Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva

Jānis Kaijaks par Ogres teātri, idejām un dziļām jūtām: "Man ir jebkura diktatora nelaime"

Vīru pasaule
2023. gada 2. decembrī 07:50 2023. gada 2. decembrī 07:50
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Lai gan nesen uzlicis savam auto ziemas riepas, aktieris un režisors Jānis Kaijaks tomēr izvairās no liekas braukāšanas uz galvaspilsētu, kur Nacionālajā teātrī aizritējusi viņa aktiera mūža lielākā daļa. Tagad Jāņa mājas ir Ogrē, un ar šīs pilsētas  teātri viņa gaitas savijās pirms 25 gadiem.

Vēl senāk, pirms apaļiem četrdesmit, Kaijaks kļuva par Velsas princi mūziklā Princis un ubaga zēns, un viņa balss tembrs joprojām nav sajaucams ne ar vienu citu.


Pēdējos gados biļetes uz Ogres teātra izrādēm pazūd kā karsti pīrādziņi – uz tām nāk visu paaudžu skatītāji. Mākslinieciskais vadītājs Jānis Kaijaks uzsver, ka viņa teātris jau labu laiku ir atbrīvojies no nosaukuma piedevas Tautas. Padomju okupācijas laikā šo goda nosaukumu piešķīra teātriem, estrādes un deju ansambļiem, arī dzejniekiem. Lai nu būtu vienkārši – Ogres teātris, kuram ir sava profesionāli aprīkota telpa un bagātīga vēsture, kas ietiecas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Pirms Jāņa teātra režisore bija viņa mamma Biruta Kovaļonoka.

Kāds bija sākums Ogres teātrī?

Mazliet pieslēdzos vēl mammas darba laikā, pirms viņa aizgāja pensijā. Jutās sagurusi, trūka enerģijas, bet viņa nemācēja strādāt citādi, tikai maksimāli. Pārņēmu dažus mammas studijas aktierus. Es tolaik uz amatieru teātri skatījos skeptiski, un tam ir daudz iemeslu. Arī uz to, tāpat kā uz deju kolektīviem vai kori, izņemot Dziesmu svētkus, cilvēki lielākoties nāk jauki pavadīt laiku. Tas mani besīja, un, ķeroties pie darba, visus brīdināju, ka mēs te strādāsim, nevis tusēsim. Sākumā bija burkšķēšana, jaunieši pārslēdzās ātrāk, bija panākumi, līdz ar to radās izpratne, kāpēc atdodam savu laiku, enerģiju. Protams, mani aktieri nav profesionāļi, man jābūt pedagogam, jāvelk no cilvēka laukā tas, ko viņš pats dažkārt nesaprot, bet esam iekarojuši vārdu.

Tā kā esmu vienīgais režisors, cenšos strādāt tā, lai izrādes būtu dažādas, neatkārtotos. Man ir jebkura diktatora nelaime – aktieri man uzticas, mani lēmumi netiek apšaubīti. Repertuārā gan ir maz izrāžu ārpus klasikas – dzīve ir tik īsa, kāpēc tērēt laiku ar štruntiem? Rādām Harija Gulbja lugu Olivers, bet īpaši jāpiedomā, kā parādīt atsevišķas lietas, piemēram, padomju cilvēka domāšanu, kas jūtama arī Gunāra Priedes lugās. Šī pieticība, bailes no lieliem mērķiem un sapņiem. Bailes kaut ko mainīt savā dzīvē. Rimtas un pareizas cilvēku attiecības bez Blaumaņa laika kaislībām – nav neprātīgas mīlestības. Padomju laikā ir arī kaut kas foršs, bet kurš gan grib tajā laika mašīnā pārcelties.

Ogres teātrī uz urā iet Puntila un Mati, pērn tapis veltījums jubilāram Bertoldam Brehtam. Vai kopš Nacionālā teātra Pepijas laikiem priekšroku dodat muzikālajām izrādēm?

