Kaunoties atzīties, ka dzīve ārvalstīs ir šausmu pilna, latviešu sievietes turpina dzīvot necilvēcīgos apstākļos

“Domāju, ka sievietēm ļoti daudz ko nosaka emocionālais faktors. Arī vācu sievietes uzķeras [uz dažādiem krāpnieku piedāvājumiem].” Par to runāts arī Vācijas televīzijā.

Sievietēm gribas pieglausties un dzirdēt labus vārdus

“Sievietēm gribas kādu, kam pieglausties un kurš pasaka [labus vārdus]. Latvijas sievietes tajā ziņā ir dubultā ievainojamas, jo viņām pietrūkst labo vārdu ne tikai privātajā dzīvē, bet viņas arī darbā neviens nepaslavē, piemēram: “Tu esi laba. Tu esi forši to izdarījusi. Vai, cik feina ir tava ideja! Kāda forša iniciatīva no tavas puses!”

Kad viņai neiet arī privātajā dzīvē un pēkšņi parādās sapņu princis ar nozagtu [politiķa Arta] Pabrika fotogrāfiju, viņa pat nepiefiksē, kas tas tāds ir.”

Jābūt blakus kādam bikšainim

Sandra pauda viedokli, ka Latvijā sievietēm ir vēl kāda problēma. “Piemēram, mana meita ir šokā. Viņa saka: “Kad aizbraucu uz Latviju, tad visiem pirmais jautājums ir: “Vai tev draugs jau ir?”” Meita saka: “Bet, mammu, man taču ir tikai 22 gadi! Man vēl ir jāmācās!”

Latvijā sievietei ir jābūt mīļākajam, vīram un trim bērniem, un tikai tad viņa ir kaut kā vērta. Vienalga kāds, bet kaut kāds bikšainis sievietei blakus ir jādabū, lai viņa justos kā pilnvērtīgs cilvēks un lai pārējie uz viņu skatītos ar atzinību.”

Iekrīt arī uz bezatbildīgiem vīriešiem

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sievietes bieži vien pieķeras dažādiem krāpniekiem un bezatbildīgiem vīriešiem, piemēram, tādiem, kas viņām apsola: “Brauksim uz Nīderlandi, brauksim uz Vāciju, brauksim uz Īriju! Tur būs tik forši, mums viss notiks!”

“Galu galā nekas no tā nenotiek… Tas ir traki,” Sandra sacīja.

Diemžēl pēc šiem biežajiem gadījumiem var secināt, ka daļa sieviešu nokļūst nepatikšanās emocionālu apsvērumu dēļ.

Kauns atzīties mājiniekiem Latvijā

“Daļai pēc tam ir kauns atzīties mājiniekiem, ka nekas nav sanācis un ka šeit [ārvalstīs] ir problēmas.

Tad arī mājiniekiem Latvijā nevar palūgt palīdzību atgriezties, jo ir kauns teikt, ka te viss ir sagājis grīstē un nekas labs nav: “Mani pieskata bāriņtiesa, policija un sociālais darbinieks.”

Ir kauns to stāstīt, tāpēc sievietes kuļas pilnīgi neiespējamos variantos.” Kauna dēļ daļa sieviešu turpina dzīvot ārvalstīs necilvēcīgos un nepiemērotos apstākļos.

Ja vien sieviete izsaka vēlmi pēc palīdzības…

“Bet Vācija ir valsts, kurā ir ļoti reālas iespējas [saņemt palīdzību]. Vienmēr arī saviem cietuma studentiem saku: “Ja Vācijā kāds dzīvo uz ielas, tad tā tiešām ir viņa vēlme.”

Tiklīdz cilvēks izsaka kaut mazāko vēlmi, ka vajadzīga palīdzība, to ir iespējams saņemt gan caur baznīcu, gan sociālajiem dienestiem, gan brīvprātīgo grupām. Sievietēm ir krīzes mājas. Policija var tūlīt nošķirt no varmākas un piemeklēt sievietei un bērniņam naktsmājas speciālās iestādēs,” Sandra raksturoja sieviešu iespējas saņemt palīdzību Vācijā.

Diemžēl nelūdz atbalstu, jo nezina vācu valodu

Bet šo palīdzības lūgšanu un līdz ar to saņemšanu var ietekmēt sliktās vācu valodas zināšanas vai vispār to trūkums. Tāpat sievietēm var būt kauns lūgt palīdzību.

