Kultūra
2023. gada 1. jūlijs, 06:01

Kristīgās akadēmijas rektorei Skaidrītei Gūtmanei svarīgākais ir pamosties ar prieku

Rimants Ziedonis

"Patiesā Dzīve"

Latvijas birokrātiskajā sistēmā nemaz nav tik vienkārši, piemēram, atvērt kafejnīcu vai sākt kādu citu savu rūpalu. Bet izveidot augstskolu – tas jau ir cits līmenis, tas prasa lielu enerģiju, intelektuālu un diplomātisku piepūli. Kristīgā akadēmija darbojas nu jau ilgus gadus, tātad pēc tādas ir pieprasījums. Kristīgā akadēmija ir centrēta cilvēkmīlestībā.

Skaidrīte Gūtmane, Kristīgās akadēmijas rektore, teoloģe, literatūrzinātniece. Mīl runāt paradoksos. Lauž stereotipus par kristietību. Vispār Kristīgā akadēmija lauž stereotipus par kristietību. Kristieši esot lēnīgi, atrauti no realitātes, nesaprot, kas modernajā pasaulē notiek. Man palika cits iespaids – akadēmijā apgrozās moderni ģērbušies un moderni domājoši jaunieši, kuri ļoti labi orientējas arī laicīgajā pasaulē. Kā teica Gūtmane – mūsu studenti bieži ir labi vadītāji. Teoloģiski izglītoti cilvēki ir labi, racionāli domājoši, savaldīgi biznesa vadītāji.

Tas riebīgākais, kas var būt, ir svētulība

Es biju Aglonā un ievēroju jaunu, ļoti skaistu mūķeni. Ja cilvēks aiziet klosterī, tas ir diezgan radikāls gājiens. Tā jaunā mūķene varētu būt modele Milānā vai Parīzē. Man radās vēlme viņu intervēt – kāpēc skaista meitene, kura varētu visu laicīgo pasauli iekarot, ir izvēlējusies askēzes ceļu? Mūķene atbildēja, ka viņai jālūdz klostera atļauja intervijai. Man nebija laika Aglonā sēdēt, tā nu ar viņu sarunāties nesanāca. Bet, tavuprāt, no kurienes tāda jauda aiziet no laicīgās pasaules?

Es tev varu sarunāt tādu interviju. Mums bija viena studente, skaista kā modele. Iestājās, bet tad pazuda no mums, iestājās klosterī Krišjāņa Barona ielā. Satiku vēlāk viņu simfoniskās mūzikas koncertā, viņa bija savā mūķenes tērpā, teica – es bez mūzikas nevaru dzīvot. Es ar viņu esmu runājusi.

Tu zini, to nevar tik vienkārši cilvēkam pateikt, kāda tā ir laime – dzīvot garīgu dzīvi. Ikdienas dzīvē cilvēkiem miesas vajadzības diktē galveno... Teiksim skaidri un gaiši – moka dvēseli, un par garīgās dzīves pusi viņi pat neaizdomājas. Mūkiem gara dzīve prevalē pār dvēseli un miesu. Un, kā man viena mūķene ir teikusi, dzīvi, kas balstās Svētā Gara vadībā un paklausībā Dievam, laicīgam cilvēkam ir grūti saprast. Acīmredzot tas ir augstākais aicinājums, kas cilvēkam dots no Dieva, – panākt, ka nevis miesa dvēselei, bet Gars dvēselei un miesai nosaka cilvēka dzīvi un domāšanu. Mūki kalpo mums visiem ar savām lūgšanām, viņi lūdzas augām dienām. Kā raksta baznīcas tēvi, pasaule noturas, pateicoties mūku lūgšanām.

Mums divas studentes ir kļuvušas par mūķenēm. Viena man teica – jūs taču pat nevarat iedomāties, kā mēs dzīvojam un kā jūs dzīvojat! Es nevaru nedzīvot garīgu dzīvi, viņa saka. Cilvēks kļūst par cilvēku, pateicoties tikai askēzei. Ja kaut drusciņ disciplinē sevi, tu kļūsti citāds. Un dogmas jeb baznīciskais ietvars palīdz sevi disciplinēt, saskatīt, vai Gara soļi nesīs augļus, vai bez dogmām tā saucamais garīgums būs paša subjektīvas fantāzijas un maldīgas iedomas. Daudzi baznīcas tēvi dzīvību ir atdevuši par dogmām. Un viņi saka – ja cilvēks ir baznīcā, viņam neko vairāk nevajag. Viņš aug nenormāli spēcīgs. Galvenais, ko iegūst baznīcā, – prātu. Saprāts mums visiem ir, bet prāta visiem nav.

