanu, ticību, kā arī krievu nākotni.

"No kurienes šis mākslīgi uzbarotais naids? Kopīgas saknes, kopīga valoda, kopīga vēsture, kopīga uzvara Lielajā Tēvijas karā?!? Kas notiek? Kādēļ tā apziņa sagriezās otrādi?" Varļeja ir neizpratnē. 

Varļeja neaizmirsa norādīt, ka “ukraiņu režīms” izmanto tādas pašas metodes kā Izraēla pret Gazas joslai — pietiekot salīdzināt ar ilggadējo ūdens un elektrības blokādi pret Krimu un Donbasu. Viņa norādīja, ka neba velti tādi “nodevēji” kā Andrejs Makarevičs un Maksims Galkins, kuri pameta Krieviju, jo nespēja palikt ar kaimiņiem karojošā valstī, pārcēlušies tieši uz Izraēlu, kas karo ar kaimiņiem visu savu pastāvēšanas laiku.

Un vispār, viņasprāt, lielāki Krievijas nodevēji bija pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs un pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, kuri sagrāva Padomju Savienību un pakļāvās Rietumu viltus solījumiem par mīlestību un draudzību. Viņi “sagrāva mūsu armiju, iznīcināja raķetes, ieročus, slēdza mūsu rūpnīcas”.