Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

 

Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska: “Tāpēc, lūk, tāds karš...” FOTO

Politika
2023. gada 30. novembrī 07:12 2023. gada 30. novembrī 07:12
  Elmārs Barkāns | Jauns.lv
Esam raduši uzskatīt, ka valstu līderi un “lielie politiķi”, kuri ikdienu vīd televīzijas ekrānos un sniedz neskaitāmas intervijas, kā arī uzstājas starptautiskos kongresos, ir cilvēki ar dzelzs nerviem un nav pakļauti emocionāliem izvirdumiem. Tā arī varētu padomāt par Baltkrievijas opozīcijas līderi Svjatlanu Cihanousku. Bet tā nebūt nav...

Intervijas ar Jauns.lv noslēgumā viņa nogurumā grūti nopūšas: “Lūk, tāds karš...” Pirms tam izvērsti un “politiski pareizi” plaši izrunājamies par situāciju Baltkrievijā un tur valdošo necilvēcīgo režīmu. Bet neatstāj doma, ka jau gandrīz trīs gadus un četrus mēnešus Svjatlanas Cihanouskas vīrs smok Lukašenko kazemātos, ka viņai kopš šī gada marta nav pat nojausmas, vai viņas vīrs vispār ir dzīvs.

No skolotājas par politiķi

Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska: “Tad bija mūsu, bet tagad tas ir viņu karš, un tagad tev vairs nav tik liela atbildība. Tas ir sāpīgi...” (Foto: Rojs Maizītis/Jauns.lv)

Svjatlana Cihanouska turas kā ievērības cienīga un stipra politiķe, liekot savas sāpes emocionālajai izpausmei “iznākt ārā” tikai atsevišķās niansēs. Un klāt nāk ne tikai nogurums un sāpe par zaudējumiem, bet arī savā ziņā grēknožēla, varbūt arī vainas apziņa, par to, kas pieļauts. Ja agrāk baltkrievi būtu runājuši Krievijas valodā, bet gan baltkrievu valodā, varbūt viss izvērstos savādāk.

Bet tagad slepus jāpulcējas virtuvēs, lai runātu baltkrieviski un lasītu savas valsts vēstures grāmatas. Politieslodzītos cietumos apzīmē ar dzeltenām uzšuvēm pie cietumnieka “uzvalka” (nāk prātā holokausta dzeltenās Dāvida zvaigznes, ar kurām nacisti apzīmogoja ebrejus). Cilvēki paliek ne tikai bez savas nacionālās identitātes, bet arī bez dokumenta jeb pases...

Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa tiekas ar Baltkrievijas demokrātiskās kustības līderi Svjatlanu Cihanousku:

Visu to ekskluzīvā sarunā ar Jauns.lv atklāj 41 gadus vecā, divu bērnu māmiņa Svjatlana Cihanouska – baltkrievu skolotāja (angļu un vācu valodas pasniedzēja), opozīcijas aktīviste un politiķe. 2020. gadā Svjatlana Cihanouska kandidēja Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās kā apvienotās opozīcijas kandidāte. Vēlēšanām viņa pieteicās sava aizturētā vīra, uzņēmēja un blogera Sjarheja Cihanouska vietā. Starptautiski neatzītajās vēlēšanās par uzvarētāju ar ievērojamu pārsvaru tika pasludināts esošais prezidents Aleksandrs Lukašenko, pēc kā sākās Baltkrievijas iedzīvotāju protesti pret vēlēšanu rezultātiem.

Svjatlana Cihanouska pameta valsti, dodoties uz Lietuvu, kur viņa izveidoja baltkrievu Koordinācijas padomi, lai nodrošinātu varas pārmantojamību pēc Lukašenko režīma krišanas. Eiropā viņu uzskata par Baltkrievijas pārstāvi, bet dzimtenē – par teroristi.

