Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

 

Lielais jautājums: “Vai ir pamats parakstu vākšanai par Saeimas atlaišanu?” 3

Viedokļi
2023. gada 27. novembrī 11:47 2023. gada 27. novembrī 11:47
  Elmārs Barkāns | Jauns.lv
14. Saeimas gada jubilejā vairāki politiskie spēki, tostarp parlamentā pārstāvētās partijas “Latvija pirmajā vietā” un “Stabilitātei!”, iesnieguši pieteikumu parakstu vākšanai, lai rīkotu referendumu par Saeimas atlaišanu. Parakstu vākšana turpināsies gadu, un lai notiktu tautas nobalsošana ir nepieciešami nepilni 155 000 parakstu. Līdz ar to Lielais jautājums: “Vai ir pamats parakstu vākšanai par Saeimas atlaišanu?”

To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam, uzņēmējam Andrim Bitem, Starptautiskās Šaha federācijas viceprezidentei, bijušajai politiķei Danai Reizniecei-Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.


Dana Reizniece-Ozola teic, ka tautas nobalsošanas rīkošana ir izņēmuma gadījums, kad redzam, ka ne parlaments, ne valdība un arī Valsts prezidents netiek galā ar saviem uzdevumiem. Bet šobrīd nav neviena formāla iemesla, lai ierosinātu jautājumu par Saeimas atlaišanu. Andris Bite uzskata, ka varai būtu izdevīgi, ja tiktu rīkoti referendumi, jo tas varētu noņemt spriedzi daudzos jautājumos. Tomēr šoreiz diez vai izdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu, lai  sarīkotu tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

Andris Bite: “Nevar uzskatīt, ka tauta ir muļķe”

Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite uzskata, ka varai būtu izdevīgi, ja tiktu rīkoti referendumi, jo tas varētu noņemt spriedzi daudzos jautājumos. Tautas nobalsošanas ir demokrātijas instruments, ko Latvijā nez kāpēc neizmanto. Tomēr šoreiz diez vai izdosies savākt nepieciešamo parakstu skaitu, lai  sarīkotu tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu:

“Balsošana ir demokrātijā absolūti nepieciešama lieta, lai cilvēks izteiktu savu viedokli tad, ja esošā vara vai likumdevējs viņu neapmierina. Bet droši vien ir jābūt kādām lietām, par kurā nevajadzētu ļaut rīkot referendumus. Viena no šādām lietām būtu nodokļu politika, jo tad mēs dzīvotu bez nodokļiem. Šeit gan nesaku, ka kāds ierosinātu atcelt visus nodokļus, jo sabiedrība nav tik aprobežota vai nespējīga domāt, bet iemesli var būt ļoti dažādi.

Pašreizēja neapmierinātība varbūt uzkrājusies ne tikai šī parlamenta laikā, bet arī iepriekš. Varbūt tā ir zināma pret cilvēkiem izrādītā varas arogance, kas rada nepatiku, nepiepildītās cerības, kas bija saistītas ar šo parlamentu. Redzam, ka balsot par šī referenduma nepieciešamību rosina plašs politiskais spektrs – no klaji prokrieviskiem spēkiem līdz nacionāļiem”.

Viņš teic, ka tā ir pilnīgi normāla lieta, ka cilvēki parāda savu attieksmi arī tad, ja saprot, ka viņiem nebūs iespējas savākt nepieciešamo balsu skaitu:

“To vajadzētu novērtēt un izdarīt secinājumus. Neapmierinātība sabiedrībā aug un tā nav saistīta tikai ar esošo parlamenta sastāvu. Tā krājas gadu gaitā, likumdevēja un valdības atrautība no tautas ir pietiekami liela”.

