Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kultūras ministre Agnese Logina. (Foto: Paula Čurkste/LETA)

Kultūras ministre: bez Latvijas kultūras mūsu nacionālā identitāte nevar izdzīvot

Kultūra
2023. gada 15. oktobrī 05:30 2023. gada 15. oktobrī 05:30
  LETA
Bez Latvijas kultūras mūsu nacionālā identitāte nevar izdzīvot, tā intervijā aģentūrai LETA norāda jaunā kultūras ministre Agnese Logina (P), kura iecerējusi popularizēt laikmetīgo kultūru, kā arī turpināt cīnīties, lai nozarē palielinātu atalgojumu un nākamā gada budžets būtu ar daudz pozitīvāku iznākumu. Ministre uzsvēra, ka viena no Kultūras ministrijas prioritātēm ir ne tikai atalgojuma palielināšana, bet sistēmas sakārtošana, lai ārvalstnieki varētu apgūt latviešu valodu.

Kāds ir bijis pirmais laiks kultūras ministres amatā?


Tas ir bijis ļoti piepildīts. Es darbu uzsāku brīdī, kad mums bija jānonāk pie politiskajām prioritātēm 2024. gada budžetam. Šīs prioritātes bija izvirzītas koalīcijas veidošanas procesā. Tās ir veselība, drošība un izglītība. Mums bija nopietns sarunu cikls par ministriju izvirzītajām prioritātēm. Pirmās nedēļas ir bijušas notikumiem pilnas, jo, no vienas puses, notika budžeta veidošana, no otras - iepazīšanās ar nozari. Par turpinājumu esmu piesardzīgi optimistiska.

Vai ir izdevies aprunāties ar nozares pārstāvjiem, lai saprastu, kur ir lielākās problēmas un kur ir nepieciešami steidzami risinājumi?

Jā, protams, katru dienu man notiek tikšanās ar Kultūras ministrijas saimniecību un iestādēm. Katru dienu tiekos ar ministrijas darbiniekiem, lai uzzinātu vairāk par to, kas notiek ministrijā, kādi ir aktuālie procesi. Tāpat es tiekos ar dažādām nozares organizācijām.

Esmu tikusies ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (SEPLP), Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), kā arī piedalījusies dažādās publiskās diskusijās. Aizvadīta arī tikšanās par ministrijas starptautisko sadarbību. Esmu ieplānojusi arī tikšanos ar dažādu nozaru padomēm, kas ir viens no instrumentiem ministrijas rīcībā, lai noskaidrotu katras nozares aktualitātes.

Būtiskākās problēmas daudz kur ir līdzīgas. Runa ir par nepietiekamo finansējumu un atalgojumu. Tā ir problēma, kas ir jārisina, diemžēl to nevar atrisināt uzreiz, bet mēs ejam pakāpeniski uz priekšu.

Jūs pieminējāt SEPLP un NEPLP. Ja runā par sabiedrisko mediju apvienošanu, kā šim procesam būtu jānotiek? Jūs esat teikusi, ka šajā jautājumā liela nozīme būs tieši SEPLP.

No savas puses varu paust politisku atbalstu šai idejai. Ar SEPLP esmu bijusi budžeta sarunās. Esam arī argumentējuši Finanšu ministrijai nepieciešamību palielināt budžetu satura dažādošanai un satura ražošanas kapacitātes palielināšanai.

Manuprāt, ir būtiski ievērot mediju neatkarību. Uzskatu, ka politiķiem nav jāiejaucas mediju norisēs. Sabiedrisko mediju apvienošana ir būtiska. Tāda ir arī nozares vēlme. Būtiski, lai tas būtu nozares virzīts process, jo ir jāievēro skaidras robežas starp masu medijiem un politiķiem. No tā ir atkarīga mūsu demokrātija. Nepārspīlējot.

Kādu apvienotā sabiedriskā medija finansējuma modeli jūs atbalstāt? Viens no variantiem varētu būt finansējuma sasaiste ar iekšzemes kopproduktu (IKP).

Finanšu ministrijai ir spēcīgi argumenti, kāpēc to nedrīkst darīt. Ir Satversmes tiesas spriedums, ka, sasaistot finansējumu ar konkrētu IKP procentu, mazinās valdības nozīme un tiek izjaukts politiskais process. Vienīgais izņēmums ir aizsardzības joma, kur Latvijai ir starptautiskas saistības, proti, Latvijai ir jāatvēlē aizsardzības vajadzībām noteikta daļa no IKP.