Šīs nedēļas sākumā – 27. un 28. oktobrī - viņa viesojās Rīgā, lai vērstu uzmanību uz pieaugošajām Lukašenko režīma represijām un pārrunātu iespējas Baltkrievijas demokrātiskās kustības turpmākam atbalstam, viņa tikās ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām un Latvijas baltkrievu diasporas pārstāvjiem. Svjatlana Cihanouska sniedza interviju arī Jauns.lv.

Lukašenko pārdod Baltkrievijas neatkarību

Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska: “Baltkrievija Latvijai ir fokusā, neskatoties uz notikumiem Ukrainā un Izraēlā”. (Foto: Rojs Maizītis/Jauns.lv)

- Kāds ir jūsu vizītes mērķis Latvijā?

- Mērķi ir vairāki. Vienmēr, tiekoties ar Latvijas politiķiem un diplomātiem, izmantoju iespēju pateikt paldies par atbalstu, ko esam saņēmuši kopš 2020. gada. Tas nav apstājies – Baltkrievija Latvijai ir fokusā, neskatoties uz notikumiem Ukrainā un Izraēlā.

Otrkārt, atbraucu ar vairākām praktiskām idejām un ierosinājumiem, ko vēl varētu darīt, lai mums palīdzētu. Tas ir, atbalstīt mūsu Eiropas izvēli, ka mūsu nākotne ir Eiropas Savienībā, ka gribam atgriezties pie savām eiropeiskām saknēm. Varbūt ne visi zina, ka mēs vēsturiski piederam Eiropai, tikai pēdējos 200 gados esam bijuši Krievijas impērijas ietekmē un mūs sāka uztvert kā Krievijas daļu, aizmirstot, ka pirms tam bijām Polijas-Lietuvas valsts (Žečpospolitas) sastāvā. Tagad gribam atgriezties Eiropas vienotībā. Tādēļ baltkrieviem ir svarīgi zināt, ko Eiropas politiķi par to saka, ka viņi mūs gaida un viņi mums palīdzēs.

Atbraucu arī, lai risinātu jautājumu par baltkrievu legalizāciju šeit. Tie ir tie baltkrievi, kuri bija spiesti atstāt Baltkrieviju represiju dēļ. Daļa no viņiem īslaicīgi apmetās Lietuvā (arī Latvijā – Red.). Bet neleģitīmā Aleksandra Lukašenko dekrēts (tagad pēc viņa rīkojuma Baltkrievijas pilsoņi pasi var atjaunot tikai Baltkrievijā, nevis tās diplomātiskajās pārstāvniecībās ārzemēs – Red.), ka nevar ārvalstīs mainīt pases, mums liek strādāt pie tā, lai ārzemēs dzīvojošie baltkrievi vispār nepaliktu bez dokumentiem. Tādēļ piedāvājam izsniegt Jaunbaltkrievijas pases. Tās pagaidām tiek uztvertas ļoti piesardzīgi, jo tas ir kaut kas jauns, neiepazīts. Bet saprotam, ka tā ir vienīgā sistēmiskā pieeja un risinājums. Pašlaik pirmās šādas pases tiek izgatavotas un gaidām, kā uz to reaģēs Eiropas Savienība.

Latvijas tauta varbūt to nezina, ka mūsu valsts neatkarība pašlaik ir apdraudēta. Intensīvi notiek rusifikācijas process. Tas  ir “klusais karš”, ja Ukrainā tas ir skaļš – tanki, asins jūra, sagrautas pilsētas, tad Baltkrievijā ar Lukašenko piekrišanu tiek pārdota mūsu neatkarība. Piemēram, ielu nosaukumu plāksnītes uz ielām tiek nomainītas no baltkrievu uz krievu valodu, liecības par vēsturiskajām personībām, kas saistītas ar Eiropu, muzejos tiek nodotas noliktavās, to vietā nāk kaut kādi krievu varoņi.