Oriģinālā ir Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati, un izrādē tas uzreiz redzams – kurš kungs, kurš kalps. Nekad neesmu īpaši meklējis muzikālās izrādes, lai gan mūzika man nav sveša. Gāju dārziņskolā, man bija slaveni klasesbiedri – Mārtiņš Brauns, Viktors Zemgals, Ungars Savickis, skolasbiedrs Uldis Stabulnieks. Raiba kompānija, un mēs jutāmies īpaši, jo nosaukumā bija vārdi speciālā mūzikas vidusskola. Stipri nevaldāmi bijām – iedomājieties klasi, kurā ir džeki vien!

Mums gan uz dažām stundām piespēlēja baletnieces. Nevarēju paiet garām bītlu laikam, Vudstokas festivālam, pašu taisītajām ģitārām ar neiedomājamiem skaņas pastiprinātājiem. Ir spēlēti arī koncerti un ballītes, Imanta Kalniņa dziesmas, publikai lauzot galvu, kā pie tādas mūzikas lai dejo. Kopējām dziesmas no aizliegtās filmas Elpojiet dziļi, no izrāžu dziesmu lentēm, mēģinājām izpildīt. Vienā sastāvā bija pat trīs topošie dakteri, viens no viņiem – vēlākais Onkoloģiskās slimnīcas galvenais ārsts Viesturs Krūmiņš.

Ar tēvu (diriģentu, komponistu Jāni Kaijaku – D.M.) Operetes teātrī sevišķi bieži netikos. Šad tad jau viņš mani paņēma līdzi, veda pa gariem gaiteņiem, tur bija mazas ģērbtuvītes līkumu līkumiem, viņa skabūzītis tik mazs, ka asociējās ar zemūdens kabīni. Nosēdināja orķestra bedrē, un es izrādes skatījos no apakšas uz augšu. Varbūt lielākā vecumā šādā leņķī skatīties kankānu un citas dejas daudziem būtu sapnis, bet man tādas intereses tolaik nebija.

Gadus desmit pēc Operetes teātra likvidācijas dziedātāja Ieva Viļuma ķērās pie Rīgas Muzikālā teātra idejas, producēja izrādes, es iestudēju vairākas operetes pēc kārtas. Interesanta bija Cirka princese, ko uzvedām Rīgas cirkā; mans tēvs bija pie diriģenta pults.

Ļoti interesanta vide, kurā valdīja dažādu smaku kokteilis, jo tolaik vēl bija atļauti numuri ar zvēriem. Izrādē kā intermēdijas iekļāvām cirka numurus, gāju pētīt aktuālās programmas, ko varētu integrēt operetē. Par Operetes teātra sabrukumu gan būtu jārunā vai nu ļoti daudz, vai nemaz. Deviņdesmitajos redzēju reālo situāciju Operetē – ja cilvēki nesaņem algas, nu, kāda var būt attieksme pret darbu? Bija solījumi, un, ja arī teātri objektīvu iemeslu dēļ vajadzēja nojaukt, to pienāktos būvēt atkal no jauna. 

Līgums par Operetes teātra telpu iznomāšanu laikam tuvojas beigām?

Tas ir jau beidzies – to dzirdēju no iepriekšējā kultūras ministra. Un līgumu nepagarinās. Bet juristi un žurnālisti varētu painteresēties, kā toreiz līdz teātra iznomāšanai vispār nonāca. Deviņdesmitie bija interesants laiks. Piemēram, Teātra savienība – tolaik visbagātākā radošā savienība – tika pilnībā izsaimniekota. Bija pat sava ražotne, īsta rūpnīca, un kur tikai netirgoja tās izgatavotos krēmus un grimus! Tika iepirkti zemes īpašumi ražotnes paplašināšanai Mārupē, netālu no Dzemdību nama bija paredzēts celt mākslinieku māju.

Tas viss pazuda kā ūdens tuksneša smiltīs. Pārdaugavas grupējumam izīrēja Eduarda Smiļģa māju, kurā tagad tik ērti iekārtojies Dirty Deal Teatro. Toreiz bija vietējie Monteki un Kapuleti, kuri cīnījās savā starpā, –  Haritonovs un viņa pretinieki. Pirms tam no Baltijas teātru savienībām tā bija vislabāk iekārtotā vieta – mēbeles, skaists interjers, virtuves iekārta, lieliska santehnika. Bandīti dabūja nomas līgumu un, kad gāja prom, izrāva ārā visu, ko varēja, bet, ko nevarēja, to sadauzīja, atstāja gruvešus.