Manuprāt, ir diezgan neproduktīvi par to strīdēties. Finanšu ministrija grib ievērot Satversmes tiesas spriedumu. Tā ir ļoti saprotama attieksme. Tas, ko mēs varam paredzēt budžeta plānošanas dokumentos, ir summa, kas tam ir līdzvērtīga. Ja skatās uz budžetu, pieaugums, kas SEPLP sabiedriskajiem medijiem ir iezīmēts, zināmā mērā atbilst prasītai attiecībai. Tādā veidā mēs sasniedzam mērķi.

Skaidrs, ka šajā jomā nākotnē būs arvien lielāki izaicinājumi, jo ir jākonkurē ar ārzemju digitālo saturu. Mums ir jāiezīmē finansējuma pieaugums sabiedriskajiem medijiem. Domāju, ka panāktais rezultāts ir labs, un es saprotu Finanšu ministrijas vēlmi nepiesaistīt finansējumu noteiktam IKP procentam. Jāpaliek pie tā, ka pieaugumu mēs iezīmējam konkrētos skaitļos, nevis procentos.

Ja skatās uz mediju telpu kopumā, vai būtu nepieciešams atbalstīt arī komercmedijus, lai mēs nenonāktu situācijā, ka valstī ir sabiedrisko mediju monopols?

Līdzsvarotas attīstības vārdā ir vajadzīgs konsekvents, paredzams atbalsts noteikta satura radīšanai arī komercmedijos. Patlaban tas notiek ar Sabiedrības integrācijas fonda Mediju atbalsta fondu. Plašāk es labprātāk nekomentēšu. Manai komandai ir pievienojies padomnieks mediju jautājumos, mēs sapratīsim jautājumus, kas attiecas uz atbalstu komercmedijiem un citiem izaicinājumiem, kas attiecas uz masu mediju jomu kopumā. Protams, mūsu interesēs ir sabalansēts, līdzsvarots mediju lauks kopumā.

Rezonansi izraisījusi Nacionālā drošības koncepcija, kas paģērē, ka no 2026. gada būtu jāpārtrauc satura veidošana krievu valodā. Kas īsti notika?

Daudzas lietas vienlaikus. Nacionālās drošības koncepcijas projekts bija jāpieņem un tur nebija daudz vietas diskusijām. Projekts bija jāapstiprina, lai Saeima koncepciju varētu apstiprināt līdz 1. oktobrim. Tas iedeva šauru laika rāmi, kurā strādāt.

Punktu koncepcijā par sabiedriskajiem medijiem iekļāva iepriekšējais valdības sasaukums un iepriekšējā Kultūras ministrijas vadība. Projekts formāli tika saskaņots ar Kultūras ministriju 11. septembrī. Tā ir nedēļa, kuras beigās es kļuvu par kultūras ministri. Pirmajās dienās mēs nonācām sarežģītā situācijā.

Nevar noliegt, ka dokuments ir nepieciešams un bija jāpieņem, jo koncepcijā skaidri ir pateikts, ka jāstiprina Latvijas aizsardzība pret agresorvalsti mums blakus un tās sabiedroto Baltkrieviju. Es nebūtu šādu punktu par sabiedriskajiem medijiem iekļāvusi. To esmu paudusi arī dažādās intervijās un sarunās ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem.

Labi zinu, ka šis punkts un radītā vētra ir saviļņojusi mediju vidi, ko būs visnotaļ sarežģīti nomierināt un sakārtot. Nevar izslēgt, ka tāds bija arī mērķis, iekļaujot šādu punktu. Patlaban to izņemt no koncepcijas ir tuvu neiespējamam.

Mūsu pieeja bija tāda, ka ejam uz priekšu un tālāk jau labojam. Skaidrs, ka koncepcija ir tikai pirmais dokuments. Koncepcijai seko rīcības plāni. Gribu uzsvērt, ka sabiedriskos medijus regulē Mediju likums. Turklāt par sabiedriskajiem medijiem politiski atbild Kultūras ministrija.