Tu man lielā mērā asociējies ar filoloģijas, filozofijas, rakstniecības pasauli. Bet tad tu iegāji kristīgajā pasaulē. Ar ko tas sākās?

Tas sākās no manas dzimšanas, audzināšanas, bērnības, no manas izpratnes par pasauli. Kad studēju Latvijas Universitātē, es jau biju ticīgs cilvēks. Biju pieradusi ļoti dziļi domāt. Mācības man padevās ļoti viegli. Uzskatu, ka tā bija Dieva svētība, jo biju izaugusi ticīgā ģimenē. Man bija ideāli vecāki, kas mīlēja viens otru. Un ar savu paraugu pierādīja, ka Dievs ir tur, kur ir mīlestības attiecības.

Bet tā mīlestība, tas tēva paraugs! Kāds viņš bija! Stingrs, loģisks. Kad man bija jāiet pie viņa kabinetā, vajadzēja pieklauvēt. Viņam patika viss skaistais un antīkais, un, kad tu iegāji pie viņa istabā, uz mazā galdiņa vienmēr bija Bībele. Viņš mums nelika lasīt svētos rakstus, bet mēs redzējām, ka viņš tos lasa. Viņš mīlēja savu sievu Almu, viņam nebija jāvazājas pa draugiem, viņš nedzēra. Viņš bija stingrs, un, kad man kādreiz gribējās paslinkot, es gāju pie mammas. Viņa tad teica, ka ar tēti, Žanīti, būs jāpakonsultējas. Abi vecāki bija vienoti.

Tā bija tāda klusa reliģiozitāte. Manai mammītei, kad viņa smagajos padomju gados bija iegājusi baznīcā, tika stingri pateikts – jūs esat padomju skolotāja, ja vēlreiz ieraudzīsim baznīcā, jums skola būs jāpamet.

Kad jau biju apzinātā vecumā, man gribējās iet uz baznīcu pašai. Man ir dienasgrāmatas, 18 grāmatas no jaunības gadiem. Jau tajās es pierakstīju Eduarda Strēļa sprediķus, kas man ļoti patika. Otrs – biju smuka meitene, un man bija ļoti liela piekrišana no puišiem, bet es biju ļoti tīri audzināta, savu nevainību sargāju kā lielāko dārgumu. Man patika, ka puiši pievērš uzmanību, taču dienasgrāmatā esmu ierakstījusi: “Neaizgāju uz randiņiem, bet aizgāju uz dievnamu.”

Jebkurš jau tic, ka ir augstāki spēki, bet katrs tos izjūt citādi. Nereti cilvēki nesaprot, kā tuvoties baznīcai. Ar ko sākt?

Pats Dievs ikvienu cilvēku aicina. Ja nu cilvēks neatsaucas un nedzird, tad pienāk brīdis, par kuru cilvēki saka: “Grūts.” Vai arī iestājas krīze. Iesaku nemudžināt lietas, piecelties un aiziet līdz baznīcai. Nostāties tur pie kolonnas un pateikt ļoti īsu lūgšanu: “Kungs, apžēlojies par mani, neļauj man pazust. Palīdzi man.” Punkts.

Reizēm studenti saka: “Mana ticība ir mana privātā lieta.” Kā var tava ticība būt privāta lieta? No tavas ticības ir atkarīga tava dzīvība, tavu bērnu un visas tautas dzīvība. Ja Dievs atņem savu svētību ģimenei, dzimtai, tautai, tad mēs vienkārši ejam bojā. Un cik jau civilizācijas ir aizgājušas bojā. Tāpēc ļoti vienkārši – neesi slinks, piecelies un aizej uz baznīcu. Nekritizē to.

Mums reiz bija izglītības ministre no Latgales, domāju, ticīga būs. Bet jau pirmajā intervijā lasu – ieraudzījusi piedzērušos mācītāju un vairs nevar būt ticīga. Vai tad tu neproti atšķirt mācītāju no Dieva? Arī mācītājs ir cilvēks, kurš var paklupt. Kristietība ir ļoti racionāla, loģiska, sistēmiska, izprotama, bet ir dažas lietas, kas jāapzinās kā ābece. Cilvēki baznīcā nav eņģeļi, baznīcā mēs neejam apskatīt cilvēkus, bet pielūgt Dievu.

