Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Režisore Indra Roga: "Es nezinu gandrīz nevienu kultūras cilvēku, kurš nedzīvotu pusbadā"

Intervijas
2023. gada 10. decembrī 06:57 2023. gada 10. decembrī 06:57
  Rimants Ziedonis | "Patiesā Dzīve"
"Mēs mākam smuki runāt, bet darbi liecina par pretējo. Statistiski, ja saskaitām to biezo galu un vidējo, varbūt izskatās labi. Bet nu jau arī vidusslānis grimst nabadzībā," saka režisore Indra Roga. Šajā sarunā - par kultūras darbinieku ikdienu Latvijā, režisoru Mihailu Gruzdovu un jauno izrādi.

Indra Roga, aktrise un režisore. Cilvēks, kas līdz ausīm ir teātra pasaulē. Asociētā profesore Latvijas Kultūras akadēmijā, audzina jaunos skatuves cilvēkus. Daudz strādājusi un daudz strādā. Ja sāktu uzskaitīt viņas lomas, iestudētās lugas un saņemtos apbalvojumus, priekšvārds iznāktu garāks par interviju. Indras dzīvesbiedrs bija režisors Mihails Gruzdovs.


Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 1. decembrī notika Indras Rogas iestudētās Frīdriha Dirrenmata lugas Vecās dāmas vizīte pirmizrāde. "Patiesā Dzīve" ar režisori tikās īsi pirms pirmizrādes.

Izrāde ir kaut kas savdabīgs, izrādes trupā ir krievi, latvieši, argentīnieši, baltkrievi, ķīnieši. Tāds ir Čehova teātris – daudzveidīgs, temperamentīgs, enerģētiski spēcīgs, viens no profesionālākajiem Latvijas teātriem. Drīz sagaidīsim arī Indras Rogas jauno grāmatu Trejādības. Tās būs par visām trim viņas darba līnijām – aktrises profesiju, režisores gaitām un darbu ar studentiem.

Foto: Rojs Maizītis / Rīgas Viļņi

Sabiedrības anonīmais spēks

Jums jau ir piepildījums, gandarījums aktrises karjerā, vairāk nekā 50 lomu teātrī, lomas kino. Kādēļ tāds lēmums – aiziet režijas sliedēs?

Tas ir tikai loģiski. Ja tev ir izveidojušās tuvas attiecības ar profesiju, tad gribas iet dziļāk un vēl dziļāk. Pārbaudīt robežas, cik tālu tu vari vilkt. Ko vari vēl izdarīt, pacelt. Droši vien bail no rutīnas, jo tādi mēs, aktieri, esam – vajag spēlēt un spēlēties visu laiku. Tas bija likumsakarīgi, režija bija paralēli aktrises darbam.

Bet patlaban tas īpatsvars ir vairāk uz režiju.

Jā, jā. Man tagad negribētos to procesu, kad man jāģērbjas, jāiet noteiktā brīdī uz skatuves spēlēt. Režisora brīvība ir smagāka, tomēr lielāka. Tu izdari, atdod un tad vari perēt kaut ko jaunu. Aktierim dzīve turpinās tajā sagatavotajā procesā. Droši vien tas ir atkarīgs no lomas, komandas un potenciāla – ko vēl var darīt. Kino man tai ziņā labāk patīk – izdarīji, un viss.

Neko vairs nevar mainīt.

Neko vairs nevar labot, bet kino ir cita garoziņa.

Kā jūs, jauns meitentiņš, līdz teātra ceļam vispār nonācāt? No kurienes tie impulsi?

Man grūti teikt, tieši no kurienes, bet mamma spēlēja Jelgavas tautas teātrī. Arī Baibiņu Pūt, vējiņos. Un mana vecmammiņa bija tautas teātra režisore. Varbūt kaut kas gēnos bija, ka tā godkāre aiztrieca līdz skatuvei.

Varbūt jums dzimtā ir kāds artistisks, runīgs, atraktīvs onkulis?

