Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Lilita Ozoliņa ir bijusi viena no spožākajām zvaigznēm pie mūsu teātra debesīm. Un uz šā altāra viņa nolikusi tik daudz... (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

 

Lilita Ozoliņa par savu dzīvi: "Es nezinu, vai mīlestība vispār var būt nelaimīga"

Kultūra
2023. gada 12. jūnijā 06:33 2023. gada 12. jūnijā 06:33
  Jauns.lv
Šodien atvadāmies no aktrises Lilitas Ozoliņas (1947-2023) - mākslinieces, kura vairāk nekā pusgadsimtu bijusi viena no Latvijas kino un teātra simboliem.

Atceroties Lilitas Ozoliņas spožo personību un neaizmirstamās lomas kino un teātrī, publicējam aktrises stāstījumu par sevi žurnālam "Patiesā Dzīve" pirms vairākiem gadiem. Tajā viņa žurnālistei Sandrai Landorfai (1967-1922) atzina: mī­les­tī­bas ziņā viņa bijusi lutināta, jo tās aktrisei bi­jis ļo­ti daudz – gan no ve­cā­kiem, gan vī­rie­šiem. Par bērnību Čiekurkalnā, sargeņģeļiem, latvisko tiešumu un atturīgumu, vīriešu uzmanību, meitas piedzimšanu un dzīves piepildījumu - šajā stāstā.

Aktrisei Lilitai Ozoliņai tīk uzsvērt, ka no viņas baidoties gan vīrieši, gan žurnālisti, bet šis apgalvojums ir sacīts gan ar ironiju, gan pašironiju. Viņa ir viena no spožākajām zvaigznēm pie mūsu teātra debesīm. Un uz šā altāra viņa nolikusi tik daudz...

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Tiem, kuri savus bērnus vēlas redzēt ar brīnumainu talantu apveltītus, vajadzētu padomāt, kas īsti ir tas, ko viņi lūdz Dievam – vai monētas spožā puse neslēpj robusti pelēko reversu. Dievs pareizi dara – katram talantam pievienojot krietnu daļu egoisma, jo bez tā talants iekrautos sīkajos ikdienas pienākumos un izčākstētu. Bet tam vajag realizēties.

Lilita uz skatuves esot spēlējusi pat ar lauztu kāju. Sāpējis nežēlīgi. No izdzertajām pretsāpju tabletēm nav varējusi pamosties uz nākamās dienas izrādi.

Ir viņā šis sīkstums. Netaupīt sevi. Nelaist sev klāt. Sargāt. Nepazaudēties. Neievainoties. Var jau būt, ka tas ir vājums. Pārlieku liela ievainojamība. Vai pašaizsardzība. Bet pārāk tuvu jau nemaz nav jāiet. Rampu daļa teātrī mūs šķir. Šķir melnas brilles un “seja”, kas uzlikta pa dienas vidu, taupot sevi vakara izrādei.

Mamma un Pitons

Grimētavā ir kluss, kluss. Tikai Lilitas balss. Dīvaini un svinīgi.

“Kara laikā bēgļu gaitās mani vecāki aizgāja līdz Elbai, toreiz mammai puncī jau bija bērniņš. Tēvs bija latviešu lidotājs, visi muka prom, bet viņš pagriezās, un tā viņi nāca atpakaļ. Kāpēc – to es nezinu.

Kad manas mammas māsīcas vēlākajos gados bija atbraukušas no Amerikas, mans tēvs jau bija uzcēlis Kalngalē māju, viņas sēdēja, brokastoja un runāja – vai, cik te skaisti, lieli bērzi, vai, cik labi, ka tu blakus tiem esi bijusi... Un tad mana māte teica – bet tev jau neviens nelika braukt prom! Varēji palikt šeit. Varēji slēpties tāpat kā Pitons...

Sarunu vakarā 2014. gadā. (Foto: Mārtiņš Ziders)

Mana māte savu vīru, manu tēvu Arvīdu, sauca par Pitonu. Kāpēc? Nezinu. Man tas likās pats par sevi saprotams. Tas viņu starpā bija kā mīļvārdiņš. Pitons – nu, domāju, tas ir kaut kas šausmīgi stiprs. Nu, jā, un tad mana mamma māsīcām teica – tu varēji palikt šeit, un tev tie bērzi būtu bijuši diendienā...

Mani vecāki atgriežoties, protams, gāja cauri filtrācijas nometnēm – viņi jau nevarēja tā vienkārši braukt šurp. Ceļā piedzima bērns, bet saslima ar plaušu karsoni un trīs mēnešu vecumā nomira. Turpat vilcienā. Grūti, nebija ūdens... Man būtu bijusi māsa, trīs gadus vecāka par mani. Tad vecāki bija tajās nometnēs. Tomēr visu laiku kopā. Mana māte mēdza par to stāstīt. Viņa tā ļoti... kā kino uzbūra acu priekšā. Tā atmiņa jau ir tik dzīva.

Bet par to, kas notika tajā liktenīgajā vakarā nometnē... Kāds krievu armijnieks izsauca manus vecākus ārā no dzīvojamās ēkas. Māte teica – nu, domāju, mūs abus ar Pitonu tūlīt nošaus... Bija ziemas vakars, rudens, mežs, tā māja... Bilde, ko mamma uzbūra, no bērnības atmiņā palikusi tāda – tumši zils gaiss, egles naktī, sniegs, klajums, mēness met baisu spīdumu, un mani vecāki – tādi divi cilvēciņi – stāv tajā milzīgajā pasaulē... Bet tas krievu armijnieks esot teicis – tagad pagriezieties un ejiet mežā. Vecākiem tobrīd esot bijusi absolūta pārliecība, ka viņus nošaus. Bet ne... Vai tas mammas smukuma dēļ... Varbūt. Tā es fantazēju... Nezinu, kāpēc, bet šis cilvēks ļāva viņiem iet.

