foto: Mārtiņš Ziders
Arhibīskapa Jāņa Vanaga laikmets: skandāli, idejiskie kari, finanšu nedienas, sliktāk nekā padomijas laikā
Pēc vairāk nekā 30 gadiem Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas galvgalī pensijā nolēmis doties arhibīskaps Jānis Vanags.
Sabiedrība
2023. gada 13. decembris, 06:35

Arhibīskapa Jāņa Vanaga laikmets: skandāli, idejiskie kari, finanšu nedienas, sliktāk nekā padomijas laikā

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Pēc mazliet vairāk nekā 30 Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) galvgalī pavadītiem gadiem par došanos pensijā paziņojis arhibīskaps Jānis Vanags. Aizvadītā trīsdesmitgade LELB bijusi lielu satricinājumu periods – no liberālisma apvītas organizācijas tā pārvērstusies par konservatīvisma klinti, no “tautas baznīcas” tā pārtapusi par salīdzinoši niecīgu kopienu, kurā oficiāli apvienojušies mazāk cilvēku nekā drūmajos “attīstītā sociālisma” gados, to pavadījuši neskaitāmi finansiāli skandāli saistībā ar nekustamo īpašumu izpārdošanu, un tā tālāk...

Atskatoties uz Jāņa Vanaga laikmetu Latvijas luteriskajā Baznīcā, Jauns.lv atgādina par tajā notikušajiem zīmīgākajiem notikumiem, kas ne vienmēr bijuši rozēm kaisīti un kristīgas mīlestības un lēnprātības apgaroti.

Skandalozā arhibīskapa ievēlēšana

foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva
Jānis Vanags savulaik bija pasaulē visjaunākais luterāņu Baznīcas arhibīskaps.

Protesti un strīdi par Jāņa Vanaga leģitimitāti Baznīcas virsgana amatā sākās jau viņa ievēlēšanas dienā – LELB ārkārtas Sinodē 1993. gada 26. janvārī, kad bija jāizraugās jaunais arhibīskaps traģiskā autokatastrofā pie Sabiles 1992. gada 22. novembrī bojāgājušā Kārļa Gailīša vietā.

Uz arhibīskapa amatu bija divi galvenie kandidāti – Saldus svētā Jāņa baznīcas gans, padomju laikā dibinātās luterāņu garīdznieku disidentu apvienības “Atdzimšana un atjaunošanās” pārstāvis Jānis Vanags un tā dēvētās “trimdas baznīcas” (tagad – Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē; LELBP) prāvests Elmārs Ernsts Rozītis, kurš vēlāk kļuva par LELBP arhibīskapu.

Pēc 1993. gada LELB noteikumiem par arhibīskapu varēja kļūt tikai garīdznieks, kurš jau bija nokalpojis desmit gadus mācītāja amatā, bet Jānis Vanags līdz tam par draudzes ganu bija paspējis būt vien septiņus gadus. Pie tam arhibīskaps pēc Satversmes skaitījās ievēlēts vismaz ar pusi Sinodē balsojošo skaitu, bet 1993. gada janvārī no Sinodes sapulcē klātesošajiem 309 balsotājiem par Jāni Vanagu nobalsoja vien 154, bet 145 par otru kandidātu – „trimdas baznīcas” prāvestu. Tātad, Jānim Vanagam pietrūka viena balss.

Un arī šķietamais balsu pārsvars tika sagrābstīts pa kaktiem. Par to 2009. gada maija žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” raksta mākslas vēsturnieks, vēlākais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis: “Pārsvaru no vairākiem Sinodes dalībniekiem apšaubītu vēlēšanu rezultātā par Kārļa Gailīša pēcteci tika ievēlēts tolaik 34 gadus vecais Saldus draudzes mācītājs Jānis Vanags. Nelielo piecu balsu pārsvaru vēlēšanās panāca, piešķirot vēlēšanu tiesības dažiem vēl neordinētiem teoloģijas studentiem”.

Par peripetijām LELB virsgana vēlēšanās 2010. gada decembrī žurnālam “Ir” stāsta arī kādreizējais Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Vilis Vārsbergs.

Par šīm vēlēšanām Sinodē bija karsti strīdi, bet iebildumi netika ņemti vērā. Sapulces vadītāji notikumu gaitas kontroli zaudējuši, un to pārņēmuši Jāņa Vanaga atbalstītāji, panākot balsojumu, kas ļāva viņam kandidēt arhibīskapa postenim.