Tēva tēvs arī nodarbojās ar tādām lietām – aizsargu orķestrī spēlējis, tēlojis arī Lāčplēsi. Mammas dzimtā mums ir stipri daudz mūziķu, tēta dzimtā ir mākslinieki. Tas viss ir savienojies teātrī, kur ir sakars gan ar mūziku, gan ar vizuālo mākslu.

Par jauno izrādi. Čehova teātrī 1. decembrī būs jūsu režisētā Frīdriha Dirrenmata lugas Vecās dāmas vizīte pirmizrāde. Šī izrāde ir bijusi arī Liepājas teātrī. Kāpēc tāda izvēle?

Manuprāt, šai lugai tagad ir īstais laiks. Jo Dirrenmats uzdod ļoti daudz jautājumu, uz kuriem ir grūti atrast atbildes. Es neapšaubāmi saskatu paralēles ar šodienu. Konflikti, kari. Viens no jautājumiem, ko šī luga uzdod, – vai kādam ir jāatbild par izpostītu dzīvi? Arī par tā saukto taisnīgumu. Manuprāt, taisnīguma tēma pašlaik ir ļoti svarīga. Luga neatbild uz jautājumiem, kā ir pareizi. Vai vecās kundzes atriebšanās dod kaut kādu saldumu? Būtībā jau nedod neko. Bet tās dzīves ir izpostītas. 

Vēl viena tēma, kas mani tur ļoti interesē, ir sabiedrības anonīmais spēks. Mēs sakām – sabiedrība grib, sabiedrība pieprasa. Kas tas vispār ir – sabiedrība? Kad parunājies ar atsevišķiem cilvēkiem, tā nemaz nešķiet. Taču ir kaut kāds mistisks dzīvs organisms – sabiedrības viedoklis. Ar kuru var veiksmīgi manipulēt. Tas ir baiss, jo anonīms. Ja mēs parunājam individuāli, tie cilvēki teiks – nē, es tā nedomāju, es tā negribu. Bet tā anonimitāte pieļauj... Jēdziens sabiedrība ļauj it kā paslēpties un izdarīt to, kas jāizdara. Tā lugā izdara tās pilsētiņas cilvēki – neviens negrib nogalināt, bet sabiedrība it kā grib.

Kādus cilvēkus vajag, tādi arī uzrodas

Izrāde būs klasiska, vai arī tajā būs stilizācijas?

To mēs vēl nezinām, stils piedzimst. Stilizācijas var uztaisīt, bet parasti es to nedaru. Mēs tomēr meklējam savu stilu. Vai nu tas stils piedzimst, vai nepiedzimst. Tas nebūs reālpsiholoģiskais Staņislavska teātris, tas nebūs arī Brehta pilnīga atsvešinājuma teātris, tas būs kaut kas pa vidu, ko sauc par Dirrenmatu. Būs vai nu smieklīgi, vai traģiski, vai abējādi. Kā rakstījis pats Dirrenmats, tā ir “ļauna luga”. Ļauna, bet, no otras puses, smieklīga. Dāma piedāvā pilsētai miljardu, pusi no tā viņa atdod pilsētas labklājībai, pusi izdala iedzīvotājiem. Pilsētiņā dzīvo piecsimt cilvēku, tas nozīmē – katrs no viņiem saņems miljonu. Diezgan daudz cilvēku, atklājuši, ko viņi spēj izdarīt ar miljonu, pārsteigtu paši sevi, neraugoties uz to, ka viņiem ir ideāli un piemīt humānisms.

Galveno lomu spēlēs teātra direktore Dana Bjorka. Tas tomēr ir savdabīgi, ka menedžeris spēlē galveno lomu.

Jā, Dana ir mana un Mihaila Gruzdova bijusī studente, mēs pēc studijām nevienā darbā neesam satikušās, tāpēc bija interesanti. Dana ir ļoti spēcīga aktrise, mēģinājumos viņa mani nepārtraukti pārsteidz, esmu priecīga, ka viņa pieņēma šo lomu. Pirms kāda laika viņa brīnišķīgi nospēlēja Elizabeti. 