Varu tikai spekulēt par iemesliem, kuru dēļ šis punkts tādā formātā tika iesniegts un iekļauts. SEPLP ir norādījusi, ka ar padomi nav notikušas konsultācijas. Tas nozīmē, ka caurcaurēm tas ir politisks lēmums, kura konsekvences nav izdiskutētas, nav saprastas.

Jāatzīmē, ka citiem koncepcijā iekļautiem punktiem nav noteikts termiņš. 2026.gads ir ļoti tuvu. Tas nav adekvāti. Es to uztveru, kā Nacionālās apvienības atvadu sveicienu, lai sakūdītu mediju vidi vēl vairāk un radītu toksisku atmosfēru, kurā jaunajai ministrei uzsākt darbu.

Manai komandai ir pievienojusies jaunā Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Agnese Lāce. Viņa jau ir iesaistījusies variantu izskatīšanā, ko mēs varam darīt tālāk un kādas ir iespējas.

Kur jūs saskatāt klupšanas akmeni? Šis jautājums ir saviļņojis ne tikai masu mediju vidi, bet arī daļu sabiedrības. Vai pāreja uz medijiem latviešu valodā nebūtu viens no maigā spiediena veidiem, lai cilvēki, kuri patērē saturu krievu valodā, patērētu saturu latviešu valodā?

Pēc būtības šis ir pavisam cits jautājums. Ja runa būtu par to, kā mēs redzam mediju vidi Latvijā pēc pieciem, septiņiem, desmit gadiem, tā būtu cita diskusija. Nacionālajā drošības koncepcijā norādītais laiks, kad jāpārtrauc sabiedriskajos medijos satura radīšana krievu valodā, ir trīs gadi. Manuprāt, termiņš nav iekļauts ar mērķi stiprināt Latvijas aizsardzību. Tas ir iekļauts, lai vēl vairāk šķeltu un sanaidotu cilvēkus.

Ir jāskatās, kas ir atrunāts citos dokumentos un kā esam skatījušies uz sabiedrisko mediju lomu kopumā. Kultūrpolitikas pamatnostādnēs 2022.-2027. gadam "Kultūrvalsts" ir atrunāts, ka Latvijā ir vieta sabiedrisko mediju saturam mazākumtautību valodās. Šī diskusija ir pilnībā iztrūkusi. Domāju, ka tas ir politisks solis ar apšaubāmiem mērķiem.

Latvijā ir divas informatīvās telpas. Vai pāreja uz saturu latviešu valodā nebūtu veids, kā sekmēt integrāciju, par kuru tiek runāts aptuveni 30 gadus?

Valstī nevar būt divas informatīvās telpas. Tās ir jāsalāgo, bet informatīvās telpas nedefinē tikai valoda, bet arī saturs, kvalitāte un redakcionālā neatkarība. Kvalitatīvs saturs sabiedriskajos medijos mazākumtautību valodā noteikti ir veids, kā mēs varam stiprināt Latviju un veicināt piederību Latvijas telpai un vērtībām. Domāju, ka tas vairāk ir jautājums par saturu un kvalitāti.

No vienas puses, ir politiskais mērķis, ka mēs virzāmies uz vienu informatīvo telpu, no otras - jāņem vērā redakcionālā neatkarība. Reizēm tās var būt dažādas lietas, kas neiet roku rokā.

Domāju, ka šie riski ir, ja runājam par medijiem vai institūcijām, kas sevi sauc par medijiem. Tas ir drošības jautājums, par kuru atbild Latvijas drošības institūcijas, kurām tam ir jāpievērš papildu uzmanība, jo tas nenoliedzami ir drošības risks.

Jūs minējāt, ka runa ir par saturu mazākumtautību valodās. Mēs runājam daudzskaitlīgi, bet praksē to noreducējam uz saturu tikai krievu valodā.

Jā, tā ir cita problēma. Krievijas imperiālistiskā domāšana un uzvedības principi izdzēsa visas atšķirības, sametot visus vienā lielā krievvalodīgo katlā. Nesen pirmizrādi piedzīvoja režisores Ilzes Kungas-Melgailes filma "Mana brīvība". [Filmas galvenās varones prototips ir poļu izcelsmes politiķe Ita Kozakeviča - aut.] Filmā uzsvars tiek likts uz Krievijas piekopto politiku Padomju Savienībā, kad visas nacionālās atšķirības tiek izdzēstas un tiek radīts krievvalodīgais cilvēks.