Ne gluži graustā, bet pamestā ēkā – Ogres sanatorijā –  skatāma jūsu vadītā teātra izrāde Sanatorija.

Tā ir Henrika Ibsena luga Tautas ienaidnieks, pirms gadiem desmit to iestudēja Alvis Hermanis. Tobrīd tika likvidēta Dienas redakcija, un izrādi rādīja pa pusei demontētā telpā. Šeit bija cits stāsts. Ogres sanatorijā, kas nedarbojas jau gadu desmitiem, ar Mākslas akadēmijas iesaisti ļoti skaisti restaurēja zāli, ieskaitot Anša Cīruļa griestu gleznojumus. Ir arī skaista veranda. Tiktāl viss skaisti, bet, kolīdz no galvenās zāles paiet tālāk, acīm paveras viss pārējais, kas nav remontēts gadu desmitiem.

Ibsena lugas stāsts arī vērpjas ap sanatoriju, kas ir pilsētas dzīvības avots, jo nodrošina viesu plūsmu, bet dažādu iemeslu dēļ izrādās, ka sanatorija uzcelta neīstā vietā. Sākas  politiskās cīņas – ko ar to darīt? Iet godīguma ceļu vai meklēt kompromisus? Pirms 140 gadiem rakstītais teksts ir skarbs, turklāt aktuāls arī mūsdienās. Man tikai mazliet nepatīk, ka skatītāji meklē paralēles: “tas taču tieši kā par mums”, “pērkama prese” un tā tālāk. Bet mani kā režisoru izrādē interesēja cita tēma – kādu motīvu dēļ notiek tas, kas notiek? Mums patīk piekarināt birkas – visi deputāti ir zagļi, valdībā sēž idioti. Visiem viss ir skaidrs – kretīni. Nē, viņi pieņem reizēm grūti saprotamus, pat nesaprotamus lēmumus, bet kas viņus spiež izdarīt tādu izvēli? Un ko darītu tas lielais brēcējs, ja pašam būtu jāizvēlas?

Jau trešo gadu esmu Ogres novada līmeņa politikā kā deputāts, līdz ar to mazliet redzu, kā šie politiskie lēmumi top un cik tas ir grūti. Līdzekļu pārdale? No kaut kā jāatsakās, kādam kaut kas jāatņem, lai kādam iedotu. Oponenti to vien gaida, lai mestu akmeni, un Ibsena lugā tiešām izdauza logus. Ir skatītāji, kuri saprot šo tēmu. Sanatoriju rādām tikai sanatorijā, īrējam un vedam uz turieni gaismas, podestūru, bet ziemā tur ir ļoti auksti, tāpēc izrādes notiek tikai rudenī un pavasarī, kamēr nav pārāk gaišs, jo Oskara Pauliņa gaismas telpu padara par īstu Gaismas pili. Atdzīvinot šo vienu zāli, cerējām pievērst uzmanību pārējām sanatorijas telpām. Būtu labi iedzīvotājiem iedot jaunu, sakārtotu kultūrtelpu.

Mani ļoti uzrunā lieli cilvēciski jautājumi, pašlaik cīnos ar Jūdžina O’Nīla Garās dienas ceļu uz nakti, viņa nozīmīgāko lugu, par kuru O’Nīls saņēma Pulicera balvu. Šajā lugā salikti iekšā visi no skapja izvilktie skeleti. Apbrīnojami, ka par tik briesmīgām tēmām – atkarību, nolemtību, likteņa negrozāmību – var runāt ar tik lielu mīlestību. Tagad pārvēršam to darbībā, būs gatavs pēc jaunā gada.  

Citi šobrīd lasa

"Man tikko izdega smadzenes!" – "Rīgas satiksmes" jaunie uzlabojumi mājaslapā sanikno lietotājus 6
Igaunijā atklāts grupējums, kas darbojies Krievijas specdienestu uzdevumā
Putins: "Krievijas karaspēks virzīsies dziļāk Ukrainā" 2