Daudzi mūsu radi aizbrauca prom no Latvijas. Tēva māsas liktenis bija ļoti traģisks, to pat negribu stāstīt. Tēva māte bija Zviedrijā, lai varētu būt pie savas meitas kapa. 1990. gadā biju Zviedrijā, un mani turienes draugi noorganizēja, lai es nokļūtu pansionātā, kurā dzīvoja mana tēva māte. Viņa vairs neredzēja, pat pēc balss mani neatpazina, sākumā runāja ar mani zviedriski, bet tad, man šķita, saprata, ka esmu Lilita, sāka mani atpazīst. Tā es viņu vēl dzīvu redzēju. Bet drīz vien viņa nomira.

Apelsīni un sarkanās kurpītes

Savu bērnību pavadīju Čiekurkalnā. Tā bija kā zaļa, sakopta oāze. Mūsu māja pēc kara tika atdota padomju varai, mums atstājot vienīgi dzīvoklīti. Mēs bijām tie fašisti.

Reiz mamma mums ar brāli uz abiem bija atnesusi vienu apelsīnu. Man kopš bērnības šis auglis ir kas tāds! Vēlāk, kad pati jau sāku strādāt teātrī, biju palīgsastāvā, saņemot pirmo algu, domāju – nopirkšu daudz, daudz, daudz apelsīnu. Lai varētu tā... Lai nav tā, ka viens. Arī manam tēvam bija līdzīgi – ja bija nauda un varēja dabūt apelsīnus, viņš pirka uzreiz visu kasti.

Mēs viņu fluīdiem noticējām. Lilita Ozoliņa Martas un lietuvietis Jozs Kiseļus Artura lomā daudzsēriju filmā "Ilgais ceļš kāpās". (Foto: Ekrānuzņēmums no Youtube. )

Kad aizbraucu uz Ameriku, Aļaskā dzīvoju kādā ģimenē. Starp citu, saimnieces vārds bija Marta, un kādu dienu viņa mani sūtīja, lai nopērku nākamajam rītam trīs melones, sešas plūmes un vēl kaut ko – nu ja, uz skaita. Bet es... kā veikalā ieraudzīju to augļu bagātību... Es nopirku lielu turzu tikai ar apelsīniem. Vēl vienu lielu turzu tikai ar plūmēm. Un tad – cik tur vajag tās melones... Kad to visu atnesu, Martas kundze bija šausmās: Lilita, ko mēs darīsim ar tik daudz?! Es atbildēju – naktī to visu apēdīšu. (Smejas.) Viņa: jūs būsiet slima, beigta! Es: man nekas nebūs. Un tā es visu nakti gultā ēdu plūmes un apelsīnus. Tik, cik lien iekšā! Protams, man nekas nākamajā rītā nebija.

Jā, bērnībā man daudz kā nebija. Kad piedzima meita, braukāju pa ārzemēm, pirku viņai visādas drēbes. Vēlāk tās nogulēja skapī, tā arī ne reizi neuzvilktas. Man gribējās visu, kā man nebija.

Atceros, ap stūri bija galantērijas veikals. Tur pārdeva dažādas lietas – arī smaržas un apavus. Reiz ar mammu tur iegājām, un es ieraudzīju nenormāli skaistas sarkanas kurpītes – tādas šņorējamas. Man ļoti, ļoti tās gribējās. Bet mamma teica – nesanāk naudiņas, nevaram. Pagāja viens mēnesis, otrs, garāmejot es vienmēr iegāju veikalā, līdz kādu dienu... Varbūt tuvojās dzimšanas diena, vai kā, bet mamma man iedeva naudu, un es tās kurpītes varēju nopirkt. Atceros – uz veikalu gāju viena pati. Ja mamma būtu bijusi līdzi, tas nenotiktu... Kurpes bija palikušas tikai tādas, kas man maķenīt bija par mazām – uzvilkt varēja, bet spieda. Tomēr man tās tik ļoti patika, es tik ilgi biju gaidījusi, tāpēc nopirku un staigāju, kaut ar knapām. Man bija sarkanas kurpītes.

Līdzīga sajūta pēc daudziem gadiem bija pie cita kurpju veikala. Blakus Krievu drāmai ir ļoti ekskluzīva bodīte. Mēģinājumu pauzītē man vienmēr gribējās izskriet skvēriņā pasēdēt, un itin bieži, atgriežoties teātrī, gāju garām tam veikalam. Pēkšņi skatlogā ieraugu ārkārtīgi skaistus vasaras zābaciņus! Bet maksā tie pāri trim simtiem... Neko. Tomēr visu laiku, kamēr mēģināju, tie tur plauktā stāvēja, un es allaž pa skatlogu uz tiem noskatījos... Pagāja sezona, gads apkārt, laikam gāju uz kādu izrādi, atkal ieeju tajā kurpju veikalā un skatos – ir mani zābaciņi! Bet tagad jau ar atlaidēm – par 150 latiem. Ai, johaidī – bet tik un tā baigi dārgi! Bet tik ļoti patīk Tad pārdevēja centās mani pierunāt – nu, māksliniec, pērciet! Saku – nē, nevaru... – Nu, cik tad jums ir tās naudas? – viņa jautā. – Cik varat maksāt? – Augstākais simtu. – Nu, labi, ņemiet! – pārdevēja teica. Un es tiku pie zābakiem.