Manuprāt, visas lietas, par kurām mēs patlaban runājam, liecina par to, ka šāds punkts Nacionālās drošības koncepcijā, kas nav izdiskutēts ar nozari, nedrīkstēja parādīties. Visi šie jautājumi ir jāizrunā ar nozari un mediju speciālistiem, pārstāvjiem. Runa ir par to, kā mēs pēc būtības veidojam iekļaujošu un drošu Latviju, kuras sabiedrība vienojas ap Latvijas vērtībām, kas ir neatkarība, demokrātija un suverenitāte. Šī diskusija ir iztrūkusi.

Kā panākt, lai sabiedrības daļa, kas nemāk latviešu valodu, tomēr to apgūtu un saprastu, kā jūs esat teikusi, ka latviešu valoda ir vērtība? Ja cilvēkiem sabiedriskajā medijā tiek piedāvāts saturs latviešu valodā, vai nav tā, ka cilvēki valodu daļēji vismaz apgūs?

Tā vajadzētu būt. Tas nozīmē, ka jākāpina latviešu valodā pieejamā satura apjoms, kas ir gan stāsts par dažādību, gan arī stāsts, piemēram, par filmām, seriāliem. Tas ir fantastisks veids, kā mācīties arī valodu un vairāk saprast kultūrtelpu, kurā mēs esam.

Valodas apguvē ir divi līmeņi. Beidzot mēs pārejam uz mācībām valsts valodā. Domāju, ka, ja tas būtu noticis ātrāk, šodien Latvija būtu daudz vienotāka valsts. Ar mācībām valsts valodā mēs nākotnē valodas apguves problēmu ievērojami mazinām. Patlaban mums ir jāpalīdz pieaugušajiem, kuri nezina latviešu valodu dažādu iemeslu dēļ.

Cilvēkiem ir jāpalīdz saprast, ka latviešu valoda Latvijā ir nepieciešama. Tādās pilsētās kā Rīga tas ir jāatgādina. Es pazīstu cilvēkus no anglosakšu valstīm, kuri gadiem dzīvo Rīgā un nemāk latviešu valodu, jo galvaspilsētā var dzīvot, liekot lietā angļu valodu.

Tā ir diezgan vispārīga problēma, ar kuru es saskāros, dzīvojot Amsterdamā. Nīderlande ir salīdzinoši maza valsts, kurai apkārt ir citu milzīgu valodu dominance. Es noteikti iepazīšos ar Nīderlandes pieredzi.

Latviešu valodas kursiem ir jābūt, jo līdz šim tie bijuši pieejami sporādiski, ar pārtraukumiem. Tā vietā ir jābūt sistemātiskai pieejai, ar kvalitatīvu saturu un pieejamu līdzmaksājumu. To ir iespējams savienot ar Latvijas kultūras satura pieejamības nodrošināšanu.

Sporādiskums tiešām ir viena no problēmām.

Jā, tas ir rezultējies tajā, ka arī tiem cilvēkiem, kuri grib mācīties valodu, to ir grūti izdarīt. Es varu atsaukties uz Nīderlandes pieredzi. Amsterdamā bija pašvaldības rīkoti, intensīvi valodas kursi, kuri bija pieejami teju jebkuram. Pirmajā pusgadā valodas kursi notika trīs vakarus nedēļā, katrs pa trīs stundām. Pēcāk bija divi vakari nedēļā. Gada laikā no nulles līmeņa cilvēks varēja sasniegt B1 līmeni. Tas ir diezgan liels uzrāviens. Viņu mērķis bija tevi iegremdēt valodā un kultūrā. Lai gan šie kursi bija brīvi pieejami katram, tas daudz maksā.

Ņemot vērā, ka pašreizējā situācijā kultūra nav prioritāte, jo priekšplānā patlaban ir veselība, izglītība un aizsardzība, kā rast papildu finansējumu, lai šos kursus nodrošinātu?