Tas, ka nesavāks nepieciešamos 150 000 parakstus, lai rosinātu nobalsošanu par Saeimas atlaišanu ir gandrīz pilnīgi skaidrs, teic Andris Bite. Bet tas nenozīmē, ka no referendumu rosināšanas vajadzētu izvairīties, tieši otrādi:

“Nav jābaidās no šīs opcijas. Pirmām kārtām tādēļ, ka tas noņems spriedzi daudzos jautājumos, jo nevar uzskatīt, ka tauta ir muļķe, tā nespēj pati par sevi lemt, it sevišķi jautājumos, kas skar ikviena dzīves telpu, vidi, kurā katrs grib dzīvot. Kaut vai tā pati Stambulas konvencija. Jāļauj pašiem cilvēkiem lemt, kādā vidē un sabiedrībā viņi grib dzīvot, jāļauj viņiem noteikt spēles noteikumus.

Manuprāt varai tas būtu izdevīgi – nolikt šos jautājums uz tautas pleciem: paši lēmāt, paši tā arī dzīvojat. Tas ir neizmantots demokrātijas instruments, nesaprotu kāpēc”.

Cilvēkus šajā lemšanā varētu daudz vairāk iesaistīt, teic Andris Bite un piebilst, ka argumenti par to, ka referendumi dārgi izmaksā un ir neefektīgi, neiztur kritiku, jo tos var rīkot katrā vēlēšanu periodā. Mums ir trīs veidu vēlēšanas - Eiroparlamenta, Saeimas un pašvaldības – un tajās papildus standarta balsošanai varētu klāt pievienot arī referendumu jautājumus. Un tas neko nesadārdzinātu, bet gan ļautu uzzināt sabiedrības viedokli un pavērtu iespēju cilvēkiem piedalīties demokrātijā.

Dana Reizniece-Ozola: “Referendums ir izņēmuma gadījums”

Šaha lielmeistare un bijusī politiķe Dana Reizniece-Ozola nesaskata nevienu loģisku iemeslu, kādēļ pašreiz būtu jārosina Saeimas atlaišana. Viņa atbalsta tautas nobalsošanas rīkošanu, piemēram, ja tas ir “dzīvības un nāves jautājums”, kad ne parlaments, ne valdība, ne prezidents netiek galā ar saviem uzdevumiem, bet šis nav tāds gadījums. Viņa neredz nevienu iemeslu, kāpēc būtu jālemj par Saeimas atlaišanu. Jautājums par referendumu, viņasprāt, ir radies tāpēc, ka Saeimas opozīcija grib izcelties:

“Citādi Saeima ir ievēlēta, un tai, kā arī valdībai ir jāļauj strādāt. Šobrīd neatbalstu parakstu vākšanu nobalsošanai par Saeimas atlaišanu. Man gribētos, lai valdība un parlaments beidzot koncentrētos uz darbiem, kas jādara, nevis uz kaut kāda veida iekšējiem ķīviņiem, varas un pozīciju pārdali.

Šī kampaņa jebkurā gadījumā pievērsīs uzmanību referenduma iniciatīvas autoriem. Izskatās, ka viņi grib panākt ne jau praktisku rezultātu, bet gan kaut kādu popularitāti, viņu virzienā mērķētas starmešu gaismas”.

Dana Reizniece-Ozola prognozē, ka nevarēs savākt nepieciešamo parakstu skaitu tautas nobalsošanas ierosināšanai, jo, pirmām kārtām, cilvēkos pašlaik ir diezgan liela apātija, lai kaut kur ietu, aktīvi rīkotos, balsotu un parakstītos. Viņi visticamāk šobrīd paliks mājās un vairāk koncentrēsies Ziemassvētkiem un Jaunā gada svinībām. Otrām kārtām, referenduma process ir diezgan sarežģīts:

“Pirms dažiem gadiem Solvitas Āboltiņas atbalstītais un virzītais regulējuma grozījums par to, ka tautas nobalsošanas ierosināšanai jāsavāc 150 000 parakstu ir tāds slieksnis, kuru Latvijas apstākļos ir ļoti grūti savākt, kas faktiski gandrīz izslēdz referenduma iespēju”.