Tiek pārrakstīta vēsture, samazinās baltkrievu valodas apmācība skolās. Līdz ar to valoda, baltkrievu kultūras identitāte kļuvusi par tādu kā ieroci: režīms ļoti naidīgi uztver visu baltkrievisko. Lukašenko ir diktators, kurš pats savām rokām grib iznīcināt visu baltkrievisko. Tāpēc ļoti svarīgi stiprināt mūsu nacionālo identitāti. Tā kā Baltkrievijā totālo represiju dēļ to ir ļoti grūti izdarīt, tad visu baltkrievisko attīstām un stiprinām ārzemēs, aicinām atbalstīt mūsu kultūras iniciatīvas, latviešiem vairāk stāstīt, kas notiek mūsu kultūrā, mākslā.

Tāpat prasām atbalstu starptautiskajā arēnā. Latvijā ir viena no mūsu galvenajām advokātēm par demokrātisko Baltkrieviju. Runājām arī par to, ka turpinām mūsu mēģinājumus panākt Lukašenko un viņa pakalpiņus saukt pie atbildības par noziegumiem pret baltkrieviem, migrācijas krīzes izraisīšanu, ukraiņu bērnu izvešanu uz Baltkrieviju un tā tālāk.

Esmu ļoti pateicīga Latvijai par to, ka tā vienmēr Baltkrievijas režīmu vienmēr nošķir no baltkrieviem un Baltkrievijas, ka tas nav viens un tas pats. Tas, piemēram, izpaudās tajā, ka Latvija aizliedza iebraukt automašīnām ar Krievijas numurzīmēm, nevis ar Baltkrievijas numurzīmēm. Tas nozīmē, ka mēs neesam ielikti vienā grozā. Tas nozīmē, ka Latvija saprot, kas notiek Baltkrievijā.

Jaunbaltkrievijas pilsoņi

Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska: “Mums ir tāds teiciens – “baltkrievs baltkrievam baltkrievs”. (Foto: Rojs Maizītis/Jauns.lv)

- Vai Jaunbaltkrievijas pases atzīs Latvija? Kā šis jautājums pašreiz tiek risināts?

- Pagaidām šo pasu nav, pašlaik tās tiek izgatavotas atbilstoši starptautiskajiem un drošības standartiem. Šobrīd pret šo ideju (Eiropas Savienībā – Red.) izturas ļoti piesardzīgi, bet nekāda negatīvisma nav. Kamēr nepamēģināsi, neieraudzīsi visus par un pret, tās ļoti grūti novērtēt. Pagaidām tas ir tāds nerealizēts projekts, bet zinot, kā Latvija mūs atbalsta, tad ceru jūs būsiet par tām. Bet, iespējams, tas jārisina visas Eiropas Savienības līmenī, bet nevis katrā valstī atsevišķi. Tādēļ par to vēl būs debates.

- Kur atrodas Svjatlanas Cihanouskas birojs un kas to finansē?

- Es un mans birojs fiziski atrodas Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Bet no 2020. gada mēs būvējam demokrātiskos institūtus, kuri valstī neradīs haosu pēc tam, kad kritīs Lukašenko režīms, kas norisināsies ļoti ātri, mums ir apvienotais pagaidu ministru kabinets, kurā ir pieci dažādi pārstāvji dažādās nozarēs. Daži no tiem dzīvo Varšavā, bet citiViļņā. Mums ir Koordinācijas padome kā protoparlaments, un šīs padomes locekļi, kā nu kurš, ir Latvijā, Lietuvā, Polijā, Lielbritānijā... Nav tādas “vienotas atrašanās vietas”. Mēs esam tur, kur atrodas baltkrievi! Pagaidām tā. Demokrātija ir spēja sarunāties, panākt konsensusu, strādāt kopā.

Kā gūsttam finansējumu? Mums ir atbalsts no starptautiskajiem partneriem, no baltkrievu biznesa. Mēģinām atbalstīt politieslodzīto ģimenes, jo tām nav nekāda institucionāla palīdzība.