Šīs epopejas sakarā es atcerējos sarkanās kurpītes. Cik ļoti tās spieda.

Cālis un pašnāvība

Blakus mums dzīvoja Bērziņi, kuriem bija privātmāja, viņiem bija govs, un es pie viņiem gāju pēc piena. Bērziņi katru pavasari pirka cāļus, audzēja vistas, tāpēc mēs no viņiem ņēmām arī olas. Tā vienu pavasari es ieraugu grozu ar cāļiem un palieku stāvam. Stāvu, stāvu ar savu pienu un neeju prom. Bērziņa kundze prasa – kāpēc tu, Lilita, neej mājās? Mammīte tevi gaida. Es esot teikusi – gribu vienu cāli. Un viņa man tiešām uzdāvināja cāli. Atnācu mājās – mums bija slēgta veranda, un tur tas cālītis auga. Nu man bija pašai sava vista, es ar viņu spēlējos, visādi ņēmos, aizjūdzu ratiņos kā zirgu. Bet kad pienāca rudens, mamma teica, ka pa ziemu jātaisa veranda ciet un vistai esot jāpārceļas uz malkas šķūni... Bet... tur viņa ko nelabu norija un dabūja galu.

Es gauži raudāju un pirmo reizi mūžā taisīju pašnāvību. Tā kā mums bija dārziņš, gurķiem bija nopirktas minerālmēslu tabletes, nolēmu – esmu vainīga, ka tai vistai šķūnī viss tik slikti beidzās, tāpēc paņēmu glāzi, izšķīdināju tās tabletes un izdzēru. Protams, no tā visa man bija caureja un vemšana. Arī brāzienu dabūju pamatīgu.

Starp skalpeli un skatuvi

Skolas laikā biju izdomājusi, ka būšu daktere. 49. vidusskolā trīs gadus bija ražošanas apmācība, braucām uz Vienības gatvi, uz bērnu slimnīcu apgūt medicīnas māsas profesiju. Biju izlēmusi, ka būšu ķirurģe, iešu uz Medicīnas institūtu, bet režisors Aloizs Brenčs, kuru sastapu Kinoaktieru studijā, visu sagrieza kājām gaisā... Viņš teica – Medicīnas institūtā varēsi stāties arī nākamgad un aiznākamgad – tas nekas! Bet, ja tagad nemēģināsi stāties aktieros, tu kļūsi veca un nederēsi nekur! Tā viņš mani loģiski pārliecināja.

Man ļoti veicās. Paralēli mācībām bija lomas teātrī, kaut gan... reiz viss sašķobījās. Tas bija Konservatorijas trešajā kursā, kad meistarībā dabūju truli. Mēs ar Marinu Janaus izdomājām etīdi – par Ļeņingradas blokādi. Nopirkām rupjmaizes ķieģelīti, pārdalījām uz pusēm un visu etīdes laiku aizrīdamās, pusvemdamas rijām to maizi... Kad vēlāk biju Sanktpēterburgā uz kino provēm, tur bija sieviete, kas pati bija piedzīvojusi Ļeņingradas blokādi. Viņa man stāstīja, kā katram cilvēkam uz nedēļu iedeva vienu šķēli rupjmaizes, kā viņi to dalījuši gabaliņos, un ko tik vēl darījuši, lai izdzīvotu. Tajā brīdī domāju... ak, bija kauns pašai par sevi – tur ne tikai trijnieks bija jāliek! Kā mēs vispār varējām kaut ko tādu!

Dokumentālās filmas "Ezera sonāte. Filmas arheoloģija" uzņemšanas laikā kopā ar režisoru Vari Braslu. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Par labu aktieru profesijai, domāju, mani noturēja tas, ka bija ļoti veiksmīgs sākums. Pirmo gadu mācījos neklātienē, skraidīju starp teātri un fakultāti. Bija mazas lomiņas uz skatuves, tad sāku arī filmēties, tā ka nebija laika īpaši prātot. Jā, atceros – ja kaut kas galīgi sagāja grīstē un neveicās, tad sev teicu – nākamgad tu stājies Medicīnas institūtā, beidz visu šo, cauri... Man bija interesanti. Gribējās visu pārbaudīt uz sevi, vai tas man der vai ne, un jā – mans mūža sapnis nav bijis būt aktrisei. Man pat šķiet... Dažbrīd domāju – varbūt tā ir kļūda. Es domāju, ka no manis tiešām būtu iznākusi laba ķirurģe...

Kad deviņdesmito gadu sākumā veidoju savu studiju, prātoju – varbūt teātris nav vienīgais, ko varu darīt. Un esmu ļoti priecīga, ka pamēģināju, jo tā ir pavisam cita pasaule. Un man būtu ļoti žēl, ja man šīs biznesa lietas būtu palikušas svešas. Tās mani ļoti bagātināja.