Kā atceras Vilis Vārsbergs, preses konferencē pēc dievkalpojuma Rīgas Domā, kur sprediķi kā nākamais arhibīskaps teica Jānis Vanags, Ziemeļelbas (Vācija) baznīcas padomnieks norādījis ka, juridiski ņemot, Jānis Vanags netika ievēlēts atbilstīgi baznīcas satversmei. Daži aculiecinieki atceras, ka ārzemju novērotāji un viesi bijuši pilnīgā šokā par Sinodes nelikumīgo gaitu, par redzēto un piedzīvoto, un atteikušies pat iet uz vakara dievkalpojumu Domā.

Neraugoties uz visu Jānis Vanags par arhibīskapu tika nominēts un 1993. gada 29. augustā viņu oficiāli ordinēja jeb ieveda amatā kā tolaik pasaulē gados visjaunāko luterāņu Baznīcas vadītāju. Pēc tam bijuši vairāki mēģinājumi Jāni Vanagi oficiāli gāzt no amata. Piemēram, 2010. gada Sinodē, kad ceturtdaļa delegātu uzskatīja, ka viņam nevajadzētu turpināt darbu kā arhibīskapam, bet pārējie nobalsoja par viņa palikšanu virsgana krēslā “uz mūžu”.

Sliktāk nekā padomju okupācijas laikā

foto: Zane Bitere/LETA
Pagājušā gada rudenī arhibīskaps Jānis Vanags pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas iedēstīja Glika ozolu, tā simboliski vēstot par reformācijas pirmo piecsimtgadi.

Trešās Atmodas laikā LELB Kārļa Gailīša vadībā bija kļuvusi par īstu “tautas baznīcu” (protams, izņemot Latgali, kur šo funkciju pildīja katoļu Baznīca), kura cīnījās par Latvijas neatkarību. Dievnamos, līdztekus reliģiskām darbībām, notika Latvijas Neatkarības kustības saieti, tika izsniegtas Pilsoņu Kongresa pases un tā tālāk. Tūkstošu tūkstošiem cilvēku plūda uz baznīcu, kristījās un iesvētījās. Tā kā Jānis Vanags mantojumā saņēma organizāciju, kurai vajadzēja tikai zelt un plaukt. Bet notika pretējais.

Ojārs Spārītis “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs” jau pieminētajā rakstā “Atbildība socioloģijas un pēctecības aspekts kultūras mantojuma aizsardzībā” raksta, ka PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) atskaites liecina, ka 1982. gadā LELB draudzēs bija reģistrēti 34 000 ticīgo.

Un šiem datiem varētu ticēt, jo ateistiskā “attīstītā sociālisma” represīvās iestādes drīzāk jau būtu samazinājušas, nevis palielinājušas luterticīgo skaitu. Savukārt LELB kalendārā 2024. gadam publicētie statistiskie dati liecina, ka šobrīd LELB draudzēs oficiāli reģistrēti ir tikai 32 707 draudžu locekļu. Tas nozīmē, ka Jāņa Vanaga valdīšanas laikā pie baznīcas piederīgo skaits ir samazinājies.

Pēdējais padomju Latvijas luterāņu arhibīskaps Jānis Mesters (1926-2009)

Latvijas PSR luterāņu baznīcas arhibīskapa no 1986. līdz 1989. gadam Ērika Mestera vairāki kolorīti biogrāfijas fakti it nebūt neliecina, ka ...

gallery icon

Šai sakarā pieminams kādas vēstules teksts par situāciju LELB 1986. gadā, ko rakstījis Āraišu draudzes mācītājs Jānis Bērziņš: “Laika gaitā mūsu baznīca ir pazaudējusi tautas baznīcas raksturu un ir kļuvusi par minoritātes baznīcu ar aptuveni 30 000 locekļu. To pēdējās desmitgadēs sekmēja piespiedu sekularizācija. Rezultātā baznīca piedzīvoja tik lielu draudzes locekļu zudumu, ka šodien mūsu draudzēs ir vairs vienīgi veci cilvēki. (..) No šiem skaitļiem ir redzams, ka mums trūkst jaunatnes, trūkst pēctecības. Ar šādu statistiku mūsu baznīcas nākotnes vīzija nevar tikt attēlota pietiekami drūmi. To var raksturot ar apustuļa Pāvila vārdiem: “Mēs esam kā mirstošie...”” (skatīt jau pieminēto Ojāra Spārīša rakstu “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs").

