Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

 

Baleta dīva Lita Beiris: “Labi, ja cilvēkam vajag kaut ko vairāk par kartupeli!”

Klausies ziņas sadarbībā ar:
Kultūra
20. novembrī 06:24 2023. gada 20. novembrī 06:24
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Balerīna Lita Beiris uz skatuves izcēlās ar eleganci. Šī īpašība piemīt arī viņas dibinātajam Starptautiskajam baleta festivālam, un tā direktore ir laimīga par iespēju visu mūžu aizvadīt vienā profesijā. Deviņdesmito gadu vidū sapņot par baleta festivālu bija traka ideja un liels risks, tomēr viņa uzdrošinājās, un šoruden atkal dejotāji no Portugāles, Itālijas, pašu mājām un kaimiņzemēm mūs valdzinās ar grāciju un estētiku.

Rīga, Cēsis, Preiļi, Rēzekne – tāds ir festivāla maršruts, un atklāšanas koncerts, kas tradicionāli rīkots Dzelzceļa stacijas ēkā, šogad noticis tirdzniecības centrā Origo. Katrs garāmgājējs var kļūt par liecinieku dejas maģijai, un Lita Beiris atceras 1997. gadu, kad stacijas vestibilā uz skandām bija sasēduši mazie bomzīši. Vērojot Pie zilās Donavas, viņi aizmirsa diedelēšanu un kā apburti vēroja dejotājus. “Ir svarīgi izsist cilvēku no pelēkās ikdienas, varbūt viņš to atcerēsies visu mūžu!”


Starptautiskā baleta festivāla devīze ir “no klasikas līdz avangardam”. Vai arī baleta mākslā eksistē mode?

Ir daudz dejas stilu, veidu. Strādājot Kultūras ministrijas dejas padomē un Lielās dejas balvas žūrijā, skatoties uz to, kas notiek Latvijā, varu izdalīt četrus konkrētus žanrus: klasiskais balets, laikmetīgā deja, modernā deja un tautas skatuviskā deja. Deja gan visu laiku mainās, šie veidi sintezējas, sevišķi pēdējos gados tiek meklētas jaunas idejas. Nekas nestāv uz vietas, un tā tas ir jebkurā jomā. Par modi gan mākslā, arī dejā, runāt ir ļoti grūti. Drīzāk par attīstību, jo notiek tāda mūžīgā kustība. Šis tas ienāk no jauniešiem tuvā hiphopa, kurā darboties ir ļoti sarežģīti – daudz lēcienu, griezienu, piruetes, sīkā kāju tehnika. Arī šajā žanrā ir savi profesionālie kritēriji. Visa pamatā, protams, ir horeogrāfija, dejotāja personība un profesionālisms.

Vai interese par baletu, deju mūsdienās ir stabila?

Protams, jaunieši aizraujas pārsvarā ar laikmetīgo deju, kas balstās uz ritmisku mūziku, popkultūru. Šajā žanrā ir daudz deju studiju – tādas ir gandrīz katrā pilsētā. Rīgā to ir ļoti daudz – gan akreditētas, gan neakreditētas deju skolas un studijas. Baletskolu, protams, ir daudz mazāk, toties mums ir izcilā Rīgas baleta skola, agrākā Horeogrāfijas vidusskola, kas dibināta pirms vairāk nekā deviņdesmit gadiem. Klasiskais balets, manuprāt, būs mūžīgs, bet arī šeit parādās jaunas tendences, piemēram, dejošana bez puantēm. Tehnika ar puantēm baletā ir viena no sarežģītākajām, laikmetīgā deja mēģina to atvieglināt, veidojot savas variācijas par Gulbju ezera vai Žizeles tēmu. Esmu redzējusi pavisam citādas izrādes ar šiem nosaukumiem, ar jaunām neparastām idejām, tehniku. Tomēr ir svarīgi noturēt uz skatuves klasisko baletu, lai modernais negūtu virsroku un lai Latvija varētu lepoties ar savu baleta trupu. Būtu absurdi visu modernizēt tiktāl, ka pazūd māksla, kā tas šad tad notiek teātrī; man ir vajadzīga vārda māksla, no kuras rodas pārdzīvojums. Ja sāk rādīt plikņus, dzīvniekus un bērnus, tā ir aiziešana no teātra būtības.