Man ir divi sargeņģeļi. Kāpēc divi? Nu, tā ir. Ir. Nezinu, ko viņi dara šobrīd, varbūt abus esmu pārmocījusi, bet esmu ļoti pateicīga viņiem. Es viņiem ļoti uzticos, es viņus jūtu. Nemāku pateikt, kā jūtu. Viņi man saka – nedari to, jūtu, kad saka – Lilita, būs labi! Jūtu pieskārienus.... Es viņiem uzticos.

Man bija ilūzija, ka esmu smukāka

Puiši? Ha! Māte man uzšuva jaunu mēteli – ar smuku ādiņu, bet puiši mani tā mīlēja, ka bija tajā salējuši lētas smaržas. Protams, labu gribot! Aiz matiem plēsa, slēdza klasē... Kad ar draudzeni bijām dežurantes un klase bija iztīrīta, mēs ar krītu pārdalījām tāfeli uz pusēm un rakstījām, kādi kurai brūtgāni... Teicu – to tu vari paturēt sev, es ņemšu šito... 

Mīlestība? Es nezinu, vai mīlestība vispār var būt nelaimīga. Domāju, ir svarīgi, ko cilvēks pats jūt. Nezinu, varbūt šajā ziņā izsakos stipri ciniski, varbūt tāpēc, ka esmu tāda... lutināta. Es esmu... (domā) apņēmusies būt viena. (Ilgi domā, nopūšas.) Varbūt tāpēc, ka man mīlestības bijis ļoti daudz – gan no vecākiem, gan vīriešiem.

2007. gadā. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Man nav bijis tādu problēmu, ka mani nemīlētu, man vienīgās problēmas bijušas – kā tikt vaļā no šitā, jo man tagad patīk cits... Tādas problēmas – jā, bijušas. Nav arī bijis tā – ai, viņš skatās uz citu meiteni, bet man tik ļoti sāp – šīs izjūtas nepazīstu. Protams, kā aktrise varu iedomāties, kā tas ir, bet personīgā dzīves pieredze... nē. Arī tas, kad cilvēks, kas man ļoti patīk, pagriežas un aiziet pie citas – arī tā nav bijis. Te var visādi runāt par maniem vīriem, bet tā atkal ir pavisam cita lieta. Ja esi precējies un ja tad tas notiek... (Pauze.) Es sevi pazīstu. Zinu, ko varētu otram cilvēkam piedot, ko varētu piedot uz īsu laiku, jo paies gads, divi – bet es tik un tā nevarēšu tam iekšēji tikt pāri. Es sevi pazīstu.

Protams, šī uzmanība no pretējā dzimuma dod pašapziņu. Tikai es pret sevi vienmēr esmu bijusi ļoti kritiska. Varbūt tāpēc, ka tūlīt pēc skolas bija kino loma un es ieraudzīju sevi uz ekrāna. (Smiekli.) Man bija ilūzija, ka esmu smukāka! Labāka! Ka viss ir! Bet kad ieraudzīju... Ienīdu savu degunu, ienīdu savas lūpas, bija jāpaiet ilgam laikam, lai nonāktu pie tā – jā, esmu tāda. Ar tādām lūpām, ar tādu degunu, tāda, kāda esmu. Tā ir mana vērtība.

Varētu šķist, ka tā Lilita ir tāda ļoti izlutināta. Nē! Zinu, ka vērtība ir nevis apģērbā vai kurpēs, bet gan tajā, cik kopti un veselīgi ir tavi mati, cik kopta, veselīga un labi izskatās tava āda – tā ir lielāka vērtība nekā, ja jauna sieviete ieiet frizētavā un tiek par dārgu naudu sakopta, uztaisīta. Mana vērtība ir tā, kas bija manai mātei. Mana māte bija ļoti skaista sieviete. Viņa mācēja no rīta izdarīt visus mājas darbus, sakopt dārziņu, stādiņiem uzlikt mēslus, noslaucīt putekļus, bet pēc tam – sakopt sevi un vakarā iet uz svinīgu pasākumu, kur visi vīrieši skatās tikai uz viņu. Jo viņa bija ļoti skaista. Lūk, to esmu no savas mātes mācījusies... Varbūt tāpēc šī pašapziņa nav tik daudz tādā nevērīgā, nesmalkjūtīgā, nenovīdīgā attieksmē pret citiem cilvēkiem, bet tas – ka jebkurā situācijā jāapzinās sava vērtība. Un esmu lepna par to, ka esmu tāda. Varbūt man skolā nav bijis tā, kas bija citiem bērniem, – ne tāda apģērba, ne apavu, tomēr klases zēniem interesantāka biju es... Un es lepojos ar to. Lepojos, ka varēju izdomāt – ar mammas palīdzību, protams – kādu interesantu krādziņu...

Bet atsevišķi sāku dzīvot tad, kad mani vecāki uzcēla māju Kalngalē un es paliku Čiekurkalna dzīvoklī. Tad biju, ja nemaldos, jau otrreiz precējusies. Visi mani vīrieši, vīri ir bijuši fantastiski cilvēki. Es viņus mīlu, cienu, esmu viņiem pateicīga, man ar viņiem – ne ar visiem, bet ar vairākumu (smejas) – ir  labas attiecības.

Mammas meita. Še, uzpīpē!

Reiz vīrs atbrauca man pretī uz lidostu un teica, ka mamma ir Gaiļezera slimnīcā. Toreiz atklāja, ka viņai ir vēzis. Es no lidostas uzreiz braucu turp. Un nevarēju saņemties, lai ieietu pie mātes. Tad dakteris Katlaps man ielēja konjaku un teica – dzer un uzpīpē! Un es pirmoreiz mūžā pīpēju. Un iegāju pie mammas. Operācija bija veiksmīga, mamma nodzīvoja vēl 22 gadus... Kad tajā laikā staigāju uz slimnīcu, man parādīja, kur var tikt uz jumta, un tad es tur vienmēr kāpu uzpīpēt.