Tomēr, ja uz referendumu tiek virzīts kāds kritiski svarīgs, varētu teikt – dzīvības un nāves jautājums, tad tas jāvirza referendumam, pat neskatoties uz to, ka tas ir salīdzinoši dārgs process, naudas problēmai tad ir jābūt sekundārai:

“Mūsu vēlēšanu sistēma darbojas tā, ka mēs mandātu dodam tautas priekšstāvjiem jeb deputātiem, kuriem jābūt tiem, kas ikdienā pārstāv vēlētājus un pieņem gudrus lēmumus. Referendums drīzāk ir tāds izņēmuma gadījums, kad saprotam, ka parlaments un valdība, arī prezidents, netiek ar saviem uzdevumiem galā”.

Ja patiešām nobalsošanai tiks virzīta cilvēkiem aktuāla tēma, tad gan jau tos 150 000 parakstu varēs savākt, teic Dana Reizniece-Ozola un piebilst, ka neatbalsta virzīto iniciatīvu referendumam par Saeimas atlaišanu, jo tas nav racionāli pamatots, tā ir tikai “mainīšana mainīšanas dēļ”.

Pēteris Šmidre: “Redzam diezgan skumju bildi”

Pēteris Šmidre sabiedrības vērtējumu politiķiem vērtē pragmatiski, analizējot ekonomiskās izaugsmes, Latvijas gadījumā – regresa, rādītājus. Pēdējās četrgades laikā iekšzemes kopprodukta pieaugums praktiski ir nulle, bet šogad apēdīsim par piektdaļu vairāk nekā nopelnīsim. Tas ir politiskā populisma rezultāts, kas arī rosinājis jautājumu par Saeimas atlaišanu.

Viņš teic, ka pamats neuzticības izteikšanai ir, bet šaubās, vai tiks savākts nepieciešamais balsu skaits, lai Saeima tiktu atlaista: “Jebkurš sociālais pētījums rāda, ka atbildes ir emocionālas. Rezultāti atšķiras no balsojuma rezultāta un cilvēku atbildēm uz jautājumiem”.

Ļaudis politiķus vērtē pēc valdības darba, un to var izvērtēt pēc formulas, kas raksturo ekonomisko attīstību: par cik gadā izaudzis mūsu iekšzemes kopprodukts (IKP) un cik šajā laikā pieauguši budžeta izdevumi. Salīdzinot šos rādītājus, varam izrēķināt, vai procentuāli valsts budžeta daļa ir pieaugusi:

“Ja procentuāli IKP pieaug vairāk nekā vairāk nekā budžeta izdevumi, tad mēs attīstāmies, ja apēdam vairāk nekā saražojam, tad ir regress. Paņēmu četru gadu skaitļus – no 20022. gada līdz 2024. gada prognozei. Skaitļi varbūt nav gluži precīzi, jo par 2024. gadu ir tikai prognoze, bet svarīgas ir tendences. Un mēs redzam diezgan skumju bildi! Visi gadi ir mīnusos. Jautājums, uz kādu procentu?

2022. gadā nopelnījām 3,2%, bet iztērējām 14,8%. Vēl trakāk 2023. gadā – starpība ir mīnus 20%, tas ir apēdam par piektdaļu vairāk nekā nopelnam. Prognoze uz 2024. gadu ir mīnus 8,6%. Kritiski ir IKP pieauguma cipari, kuri pēdējos gados stāv uz vietas. Tas jau ir slikti, bet ņemot vēra inflāciju, kuru piedzīvojam šajā laikā, domāju, tas ir ļoti bīstami.

Tas ir populisma politikā rezultāts: jums vajag pensijas – būs; jums vajag algu – būs; būs, būs, būs... Tas viss (izdevumus) palielina par 10%, tai laikā, kad ekonomika praktiski neizauga ne par procentu, varbūt tikai par vienu procentu”.

Ko Andris Bite, Dana Reizniece-Ozola un Pēteris Šmidre saka par ierosinājumu atlaist Saeimu, vērojiet Jauns.lv video.

Citi šobrīd lasa

Krievija cieš lielākos cilvēku zaudējumus kopš kara uzsākšanas
Princis Harijs zaudē tiesas prāvā pret Apvienotās Karalistes valdību 2
Raidījums: Vaivods piedāvājis 50 tūkstošu eiro lielu kukuli Satiksmes ministrijas darbiniekam 3
Skatīt visus komentārus