Par vienu no rādītājiem var uzskatīt arī LELB draudžu skaitu. Ja 1995. gadā Latvijā tādu bija 297, tad tagad vairs tikai 282. Statistika rāda, ka ticīgie pamazām pamet LELB draudzes, jo pirms četriem gadiem to bija vairāk nekā par septiņiem tūkstošiem vairāk – 39 801.

Šie skaitļi gan neliecina par to, ka luterāņu skaits Latvijā samazinās, bet gan to, ka sarūk tieši LELB locekļu skaits, jo pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas parādījušās arī citas luterāņu kopības – gan vairāk nekā desmit LELBP draudzes vai kopas, gan savulaik no LELB atšķēlusies luterāņu Augsburgas Ticības Apliecības draudzes, kā arī bijusi no jumta organizācijām neatkarīga luterāņu draudze, bija/ir arī pie citām pasaules luterāņu Baznīcām piederīgās “nacionālās” draudzes, kurās apvienojušies Latvijā dzīvojošie igauņi, vācieši un krievi. Tāpat padomju okupācijas laikā pēc komunistu lēmuma LELB pievienoja metodistu un brāļu draudzes, kuras nu jau sen kā ieguvušas neatkarīgu statusu.

“Melnā konservatīvisma” klints

foto: Ieva Čīka/LETA
2016. gada LELB Sinode, kurā tika spriests arī par sieviešu tiesībām uz mācītāja amatu.

Iespējams, ka luterāņu sadrumstalotība nebūtu tikt izteikta, ja Jāņa Vanaga valdīšanas laikā LELB nebūtu tik “cietpauraini” turējusies pie savām “konservatīvajām vērtībām”, kas izraisīja vairākas skaļas šķelšanās, kuru rezultātā LELB pameta vai bija spiesti pamest prāvs pulciņš ticīgo. Un tas nav saistīts tikai ar visiem labi zināmo sieviešu un geju jautājumu.

Piemēram, 1996. gadā no LELB izstājās Ķekavas draudze mācītāja Ilāra Plūmes vadībā, jo uzskatīja, ka LELB pietiekami konsekventi neseko Mārtiņa Lutera noteiktajām vadlīnijām. Tagad uz savulaik atšķēlušās Ķekavas draudzes bāzes ir nodibināta Latvijas Konfesionāli luteriska baznīca ar vairākām draudzēm.

Jau 1993. gadā Jānis Vanags paziņoja, ka ir pret sieviešu ordināciju. Vispirms tā tika iesaldēta (Latvijā pirmās sievietes mācītājas amatā ordinēja jau padomju okupācijas laikā – 1975. gadā), bet 2016. gada LELB Sinodē tas jau tika nostiprināts Baznīcas satversmē - ordinācija attiecas tikai uz vīriešiem.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas tika virzīta ideja, ka vienā kopībā jeb Baznīcā jāapvienojas LELB un “trimdas baznīcai” (LELBP). Viss uz labo pusi sāka iet Kārļa Gailīša laikā – tika veikti gan organizatoriski, gan teoloģiski priekšdarbi. Abas baznīcas izdeva vienotu Dziesmu grāmatu un kalendāru. Tika nolemts, ka LELB strādās tikai Latvijā, bet LELBP tikai ārpus Latvijas. Jāņa Vanaga laikā attiecības saasinājās un bieži vien sadarbība kļuva tikai formāla. 2007. gada tika pārtraukta kopīga Gadagrāmatas izdošana. Visu sarežģī arī fakts, ka nu LELBP vada sieviete – arhibīskape Lauma Zušēvica no ASV.

Vēl viens būtisks teoloģisks šķērslis ir tas, ka LELB atšķirībā no absolūtā vairākuma Ziemeļvalstu un Lielbritānijas luterāņu un anglikāņu Baznīcām nav pievienojusies 1992. gadā izstrādātajai Porvo deklarācijai, kas apliecina luterāņu un anglikāņu vienotību.

Tai vietā LELB noslēgusi sadraudzību ar konservatīvo Misūri Sinodi ASV un pievienojusies Starptautiskajai Luterāņu padomei, kas ir konkurējoša organizācija daudz lielākajai Pasaules Luterāņu federācijai. Tāpat LELB nebija apmierināta ar ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, kuri sagatavoja mācītājus, jo tā bija pārāk liberāla, un nodibināja savu mācību iestādi – Lutera akadēmiju.