Mamma stāstīja, ka tad, kad viņa gaidījusi Vijiņu – pirmo bērnu, vecmāte dzemdībās pīpējusi, un, kad mamma dzemdējusi, viņa iedevusi arī mammai cigareti, un arī mamma pīpēja... Tad nu es domāju – cik daudz es savā rīcībā saskatu līdzības ar mammu. Manai mammai bērns dzimst, viņa iepīpē, un es, lai varētu savākties, arī... Kad mamma bija dzīva, tad likās... Nezinu, tad kaut kā varbūt negribēju saskatīt šīs līdzības. Bet tagad, sevi vērojot, saprotu, daudzās lietās – gan pret savu meitu, gan brāli, gan draugiem... ir tāda sajūta, ka nevis apzināti, bet tas viss, kas ir manī, it kā pasaka priekšā darbības, kā to būtu darījusi mamma. Notiek rīcības kopija. Kaut kā ļoti dīvaini. Pēc tam domāju – jā, bet arī mana mamma tā būtu darījusi, precīzi tāpat... Domāju, tie ir gēni, Dievs viņu zina, kā to saukt, asinsradniecība...

Mums ģimenē noteicošā bija māte. Arī dvēseliska saikne man ar viņu bija ciešāka. Šķiet, brālim tāpat. Jo tēvs, kā jau armijas cilvēks, nebija tik... Viņam nebija tik daudz maiguma. Bija mīlestība pret bērniem, bet mazliet citādā formā. Viņš bija mīļš, bet... varbūt ne tik atvērts, ne tik ļoti ļāvās tam, bija stipri atturīgs. Bet mīlēja viņš mūs nenormāli! To es jutu... Un arī es esmu tāda – līdz galam atvērta tikai saviem cilvēkiem.

Žurnāla "Rīgas Viļņi" rīkotajā akcijā "Satiec zvaigzni" 2008. gadā. Ar aktrisi Lilitu Ozoliņu tiekas lasītāja Lilita Ozoliņa. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Es varu mašīnu pacelt

Es varu izdarīt visu. Jebkuru darbu. Nu, varbūt nevaru mašīnu pacelt... Bet sava bērna dēļ arī to varētu. Kad sāku kopdzīvi, visi vīri ar izbrīnu ir teikuši – un tu visus šos darbus dari pati?! Sākumā man ļoti svarīgi bija, lai manam bērnam nebūtu jākaunas par mani. Pēc tam domāju – kaut man nebūtu jākaunas par viņu... Tagad esam draugi, un šķiet, tas ir lielākais, kas ir noticis.

Man bērns piedzima 27 gadu vecumā. Man likās, ka es pati esmu piedzimusi! Ka es esmu pārdzimusi... Notika kaut kas ļoti kardināls. Jau pēc pāris mēnešiem sāku strādāt. Atceros – man bija tādi pēkšņi mirkļi, kā zibens uzplaiksnījumi: esmu darbā, bet pēkšņi kaut kā paveras, un es redzu savu bērnu, redzu siltumu... Es vienmēr ļoti fizioloģiski jutu to bērnu. Un, man liekas, šī sava bērna izjūta man vēl tagad ir saglabājusies. Meita bieži saka – zini, es šodien negribu runāt, neko nestāstīšu, bet tu tik un tā jūti, kā ir patiesībā...

Ar meitu Liliānu Ozoliņu. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Tajā laikā biju ļoti noslogota. Bija mēģinājumi, izrādes, filmēšanas... Kad mani mašīnā kaut kur veda, biju iemācījusies tur gulēt. Pa nakti aizveda uz filmēšanas laukumu, no rīta filmēja. Katru vasaru bija kāda filma. Pēc tam viss rudens aizgāja skaņošanā, darbs teātrī... Visādi pasākumi, visur aicināja piedalīties... Pa visu PSRS, koncerti Maskavā, Ļeņingradā... Bija jābrauc grupās arī uz ārzemēm... Man liekas, mans bērns ļoti daudz no tā cieta.

Meita man ir teikusi divas ļoti būtiskas lietas. Reiz viņa teica – zini, es saviem bērniem būšu Māte... Bet, kad bija maza, viņa teica – es labāk gribu, lai tu būtu sētniece, jo tad mēs abas būtu kopā, vienmēr svaigā gaisā. Tagad viņa man... Es ļoti daudz no viņas mācos. Pirms kāda laiciņa viņa sacīja – mammīt, dzīve jādzīvo loģiski, nevis traģiski! Un visbeidzot – ja nevari mainīt situāciju, vari mainīt savu attieksmi pret to... Nu, ko tur lai saka? Neko. Varu tikai teikt – paldies, meitiņ, pilnīgi pareizi! Tā arī daru.

Bet nedomājiet, ka pieņēmu pilnīgi visus piedāvājumus! Ļoti daudz arī atraidīju. Jo tad manis nebūtu vispār. To gan noteikti zināju, ka pirmajā vietā man ir... teātris. Tas – pateicoties manam Skolotājam – Pēterim Pētersonam. Visu pārējo esmu mēģinājusi, kaut kā cenšoties nenodarīt pāri ģimenei...

