Mazās lauku skolas - vai tiešām tām visām gals klāt?
Nav daudz jautājumu, kas izraisītu tādu emociju vilni kā stāsts par Izglītības un zinātnes ministrijas plāniem reorganizēt skolas un mainīt to finansēšanas kārtību, kas var novest pie daļas mazo lauku skolu slēgšanas. Vairākās apdzīvotajās vietās cilvēki jau ir protestējuši pret šiem plāniem, kas tiešām rada iespaidu par lauku reģionu aizlaišanu postā, taču pamēģināsim visu salikt pa plauktiņiem un saprast, ko tieši sola iecerētā reforma, kādi ir tās plusi un mīnusi. Un sāksim tieši ar apdraudētajām mazajām skolām.
Ko tad paredz Izglītības un zinātnes ministrijas plāns? Uzreiz jāsaka, ka tas neparedz kādu konkrētu skolu slēgšanu, šī smagā jautājuma izlemšanu deleģējot vietējām pašvaldībām. Taču valsts Izglītības ministrijas izskatā uzstāda pašvaldībām konkrētus noteikumus: ja skola grib saņemt pilnu valsts finansējumu, tad pirmo triju klašu grupā tajā jābūt 30 skolēniem, tāpat arī 4. - 6. klašu grupā. Augstāku klašu grupās šim skaitam jau jābūt lielākam, piemēram, 7. - 9. klašu grupā 45, bet vidusskolā 60 skolēni. Lauku un mazapdzīvotās teritorijās, kā arī pierobežas rajonos pieļaujamas atkāpes. Apmaiņā pret šo noteikumu izpildi ir paredzēts pakāpenisks pedagogu algu pieaugums, lai tuvākajos pāris gados skolotājs pelnītu apmēram 2500 eiro mēnesī. Izskatās tas viss loģiski un saprātīgi, tikai ir viena problēma - ne visas esošās skolas spēj nokomplektēt tik lielas klases un tātad tām nepienāksies pilns finansējums. Bet, ja nav finansējuma, tad skolu var nākties slēgt.
Lauku skolu riska grupa
Cik tieši skolu ir riska grupā, kam draud slēgšana, Izglītības ministrija atturas minēt. Tādai izvairībai ir savs pamats. "Ja pasakām skaitļus, tad rodas iespaids, ka tā vai cita skola tiks reorganizēta un likvidēta, un tās vairs nebūs. Taču patiesībā jau tas ir mainīgs lielums, jo mēs sarunās ar pašvaldībām skatāmies, kāds ir izglītības iestāžu pārklājums konkrētajā novadā, kāda ir to pieejamība un materiāli tehniskais nodrošinājums," skaidro ministrijas Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa.
Lai arī precīzs skaits netiek minēts, tomēr ir skaidrs, ka vairākām skolām izdzīvot neizdosies. Viens no visskaļāk izskanējušajiem ir Kolkas sākumskolas gadījums: tajā mācās tikai 12 bērni un nav gaidāms, ka tuvākajā laikā Kolkā varētu notikt demogrāfiskais sprādziens, tādēļ nolemts par tās slēgšanu. Bērnu vecāki un skolotāji pret to iebilda, taču pat vietējiem iedzīvotājiem nākas atzīt, ka duča bērnu vajadzībām uzturēt trīsstāvīgu skolas ēku ir greznība, kādu varbūt var atļauties ļoti bagātas valstis, taču diez vai Latvija ir ierindojama to vidū. Līdzīgs liktenis Talsu novadā draudēja arī Valdemārpils un Mērsraga vidusskolām, taču pagaidām pašvaldība lēmumu par to nākotni ir atlikusi līdz valdības lēmumam par skolu finansēšanas jauno modeli.