Arvien mazāk, bet pastāv stereotipi par kristietību. Ka kristieši ir lēnīgi, nemāk naglu iedzīt sienā, ka viņi ir atrauti no realitātes. Cik esmu manījis, jums te staigā moderni jauni cilvēki ar gudrām acīm. Kāda rakstura jaunieši te nāk studēt?

Redz, mēs neesam uzlikuši rāmjus. Mēs sakām – nāciet visi! Ticīgi, neticīgi, baptisti, luterāņi, katoļi un citi. Tas riebīgākais, kas var būt, ir svētulība. Aplamas iedomas par to, ka Dievs tev daudz ko aizliegs, baznīca ieliks rāmjos un tu nevarēsi īstenot savu vienīgo dzīvi. Tie ir lieli un populāri maldi. Gluži otrādi – doktrinālajā rāmī cilvēks uzzina, kas ir pati lielākā brīvība. Mēs augstskolā neapspiežam brīvību, bet mācām kritiski un racionāli izprast cilvēku un viņa attiecības ar Dievu un baznīcu. Mēs ļaujam brīvi domāt.

Cilvēka garīgā dzīve sākas ar grēksūdzi. Reizēm mēdz domāt, ka Kristus ir izpircis visus mūsu grēkus, tad jau grēksūdze vairs nav nepieciešama. Tā ir kļūda. Grēknožēla ir garīgās dzīves centrs un baznīcas sakraments. Pareizticīgajā baznīcā esmu pārliecinājusies, ka, pateicoties grēksūdzes sakramentam un pārējiem sešiem sakramentiem, cilvēkam ir iespējams izprasti, loģiski, racionāli virzīt savu garīgās dzīves praksi.

Jau labi sen, vēl būdama luterāne, sāku pierakstīt savus grēkus un kādu dienu izdomāju, ka man jāiet tos izsūdzēt. Aizbraucu uz pareizticīgo klosteri Krišjāņa Barona ielā, un pēkšņi pie ieejas man tā jāraud, kaut gan neesmu raudulīga. Domāju – ko tu tur vispār iesi? Tevi tur pazīs, un tu visus savus grēkus sūdzēsi? Iznāk ārā mūķene, latviete Aina, un prasa – ko jūs te raudat? Atbildu – man gribas grēkus izsūdzēt, bet man bail. Viņa saka – un tad ir jāraud? Nāciet iekšā!

Nostādīja mani rindas galā, stāvēju, drebēju kā lapa, tad izsūdzēju priesterim grēkus, viņš pat nezināja, ka neesmu pareizticīgā. Es sūdzu visus tos grēkus, un priesteris man jautā – varbūt pietiks? Pacēlu savas saraudātās acis un teicu – nē, nepietiks, es visus izsūdzēšu.

Un, kad viņš mani apklāja ar epitrahilu un pateica atraisīšanas lūgšanu, tajā brīdī mana dvēsele saprata, ko nozīmē vārdi “Māte baznīca”. Noskūpstīju visas ikonas, man bija vienalga, ko tās mūķenītes par mani domā. Un no tās dienas es sapratu, ka viss liekais cilvēkam pazūd tad, kad viņš ir izsūdzējis grēkus. Tā ir īsta Gara kultūras elegance, kas noņem visu lieko, un Dievs dod nevis emocionālu labsajūtu, bet racionālu apskaidrību par to, kas ir un kas nav garīgas dzīves centrs.

Ja tu sāc ar naudu, nekas nebūs

Tad ir Kristīgā akadēmija – no kurienes tā ideja radās? Nav vienkārši atvērt kafejnīcu vai kādu rūpalu uzsākt, bet izveidot augstskolu – tas jau ir cits līmenis. Tur vajag intelektuālu un diplomātisku piepūli.

Akadēmija izveidojās pilnīgi bez nekā, bez neviena lata un neviena eiro. Es strādāju Latvijas Universitātē, man ļoti patika strādāt ar studentiem un viss akadēmiskais darbs. Pētniecība, kad tu radi koncepciju vai stratēģiju... Pēc domāšanas esmu sistēmanalītiķe, metodoloģe, man patīk izdomāt domas līdz galam. Un tagad, saproti, atdzimst Latvija, esmu ticīgs cilvēks, man ir jārada stratēģija augstskolai, kurā tiktu mācīta kristīgā ticība… kuru es nekad neesmu uzskatījusi par reliģiju. Manuprāt, kristietība ir elegantākā kultūras izpausme. Jo kristietības būtība ir atjaunots spēka cilvēks. Sapratu, ka jārada augstskola, kas sagatavo speciālistus palīdzošajās profesijās.

