FOTO: Ādažos novērots īsts dabas brīnums - ļoti reti sastopams dambriedis
Ataru ciemā, Ādažos, savvaļas dabas fotogrāfs novērojis īstu dabas brīnumu - dambrieža mazuli, kura kažoks iekrāsojies gaiši bēšos toņos. Dabas aizsardzības biedrība "Wildlife Trusts" norāda, ka šāds briedis ir arkārtīgi reti sastopams - brieži ar šādu kažoka krāsojumu novēroti mazāk nekā 1 procentā briežu populācijas.
"Kas par neticamu brīnumu - Ataru apmetnes vidū pamanīju baltu dambriedi. Šo ganāmpulku satiku uz ceļa pie ciema, bet viņi steidzās no manis bēgt uz meža pusi, un diemžēl nepaspēju viņus iemūžināt foto. Centos briežu baram sekot, tomēr viņi izrādījās par mani ātrāki," par savu saskarsmi ar neparasto ganāmpulku vēsta fotogrāfs Dmitrijs Mihejevs.
"Tomēr nākamajā rītā man izdevās baru atrast, un uzņemt arī pāris kadrus - tas tā, lai citi noticētu tam, ko saku. Noprotu, ka tas ir leicisms - mutācija, kas dzīvniekiem izraisa daļēju kažoka pigmenta zudumu. Šī mutācija dzīvniekiem var izpausties daļēji - kā atsevišķi pigmenti uz kažoka vai pilnīgi. Tomēr leicisma gadījumā nekad nav novērotas acu pigmentācijas izmaiņas," skaidro fotogrāfs.
Līdzīgu gadījumu iedzīvotāji bija iemūžinājuši arī 2020. gadā, kad Viļakas novada mežos tika uziets līdzīgas pigmentācijas alnis.Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš norādīja, ka "daudzi šādus dzīvniekus var uzskatīt par albīniem, tomēr šada teorija ir apšaubāma, ja dzīvnieka ķermenis iekrāsots citā, bēšā krāsā".
"Ir iespējamas situācijas, kad tumšais pigments neizstrādājas daļēji un to aizstāj gaišie pigmenti. Šādos gadījumos dzīvnieku kažoks var iekrāsoties dzeltenīgs un bāls. Šādi dzīvnieki dabā sastopami reti, tomēr tas nav albīnisms, to sauc par leicismu," norāda Ozoliņš.
Latvijā dambrieži ir ievesti dzīvnieki
Sākot no 18. gadsimta beigām, arī Latvijā tika ievesti dambrieži. Tie tika audzēti īpašos briežu dārzos, kuri 20. gadsimtā izzuda, bet 21. gadsimta sākumā briežu dārzu attīstība Latvijā ir atkal atsākusies. Savvaļā Latvijas apstākļos dambriedis stabili neiedzīvojas. Ir liecības, ka 19. gadsimtā vairākās vietās Kurzemē dambrieži ir izkļuvuši savvaļā un Piltenes, Ēdoles mežos nelielā skaitā saglabājās līdz pat 1937. gadam. Pēc Otrā Pasaules kara bija mēģinājumi dambriežus aklimatizēt Talsu MRS Andumu mežniecībā, bet nesekmīgi. Dambrieži 1974.–1975. gadā tika ievesti arī Dzelzāmura mežniecībā. Taču turpmāko trīs gadu laikā ievestie dzīvnieki pakāpeniski izzuda.
Kā minēts dabas novērojumu vietnē "Redzēt.lv", "dambriežiem ir liela dažādība kažoka krāsu variācijām, bet galvenās ir četras. Pirmā ir rudi brūna vai kastaņbrūna ar baltiem plankumiem vasarā, bet ziemā kažoks kļūst daudz tumšāks un raibumi izzūd. Ap asti gaišs laukums, kas ierāmēts ar melnu, aste gaiša, gandrīz balta, ar melnu garensvītru. Otrā valdošā krāsa arī ir brūna, bet raibumi ir košāki, kontrastējošāki, tie ziemas periodā saglabājas un spilgti izceļas uz tumši brūnā kažoka. Ap astes gaišo laukumu šīs grupas dambriežiem nav melnā ierāmējuma. Trešā grupa ir tumši brūna, gandrīz melna. Vasaru un ziemu kažokam ir tumšs pelēkbrūns tonis, kas dažiem indivīdiem var būt pilnīgi melns. Šiem dambriežiem nav balto raibumu un gaišā laukuma ap asti. Pēdējā lielā grupa ir gaišie, gandrīz baltie dambrieži, bez raibumiem. Mazuļiem kažoki ir gaišā, krēmīgā krāsā, bet dambriežiem pieaugot, tie kļūst balti, īpaši ziemā kažoki ir ļoti gaiši, tomēr šīs grupas dambriežiem ir tumšas acis un deguns un tie nav albīni".
Visbiežāk sastopami pirmās grupas dambrieži, tādēļ šo krāsu mēdz saukt par dambriežu parasto kažoka krāsu, arī otrās grupas īpatņi ir sastopami samērā bieži. Retāk par pirmajām divām grupām var satikt melnos dambriežus un vēl retāk baltos.