Foto: Rojs Maizītis

Un kas ir Mariano Kronopio?

Viņš ir cirka mākslinieks no Argentīnas.

Jūs tādu metodiski piemeklējāt?

Reizēm tā gadās – kādus cilvēkus vajag, tādi arī uzrodas. Viņš spēlēs vienu no gangsteriem. Mums vispār izrādē būs daudznacionāls ansamblis – gan latvieši, gan krievi, gan baltkrievi, gan ķīnieši, gan argentīnieši. Mēs gribam to krāsaino paleti veiksmīgi izmantot.

Čehova teātris jau sen ir fundamentāla parādība arī latviešu kultūrā, bet kā jūs raksturotu šī teātra vietu Latvijā šodienas kultūras kontekstā? Ar ko šis teātris ir specifiski spēcīgs?

Šis teātris ir vecākais Latvijā. Te ir ļoti krāsaina trupa. Ja man jāsalīdzina šī teātra aktieri ar citu teātru trupām, viņi ir ļoti aktīvi un radoši, galvenais – aktierus ar viņu tempu noturēt uz ceļa. Viņi strādā ļoti ātri. Šis ir stingri profesionāls teātris. Un tam ir jābūt savai vietai Latvijā.

Tagad ir visa šī situācija ar Krieviju. Kāpēc vajadzētu izmest miskastē Čehovu, Bulgakovu? Viņi ir brīnišķīgi klasiķi, kuriem nav nekāda sakara ar to, kas notiek tagad. Tieši otrādi – Bulgakovs un Pasternaks ir vērsušies pret to. Teiksim tā – mums nevajadzētu tik neapdomīgi attiekties pret klasikas vērtībām.  

Kādā intervijā esat teikusi, ka cenšaties norobežoties no tā, kas traucē būt normālam. Jums tas izdodas? Kas vispār visbiežāk traucē būt normālam?

Es tagad neatceros kontekstu, kādā esmu to teikusi. Kas traucē? Patlaban ir ļoti smaga dzīve. Varbūt es pārspīlēju. Jā, tā taisnības tēma man nedod miera. Es dažreiz kā Dostojevska Katerina Ivanovna esmu gatava izskriet uz ielas un meklēt taisnību, jo kaut kur taču tai jābūt. Lai gan ļoti labi apzinos, ka dzīve var nebūt taisnīga ne pret vienu. Kādam iet labāk, kādam sliktāk, bet, kopš aizgāja mans vīrs, es sāku izprast, cik šajā zemē esmu vērta pati.

Iespējams, jums ir apnikuši jautājumi par vīru, tomēr viens jautājums man ir – ko jūs viens otram esat devuši, kā viens otru bagātinājuši?

Ziniet, tādam zinātniekam Smirnovam ir grāmata par Venēciju. Un tur viņš rakstīja – viens plus viens nav divi, viens plus viens ir viens. Tā būtu mana atbilde. Viens plus viens ir viens, jo cilvēki, atrodot viens otru, ir viens, nevis divi. Tāpēc man būs grūti sadalīt, ko esmu devusi viņam, ko viņš man. Mums bija viena dzīve, mēs bijām viens.

Jums ar vīru bija kopīgas intereses. Vai jūs kā režisori esat pavirzījuši viens otru, piesvieduši idejas, pārrunājuši darbus?

Nē. Bet, kamēr es vēl studēju, tā bija. Gruzdovs bija izcils pedagogs, tuvu ģenialitātei. Viņš bija gan provokatīvs, gan gudrs un mīlošs. Vienmēr, kad viņš strādāja ar studentiem un režisoriem, viņš sekoja tam, kur students pats iet. Tas attiecās arī uz mani.