Svarīgi bija saprast, ka idejas nevar atrisināt ar naudu. Ja sāc ar naudu, nekas nebūs. Jāsāk ar skaidru ideju, ar pārliecību, ka Dievs šo darbu svētī. Tad mums piešķīra veselu māju Jūrmalā, varējām sākt. Ar ko mēs sākām? Ar to, ar ko Zālamans, ar ko visi ticīgi cilvēki, – ar altāri. Mēs uzcēlām altāri. Pirmajā kursā iestājās daudz studentu, visiem nemaz vietas nebija. Tad mums Jūrmalas dome piešķīra vēl vienu ēku. Domei tā augstskolas ideja ļoti patika, jo pilsētas plānošanas pamatā viņi lika augstskolu. Jo ir vajadzīgi jauni, izglītoti cilvēki.

Varētu grāmatu uzrakstīt par to, cik aizraujoši ir strādāt Dieva vadībā. Šī iemesla dēļ mūsu augstskolas moto ir latīņu vārdi Ora et Labora, kas nozīmē – runā ar Dievu un strādā. Īstenībā es pārliecinājos par to, ka Evaņģēlija vārdi attiecībā uz lietām un ticību ir simtprocentīga patiesība. Dievs vajadzīgās lietas sagādā Pats, bet no cilvēka prasa attiecības ar Sevi. Cilvēkam nevajag lūgties pēc lietām, bet vajag gribēt izpildīt Dieva aicinājumu savā dzīvē un palīdzēt citiem saprast šo aicinājumu.

Tikai viens piemērs. Mums vajadzēja milzīgas lustras jaunajā kapelā. Kur lai dabū? Tās maksā pasakainu naudu. Jau biju uzaicinājusi cilvēkus uz jaunās ēkas atklāšanu. Tad kāds Jūrmalas uzņēmējs – vēl šodien nezinu, kā viņš bija iemaldījies akadēmijā – nāk pa trepēm, prasa pēc rektora. Saku – es esmu. Vai jums nevajag kādu palīdzību, viņš prasa. Skatos, ka te viss skaisti izremontēts. Saku, ejam, re, mums kapelā ļoti vajag divas panikadilas. Sapņos nevarēju iedomāties, ka viņš samaksās izdevumus. Atklāšanas dienā kapelā mirdzēja divas skaistas lustras.

Tāpēc es arī studentiem mācu, ka Evaņģēlijs ir dzīvs teksts un kristietību tikai ļoti nosacīti var saukt par reliģiju. Kristietība ir attiecības ar Dievu un savu tuvāko. Tas ir tāpat, kā būt kopā ar saviem bērniem. Bet šo prieku jāmāk dabūt sevī. Cilvēki kaut ko samudžina kristietībā, tāpēc man tagad nepatīk sprediķus klausīties. Ja Dievs tevi ir radījis, tad tev Viņš jāmīl. Bet šī vienkāršā lieta cilvēkiem nav saprotama. Šī vienkāršība ir pareizticībā.

Ir noticis kāds pārlēciens, jūs tagad esat nevis Latvijas, bet Eiropas Kristīgā akadēmija. Kas ir mainījies?

Lai kaut ko izveidotu, ir jābūt sadarbībai. Mēs jau sākumā akadēmiju veidojām kā tīkla organizāciju, lai būtu fokusā. Mēs taču 15 gadus piedalījāmies Izraēlā arheoloģiskajos izrakumos. Tad sākās diskusijas par to, ka Eiropa ir atstājusi savas kristīgās saknes. Mēs atradām, ka tieši Eiropas Komisijā ir organizācijas, kas nes tālāk kristietības evaņģēliskos pamatus, tos ietērpjot citos jēdzienos, bet saglabājot rūpes un cieņu pret cilvēku.