Par neskaidro situāciju sūdzas daudzu pašvaldību vadītāji. Piemēram, Saldus novada domes priekšsēdētājs Māris Zusts saka: "Pats sarežģītākais ir tas, ka joprojām vēl nav pieņemts reformu plāns, tādēļ mums nākas balstīties uz esošo situāciju, pieņemot, ka nākotnē būs kaut kādas izmaiņas. Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji mums katrā sapulcē saka - to mēs vēl noskaidrosim, šo mēs vēl precizēsim. Taču no mums prasa pieņemt lēmumu! Bet tā jau tas īsti nenotiek... Skaidrs, ka bērnu skaita samazinājums un demogrāfiskā situācija liecina, ka nekas labs jau galā mūs negaida. Bet nu paskatīsimies, ko šīs pārmaiņas nesīs."
Lai kāds būtu valdības lēmums, ir puslīdz skaidrs, ka reāla slēgšana draud salīdzinoši nelielam skaitam pavisam mazo skoliņu, kurās, līdzīgi kā Kolkā, katrā klasē ir mazāk par pieciem bērniem.
Vairāk būs to, kurām, tēlaini izsakoties, tiks pazemināts statuss. Piemēram, jau pieminētajā Talsu novadā Pūņu pamatskola tiks pārveidota par sākumskolu, Virbu sākuskola par pirmsskolas mācību iestādi. Līdzīgas pārmaiņas gaida arī virkni skolu citos novados. "Reformas modelis ir veidots tā, lai mazākie bērni varētu mācīties pēc iespējas tuvāk mājām. Kritiskā robeža ir pieci bērni klasē, līdz kurai valsts finansē pieejamības skolas. Vecuma grupām pieaugot, piemēram, 7.- 9. klašu grupā, aug arī klašu kritēriji - arī tādēļ, ka šajās vecuma grupās apmācība prasa lielākus cilvēkresursus," skaidro Edīte Kanaviņa. Viņa arī norāda, ka optimālajā pamatskolas klasē varētu būt desmit bērnu, zemākais skaits varētu būt septiņi, bet par kritisko robežu uzskatāmi pieci - līdz šim skaitam valsts nodrošina finansējumu, bet par mazākām klasēm jau nāksies maksāt pašvaldībām pašām.
Lēmumu jāpieņem pašvaldībai
Tādēļ lielā mērā mazo skolu liktenis ir pašvaldību rokās. Ja tās var atrast līdzekļus, tad var turpināt uzturēt skoliņas ar trim vai četriem bērniem mazajās klasītēs vai septiņiem lielākajās. Jārēķinās tikai, ka tas nebūs lēts prieks un izmaksās ap 100 000 eiro, kas vairumam reģionu pašvaldību ir liela nauda. Iegādāties par Eiropas fondu līdzekļiem mikroautobusu bērnu pārvadāšanai un algot šoferi iznāks ievērojami lētāk. Pašvaldības gan nereti norāda, ka pavisam nesen, lūk, ir investējušas lielu naudu kādas skolas renovēšanai, bet tagad valdības iegribu dēļ to nākas slēgt. Tomēr sava daļa taisnības te ir ministrijas pārstāvju teiktajā, ka bieži vien šī renovācija veikta cerībā, ka tas kaut kā palīdzēs saglabāt skolu, kurā bērnu skaits ar katru gadu sarūk, taču beigu beigās nauda izrādās bezjēdzīgi iztērēta.
Taisnība arī tas, ka labāk par vietējo pašvaldību diez vai kāds var prognozēt, kas konkrētajā vietā notiks pēc dažiem gadiem. Kā saka izglītības ministres padomniece Karīna Caunīte - Orupe: "Mēs aicinām pašvaldības izvērtēt savu novadu demogrāfisko situāciju - cik bērni pēdējo gadu laikā ir piedzimuši un kāds pieprasījums pēc skolām varētu būt pēc pieciem gadiem."
Ja pašvaldība zina, ka nākotnē konkrētajā apdzīvotajā vietā tiks attīstīts kāds ekonomiskais projekts, tad skaidrs, ka ir vērts iespringt, lai skolu saglabātu, jo pēc pāris gadiem, pieaugot ciema vai pilsētiņas iedzīvotāju skaitam, tā lieti noderēs.