Gruzdovs īpaši nemainīja to studenta gājienu, tikai nedaudz pabīdīja, vienkārši pateica – ja tu gribi dabūt to, tev ir jādara tas. Viņš palīdzēja piedzimt. Viņam bija salīdzinājums, ka studenti ir dzemdētājas, bet skolotāji – vecmātes. Aptuveni tā. Bet mēs neesam viens otru ietekmējuši ideju izvēlē vai kādā skatuves risinājumu izvēlē. Jā, man bija svarīgi, ka viņš atnāk uz kādu manu mēģinājumu un ar svaigu uztveri pasaka kaut ko jaunu. Mums, režisoriem, ir bagāta iztēle, mēs mēdzam piedomāt klāt to, kā nav. Iemācīties reāli domāt un sabalansēt to ar savu iztēli – arī tas ir vesels režijas skolas jautājums.

Ar vīru režisoru Mihailu Gruzdovu. (Foto: Mārtiņš Ziders/ izdevniecība "Rīgas Viļņi")

Es nezinu, kurp bēgt

Vēl kādā intervijā jūs esat lietojusi formulējumu “apiet ap stūri”. Konteksts bija tāds, ka cilvēkam ir mazliet bail paskatīties, kas būs aiz tā stūra.

Cilvēkus vienmēr biedē pārmaiņas. Mums ir raksturīgi vienmēr visu nostabilizēt.  Tagad ir tā, un vairs nekas nemainīsies. Nav nemaz tik vienkārši aptvert, ka vienīgais nemainīgais lielums ir tas, ka dzīve ir mainīga. Viss mainās nepārtraukti, katru minūti. Un tad pienāk brīdis, kad tu redzi – nu gan ir kārtīgi sakrājies, nupat kaut kas pamatīgi mainās! Un mūs biedē, kas tur tālāk būs. Mani arī tas biedē.

Tas ir arī impulss. Ziņkāre, kas tur, aiz tā stūra, būs. Ir jāpalūr... Šī luga arī būs paskatīšanās ap stūri? Jūs tajā mēģināt kādus jaunus gājienus?

Katra luga jau ir jaunums. Man šoreiz jaunums ir tas, ka strādāju ar aktieriem, kurus nepazīstu. Katrs aktieris ir pieradis strādāt citādi, tas jāņem vērā. Bet tas nav nekas traks, jāstrādā ar to, kas ir un kā ir. Ir pagājis ilgāks laiks, kopš neesmu strādājusi uz lielās skatuves ar lieliem inscenējumiem; esmu intensīvi strādājusi ar studentiem, tad iestudējumi notiek no skolas viedokļa. Uz lielās skatuves tā nevar atļauties, uzreiz jānāk ar savu redzējumu, nevis tas jāizkristalizē kopā ar aktieriem.

Jūs esat arī lietojusi formulējumu “inteliģentā peldēšana” – ironiskā nozīmē. Tā doma, ja pareizi saprotu, ir tāda, ka nevar vienmēr inteliģenti čivināt, ir jāspēj arī uzsist galdā dūri. Vai jūs mēdzat kā cilvēks vai režisors uzsist dūri galdā?

Droši vien ir bijuši gadījumi.

Kad aktieri ir slinki, nesaprot, ņerkst...

Jā, process ir jātur savās rokās. Ja tu gribi to kuģi kaut kur aizvest, pašplūsmu nevar pieļaut. Ir termiņi, un līdz beigām ir jānonāk. Jāveido stratēģija, kā tu tiksi līdz galam. Kādreiz to stingrību vajag. Arī studentiem sākumā vajag stingrību.

Jums ir bijis padomā arī kāds cits ceļš? Esat izteikusies, ka “gribēju aizbēgt no šausmām, ko nozīmē teātris”. Vai jums patiesi ir bijusi doma mest teātrim mieru? Kur jūs bēgtu?

Nezinu. Tāpēc jau nekur neesmu aizbēgusi, ka nezinu, kurp bēgt… Kad vēl mācījos pamatskolā, darbojos Jelgavas teātrī, tomēr teātra pasaulē esmu nejaušības dēļ – uz kinoaktieru studiju mani aizveda draudzene. Man tādas domas nebija. Draudzeni neuzņēma, mani uzņēma, bet tālāk jau es ar to inficējos.