Personiskā traģēdija

Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska: “Tā ir mūsu, arī mana lielā bēda, arī es biju tieši tāda pati” (Foto: Rojs Maizītis/Jauns.lv)

- Politieslodzīto stāvoklis ir arī jūsu personiskā traģēdija. Kopš šī gada marta jums nav nekādu ziņu par jūsu vīra likteni (uzņēmēju un opozīcijas politiķi, Saharova balvas laureātu Sjarheju Cihanouski 2020. gadā izvirzīja kā kandidātu Baltkrievijas Republikas prezidenta amatam, bet Centrālā vēlēšanu komisija atteicās viņu reģistrēt, Lukašenko režīms viņu arestēja un viņam piesprieda 18 gadus ilgu cietumsodu - Red.).

- Jā. Pēdējo reizi vīru redzēju 2020. gada maijā, bet no marta viņš ieslodzījumā tiek turēts “incomunicado” (bez saziņas līdzekļiem; situācijā vai stāvoklī, kas neļauj sazināties) režīmā. Saskaņā ar starptautiskajiem standartiem tas ir spīdzināšanas veids, kad cilvēks atrodas pilnīgā izolācijā, advokāti pie viņa netiek, vēstules netiek saņemtas.

Esmu vienkārši absolūtā neziņā, kāds ir mana vīra liktenis. Šāds režīms pirmām kārtām tiek īstenots, lai salauztu cilvēkus, kas atrodas cietumā, jo administrācijas un režīma uzdevums ir viņus pārliecināt par to, ka visi par viņiem aizmirsuši un neviens necīnās par viņu atbrīvošanu. Tad, kad tu esi absolūtā informācijas vakuumā, tam arī ir ļoti viegli noticēt. Ļoti ceru, ka cilvēki tur to saprot un neļauj sevi salauzt. Tā, protams, ir politieslodzīto radinieku ļoti liela sāpe, kad tu nezini, vai tavs radinieks ir dzīvs vai miris, vai viņš ir “šizo” (izolētā, soda) kamerā, viens vai nē, ir ko ēst vai nē?

Tikko, kad braucu uz Latviju, Baltkrievijā bija bažas par opozīcijas politiķa kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, politieslodzītā Nikolaja Statkeviča (bija ieslodzījumā no 2011. līdz 2015. gadam, un tagad kopš 2020. gada – Red.) likteni. Bija runas, ka viņš miris vai arī gājis bojā. Un tu to nekādi nevari pārbaudīt... Tas prasa nervus.

- Cik lielos apmēros pašlaik notiek represijas?

- No 2020. gada augusta (“vēlēsanām”, kurās tika paziņots, ka uzvarējis Aleksandrs Lukašneko – Red.) represiju vilni nav apsīcis. Tagad tas vairs nav tik uzskatāmi kā 2020. gadā, jo toreiz cilvēkus piekāva uz ielām, redzējām līķus, cilvēki par to stāstīja. Bet tagad tas viss tiek darīts nemanāmi. Cilvēku “savāc” mājās, viņu piekauj, ģimenes par to baidās runāt publiski, jo arī tās ir apdraudētas un arī ieslodzītajiem cietumos ir sliktāk, ka viņu radinieki runā. Režīms dara visu, lai cilvēki klusētu.

Katru dienu Baltkrievijā 15-20 cilvēkus iemet cietumā. 

Vēl viens līdzeklis, kā iebiedēt cilvēkus ir: cilvēku aiztur un tad viņu piespiež ierakstīt “nožēlas video”, kurā viņš kameras priekšā stāsta, ka veicis likumpārkāpumu, gājis ar nacionālo baltsarkanbalto karogu, atvainojas... Tā cilvēku pakļauj pazemošanai un iesēj bailes. Un režīms šos video reklamē, publicē “Youtube”, lai cilvēkos iedvestu beiles.