Grūti saglabāt ideālus tik sarežģītā laikā, kad pasaule burtiski jūk prātā. Kā tas izdodas jums pašai?

Tieši tāpēc, ka jūk prātā, arī vajag saglabāt teātri un baletu kā patvērumu dvēselei. Es arī norobežojos no informācijas gūzmas, feisbuka – kurā, protams, ir rakstīts par Starptautisko baleta festivālu, bet tas arī ir viss, ko tur apskatos. Dodu priekšroku klasikai. Žēl tikai, ka avīzes mūsdienās tikpat kā vairs neizdod, bet ir žurnāli un grāmatas. Nevar pārvērsties par ekrāna kalpu, pat vergu. Tas ir dramatiski, kā dators paņem veselību – sabojāta mugura, roku locītavas, par stāju nerunājot! Bērni nāk apaļām mugurām. Tāpēc jau ir jādejo – ja nosēdi pie ekrāna un vēl skola paņem savu, jebkura kustība ir brīnišķīga – jo vairāk kustību, jo labāk. Deja nostāda cilvēciskā stāvoklī – taisni, lai meitene var uzvilkt arī kādu kleitiņu, ne tikai sporta kreklu vai vaļīgas bikses. Reizēm pat nav saprotams, kas tur ir apakšā – viņš vai viņa. Ir jādomā par estētiku, un baletskola to iemāca. Jā, baletā ir traumas, bet sports ir vēl traumatiskāks – gadu nostrādāju ar mākslas vingrotājām un tāpēc arī aizgāju, ka nevarēju noskatīties, cik grūti meitenēm.

Jau atkal klāt jūsu organizētais Starptautiskais baleta festivāls. Dainis Kalns, ilggadējais Siguldas opermūzikas svētku rīkotājs, paziņojis, ka svētkus vairs nerīkošot, bet jūs joprojām cīnāties – kopš 1996. gada!

Katru gadu gribējies pielikt punktu, bet ar mākslu nav tik vienkārši. Dainis Kalns ir ārsts, kas iegājis mūzikas pasaulē, bet es esmu māksliniece – dejotāja un horeogrāfe, un festivāls ir manī, ar to uz skatuves izdzīvoju pati sevi. Esmu iekšā dejas procesā, atšķiru labu no slikta, saprotu, kas varētu interesēt mūsu publiku. Rādu klasisko, arī moderno baletu. Ir dejotāji, kuri atgriežas – šogad, piemēram, tas ir Portugāles balets, kas pērn rādīja Romeo un Džuljetu. Viņi pirmo reizi festivālā dejos fado – uz Latviju ir braukušas fado dziedātājas, taču tagad gaidāms kaut kas neparasts. Esmu piedalījusies baleta konkursu žūrijās visā pasaulē, tāpēc skaidri zinu, kas un kur ir vērtīgs. Pirmo reizi šogad uzstājas itāļu baleta kompānija ar ļoti laikmetīgu izrādi, modernām lāzertehnoloģijām. Akcents likts uz ķermeņa siluetu, atainojot fantastisku, krāsainu zemūdens valstību.

20. novembrī festivālā notiks izcilās dejotājas un horeogrāfes Janīnas Pankrates 100. jubilejai veltīts koncerts.