No kā esmu atteikusies? No darbiem, no lomām kino. Personīgi? Nu, no ballītēm... Tas viss iemācīja ļoti augstu vērtēt laiku. Kaut vai... mājās man var pārmest, ka esmu ļoti pedantiska. Nu, ir man tāda rakstura īpašība. Tā manā darbā stipri traucē, cenšos to pat mazliet noberzt nost – tā vietā vairāk nekaunības un viegluma dabūt visā iekšā. To es apzinos. Bet pedantiskums man ļoti vajadzīgs mājas dzīvē – tā man ir daudz vieglāk.

Vai es ko nožēloju? Nē. Nē, nē... Visas tās sāpes, tās grūtības, viss, kas bijis, tā ir mana vērtība. Saviem sargeņģeļiem esmu pateicīga par to, ka visu to dzīvē esmu pieredzējusi, izgājusi cauri, jutusi, pārdzīvojusi, bijusi... Bet žēlot sevi, vēloties, lai ir labāk un vieglāk – tā ne! Jau tad, kad sāku strādāt, apjēdzu, ko nozīmē dzīve, nebiju vairs zem vecāku spārniem apsildīta, samīļota, aprūpēta, saudzēta, pašai vien bija jāizšķiras un jāsaprot, ko un kā – es sapratu, ka var paļauties tikai uz sevi. Un ticēt var tikai sev. Un tā līdz pat šim brīdim...

Jā, bija arī vesela virkne auklīšu! Kādas tik ir bijušas! Piemēram, veģetāriete, kurai speciāli gatavoju ēdienu. Ar kādu citu ilgi nevarēju saprast, kāpēc mans bērns, esot kopā ar viņu, ir tik pumpains. Līdz atskārtu – auklīte vienlaicīgi kopj arī kapus. Viņa kopj kapus, bet pa to laiku meitēns dzīvojas pa krūmiem, odi viņu sakož. Oi! Ko tik jums varētu izstāstīt...

Jā, dīvaini, bet bērna audzināšana man nekad nav bijis smagums, apgrūtinājums, pienākums. Caurām naktīm berzu autiņus, gludināju. Tā kā veselības dēļ bērnu pati nevarēju barot un mana māte neļāva neko pirkt veikalā, pati visu gatavoju mājās – biezpienu, visu, ko vajadzēja. Jo, kad piedzima bērns, piepeši apjēdzu, ka galveno savā dzīvē esmu izpildījusi. Tā ir, es uzskatu – katram mums ir dots kāds nogrieznītis, un ir svarīgi apzināties, kas tev tajā ir galvenais. Vai tev galvenais ir uztaisīt desmit filmas, nospēlēt piecas perfektas lomas teātrī, kļūt par izcilu aktrisi, žurnālisti, sētnieku – vienalga... Man galvenais dzīvē ir, lai es kā sieviete varu atstāt aiz sevis cilvēku. Tas, ka varam piedzemdēt, nav nekas. Bet izaudzināt cilvēku!...

Arī tagad – ja meitai vajadzētu, visu pārtrauktu. Visu! Vai varētu auklēt mazbērnu un dzīvot tikai pa māju? Es pat to ļoti gribu. Ļoti! Jā, arī no teātra varētu atteikties, tikai situācija tāda, ka šobrīd meitai darba dēļ tas ir neiespējami. Pirms kāda laiciņa par to runājām, teicu – labi, meitiņ, bet tu strādā tādu darbu, lai pietiek mums abām. Tā kā man pensija pārlikās no 55 uz 62 gadiem, tev jānopelna tik daudz, lai man būtu pensija.

2009. gadā, pasniedzot "Spēlmaņu nakts" balvu. (Foto: LETA)

Lai dzīvo mazie meli!

Viegli nebija – protams. Bet... mans bērns kļuva man svarīgāks par visiem maniem vīriem. Var jau būt, ka tagad domātu citādāk... Bet nezin vai. Es jūtos šausmīgi bagāta! Un es ļoti (iespējams, bieži vien nevajadzīgi) uztraucos par šo savu bagātību. Es ar savu bērnu jutos kā miljardiere. Un – kas interesanti – tieši tad man beidzās mani lidojumi...

Bērnībā, skolas laikā, studējot – es sapņos lidoju. Kad sapnī notika kaut kas slikts – katastrofa, bezdibenis, vai kāds gribēja man nodarīt pāri, nekad par to neuztraucos. Vienkārši – pacēlos augšā un aizlidoju. Biju pie tā pieradusi. Atceros to iekšējo mieru sapnī, kad nekad ne par ko nav jāuztraucas. Vienkārši nodomāju – pagaidi, pagaidi, Lilit! – tūlīt tu aizlidosi. Aha, redz, jau ceļos... Man nebija murgu, mošanās – ārprāts, cik šausmīgi! – nē. Drošs miers. Bet, kad bērns piedzima, tas pārtrūka... Es vairs nelidoju.

Jā, esmu bijusi nejauka pret citiem cilvēkiem, aizstāvot savu bērnu, bet es to nenožēloju. Sauciet mani, kādā vārdā gribat, mani tas absolūti neinteresē. Nezinu, ko pēc gada teikšu, bet šodien saku – es rīkotos tāpat. Esmu pat atteikusies no cilvēkiem bērna dēļ, novilkusi strīpu, uz mūžu. Kardināli! Tikai tāpēc, ka viņu viedokli nepieņēmu.