Ar to sākās.

Ar to sākās. Aktiera profesija ir ļoti paģēroša un nežēlīga.

No aktieriem vairākkārt dzirdēts, ka viņi ir tuvu tam, lai ietu prom no teātra. Kas teātrī rada to smagumu?

Pārslodze. Slodze, nervu slodze, ko prasa sagatavošanās lomai. Tad – atdeve. To gandarījuma darbu nemaz nav tik daudz, lielu daļu lomu nākas vienkārši atstrādāt, jo tev tās nav emocionāli tuvas. Tev nav laika ģimenei, bērniem, tev nav laika nekam. Tu desmitos rītā sāc un desmitos vakarā beidz. Varbūt pa dienu ir brīva stundiņa vai divas, bet tev nav brīvdienu kā citiem cilvēkiem. Bet to mēs paši gribējām. 

Droši vien pietiekami resursi netiek ieguldīti arī radošā organisma atjaunošanā. Piemēram, Ojārs Rubenis, būdams Nacionālā teātra direktors, organizēja braucienus uz ārzemēm, lai paskatītos izrādes, pavērotu, kā tur teātri strādā. Mums bija iespēja piedzīvot kaut ko jaunu, uzlādēties. Ja tu sēdi tikai savā teātrī, ar laiku tas kļūst destruktīvi un iznīcinoši. Bet, lai tu spētu sniegt kaut ko pilnvērtīgu, ir vajadzīga tieši tā pabarošana, uzpildīšanās. Ja aktieriem tādas uzpildīšanās pietrūkst, viņi atkārtojas un atkārtojas. Atkal jāmīl, atkal jādur, atkal jābūt greizsirdīgam… Viss ir atkal. Ja aktierim aptrūkstas tās barības no dzīves, viņam aptrūkstas arī enerģijas. Budisti ir teikuši – ja tev vairs nav enerģijas, bet laiks vēl ir atlicis, tu vari tikai veģetēt. Lielākā prasme ir panākt, lai enerģija un laiks dejotu pārī. 

Īstā māksla un pārejošie notikumi

Kāds ir jūsu tuvinieku loks?

Meita, protams, tētis un mamma, dēls, vedekliņa. Mēs gan netiekamies īpaši bieži, neiznāk laika – darbs aizņem divpadsmit stundas dienā.

Vai ir kādas kopāsanākšanas tradīcijas?

Ir. Pēdējoreiz tāda sanākšana mums bija septembrī. Ģimene – vecāki, māsa, brālis, mazmeita, kuru arī gribētos redzēt biežāk.

Un to nepieļauj teātris?

Es labprāt strādātu vienā darbavietā, bet nezinu, vai cilvēki, kas darbojas manā slānī, var atļauties strādāt tikai vienā darbā. Tā mūsu valstī ir problēma.

Rakstniecībā ir līdzīgi – ļoti maz rakstnieku var atļauties tikai rakstīt. Ja lielo valodu rakstnieki izdod grāmatu un to kaut cik pērk, rakstnieks var nopirkt vienu māju Kalifornijā un vēl vienu pie Londonas. Te tas neiet krastā. Līdzīgi ir ar medijiem.

Es esmu dusmīga. Nezinu, vai to vajadzētu rakstīt, bet – vai profesoram vajadzētu spēt izdzīvot ar savu algu?

Vajadzētu gan.

Bet tā nav!

Nupat publiski parādījās Sanda Voldiņa raksts par mītu, ka Latvijā esot vislabāk finansētā kultūra Eiropā. Izrādās, mūsu kultūras budžetā ieskaitītas arī tādas pozīcijas kā Finanšu ministrijas, Saeimas, Ministru kabineta ēku, robežpunktu un citos objektu renovācija un būvniecība. Tad jau tas kultūras budžets izskatās diezgan labi.

