Neizmaksātas algas, nodokļu parādi un kolorīts īpašnieks – kas slēpjas aiz daudzu iemīļotās FK “Valmiera” fasādes

Par to savā “Patreon” kontā ziņoja futbola žurnālists Edmunds Novickis, pēc kura sacītā, vairāki spēlētāji pirmdienas rītā nav piedalījušies komandas atjaunošanās treniņā pēc svētdien aizvadītās spēles pret FK “Liepāja” (0:1). Tiek vēstīts, ka spēlētāji pēdējo algu par decembri saņēmuši janvāra vidū un nu jau trīs mēnešu garumā jaunas izmaksas nav bijušas. Novickis vēsta, ka pagājušās nedēļas vidū bez rezultāta beigusies kapteiņa Daniela Baloža tikšanās ar kluba prezidentu Uldi Pūcīti. Futbolistiem apsolīts līdz 19. aprīlim samaksāt vienu algu un pārējo parādu – līdz mēneša beigām. Ja solītais makā nekritīs, spēlētāji esot gatavi boikotēt pirmdien paredzēto spēli pret BFC “Daugavpils”. 

Transfēru liegumi, nodokļu parāds

Valmieras kluba pārskatos norādīti pēdējos gados veiksmīgie spēlētāju transfēru gadījumi un kluba rīcībā līdzekļiem algu izmaksai vajadzētu būt pienācīgā apmērā, tomēr vidzemnieki nu jau pusotru gadu nav bijuši naski tekošo maksājumu veicēji. Tas norāda uz klubā esošām finansiālām problēmām.

Valmieras klubs vairākkārt ticis pie UEFA aizlieguma reģistrēt jaunus spēlētājus. Tā 2022. gada ziemā valmierieši pie lieguma tika divas reizes, jo laikā nesamaksāja “FSV Frankfurt” komandai par japāņa Daisukes Jokotas sagatavošanā ieguldīto darbu. Savukārt jau pēc čempionu titula iegūšanas “Valmieras” transfēri uz brīdi tika apturēti dēļ parādsaistībām pret Doneckas “Šahtar” un Kazaņas “Rubin” komandām attiecīgi par Romāna Jakubas un Viktora Aleksandrova pārejām. “Valmiera” šos transfērus ātri vien samaksāja, un spēlētāju reģistrācijas liegumi tika atcelti. UEFA tomēr par šādiem pārkāpumiem Latvijas klubam piešķīra 50 000 eiro lielu soda naudu un brīdināja par iespējamo izslēgšanu no Eiropas kausu turnīriem.

Faktiski kopš 2022. gada rudens “Valmiera” bijusi parādā arī VID, nodokļu parādu ierasti dzēšot pirms licencēšanas perioda, lai vispār varētu startēt Latvijas virslīgā. Arī pašlaik, pēc “Lursoft” datiem, kluba nodokļu parāds sastāda 185 748,26 eiro.

Šādas finansiālas problēmas Valmierā ir, neraugoties uz kluba veiksmīgajiem transfēru darījumiem pēdējās sezonās. Par Tolu Arokodari klubs kopsummā saņēma ap trīs miljoniem eiro, par Latvijas izlases uzbrucēju Raimondu Krolli ap pusotru miljonu, bet par Kamilo Menu un Ivanu Želizko no Gdaņskas “Lechia” pērn vajadzēja saņemt pa 500 tūkstošiem par katru.

Noslēpumainais investors

Valmiera vietu virslīgā atguva 2018. gadā, lielākoties ar pašu talantīgu jaunatni. Var teikt – pliki un nabagi, faktiski amatieru statusā, ar lielu futbola dzīves vadītāja (tagad – kluba prezidents) Ulda Pūcīša vēlmi Valmierā atgriezt un noturēt virslīgas futbolu. Pašu spēkiem tas nebija reāli – ar tikai divām uzvarām un astoņiem punktiem 28 spēlēs pēc debijas sezonas Valmierai vajadzēja atgriezties līmeni zemāk. Tomēr ar toreizējā Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidenta Kaspara Gorkša atbalstu virslīgas komandu skaitu izdevās palielināt līdz deviņām, vieta tika saglabāta arī Valmierai, bet Pūcīša kungam bija jāmeklē investori kluba sportiskā līmeņa celšanai.

“Laikā, kad Guntis Indriksons bija LFF prezidents, bija izveidojies labs kontakts. 18./19. gada starpsezonā gāju pie viņa pēc padoma, varbūt ar viņa kontaktiem ir iespējami kādi sponsori vai investori. Vienu dienu zvanīja – rekur ir. Tas gan sākās mazliet citādāk – sākotnēji piedāvāja trīs spēlētājus, kuri var dot ieguldījumu un kuriem nebūs jāmaksā alga. Sanāca gan tā, ka viņi atbrauca tikai jūlijā. Šie spēlētāji nāca caur Ralfu Isenegeru. Viņš pasekoja līdzi, iepazināmies, satikāmies, parunājām, un viņš teica, ka ir gatavs nākt klubā un finansēt šo projektu,” pēc čempionu titula izcīnīšanas 2022. gadā "William Hill TV" intervijā Uldis Pucītis atskatījās uz brīdi, kad futbolā sākās Valmieras jaunie laiki.

Tā, oficiāli kopš 2020. gada, par FK “Valmiera” investoru, faktiski īpašnieku ar 95% kluba akciju kļuva šveiciešu advokāts Ralfs Osvalds Isenegers. Dubaijā bāzētas jurisprudences kompānijas "Isenegger International Advisory Group" īpašnieks.