Un es atradu, ka tā ir Eiropas Komisijas organizācija EZA, Eiropas Centrs strādājošo jautājumos, kas nodarbojas ar sociālā dialoga jautājumiem. Caur to kļuvām par partneriem 39 augstskolām. Tā ir ļoti prestiža Eiropas sociālās politikas organizācija, kas izstrādā Eiropas Komisijai un Parlamentam sociālā dialoga un nodarbinātības programmu. Tad vēl Semaines Sociales de France, kurā esmu domnīcas locekle. Tāpat uzstāšanās dažādos kongresos un konferencēs ir devušas iespējas izveidot konsorcijus un atbalsta platformas. Reiz uzstājos Romā lielā International Diaconate Center kongresā par to, kādām būtu jāizskatās kristietībā balstītām augstskolas programmām modernajā laikmetā tieši palīdzošajās profesijās.

Pēc vairākiem mēnešiem mani uzaicināja pāvests Benedikts uz tikšanos viņa apustuliskajā pilī. Tā mani dziļi saviļņoja – es savā priekšā redzēju rūpju apņemtu, ļoti gudru cilvēku, kurš daudz domā par izglītību. Arī šī tikšanās palīdzēja izveidot jaunus kontaktus. Akadēmijas pamats ir spēcīgs starptautisks atbalsta tīkls. Katra studiju programma ir starpdisciplināri organizēta un fokusēta uz cilvēka izpratni un palīdzību citiem.

Man akurāt ir šāds jautājums. Pašlaik ir liels vilnis ar dažādiem retrītiem, kursiem, meditācijām, nodarbībām, kā sevi harmonizēt, tas ir ar psiholoģiju, psihoterapiju saistīts. Kā tu uz to skaties? Vai tur ir pretrunas ar baznīcu? Vai baznīca var to visu veikt labāk?

Mēs ļoti pavirši izturamies pret kristietību, mēs domājam, ka kristietība ir kaut kas tik vecmodīgs, tik nevajadzīgs, atmetams. Un, ja man jāsaka, ko es domāju par tik daudzajām modernajām sevis meklēšanas formām, – tas ir tāpēc, ka cilvēki nekad nav iegājuši baznīcā. Ja nu jāsēž baznīcas solā vien un jāklausās kāds patukšāks sprediķis, tad cilvēks, protams, meklēs kaut ko citu. Bet es nedomāju, ka viņi atrod.

Pašpietiekamība ir mentāla slimība

Kāds ir akadēmijas virsuzdevums?

Ir trīs uzdevumi. Pats galvenais ir Ora et labora. Šajā pasaulē, kas zaudē vārda kultūru, paliec stiprs vārda kultūrā! Jo ora – tas latīņu valodā ir logos. Nostiprinies logosā, vārdā, un strādā! Tas ir pirmais. Otrais – nekad neatrauj sevi no Eiropas kopējās politiskās darba kārtības. Ja tu ar mīlestību lasīsi Eiropas politisko darba kārtību, tu redzēsi, ka tā nevar būt atrauta no kristietības.

Tāpēc nevajag teikt, ka visapkārt mums ir nejēgas un sekulāri pagāni. Trešais uzdevums – nelietot vārdu kalpot bez izpratnes. Upurspējība – un to mēs mācām visiem studentiem – ir cilvēka galvenais uzdevums. Nežēlo sevi! Es noraidu sevis mīlēšanu, par ko tagad bieži dzird runājam. Ir teikts – mīli sevi kā tuvāko. Tiklīdz tu mīli tuvāko kā sevi, tā ir upurspējība. To mēs visās profesijās liekam iekšā, arī sociālajā uzņēmējdarbībā.

Akadēmija ilgi ir noturējusies. Atceros, ka tā jau bija, kad es knapi studijas biju beidzis. Pieprasījums tātad pastāvīgi ir. Pastāsti konkrētāk, ko te var apgūt.

Viens ir sociālās zinātnes – tur ir sociālais darbs, sociālā uzņēmējdarbība, supervīzija. Karitatīvais sociālais darbs, kas palīdz krīzēs, izmisumā. Psihologi, psihoterapeiti bieži nevar palīdzēt, ir vajadzīgs tiešs, konkrēts atbalsts. Cilvēks ir jāsaprot, cilvēks ir noslēpums. Kad Heidegeram prasīja, kas ir cilvēks, viņš atbildēja – cilvēks ir noslēpums. Mēs mācām tuvoties cilvēkam ar bijību, nebradāties pa viņa dvēseli, nepiedāvāt nereālus risinājums, bet pamodināt viņā brīvību.