Viņa bija īsta leģenda, pati dejoja dievišķi, vēlāk radīja jaunu, emocionālu un laikmetīgu horeogrāfiju ar savu rokrakstu. Es savai beneficei savulaik piedāvāju iestudēt Bēlas Bartoka baletu Brīnišķīgais mandarīns ar ļoti modernu mūziku. Ekstrēms iestudējums, mūs sauca par drosmīgām, pat pārgalvīgām. Par to, cik aizraujošs tas bija, runā vēl līdz šai dienai. Vedām to rādīt arī uz ārzemēm, publikai nebija viegli saprast šo Janīnas uzdrošināšanos. Viņa mācēja riskēt. Kad sākām šo baletu iestudēt ar manu brīnišķīgo partneri Viesturu Jansonu, mazajā zālē, kā tagad atceros, atvērās zāles durvis, aizgāja pa gaisu viena augstpapēžu kurpe, tad – otra, un tad ienāca Janīna ar traku kliedzienu – sākam! Un izrāde arī izdevās traka. Ir svarīgi, lai cilvēks jau nākamajā dienā pēc izrādes neaizmirst visu, ko piedzīvojis.

Pankrate bija ļoti emocionāls, temperamentīgs cilvēks, ar poļu asinīm – tāpat kā es. Janīnas mati bija kupli kā mākonis, viņa mēdza tos bužināt ar rokām, laikam kaut ko aktivizēja smadzenēs. Latvijas baleta profesionālajā asociācijā, kuras prezidente esmu, mēs vienmēr zinām, kad gaidāmas apaļas jubilejas. Tāpēc ir devīze “vakar – šodien – rīt”, jo Janīna jau deviņdesmitajos bija tur, kur mēs varbūt vēl tagad neesam nonākuši. Ceru, ka janvārī notiks arī Pankratei veltīta izstāde, kino un atmiņu vakars Teātra muzejā. Mēs labi sapratāmies, es patiku viņai kā balerīna, var teikt, ka šis būs mans personiskais veltījums viņai.

Jā, mēs dejojam gadus divdesmit, divdesmit piecus, bet pēc aiziešanas no skatuves mūžs taču turpinās. Žēl, ka dejotājus tik maz atceras. Janīna ir paveikusi daudz, tāpēc gribu atgādināt par šo izcilību.

Jā, mūsu mākslas vienreizīgums paliek uz skatuves – šādas izrādes vairs nekad nebūs, tas nav, kā sarakstīt grāmatu vai uzgleznot gleznu. Ar vīru Gunti Gailīti darba lietās bijām izbraukuši uz Venēciju, kur notika forums Eiropa Nostra. Apmeklējām arī vienu no Itālijā slavenākajiem operteātriem La Fenice. Man uz šīs skatuves pirms daudziem gadiem bija fantastiska izrāde Apburtā princese, un es to atcerējos kā šodien – tas bija liels pārdzīvojums gan toreiz, gan tagad.

Mākslinieks neko neaizmirst – viņš vienmēr atceras, kā un kur dejojis, kāda bijusi izrāde. Jā, pēc izrādes viņš ir galīgi beigts, nevar aizmigt, notiek arī visādas pārspriešanas – tas ir nāvīgs stress un emocionāls sakāpinājums. Īstā māksla varbūt ir prasme no šā stresa atbrīvoties, un tikai katrs pats zina, kā tikt ar sevi galā. Man, piemēram, palīdz mana mīlule sunīte Končita – Konča, Čita, viņai patīk atsaukties uz šiem vārdiem. Jorkšīras terjers, gudra meitene, iet blakus bez pavadiņas. Saprotoša, ar savu Konču varu doties arī uz brīvdabas koncertiem, viņa riet sāk tikai tad, kad skan skaļi aplausi – tādā veidā viņa arī aplaudē.

Citi šobrīd lasa

Profesors no Viļņas brīdina par mānīgu vēzi, kas neizraisa sāpes, taču "nodod sevi" citā veidā
Sāras un Veina neparastais mīlasstāsts: "Nolēmām, ka pirmais skūpsts mums būs tikai kāzu dienā"
Tas tik ir dzīves kūlenis! Līgavainim no 60 miljonu vērtajām gadsimta kāzām nu draud 25 gadi cietumā