Mēs pat nezinām, cik liels Baltkrievijā ir politieslodzīto skaits, jo tagad aizvien mazāk cilvēku vēršas cilvēktiesību organizācijās, lai viņu arestētos radiniekus atzītu par politieslodzītajiem, jo tādā gadījumā pret viņiem attieksme cietumā būs ievērojami sliktāka nekā pret citiem. Politieslodzītie tiek marķēti ar dzeltenām piešuvēm pie apģērba. Tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir nosliece uz ekstrēmismu, ka viņš ir politieslodzītais, un uzraugiem ir tiesības viņu sist, pazemot, ņirgāties par viņu. Tas ir ļoti drausmīgi!

Otrdien, 28. novembrī, bija informācija, ka veikta kratīšana desmit opozīcijas Koordinācijas padomes cilvēku mājās Baltkrievijā. Parādīja viņu izārdītos dzīvokļus, viņu iznīcināto īpašumu. Tas tāpēc, ka mūsu protoparlaments gatavo vēlēšanas un šis ir vēstījums visiem tiem, kas tās atbalsta un vēlēsies tajās piedalīties būs tieši tāpat – dzīvokli izvandīs ar kājām gaisā, un cilvēks atradīsies aiz restēm. Režīms ar baiļu iedzīšanu vēlas kontrolēt cilvēkus, viņiem ir visatļautība, mums absolūti nestrādā tiesībaizsardzības sistēma.

Patriotisma sprādziens

- Internetā cirkulē vēstījumi, ka Krievija līdz 2030. gadam vēlas pilnībā “apēst” jeb savā sastāvā iekļaut Baltkrieviju. Kādas jūsu prognozes?

- Pašreiz redzam, ka Lukašenko pārdod mūsu neatkarību un suverenitāti. Kamēr Lukašenko ir tur, kur ir, ir ļoti liels drauds mūsu neatkarībai. Viņš ir gatavs atdot visu, lai vien nomināli varētu sevi saukt par cilvēku ar burtu “P” (prezidents – Red.). Viņš zina, ka cilvēki par viņu nav nobalsojuši, ka viņam nav ne iekšējā, ne ārējā leģitimitāte. Viņa frāze ir tāda, ka viņš ar ziliem pirkstiem turēsies pie pašreizējās vietas.

Redzam šo Krievijas īstenoto “apēšanas procesu” gan kultūrā, gan medijos un izglītībā, gan ekonomikā un aizsardzības struktūrās. Tas ir ļoti briesmīgi!

Var fiziski būt visās struktūrās, bet nav iespējams sev pakļaut cilvēku, kurš tev negrib pakļauties. Var viņu ietekmēt, var viņu sist un ieslodzīt, bet, ja tu iekšēji esi baltkrievs un esi brīvs, un tādu mums ir daudz, nevar pakļaut nāciju.

Baltkrievu nācija ir ļoti homogēna (vienota), etnisko baltkrievu vairākums. 2020. gadā notika ļoti liels pašapziņas uzplūds, apziņa, ka esi baltkrievs, baltkrievu nācija. Agrāk vairums baltkrievu dzīvoja savās “mazajās pasaulītēs”. Tā ir mūsu, arī mana lielā bēda, arī es biju tieši tāda pati. Tu nedomāji, ka tu runā Krievijas valodā, ka tā nav tava valoda, tu nejuti lepnumu par to, ka esi baltkrievs.

Bet 2020. gadā notika kaut kas neticams – cilvēks atskārta: “Es taču esmu baltkrievs! Kāpēc es runāju Krievijas valodā? Kāpēc skatos Krievijas televīzijas kanālus”. Mums ir tāds teiciens – “baltkrievs baltkrievam baltkrievs”. Mēs sajūtām lepnumu par to, ka esam nācija un sapratām, ka to vajag aizstāvēt.

