Vēstules no Āfrikas. Par "kaka" nav jāapvainojas
“Hello, kaka!” man uzsauc maza meitenīte. Nekādā ziņā nevajag apvainoties, gluži otrādi, viņa uzskata mani par savējo – kaka svahili valodā nozīmē brālis.
Vairāku mēnešu laikā esmu iemācījies varbūt ap 200 vārdu šajā Austrumāfriku vienojošajā valodā un kaut cik izpratis gramatiku. Tāpat kā ārzemniekiem latviešu valoda, arī šī nav viegla, turklāt daudzi vārdi, kas varētu būt līdzīgi dažādās mēlēs, ir pilnīgi atšķirīgi – kolonizatori nav mantojumā atstājuši daudz ģermānismu un anglicismu, kā varētu domāt.
Piemēram, telefons ir simu, auto – gari, motocikls – pikipiki, elektrība – umeme. Tomāti ir nyanya, tos taču ieveda eiropieši, bet afrikāņi izdomājuši savu vārdu. Varētu domāt, ka banāni arī šeit ir banana, bet nē – ndizi. Un nesajaukt ar mzuzu (cepamie banāni) un matoke (lieli, zaļi, sutināšanai ar gaļu vai zivi). Bet šīm zināšanām tirgū var nopirkt nepareizos. Ja vajag kokosriekstu – nazi.
Pat jā un nē, kas daudzās valodās ir līdzīgi, svahili ir ndio un hapana. Ir, protams, arī līdzības, skola ir shule, gluži kā vismaz kādreiz latviešu bērnu žargonā šūle. Dažkārt ir jāuzmanās ar izrunu, uma ir dakšiņa, kamēr kuma – vagīna...
Mājās mēs runājam angliski, bet ir ierasts jaukt pa vidu svahili vārdus. Nopērc mkate – maize, padod chumvi – sāli, mazliet – kidogo, zvana bibi – vecmāmiņa. Omīte savos deviņdesmit gados ir visai ņipra, bet angļu valodu tā arī nav iemācījusies, tāpēc spēju vien apsveicināties un vēl pajautāt, vai viņas ngombe – govīm – viss kārtībā.
Reizēm es patiešām jūtos neveikli, kad nespēju iesaistīties vīru sarunās tuvējā krodziņā, tāpēc vēl jo vairāk nesaprotu, kā var dzīvot Latvijā, turklāt pat esot šeit dzimušam, un neprast pat labdienu padot. Protams, Tanzānijā var iztikt ar angļu valodu un žestiem, bet, nezinot svahili, pat ne kidogo – mazliet – būsiet te nevis muzungu, baltais, ārzemnieks, bet trešās šķiras muzungu, kas nepūlas cienīt vietējos. Nē, pa galvu nesitīs, bet alu krogā droši vien neuzsauks.
Starp citu, Tanzānijā ir cilvēki, kas neprot arī svahili, tā nav tauta, bet valoda un kultūra, vienojoša ap 100 miljonu cilvēku. Šeit ir vairāk nekā simt cilšu, un katrai ir sava valoda, daudz atšķirīgākas, nekā, piemēram, latviešiem un lietuviešiem, igauņiem un somiem.
Nēma ir Haya – piederību nosaka pa tēva līniju, šīs cilts zeme ir Tanzānijas ziemeļrietumos, Viktorijas ezera rietumpuse. Māte ir tutsi, kas vairāk zināma kā liela tauta Ruandā. Nēma pārvalda abas šīs valodas, bet pavisam piecas vai pat septiņas, visas apgūtas dzīves gaitā, nevis skolas solā vai kādos kursos. Viņa nav vienīgā poliglote, tā ka vismaz valodu ziņā afrikāņi ir daudz apķērīgāki nekā daudzi “nabadziņi” Latvijā.
P.S. Pirms pāris mēnešiem Zanzibāras gubernators izdeva rīkojumu valsts iestādēs visas lietas kārtot tikai svahili un augstskolās arī studijām būtu jābūt tikai pašu valodā. Atanglisko Zanzibāru, tā varētu teikt.
