Kino muzejs saņēmis unikālus materiālus par dokumentālā kino vēsturi

Vladimirs Gailis strādājis Rīgas Dokumentālo filmu studijā (no 1946. gada), vēlāk – Rīgas Kinostudijā. Viņš ir operators vairāk kā 1400 kinožurnāliem, kuri atstājuši liecības par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Savus pēdējos sižetus kinožurnāliem „Padomju Latvija” un „Pionieris” Gailis uzņēmis 67 gadu vecumā, 1984. gadā. Gailis bijis operators tādām dokumentālajām filmām kā „Mana Rīga” (1960), „Ja mīl” (1961), „Ir katrai dziesmai sava krāsa” (1970), „Tikšanās Rīgā” (1971) un citām. Daudzu gadu garumā viņš sadarbojies ar režisoriem Aloizu Brenču, Laimoni Gaigalu, Vadimu Masu, Irinu Masu, Aleksandru Gribermani un citiem, Kasjauns.lv informēja Kino muzeja kuratore Līva Pētersone.

Ukrainā dzimušais operators Vladimirs Gailis, kuru ar kino saistīti cilvēki dēvēja par Bosu Gaili, kino vidē bija mīlēta un cienīta personība. Viņš bija vairāku šobrīd pazīstamu operatoru pirmais skolotājs un autoritāte. Savas kino gaitas kā Vladimira Gaiļa asistenti aizsākuši tādi sevi pierādījuši operatori kā Ivars Seleckis, Gvido Skulte, Kalvis Zalcmanis, Andris Seleckis, Andrejs Apsītis, Sergejs Nikolajevs. Pateicoties Gailim, viņa audzēkņi iemācījušies ieraudzīt kino tēlus dzīves ikdienišķajās norisēs, tā aizsākot latviešu poētiskā dokumentālā kino skolu 1960. gados.

Gailis bija arī aizrautīgs fotogrāfs un ar bilžu uzņemšanu nodarbojās no agras jaunības līdz pat 90 gadu vecumam. Aizraušanās ar fotografēšanu ieņēma būtisku vietu viņa operatora darbā. Ar savām fotogrāfijām viņš piedalījies vairākās vietēja un starptautiska mēroga fotoizstādēs.