Bijušais Rīgas mērs Gundars Bojārs bērna kopšanas atvaļinājumā saraksta grāmatu

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Gundars Bojārs teic, ka ceļojumu apraksti jeb sagataves jau bijušas, tāpēc grāmatas tapšanas process viņam aizņēmis pusotru mēnesi: “Īsa formāta sižetus par saviem piedzīvojumiem jau biju veidojis "Facebook" profilā, vajadzēja tikai tos apkopot. Un pusi grāmatas vajadzēja uzrakstīt. Tā kā mums ir mazi bērni un abi ar sievu esam gana aizņemti, tad grāmatu rakstīju pa naktīm.”

Gundars un Alīna pēc gadu ilgas draudzības apprecējās 2020. gadā, abu laulībā dzimuši divi bērni. Alīna apstiprina, ka vīram grāmatas rakstīšanas laikā bijusi iedvesmas avots: “Man ir prieks, ka es tāda varu būt. Nezinu, kā vīrs to visu dabū gatavu, bet viņš vienmēr visu paspēj izdarīt.” Alīna, atceroties grāmatas tapšanas procesu, pastāsta, ka tikai tad, kad kuplā ģimene un pašas jaunākās atvases – dēls Gabriels (5 mēneši), meita Klaudija Emma (2,5 gadi) –, kā arī meitas Nadīna (10 gadi) un Lūcija (16 gadi) (abu bērni no iepriekšējām attiecībām) bija sabučotas un devušās pie miera, Gundars gāja uz savu darba kabinetu un ķērās pie grāmatas rakstīšanas.

Kas vilina doties grūtību pilnos ceļojumos?

Atbildot uz jautājumu, kurā brīdī viņš kļuva par kaislīgu un aizrautīgu ceļotāju, Gundars Bojārs stāsta, ka iepazīt pasauli un ceļot viņam vienmēr ir paticis. Taču nekad nav sajūsminājušas oficiālas ekskursijas, viesnīcas un kūrorti.

Beidzamo gadu laikā Bojārs arvien biežāk dodas ekstrēmos ceļojumos, kāpj kalnos un pārvar dažādas grūtības. Parasti šādā ceļojumā dodas viens, bez ģimenes, reizi gadā, kad ir prom no mājām aptuveni mēnesi. Taujāts, kas viņu vilina piedzīvot arvien jaunus braucienus, Bojārs uzskaita: “Kaut kas svaigs un neredzēts, jauna kultūra un cilvēki, negaidītas situācijas un arī grūtības, sniegs, ledus un putenis.”

Bojāra jaunajā grāmatā "Nazis, Zirgs un Brīvība jeb Buena Onda!" ir aprakstīta Argentīna, Peru un mazliet Zviedrija, kur arī sākās viņa lielā interese par jaunu zemju iepazīšanu. “Zviedrijā pa ziemeļtundru izgāju astoņas dienas viens pats. Tad vairākus gadus braucu tieši uz šo vietu. Un pēc tam jau izdomāju doties uz Latīņameriku, kas ir viskrāšņākā,” viņš piebilst. Lai arī Bojārs labprāt tālajos ceļojumos dodas viens, kas ir kā meditācija un īpašs izaicinājums, beidzamā laikā viņam pievienojas domubiedri, kas arī grib iepazīt un izbaudīt plašo pasauli.

Īpašs rituāls un lakatiņš uz mugursomas

Lai ietu kalnos, piedzīvotu sniegu, lietu, puteni un vēju, ir nepieciešams arī fizisks spēks un rūdījums, ko Gundars esot ieguvis bērnībā. “Jau no bērna kājas ar tēti gājām medībās. Ar slēpēm ziemā līdz ausīm sniegā biju par dzinēju,” viņš nosaka. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vairākas dienas Bojārs var kāpt kalnos ar slapjām drēbēm. “Tāpat jau arī sevi ir jālutina šādos apstākļos. Vienmēr ir jāizdomā, kā atrast sev kaut kādus prieciņus. Kad esi pārvarējis visas grūtības, noej lejā un ieraugi burvīgo ieleju ar silto strautiņu un ūdenskritumu. Piemēram, pamostoties es vienmēr uzvāru kafiju, lai varētu sagaidīt saullēktu. Vakarā ir konfekte par paveiktu maršrutu.”

Kalnos dodoties, Bojārs ņem līdzi nepieciešamo bagāžu, kurā ir arī ēdamais pāris nedēļām, līdz 25 kilogramiem. Pie mugursomas kā veiksmes talismans tiek piesiets sievas Alīnas dāvātais lakatiņš. Tāpat arī, esot zīmīgās vietās, piemēram, kad jāmēro ceļš no vienas ielejas pārejas uz otru, Bojārs veic kādu sev īpašu rituālu.

Alīna teic, ka vīra prombūtnes laikā atliek tikai uzticēties mīļotajam, jo, atrodoties ārpus telekomunikāciju uztveršanas zonas, ar viņu nav iespējams sazināties: “Tad es zinu, ka viņam vienīgais ir iespēja nospiest SOS pogu vai GPS apskatīties karti, bet citu iespēju, lai sazinātos, nav.”

Nākamo ceļojumu Bojārs apņēmies realizēt 2025. gadā, pie tā arī pašlaik tiek strādāts: “Tas ir sarežģīts maršruts. No Žila Verna romānā aprakstītā es došos pa kapteiņa Granta pēdām – Patagoniju. Bet tur ir reģioni, kur pēdējos gados dumpojās vietējās ciltis, prasot neatkarību. Tagad es mēģinu atrast draugus viņu vidū, man palīdz Latīņamerikā iepazītie cilvēki. Dodoties ceļā, ļoti gribētos autentiski noiet pa 37. paralēli.”

Aiz vīra muguras kā aiz klints

Alīna Bojāre stāsta, ka vīrs, dodoties beidzamajos trīs ceļojumos, lūdzis viņai atļauju. Un saņēmis. “Man liekas, ka vīrietim vajag ielīst savā alā kaut kādā simboliskā ziņā. Viņam vajag sasmelties vīrieša spēku, kuru viņš pēc tam atnes atpakaļ ģimenē, un mums visiem no tā ir labi. Beidzamo reizi ar visu mūsu taboru bijām kopīgā ceļojumā pirms diviem gadiem uz Peru, kad vēl Gabriels nebija dzimis un Klaudijai bija tikai septiņi mēneši. Tas brauciens mums visiem bija liels izaicinājums. Man labāk patīk, ja es zinu, kur nakšņošu, ka būs silta duša vismaz reizi divās dienās. Taču vīra lielākais izaicinājums ir doties vienam ceļā ar telti vai nakšņot zem klajām debesīm.

Nezinu, kā viņam mistiski tas izdodas, bet viņš tajā diskomfortā var atrast savu komfortu. Es ļoti apbrīnoju, ka viņš pie grūtībām nekrīt izmisumā, bet vienmēr atrod plānu, kā rīkoties. Ar viņu mēs jebkur būsim drošībā, un viņš vienmēr kaut ko izdomās. Aiz viņa var justies kā aiz klints.”