Var būt arī tā, ka latviešu sievietes nav pieradušas pie tik plašām palīdzības iespējām, jo Latvijā tādu nav: “Pašām vienmēr jākuļas cauri.”

Ir jāmeklē un jāprasa palīdzība!

Taču Sandra iesaka: pat tad, ja sievietei ir kauns zvanīt savai mammai vai citiem radiniekiem uz Latviju, lai lūgtu palīdzību, noteikti vajadzētu vērsties Vācijas palīdzības iestādēs, īpaši domājot par saviem bērniem.

“Ir jāprasa palīdzība. Ir jāsaņemas. Ir jāsper solis. Tā ir arī iespēja tikt vaļā no toksiskām attiecībām.”

Vīrietis terorizē: “Kur tad tu iesi bez manis?!”

“Jā, vīrieši šeit izmanto to [sievietes nespēju lūgt palīdzību]. Bieži dzirdu, ka vīrs ir atradis darbu un tajā strādā. Ir cits jautājums, cik viņš pelna. Tad vīrietis var terorizēt sievieti: “Kur tad tu iesi bez manis?! Tev taču nav darba. Kur tad tu paliksi ar bērnu?”

Sievietes baidās, viņas tiešām domā, ka paliks ar bērnu ziemas vidū uz ielas. Bet Vācijā tas nav iespējams!

Uzreiz būs dienests, kura pārstāvji sniegs kaut minimālu palīdzību. To sievietēm vajadzētu saprast,” Sandra skaidroja.

Kāds ir atkāpšanās ceļš, ja nepiepildīsies izsapņotais?

Pat tad, ja sievietei pirms braukšanas uz citu valsti ir fantastiski labas sajūtas un lielas gaidas, viņai vajadzētu apzināt iespējamos atkāpšanās ceļus, ja ārvalstīs nenotiek tā, kā ģimene ir izsapņojusi.

“Vai tev ir atkāpšanās ceļš? Vai tava mamma, vecmamma nopirks biļeti atpakaļ uz Latviju? Vai tev būs onkulis, kurš atbrauks pakaļ ar mašīnu un aizvedīs mājās?

Kur tu vari iet šajā pilsētā? Vajadzētu paskatīties “Google”, kādas ir iespējas, piemēram, kādas ir bezpajumtnieku naktsmītnes un kur tās atrodas,” viņa ieteica.

Ja nu ar vīrieti notiek nelaimes gadījums …

Arī tad, ja sieviete dodas dzīvot uz citu valsti kopā ar savu dzīvesbiedru, viņai nevajadzētu uzticēt visus sagatavošanās darbus tikai vīrietim. Arī viņai pašai jāpaskatās, kādas ir iespējas rīkoties, ja notiek kaut kas neplānots.

Sandra uzsver: “Tieši tā! Tu nekad nezini, kas dzīvē var gadīties! Ar vīrieti var arī notikt negadījums darbā. Ko tu darīsi šajā situācijā? Tieši tāpēc sievietei būtu būtiski saprast: ja vīrietis strādā nelegāli, tad nav pilnīgi nekādu garantiju viņas dzīvei ārzemēs.

Daudz drošāk, ja strādā oficiāli

Uzticēties var tikai tad, ja vīrietim ir oficiāls darba līgums un viņš strādā legāli, jo tikai tad pienākas sociālās garantijas, kuras var izmantot arī sieviete un bērni.

Šeit ir tā: ja sieviete nestrādā, bet vīrs strādā, tad viņai arī ir veselības apdrošināšana. Tā ir ģimenes veselības apdrošināšana. Ir apdrošināti gan bērni, gan sieva. Tad, ja sievai ir jāiet pie ārsta, viņa to vienkārši dara un viss notiek.”

Trīs lauztas ribas ārstē ar aspirīnu

Noslēgumā Sandra norādīja, ka nelegāli nodarbinātie darbinieki var iekulties pamatīgās veselības problēmās.

“Zinu arī gadījumu, kad cilvēks strādāja nelegāli, nokrita no otrā stāva un trīs lauztas ribas ārstēja ar aspirīnu. Visi šie gadījumi ir reāli dzīvē notikuši. Tie ir notikuši ar cilvēkiem, kurus es personīgi pazīstu,” latviete stāstīja un aicināja sievietes būt apdomīgām, dodoties dzīvot uz citu valsti.