Kā piemērs šajā ziņā tiek minēta Jēkabpils un Aizkraukle, kur jau pavisam drīz uz iekšējās migrācijas rēķina demogrāfisko situāciju varētu uzlabot šajā apkaimē veidojamais Sēlijas militārais poligons.
Cik tālu būs jābrauc?
Ko šāda reorganizācija dos? Saskaņā ar Izglītības ministrijas ieceri, tas ļaus valstij ietaupīt līdzekļus mazo skolu uzturēšanai, novirzot gan šo naudu un arī daļu mazajās skolās strādājošo pedagogu uz lielākām. Iznākumā varētu paaugstināt skolotāju algas un kaut daļēji mazināt pedagogu deficītu, kas kļūst par visu izglītības sistēmu apdraudošu problēmu.
Savukārt reformas vājais punkts ir attālums, ko nāksies mērot daļai skolēnu, lai nonāktu skolā. Vairumā gadījumu runa ir par 10 - 15 kilometriem, jo iecerēts, ka braucienam no mājām līdz skolai nevajadzētu pārsniegt 30 minūtes. Tikai retā gadījumā varētu būt vairāk, jo ministrija ir noteikusi, ka maksimālajam attālumam starp tuvākajām funkcionējošām izglītības iestādēm jābūt 50 kilometriem. Latvijas ģeogrāfiskajos apstākļos gan korekcijas ievieš tas, ka daudzas skolas atrodas pierobežā. Tipiskākais piemērs ir novada administratīvais centrs Valka, kur pēc skolēnu skaita vidusskola nesasniedz Izglītības ministrijas noteikto robežu, taču slēgt to nevar, jo nekādu alternatīvu nav: uz vienu pusi ir Igaunijas robeža, bet uz otru tuvākā vidusskola atrodas 50 kilometrus tālajā Valmierā. Latvijas otrā malā līdzīga situācija ir ar Roju, Enguri un Dundagu, kur arī noteikto skolēnu skaitu sasniegt nav iespējams, taču saprātīgā attālumā nav alternatīvu. Latgalē tas pats ir ar Viļaku un Kaunatu, kur arī tuvākās skolas ir pārāk tālu. Šajā ziņā valsts solās būt elastīga un gadījumā, ja skola neatbilst noteiktajiem kritērijiem, taču līdzvērtīga piedāvājuma saprātīgā attālumā nav, tomēr nelaupīt tai finansējumu.
Vietām veidojas arī paradoksāla situācija, piemēram, Rāmuļos, kur atrodas pamatskola, uz kuru brauc vairāki skolēni no 15 kilometru attālajām Cēsīm, jo mazā skoliņa patīk tiem skolēniem, kuriem grūti iejusties lielās klasēs un burzmā, piemēram, bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Taču tajā pat laikā no Rāmuļiem vairāki bērni brauc uz skolu Cēsīs, jo viņu vecāki uzskata, ka tur tiek nodrošināts labāks mācību process. Būtībā iznāk, ka Rāmuļu skola daļai vietējo nav vajadzīga un tiek uzturēta tādēļ, lai palīdzētu vien dažiem bērniem - tas, protams, ir svētīgs darbs, taču ir skaidrs, ka mūžīgi tas tā nevar turpināties. Ministrija pārstāvji saka, ka šajā gadījumā risinājums varētu būt īpašu klašu komplektēšana lielākajās skolās - vairums bērnu mācās parasta izmēra klasēs, bet tiem, kuriem nepieciešama individuāla pieeja, paralēli var veidot mazas klasītes. Tiesa, te viss paliek skolas vadības rokās, turklāt no apkārtējās skolas burzmas mazo klasīšu bērni tik un tā diez vai varēs izvairīties.
Tēmas turpinājumā par vēl vienu faktoru, kas apdraud ne tikai mazās skolas, bet visu izglītības sistēmu kā tādu - par skolotāju deficītu un atalgojumu.