Es nezinu gandrīz nevienu kultūras cilvēku, kurš nedzīvotu pusbadā. Un tam pretī ir šis liekulīgais sauklis – mūsu vērtība ir cilvēks! Mēs mākam smuki runāt, bet darbi liecina par pretējo. Statistiski, ja saskaitām to biezo galu un vidējo, varbūt izskatās labi. Bet nu jau arī vidusslānis grimst nabadzībā.

Vidusslāņa Latvijā gandrīz nav.

Manuprāt, es nemaz vairs nepiederu pie vidusslāņa. Nebūtu jau nekādu problēmu, ja to varētu izturēt, – tā es strādāju trīsdesmit gadu. Bet cik ilgi var vilkt?

Kādi jūsu dzīvē bijuši skaistie kulminācijas brīži?

Tie ir vienkārši, kā lielākajai daļai cilvēku. Piedzimst dēls, piedzimst meita, bērni apprecas – tā ir īstā māksla. Citi notikumi ir pārejoši. Darba uzvaras vai kritieni... Kā Čehovs raksta Kaijā – nu, paslavēs tevi, trīs dienas būs labs garastāvoklis, nolamās, tad atkal trīs dienas būs slikts. Protams, panākumus gribas, mēs teātrī esam šausmīgi godkārīgi.

Nu, jūs jau mierā laikam neliksieties nekad. Jums taču ir vēl arī studenti. Vai visu izdodas savienot?

Tāpēc jau ir tās divpadsmit stundas dienā. Tagad ir jauns aktieru un režisoru kurss – tā ir atbildība uz četriem gadiem. Šis ir jau ceturtais kurss, ar kuru es strādāju. Pirmie trīs bija kopā ar Gruzdovu.

Un no kurienes nāca pedagoģijas impulss?

Tas izveidojās maģistrantūrā ar Dailes astoto studiju. Tas tā dabiski turpinājās, un nu jau pedagoģijā aizvadīti deviņpadsmit gadi. Sēdēju un mācījos to pedagoģiju no rokas – kā Gruzdova asistente. Pedagoģija ir aicinājums – tu redzi, kā jaunieši nostājas uz kājām, sāk domāt paši ar savu galvu. Tā enerģija ir fantastiska! Tieši tur es arī sajūtu to abpusējo enerģijas apmaiņu. Teātrī ne vienmēr, bet ar studentiem – vienmēr. Tie ir jauni cilvēki, kuriem priekšā ir visa dzīve. Viņiem jāiedod tas, kas viņiem būs vajadzīgs, – amata rīki, prasmes. Tas ir vajadzīgs teātra nākotnei.

Jūs darbojaties režijā un pedagoģijā. Vai varam gaidīt vēl kaut ko?

Es izdošu grāmatu par profesiju. Grāmata jau ir uzrakstīta, tajā ir trīs līnijas – aktiermāksla, pedagoģija un režija.

Kāds ir nosaukums?

Trejādības.

Kad jaunais iestudējums būs pabeigts, kas notiks tālāk?

Tālāk būs studenti. Nākamajā rudenī Nacionālajā teātrī varētu veidoties jauns darbs. Jaunībā varēju pacelt četras izrādes gadā, bet tagad tik daudz strādāt neraujos, jo manai meitai vēl ir vajadzīga mamma.

Saistītās ziņas

FOTO: cilvēki atvadās no režisora Mihaila Gruzdova
Skat, kā izaugusi teātra meistaru Indras Rogas un Mihaila Gruzdova meita Marta Marija
FOTO: Čehova teātrī nosvin Indras Rogas iestudējuma "Vecās dāmas vizīte" pirmizrādi

Citi šobrīd lasa

Sievietei ir laimīga kopdzīve ar ideālu vīru, bet viņa krāpj viņu ar bravūrīgu baikeri. Kāpēc?
"Slava Krievijai, nāvi banderiešiem!": Austrālijā ērti iekārtojies Ukrainas armijas virspavēlnieka audžudēls plātās ar "Z" krekliņu 6
Viļņā meklē 13 gadu veco Medu; policija lūdz šo nesalīdzināt ar meitenes nolaupīšanu Kauņā