Uz šo jautājumu patlaban man vēl nav precīzas atbildes. Ir pāris salīdzinoši vienkārši risinājumi, kas atkal ir satura pieejamības nodrošināšana. Diemžēl Latvijā daudz kas no tā, kas tiek radīts, savu lasītāju, klausītāju, skatītāju īsti nesasniedz. Tam ir daudz iemeslu, piemēram, vietējam saturam ir jākonkurē ar ārzemju tirgu. Mums ir jākonkurē ar saturu angļu un krievu valodā. Mazām valstīm ar savu valodu ir jācīnās par valodas vietu un nākotni.

Mums visiem kopā ir jāpanāk, ka saturs, kas tiek veidots latviešu valodā, sastop savu cilvēku. Piemēram, kino nozarē situācija paliek arvien labāka. Kādreiz notika filmas pirmizrāde un pāris seansi kinoteātros, un pēc tam tās filmas nav pieejamas. Industrija pakāpeniski šo lietu ir pati salabojusi. Filmas kļūst arvien pieejamākas, tomēr šajā virzienā ir daudz vēl darāma.

Manuprāt, mēs aktīvāk varam izmantot jau esošos instruments, piemēram, bibliotēkas, kas ir fantastiska vieta. Esmu bibliotēku piekritēja, jo tajās ir pieejams dažāds saturs, ap bibliotēkām veidojas kopienas. Manuprāt, runa ir par pieejas sakārtošanu. Tas varētu būt atslēgas virziens, jo finansējums vienmēr būs izaicinājums. Domāju, ka patlaban nevienam nav jautājuma, kāpēc mums ir jāiegulda, lai atbalstītu satura ražošanu latviešu valodā.

Tas ir arī viens no argumentiem par labu sabiedrisko mediju finansējuma palielināšanai. Tas ir bijis arī arguments, lai palielinātu finansējumu kultūrizglītības programmai "Latvijas skolas soma". Līdz šim vienam skolēnam tika atvēlēti septiņi eiro, tagad tie būs desmit eiro. Tas ir īpaši būtiski laikā, kad pārejam uz mācībām valsts valodā.

Strādājot Kino muzejā, man ir bijušas interesantas pieredzes, reizēm jauniešiem tā ir pirmā sastapšanās ar Latvijas kultūru. Salīdzinoši nesen uz muzeju bija atnākuši pusaudži, kuri neko nezināja par Lāčplēsi.

"Latvijas skolas soma" patiešām ir labs mehānisms, kā padarīt kultūru pieejamu skolēniem.

Jo ātrāk mēs parādām jauniešiem, ka kultūra ir interesanta, jo ātrāk viņi tiek pie intereses āķa un pastāv lielāka iespējamība, ka viņi kultūras iestādes apmeklēs paši. Mana mamma aizveda mani pirmo reizi uz operu septiņu gadu vecumā, uz operu eju joprojām. Ar bērniem un jauniešiem ir jāstrādā un jānodrošina iespēja iet un iepazīties ar teātri, operu, kino, muzejiem, jo no tā ir atkarīga mūsu kultūras nākotne.

Mēs iepriekš sākām mazliet runāt par integrācijas politiku. Vai ir plānotas kādas aktivitātes šajā jomā?

Patlaban es nevarēšu iepazīstināt ar konkrētiem darāmajiem darbiem. Šis būs virziens, pie kura strādāsim kopā ar ministrijas parlamentāro sekretāri. Runa ir par situācijas stabilizāciju. Kā jau minēju, latviešu valodas kursi bijuši sporādiski un ar pārtraukumiem, tas ir jāstabilizē.

Protams, latviešu valodas kursi nav vienīgais mehānisms, kas nodrošina integrāciju. Manuprāt, cilvēkiem ir jānodrošina satikšanās vietas. Kultūra var nodrošināt šīs satikšanās vietas, kurās mēs uzzinām viens par otru, un ar to veidojam sabiedrību, kas spēj sarunāties.

Kā izveidot satikšanās vietas, lai cilvēki iznāktu no sava burbuļa? Daļa cilvēku var brīvi runāt savā dzimtajā valodā, saņemt pakalpojumus un no sava burbuļa arī neiznākt.

Milzīga loma ir pašvaldībām un ko tās dara, lai cilvēkiem nodrošinātu satikšanās vietas. Tad, kad mēs uzsākām darbu Rīgas domē, mēs pievērsām lielu uzmanību simboliskajām vietām. Laukums pie Dailes teātra, kas agrāk bija nelegāls stāvlaukums, tika pārvērsts par vietu, kur ir soliņi, kur cilvēki var apsēsties un sākt apdzīvot pilsētu, lai nebūtu tā, ka mēs katrs sēžam savā dzīvoklī, mājā un nesatiekamies.