Ja cilvēks tiek atmodināts, viņš pats zinās, kā viņam rīkoties. Mēs sociālajās mācībās ieviešam antropoloģijas zināšanas. Otrs – klasiskā teoloģija. Teologs ir iestiprināts logosā, vārda kultūrā. Mēs radikāli noraidām to, ka teoloģija ir tāda kā sholastiska spriedelēšana par Dievu. Dievs ir dots pieredzē, un, ja tev pieredzes nav, tad labāk nesaki neko. Teoloģija ir jāapgūst personiskā pieredzē, tā ir baznīcas tradīcija. Trešais. Šodien brūk skaistuma mākslas pamati, tāpēc mēs balstāmies klasiskajā zīmējumā, glezniecībā, kompozīcijā.

Arī ikonogrāfijā, jo ikonogrāfija ir Evaņģēlijs krāsās. Ja tu apstāsies pie ikonas un brīdi pastāvēsi, tev gribēsies Dievu pielūgt. Man kādreiz mākslinieks Naumovs teica – ikonu uzgleznot ir ļoti grūti, ikonas jāmācās gleznot vairākus gadus. Un beigās var arī neiznākt, jo tā ir liela garīga lieta. Mums ir tādas programmas, kādu nekur citur nav.

Kur aiziet strādāt studenti?

Viņi aiziet strādāt valsts sociālajos dienestos, labdarības organizācijās, veido savus privātos sociālos uzņēmumus. Viņi strādā ar cilvēkiem, kuri kādreiz padomju laikā sēdēja mājās, kaktos nogrūsti, ar slimiem cilvēkiem, ar bērniem, jauniešiem, kuriem ir īpašas vajadzības, arī paliatīvajā aprūpē. Viņi strādā slimnīcās par kapelāniem, par diakoniem, dažādās baznīcas organizācijās. Un, protams, par vadītājiem dažādās institūcijās.

Runājot par teologiem – to jau amerikāņu psihologi ir pierādījuši, ka labākie vadītāji ir teoloģijas studiju beidzēji. Jo viņi prot ne tikai motivēt cilvēkus, bet izvilināt no cilvēka dvēseles spēju gribēt. Nevis motivēt, bet gribēt. Jo griba nav motivējama, griba ir tikai atverama. Tas ir arī mans noslēpums. Mums ir tik labs kolektīvs, es te varu būt vai nebūt, vienalga viss iet uz priekšu. Man nav tādu cilvēku, kuriem nevar uzticēties.

Man bija intervija ar tā sauktās Tvaika ielas vadītāju. Es viņai jautāju – kas ir jūsu klienti? Viņa atbildēja, ka ne jau dullie mākslinieki, kā varētu domāt, bet sūrie, lietišķie, pašpārliecinātie veči. Kad viņi zaudējot biznesu vai kādu citu iemeslu dēļ salūst, tad neesot vairs pieceļami. Viņiem nav trenētas emocijas. Bet man tika arī teikts, ka Tvaika ielā cilvēkus var tikai apārstēt, tālāk viņi nonāk atkal reālajā dzīvē un ir pilnīgi neaizsargāti, viņiem izkrāpj dzīvokļus un tamlīdzīgi. Vai valstī ir sistēma, kā rūpēties par šādiem cilvēkiem?

Valstī sistēma ir. Esmu Labklājības ministrijas sociālā darba stratēģiskajā padomē. Bet sociālo darbinieku, protams, nepietiek. Īpaši pēc kovida nepietiek. Ir ļoti daudz salauztu cilvēku. Cik augstskolas gatavo sociālos darbiniekus? Pastāv iespēja, ka pieaugs ontoloģiskie riski un cilvēks vairs nevarēs saprast, kas viņš ir. Kad tu cilvēkam prasi, kas tu esi, viņš nosauc savu profesiju. Profesijās ir daudzi, bet tā nav cilvēka identitāte. Lūk, cilvēks nemāk vairs sevi definēt metafiziski. Ja man prasītu, kas es esmu, es neteiktu, ka esmu profesore. Es teiktu, ka esmu Dieva bērns un, tikai pateicoties tam, kaut ko saprotu arī savā profesijā.