Protams, šodienas savaldība un pacietība – tas nav manā raksturā. To esmu sev iemācījusi, jo man tā vieglāk eksistēt šajā pasaulē, kontaktējoties ar cilvēkiem. Jā, šīs īpašības pa ķieģelītim esmu sevī veidojusi, apzinoties, kāda esmu... Nu, protams, tas neizslēdz, ka dažbrīd mana reakcija aizmirst labo apņemšanos un izpaužas kā agrāk. Bet es pacietīgi būvēju savu pacietību. Un ne visus cilvēkus laižu sev klāt. Dzīve nav pelnījusi absolūtu atklātību. Cilvēki nav pelnījuši uzticēšanos. Nav pelnījuši, ka tērēju savu enerģiju, redzot cilvēkus, kuri spēlē spēli. Liekot pasjansu kaut kā vārdā. Nemāku paskaidrot, bet es to jūtu. Neesmu mācījusies augstskolā ne komunikāciju, ne psiholoģiju, tomēr ļoti intuitīvi jūtu cilvēkus. Lai gan nenoliedzu – esmu bijusi spontāna, jā.

Tomēr arīdzan zinu – man nav tiesību otram cilvēkam ko pārmest, jo tikai Dievs zina patiesos iemeslus, kas notiek ar šo cilvēku. Es izsaku pārmetumus, tomēr vienmēr paturot prātā – es nedrīkstu pārmest cilvēkam tā, ka tas viņu var iznīcināt. Lai cik tuvu mēs būtu pazīstami, lai cik daudz es zinātu par jums un jūs par mani – otram cilvēkam nav tādu tiesību. Tāpēc daudzās dzīves situācijās, kuras man nav pieņemamas, kurās, pazīstot sevi, zinu – es nekad nevarētu rīkoties līdzīgi, es drīzāk apbrīnoju tos cilvēkus, kuri var rīkoties šādi. Tā ir sava veida filozofija – atzīst tādus mazus melus. Labāk lai ir mazie meli, nekā ar savu patiesību kādu nogalinu. Jo ir kaut kas augstāks, kas to visu izdarīs – agri vai vēlu. Tā tas diemžēl ir. Ne cilvēks ir visuvarens.

Mana mamma teica – Dieviņam nevajag daudz lūgt. Biežāk jāpasaka paldies. Dari visu pati, viņa teica, un, ja izdodas, pasaki paldies. Bet es esmu lūgusi... Par savu bērnu lūgusi līdz izmisumam. Un pēc tam teikusi paldies. Pa īstam, nevis tikai tā.

Toties tagad, kad man atnāk rēķini, es neuztraucos, nelieku brilles un nepētu – kas, cik. Ir jāizdomā, kā nopelnīt. Kāpēc lai es pārdzīvotu?! Nu, netērēšu sevi uz to. No jebkuras situācijas var izrāpties, manī iekšā vēl ir šis process. Tas vēl kustas. Vienmēr esmu teikusi – 70 procenti ir tas, ko pats vari izdarīt. Jebkurā jomā. Vai uz skatuves, vai adot, vai attiecībās – vienalga... Bet procenti ir Dieva vaļa. Un tur, nu, mīļā, neko... Tāpēc vajadzīga pacietība. Sēdi un gaidi. Ja esi izdarījusi visu, ko varēji... Var jau būt, ka cits cilvēks var vairāk, bet pašai sev man nav jāmelo. Ir jābūt pacietīgam. Un tas ir daudz grūtāk nekā tie 70 procenti darba. Jo – ja māki gaidīt, tad viss notiek. Ticiet man. Ja tomēr nenotiek? Nē... Tad tas ir par labu tev. Tad tam nevajadzēja notikt. Tad tu esi kļūdījies. Protams, tajā brīdī to grūti pieņemt, bet ar laika distanci tu to saproti.

Es runāju par savu patiesību. Par šo mieru. Tāpēc arī izvēlos, ko pielaidīšu, kam tērēšu enerģiju. Mani nevar... kā teikt... vispārēji uztraukt. To mieru rada iekšēja pārliecība par sevi. Par to, ka spēju atrisināt savas problēmas. Pati.

Šī iekšējā godīgā tīrība

Jā, tā ir veiksme – satikt savu režisoru. Es vispār esmu veiksmīgs cilvēks. Bet tā centība... tā mani kapā iedzīs! Vismaz to apzinos. Redz, mēs jau domājam ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi, ir arī tāda emocionālā inteliģence. Viens no stūrakmeņiem – tev jāatpazīst savas dusmas. Bet es zinu, ka manī ir tā centība. Zinu, ko ar to darīt. Kur vajag – izmantoju, kur nevajag – piebremzēju. Vēl citur – vispār metu nost, un tā easy – eju visam pāri.

Kad tuvojās mans jubilejas gads – 50 gadi, jau bija iestudēta Nāves deja uz Krievu drāmas teātra skatuves, satiku sev ļoti svarīgu cilvēku – režisoru Romānu Kozaku. Un man atkal ļoti gribējās ar viņu strādāt. Nu, var jau būt, ka Dailes teātrī bija domājuši, ka režisors manai jubilejas izrādei būs cits, tomēr es lūdzu, lai tas būtu Romāns Kozaks. Tad es pati atradu sponsorus, kas man apmaksāja režisoru, skatuvi, nopirka kinoiekārtu, man kleitiņas un kurpītes, nu, un teātris... man uzdāvināja to, ka varēju spēlēt. Ar saviem kolēģiem – Valdi Liepiņu, Rēziju Kalniņu... Mana jubilejas izrāde Taurenīt, taurenīt... ir tik kolosāls materiāls aktrisei! Tur viss ir iekšā! Es nesaku, ka luga ir perfekta, bet loma uzrakstīta ļoti bagātīgi. Aktrisei ir ko darīt...