Tai pat laikā plašu rezonansi arī izraisīja vairāku populāru mācītāju padzīšana no LELB rindām. Tiesības kalpot LELB draudzēs zaudējuši tādi populāri mācītāji Māris Sants (“gejisma dēļ”), Juris Cālītis (par atbalstu Rīgas praidam), Juris Rubenis (par “teoloģisko ķecerību”). Protams, savu ietekmi arī atstāja kaismīgā LELB cīņa par “tradicionālās ģimenes” vērtībām un liegums gejiem saņemt vakarēdienu.

Īpašumu izsaimniekošana

foto: Ivars Soikāns/LETA
Ēģiptes (Daugavpils novada Vilkumuiža) luterāņu baznīcas drupas.

Viss minētais atstāja negatīvu iespaidu uz LELB budžetu. Pēc valsts neatkarības atgūšanas LELB saņēma atpakaļ milzīgus padomju laikā atsavinātus īpašumus – mācītājmuižas, lauku zemes, īres namus, mežus, kuri pirms kara nodrošināja Baznīcas un tās draudžu pastāvēšanu, kā arī algas garīdzniecībai un baznīcas kalpotājiem.

Teoloģisko nesaskaņu dēļ pakāpeniski samazinājās LELB ieņēmumi jeb palīdzība no bagātākām ārzemju baznīcām (sevišķi Ziemeļelbas, Zviedrijas un Somijas Baznīcām), arī ārzemju tautieši vairs nebija tik dāsni ziedotāji. Sabruka tā dēvētais “mācītāju algu izlīdzināšanas fonds”, kas tika izveidots, lai draudžu ganiem nodrošinātu kaut cik pieklājīgu atalgojumu.

Un sākās atgūto īpašumu izsaimniekošana jeb pārdošana, lai iegūto naudu vienkārši “noēstu”. Piemēram, pieprasot Rīgas pašvaldībai kādus citus īpašumus apmaiņā pret Lielo kapu teritoriju. Tika slēgtas  “baznīciskas vienošanās” ar Latvijas vāciešu luterāņu draudzi, lai savā īpašumā no pilsētas varētu atgūt “ienesīgo” Rīgas Pēterbaznīcu.

Tiek runāts, ka teoloģiskā vienošanās ar Misūri Sinodi nav bijusi nesavtīga, tikai idejas vārdā. Tas varētu būt saistīts arī ar amerikāņu konservatīvo luterāņu finansiālo palīdzību, kas arī nav traktējams tikai kā kristīgās labdarības žests. LELB nodomos un darbībā ne bez pretrunām tika īstenota shēma, kas paredzēja pārdot 30 % no visiem LELB īpašumiem, lai radītu toreiz aptuveni 25 miljonus latu (35,5 miljoni eiro) vērtu vērtspapīros ieguldāmu fondu garīdznieku atalgošanai un pensijām. Piemēram, 2008. gadā par sešiem miljoniem ASV dolāru (5,57 miljoni eiro) Misūri Sinodei tika ieķīlāts nams Rīgas klusajā centrā - Antonijas ielā 3.

Par to, ka LELB joprojām aktīvi darbojas nekustamā īpašuma tirgū liecina tās īpašumu apsaimniekošanas uzņēmuma “Pastorāts” publicētie sludinājumi. Pašlaik tiek pārdoti vai piedāvāti nomā/īrē 49 zemes īpašumi, četras mājas, divas komercplatības, viena muiža un vēl citi īpašumi, tai skaitā arī autostāvvieta Rīgas centrā – Elizabetes ielā.

To, ka LELB īpašums pamazām sarūk, var redzēt kaut vai pastaigājoties pa Rīgas centru, jo šajā gadsimtā aizvērušies vairāki iestādījumi, kuros agrāk saimniekoja luterāņi. Tā lepnais piecstāvu nams iepretī Rīgas katedrālei – Doma laukumā 1, kur mājvietu bija radusi Lutera akadēmija un arhibīskapa rezidence 2010. gadā tika nolemts pārdošanai, lai nodrošinātu mācītājiem algas. Tāpat vairs nav baznīcas literatūras un piederumi veikali Brīvības ielā iepretim “Rīgas modēm” un Lāčplēša ielā 4.

Tāpat arī citās pilsētās. Piemēram, pirms pieciem gadiem bankrotēja Cēsu svētās Annas draudze, pievienojoties Cēsu svētā Jāņa draudzei, un tā vairs dievkalpojumus nenotur Lielajā Kalēju ielas lūgšanu namā.