Ir metafiziskā krīze, jo ir sācies postcilvēka laikmets, kad cilvēks vairs nevar pateikt, kas viņš ir. Paraugieties, kā cilvēki stāsta par citiem! Viņi raksta – indivīds, biosociāla būtne. Ar ko tad viņš atšķiras no vilka barā? Bet, runājot par Tvaika ielu… Man uz galda ir grāmata patristiskajā teoloģijā, baznīcas tēvu teoloģijā. Iedomājies, viņi sāka apceri par teoloģiju, sacīdami, ka cilvēki ir mentāli slimi. Kas ir mentāla slimība? Tā nav šizofrēnija vai depresija, nē – mentāla slimība ir, kad cilvēks jūtas pašpietiekams.

Kārtējais paradokss.

Cilvēks definē sevi bez Dieva. Tēvi saka – cilvēka pašpietiekamība ir mentāla slimība. Vai tu esi klients vai speciālists, jūs abi esat mentāli slimi. Slims speciālists dakterē slimu klientu. Kristietībā saka – akls aklam ceļu rāda. Tā ir metafiziskā krīze, cilvēks meklē savu identitāti sevī, taču tā ir loģiska kļūda. Tu nevari sevi definēt ar sevi, tas ir aplis. Tāpēc ir jāiziet no savas sistēmas lielākā sistēmā. Bet cilvēks necenšas to darīt, viņš saka – kaut kāda enerģija ir. Nu nav tādas bezpersoniskas enerģijas! Ir ļoti konkrēta Dieva svētības enerģija, un, ja tev tā tiek atņemta, tev ļoti grūti klājas. Mums tagad Latvijai ir noņemta Dieva svētība nost.

Man radās tāds jautājums. Ir aizliegta sieviešu ordinācija – kāds ir tavs skatījums uz to?

Jautājums nav par sievietēm, jautājums ir par to, kas ir baznīca. Kas ir galvenais baznīcā? Galvenais baznīcā ir dievišķā liturģija un tās kulminācija – svētais vakarēdiens. Svētais vakarēdiens nav piemiņas mielasts, jo tā ir konsekrācija, kurā Kristus ir reāli klātesošs. Kad Jēzus Zaļajā ceturtdienā iedibināja svēto vakarēdienu, tur klāt nebija nevienas sievietes – ne viņa māte, ne Marija. Visai Bībelei cauri ir skaidrs vīrieša uzdevums – nesamelot ar identitāti. Vīrieša uzdevums ģimenē, dzimtā, tautā, baznīcā ir noturēt patiesību... Pēterim pie svētā vakarēdiena ir jāsēž pretī Jūdam un jāskatās nodevējam acīs...

Sievietei ir pilnīgi cita antropoloģiskā niša. Neviena sieviete nevar aizvietot vīrieti. Garīgā klubiņā sieviete var būt. Sieviete taču nedrīkst būt tik maskulīni nekaunīga, ka viņa uzņemas tautas garīgo vadību. Nu, nav tas tā! Viņas visas izgāžas. Vīrietim no Dieva ir doti divi spārni, viņš ir valdnieks, un viņam jāprot mīlēt. Valdīt un mīlēt. Ja viņam nav mīlestības, tad viņa valdīšana ir vardarbība. Ja viņš valda bez mīlestības, viņam nav vairs līdzsvara, viņš paliek par ākstu. Viņš pavēl, bet tu nesaproti, kāpēc tas būtu jāizpilda. Un tad Dievs saka – ja vīrietis būs atkāpies no Dieva, es atņemšu viņam prātu, un viņš stāvēs ar vienu spārnu kā plānprātiņš.

Droši vien kaut ko nemācēju pajautāt. Ko tev pašai gribētos pateikt?

Kas ir vissvarīgākais? Man pašai svarīgākais ir pamosties ar prieku. Un es nevaru beigt bēdāties par cilvēkiem, kas pieceļas noguruši no rīta, ar nolemtības izjūtu. Esmu sapratusi, ka nepārejoša prieka izjūta – tas ir baznīcas fenomens. To es novēlu katram cilvēkam – nekritizēt baznīcu, nekritizēt mācītājus, nekritizēt valdību, nekritizēt nevienu šajā dzīvē, ne savus bērnus, ne savu vīru, ne savus kolēģus, ne savus kaimiņus. Vajag aiziet uz baznīcu, paskatīties sevī un pateikt no sirds vienu īsu teikumu: “Kungs, apžēlojies.” Un tad jūs ļoti drīz zināsiet, kas ir nepārejošs prieks. Tieši tik vienkārši tas ir.