Kad gatavojās filmēt Zītaru dzimtu, es Brenčam lūdzu, lai ļauj man piedalīties provēs uz Alvīni, jo man ļoti gribētos spēlēt kopā ar Pāvulu. Tas bija periods, ko dzīvojām Kalnu Altajā, varējām sarunāties, un tā ir tāda vērtība, ko nevar vārdos izstāstīt. Pāvuls bija fantastisks aktieris – parādība, tāpat kā Pētersons – šī viņa organika, iekšējā godīgā tīrība...

Uz skatuves man nav laimējies ar viņu kopā spēlēt – nu, tā, partnerībā, pirmo reizi to izjutu tikai Ilgajā ceļā... Jā, Martas loma man bijis liels izaicinājums visam pārējam, ko esmu darījusi. Jo visu laiku salīdzina. Bet man gribas, lai saprot, ka es vēl varu ko izdarīt. Varu vēl ko sevī atrast... Bet šī loma, protams, uzlika zīmogu. Ilgo ceļu kāpās pavadīja veiksmīgas nejaušības – pirmo seriālu laiks, runas par izsūtīšanu, vēl arī tas, ka Artmanei jau bija tik daudz gadu, ka to lomu spēlēju es...

Jā, daudzi manī pēc tam redzēja tikai Martu. Piemēram, zvana no Mosfiļm un saka – Ļiļita, mi vam prišļom scenarij, vi dolžni biķ toļko Martoj, i vsjo! Nu, tas ir kā pļauka.

Krieviem šķiet, ka Martā atspoguļojas latviešu ieturētība, distance. Tā jau arī ir...

Izstādē, kas veltīta filmai "Bille". (Foto: Jānis Deinats)

Cik egoistisks tu gribi būt

Iedomājieties – ja Kultūras ministrijā var rasties jautājums par to, ka aktierim jāmaksā par stundām, tad absurdāk vairs nevar būt! Un nav vērts tērēt enerģiju un mēģināt pārliecināt! Tas ir vienkārši stulbums, un viss! Jo – ja cilvēks kalpo, viņš atsakās no daudz kā. Protams, tā ir mana izvēle, un es nesaku, ka vienmēr viss ir bijis pareizi, tomēr neesmu nevienam patapinājusi domu vai ļāvusi sevi ietekmēt, un tajā brīdī, kad esmu kļūdījusies, es atzīstu – esmu kļūdījusies. Piemēram, tās tautasdziesmas, kas krievu valodā Maskavā bija jāskaita – neko komiskāku savu mūžu nebiju darījusi! Biju pārsmējusies par tiem tulkojumiem, tas bija tik fifīgi!

Es gribētu teikt – tā ir nevis ziedošanās, bet daudz nežēlīgāk – ir vienkārši jāzina, no kā tu atsakies. Cik egoistisks tu gribi būt. Un, kā jau teicu, es ticu tikai sev. Grūti ar mani. Teikšu tā – man ir stipri vienaldzīgi, ko citi par mani domā. Man ir nozīmīgi tikai man vistuvākie, mana ģimene, vēl divi, trīs draugi. Vai viņi mani pazīst citādu – ne tik atturīgu? Domāju, ka jā. Vismaz ceru. Bet ko var zināt, otrā cilvēkā jau nevar ielīst...

Protams, aktieri ir viena brālība, viens veselums, jo visi dara vienu darbu. Ir aktiera ētika. Ir jābūt konfidencialitātei. Nav tā, ka tev uzreiz sevi jāplēš vaļā, un man nav gadījies sajust partneru neiecietību, izsmieklu vai kaut ko līdzīgu. Tomēr tajā brīdī, kad tu veido izrādi, ir mēģinājumi – tie ir dienas īstuma periodi. Vakarā tu spēlē skatītājiem, bet pa dienas vidu – starp mēģinājumu un izrādi – tev ir ļoti sevi jāsargā. No kā? Redziet, visa šī komunikācija... Kad cilvēki satiekas, pirmais iespaids, neverbālais zīmju saturs ir svarīgs, tomēr tieši tavā sejā visprecīzāk izpaužas tas, ko tu domā, ko gribi panākt, ko jūti. Tava seja, kas vienlaikus ir vislabāk uztrenējamā ķermeņa daļa. Tad nu, lūk, – ejot dzīvē, tavai sejai ir jābūt labi uztrenētai.

Saistītās ziņas

Aktrises Lilitas Ozoliņas piemiņai bez maksas skatāmas deviņas filmas 1
Lilitas Ozoliņas dzīve bildēs. Izcilajai aktrisei 70
Mūžībā devusies Dailes teātra aktrise Lilita Ozoliņa 5

 

Citi šobrīd lasa

Produkti, kurus ir vērts pirkt un uzglabāt vairumā
Arī paši spēcīgākie nav pasargāti. Ļoti nepatīkamā situācijā nonāk savulaik izcilais basketbolists Kambala 1
Noskaidrots, cik Rastorgujevs varētu saņemt par medaļu Pasaules čempionātā biatlonā 4