2020. gadā bija “sprādziens”: runāt baltkrieviski, mācīties baltkrievu valodu, jo bija baltkrievi, kuri pat nezināja baltkrievu valodu. 2014. gadā pēc Maidana (“Pašcieņas revolūcijas”) tieši tāds pats process sākās Ukrainā. To nenosauksi par nacionālismu, bet gan patriotisma uzliesmojumu. Tas ir tas, ko cilvēki pašlaik sevī nostiprina.

Cilvēki pulcējas ļoti slepeni dzīvokļos, lai parunātos baltkrieviski, palasītu Baltkrievijas vēsturi. Tas var šķist tik sīki, jo cilvēkiem, kuri dzīvo demokrātiskās valstīs, to nesaprast. Tas ir kā Staļina laikā, kad cilvēki pulcējās, saprotot, ka ja atnāks VDK (Valsts drošības komiteja) būs desmit, piecpadsmit gadi cietumā. Tā ļaudis dzīvo, bet viņi to dara. Viņi joprojām par to turpina piesūtīt ziņas no Baltkrievijas.

Lukašenko Koļeņka

- Lukašenko ir dēls - “Koļenka”, kuru viņš izrādījis sev līdzās jau kopš puikas agras zēnības gadiem. Vai viņš “Koļenku” negatavo kā savu pēcteci? Vai Baltkrievijā neveidojas diktatora dinastija?

- Atcerēsimies Staļina laiku, kad bija personības kults. Pēc Staļina arī varēja nākt kāds diktators, bet nāca “Hruščova atkusnis”. Lukašenko apkārt sev uzcēlis sistēmu, kas nepakļaujas.

Neticu, ka cilvēki atkal ielīdīs savā čaumalā. Tagad Baltkrievijā gan politika tiek apspriesta virtuvēs, krāna ūdens tecēšanas pavadīta, lai Dievs nedod, kaut kur sarunu neuzķertu iespējamā noklausīšanās iekārta. Pasaule šobrīd ļoti ātri mainās, to pierāda gan situācija Ukrainā, gan procesi Krievijā. Nav tā: “Ai, es dzīvošu savu dzīvi, lai citi risina jautājumus!”

Mēs nenovērojam, ka Lukašenko savu varu būvē kā mantojumu dēlam. Pēc tā saucamām vēlēšanām viņa dēlam vajadzēja mācīties Maskavā. Kad sākās karš, viņš, iespējams, nobijās un tagad studē Baltkrievijā, pirms tam mācījās Ķīnā.

Diktatori visu būvē sev. Un mēs nepazīstam viņa dēlu kā cilvēku - vai viņš ir tikpat nežēlīgs kā tēvs, vai tomēr saprot, ko dara tēvs? Pagaidām tas nav saprotams. Daudzi Koļeņku uzskata par nabaga bērnu, kas nokļuvis tēva ietekmē. Mēs neko nezinām, viņš arī vairs nekur neparādās. Ļoti ceru, ka viņš apzinās, cik daudz ļaunuma baltkrieviem nodarījis viņa tēvs un viņa izveidotā sistēma.

- Salīdzinot ar vēl pavisam neseno laiku Lukašenko ziņās parādās ievērojami mazāk...

- Tā nav. Tas tāpēc, ka par viņu vairs neinteresējas. Ja viņš kaut ko greizi izmuldās, tad to uzreiz redz. Propagandas kanāli Lukašenko raida nepārtraukti, nonstopā: viņš aizbrauca tur un tur, raizējas par ražu, rāda, ka viņš kaut ko dara... viss ir tā, kā bijis vienmēr. Bet pasaulei vienkārši nav ko parādīt. Tagad viņš brauc uz ANO organizēto klimata konferenci Apvienotajos Arābu Emirātos. Iedomājieties, viņu uz turieni uzaicināja kā valsts galvu! Ja tā notiktu Eiropā, viņu nekad uz to neuzaicinātu.