Tādās pilsētās kā Rīga satikšanās punkti ir ārkārtīgi būtiski, jo, dzīvojot daudzdzīvokļu mājās, ir viegli dzīvot un nesatikties. Manuprāt, pilsētvides labiekārtojumiem ir liela nozīme, bet tas ir pašvaldību rokās. Pašvaldībās notiek arī lokāli kultūras pasākumi, par kuriem cilvēki, iespējams, laicīgi nesaņem informāciju, taču informācijai ir jābūt pieejamai, par šiem pasākumiem ir jāzina.

Pirms diviem gadiem mēs sākām Rīgas vasaras programmu. Kad mēs mēģinājām šo programmu, mēs ieviesām apkaimju svētkus dažādās vietās, kā arī parku programmu. Tas strādā. Mēs jau redzam, ka arī citās apkaimēs Rīgā jo vairāk cilvēki viens otru satiek, jo stiprākas paliek iesaistītās biedrības. Tās ir vairākas, kas tiešām aktīvi strādā. Domāju, ka burbuļu nojaukšanā liela nozīme ir pašvaldību rīkotajām aktivitātēm, kas ir īpaši būtiski valstspilsētās, kur nesatikties ir vienkārši. Taču pašvaldībām ir jāgrib domāt šajā virzienā.

Ja skatās uz nākamā gada Kultūras ministrijas budžetu, kam pietiek finansējuma un kam nepietiek? Profesionālo mūzikas kolektīvu pārstāvji aktualizējuši jautājumu par nepieciešamību palielināt atalgojumu. Vai izdosies palielināt atalgojumu, vai tas ir jautājums, kas jāskata 2025. gada budžeta kontekstā?

Mazā apmērā izdosies. Mēs patlaban strādājam pie precizēšanas tam, kas ir apstiprināts. Kopumā kultūras budžets ir 13,6 miljoni eiro, ieskaitot mediju politiku, kam nākamgad iezīmēts finansējums 5,5 miljonu eiro apmērā, savukārt kultūras darbiniekiem paredzēts 3,8 miljonu eiro palielinājums.

Tagad norit darbs pie specifikācijas, kā nauda tiks sadalīta. Tas vēl ir procesā. Jāatzīst, ka prioritāšu ir daudz. Varu piekrist, ka kultūras nozarē atalgojums ir zems, kas rada arvien lielāku problēmu. Jaunajiem profesionāļiem ir arvien mazāka motivācija šajā nozarē strādāt. Tā ir, ka Latvijā apmāca jaunos speciālistus, kuri pamet Latviju un strādā citās valstīs. Ir jomas, kur aizbraukšana un strādāšana citā valstī ir daudz vienkāršāk īstenojama, piemēram, mūzikā un kinoražošanā. Mūzika ir bez robežām, tā ir universāla valoda, māksliniekam var nebūt konkrētas valodas prasības, lai pilnvērtīgi strādātu ārpus Latvijas.

Šogad ir gan kopējās valsts prioritātes, kuru mērķis ir uzlabot dzīvi cilvēkiem Latvijā kopumā. Runa ir par veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu, izglītības reformu, iekšējās un ārējās drošības nostiprināšanu. Kopējai dzīves kvalitātei ir jāpalielinās, bet kultūras nozarei finansējuma palielinājums ir drīzāk simbolisks, nevis tāds, kas dos milzīgu izrāvienu, kas dažās nozarēs ir ārkārtīgi vajadzīgs.

Tā ir mūsu kopējā cīņa, lai nākamā gada budžets ir ar stipri pozitīvākām ziņām. Ņemot vērā budžeta sarunu dinamiku, manuprāt, panāktais rezultāts ir labs, protams, es gribu, lai nākamā gada rezultāts būtu vēl labāks. Mums visiem ir jāizdara savs mājasdarbs.

Man nopietni ir jāpārskata sistēma un ko tajā var uzlabot, jo uzlabojumiem vienmēr ir vieta. Kopīgi ar kultūras nozari ir nepagurstoši jāskaidro kultūras nozīme, jo bez Latvijas kultūras mūsu nacionālā identitāte nevar izdzīvot. Mūsu nacionālā identitāte ir kultūra. Tas ir iekšējās drošības un intelektuālās drošības jautājums. Es arvien vairāk pati par to pārliecinos un esmu pārliecināta. Mums visiem ir jāiegulda nopietns darbs. Esmu runājusi ar NEPLP. Viena no padomes prioritātēm ir cīņa ir pirātismu. Tā izplatība mazina naudas apjomu, kas godīgi tiek samaksāts par paveikto darbu. Mums jāstrādā visiem kopā, lai palīdzētu saprast kultūras nozīmi Latvijas izdzīvošanā. Izklausās dramatiski, bet tā arī ir.

Ilgus gadus Kultūras ministrija ir bijusi Nacionālās apvienības pārziņā. Kas mainās brīdī, kad par kultūras ministri kļūst "Progresīvo" pārstāve?

Gribu turpināt labo, kas ir iesākts. Protams, man ar priekšgājējiem no Nacionālās apvienības daudz kur domas nesaskan. Kā jau teicu intervijas sākumā, Nacionālajā drošības koncepcijā es nebūtu iekļāvusi punktu par sabiedriskajiem medijiem.

Es noteikti vēlos turpināt viņu iesākto darbu, kas attiecas uz atalgojuma palielināšanu. Tas ir ārkārtīgi būtiski. Tā ir prioritāte un viena no labajām iesāktajām lietām. Dažās nozarēs ir bijis būtisks lēciens, pēc kura būtu jāseko vēl nākamajam lēcienam, jo inflācija ir augsta.

Mana kā "Progresīvo" pārstāvei prioritāte ir laikmetīgā kultūra. Es to vēlos nostiprināt. Rudenī tradicionāli notiek vairāki laikmetīgās mākslas pasākumi. Ja runājam par Rīgas filharmoniju Kongresu namā, esmu to atbalstījusi, strādājot Rīgas domē, un turpinu to atbalstīt jaunajā amatā.

Saistītās ziņas

Kultūras ministre atzīst, ka kultūras darbinieku algas ir pārāk mazas
Nacionālais kultūras mantojums kļuvis par 17 jauniem mākslas priekšmetiem bagātāks
Kultūras ministrija komentē Okupācijas muzeja ekspozīcijas "Stūra mājā" iespējamo slēgšanu

Vēlos lauzt ledu un iet uz priekšu, lai Latvijā būtu Laikmetīgās mākslas muzejs. Ēkas jautājums ir jārisina. Tas ir ilgs un izaicinošs process. Manuprāt, lauzt ledu palīdzētu stāsts par satura sakārtošanu. Mēs ar komandu strādājam pie tā, lai uzsāktu darbu pie satura jautājuma risināšanas.

Man laikmetīgās kultūras nozīme ir ļoti skaidra. Gribu to paust arī publiski, bet es negribētu, lai cilvēkiem, kuri pārstāv klasiskāku kultūru, būtu kādi satraukumi. Es eju un strādāju ar visiem, bet man personīgi ir svarīgi slavas saulītē blakus nolikt arī laikmetīgo mākslu, jo mums ir daudz, ar ko pamatoti lepoties.

Es tiešām aicinu par to pārāk nebaidīties. Manuprāt, liela nozīme ir pozitīvai mijiedarbībai. Es apmeklēju kamerorķestra "Sinfonietta Riga" sezonas atklāšanas koncertu, kur programmā līdzās austriešu komponistam Jozefam Haidnam izskanēja arī čehu komponista Ondržeja Adameka laikmetīgs skaņdarbs. Vienā programmā tas ļoti skaisti izbalansējas un ļauj novērtēt mūzikas dažādību. Domāju, ka līdzsvars ir atslēga.

Citi šobrīd lasa

"Vienaldzība ir vardarbība,"- Uģis Joksts par darbu televīzijā, tiešraidēm un nemieru
Zane Jančevska par teātri, folkloru un dabu: "Skaisti brīži gadās tad, kad tos negaida"
Alla Pugačova instagramā sveic dzelteno ziedu svētkos un publicē zīmīgu tekstu
Pievienot komentāru