Viņam šī leģitimizācija ir ļoti svarīga. Viņš saprot, ka ir politiskais izstumtenis, neviens ar viņu negrib ne tikties, ne sveicināties, un tas ir ļoti pareizi, jo tu esi zaudējis vēlēšanās, ko visi ir atzinuši.

Mēs kā baltkrievi esam atbildīgi par to, ka pieļāvām Lukašenko tik ilgi būt pie varas. Un nogrūst vainu par to uz kādu citu nevar. Bet no otras puses pašreiz saprotu, ka demokrātiskā pasaule atļāvās aizvērt acis uz to, kas notika Baltkrievijā. Kopš 1996. gada (kad Baltkrievijā notika “tautas referendums”, lai pagarinātu prezidenta (Lukašenko) ievēlēšanas termiņu no četriem uz septiņiem gadiem – Red.) nevienas vēlēšanas pie mums netika atzītas kā godīgas un atklātas.

Saistītās ziņas

Cihanouska aicina Eiropas Parlamenta deputātus atbalstīt baltkrievu Eiropas perspektīvu
Cihanouska saņēmusi anonīmu vēsti par vīra nāvi
Baltkrievijas opozīcijas līderei Cihanouskai piespriesti 15 gadi cietumā

Bija politiskie ieslodzītie, tos Eiropa izpirka ar Baltkrievijai uzlikto sankciju noņemšanu. Tā aizgāja otrais, trešais aplis... Demokrātiskā pasaule vienkārši atļāva īstenot šo “ļaunuma apli”, tieši tāpat bija ar Krieviju, “nogulēja” Krimu, paši izaudzēja diktatorus, kuri testē sarkanās līnijas: izdarīju šo, nav nekādas reakcijas, tad nu varu iet tālāk... Un, re, ko mēs esam ieguvuši! Nepaspējām izbrīnīties, ka ambīcijas uzplaiksnī, un tagad jau ar tankiem uzbrūk, pilsētas sagrauj, miljoniem dzīvju iznīcina.

Labi, ka demokrātiskā pasaule beidzot pamodusies. Tas ir svarīgi, jo viņi (diktatori) cerēja, ka Eiropā kā vienmēr mazliet paburkšķēs un neko tālāk nedarīs. Bet bēda ir tā, ka Krievijai ir resursi, lai šo karu vestu bezgalīgi ilgi, un, lai arī sankcijas ir viens no ietekmēšanas veidiem, tā redz, ka starptautiskā tirdzniecība ar Krieviju tikai plaukst.

Tas viss ir sarežģīti, nav viegli - viņi (Krievija) strādā, lai novājinātu un nogurdinātu, lai novērstu uzmanību. Dēļ tā kas, kas tagad notiek Izraēlā, vairs ne tik daudz uzmanības pievērš ne Ukrainai, ne Baltkrievijai, varbūt vēl kaut kas var notikt. Tāpēc, lūk, tāds karš...

Un arī cilvēki demokrātiskajās valstīs nogurst. Ja tad, kad sākās notikumi Baltkrievijā un pēc tam karš Ukrainā, sākumā solidaritātes dēļ Eiropa pacēlās vilnī: tas ir mūsu karš kopā ar ukraiņiem karš. Bet pēc tam jau bija vieglāk domāt, ka tas ir viņu karš, ka mēs viņiem palīdzam. Tad bija mūsu, bet tagad tas ir viņu karš, un tagad tev vairs nav tik liela atbildība. Tas ir sāpīgi...

Citi šobrīd lasa

Ārsti dalās ir trim retāk zināmām zarnu vēža pazīmēm, ko nedrīkst ignorēt
FOTO: "Lidl" atklājis savu 30. veikalu Latvijā; pirmais apmeklētājs rindā gaidījis kopš pusnakts 3
FOTO: Hermanis JRT atklāšanas pasākumā neskopojas ar komplimentiem: "Atjaunotā ēka ir mākslas darbs!" Smaida arī aktieri, bet kā tur izskatās?
Pievienot komentāru