Solncevas grupējums, ukraiņu oligarhi un Trampa līdzgaitnieki

Šodienas laikmetā par noslēpumaino Isenegera darbību var atrast diezgan daudz interesanta, turklāt daļa no tām ir saistīta ar Krievijas organizētās noziedzības zināmākajiem personāžiem. Jaunībā labi apguvis krievu valodu, Isenegers savā mītnes zemē Šveicē ātri vien atrada klientus starp turīgiem krievu izcelsmes cilvēkiem. Tā 1996. gadā par viņa pārstāvi kļuva Sergejs Mihailovs, ar iesauku Mihasja. Viņš bija Solncevas grupējuma, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados faktiski ietekmīgākā noziedzīgā grupējuma PSRS teritorijā (tostarp – Latvijā) vadonis. 1996. gada rudenī Mihailovu arestēja Šveices tiesībsargājošās instances, divus gadus viņš atradās apcietinājumā, taču galu galā tika attaisnots. Lietas galvenais liecinieks – nogalināts.  Visu šo laiku Mihailova intereses pārstāvēja arī Isinegers.

“Redzēju, ka mans aizstāvāmais ir neordinārs cilvēks un gribēju viņa labā izdarīt pēc iespējas vairāk. Nedomāju, ka juridiskajā praksē ir bieži gadījumi, kad advokāts izmeklēšanas procesā pārkāpj profesionālās robežas un uzsāk ar klientu neformālas, draudzīgas attiecības. Ar Mihailovu man sanāca tieši tā – es viņam palīdzēju kā advokāts un kā draugs,” Krievijā izdotajā grāmatā par Mihailovu citēts Isenegers. Šāda robežu pārkāpšana gan labi nebeidzās – par dažādu zīmīšu un dokumentu neatļautu nodošanu Mihailovam vai viņa klientiem uz apsūdzēto sola nokļuva arī pats Isenegers. Galu galā Mihailovu no cietuma izdevās izpestīt, turklāt viņš saņēma brangu naudas kompensāciju. Lielu palīdzību sniedzis ukraiņu miljardieris Dmitro Firtašs. Tas pats, kuram bija milzīga ietekme Viktora Juščenko un Viktora Janukoviča prezidentūras laikā Ukrainā. Viņš ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina svētību kļuva par “Gazprom” un Ukrainas starpnieku ar dabasgāzi saistītos jautājumos. Savukārt viņa partneris bija Semjons Mogiļevičs, Kremlim pietuvināta persona, kuru Amerikas un Eiropas slepenie dienesti uzskata par visu krievu mafijas bosu bosu.

Lai nu kā, drīz vien Isenegers bija kļuvis arī par Firtaša pārstāvi. 2019. gadā Isenegera vārds tiesā izskanēja saistībā ar vienu miljonu ASV dolāru lielu maksājumu, ko viņš veicis ASV prezidenta Donalda Trampa personīgā advokāta Rūdija Džuliāni kompanjonam Ļevam Parnasam, kurš bija cieši saistīts ar Firtašu.

Tīmeklī atrodamā informācija liecina, ka Isenigeram ir būtiskas parādsaistības pret Šveices valsti un tādēļ kopš 2014. gada višs apmeties neaizsniedzamajā Dubaijā. No turienes tiek vadīta ne tikai advokāta darbība, bet arī futbola lietas. Par Isenegera kā futbola aģenta darbību nekas daudz nav zināms. Vien tas, ka 2011. gadā viņam Šveices Neušatelas “Xamax” komandā it kā bija strīds, drīzāk sadarbība, spēlētāju piesaistē ar čečenu izcelsmes biznesmeni, kluba tā brīža īpašnieku, Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova personīgi apbalvoto Bulatu Čagajevu. Tieši tad pirmo reizi parādās Isenegera saistība ar savu tautieti Paolo Urferu, tobrīd “Xamax” sporta direktoru.

Tāpat interesanti, ka Guntis Indriksons, komentējot savu pazīšanos ar Isenegeru, sauca to par ļoti senu, teju trīsdesmit gadus senu. Tātad no deviņdesmitajiem, laika, kurā par Isenegera saistību ar futbolu nekas nav zināms.

Gdaņska vai Valmiera?

Pagājušajā vasarā Isenegers pastarpināti kļuva par Gdaņskas “Lechia” jauno īpašnieku, bet par kluba prezidentu – viņa vecs paziņa un sabiedrotais Paolo Urfers.  “Wirtualna Polska” portāls noskaidrojis, ka Urferam bijusi liela loma Ukrainas preizdenta, uz Krieviju aizmukušā Viktora Janukoviča un viņa tuvākā cilvēka Jurija Ivanuščenko aktīvu slēpšanā. Par to atgūšanu joprojām cīnās Ukrainas tiesībsargājošās iestādes. Urfers ilgus gadus bijis arī padomnieks vairākos Krievijas un Ukrainas futbola klubos. Tādos, kā Saknktpēterburgas “Zeņit”, Kazaņas “Rubin”, Dnipropetrovskas “Dnipro” un Kijivas “Dinamo”.

Kopš pagājušās vasaras vairs nav grūti secināt, ka Isenigera galvenā futbola komanda ir Gdaņskas “Lechia”. Faktiski sākot no nulles, Isenegeram un Urferam ar pirmo piegājienu izdosies atgriezt “Lechia” Polijas ekstraklasē. Nav grūti nojaust, ka tieši notikumi ap “Lechia” ir īpašnieku uzmanības centrā. Ļoti iespējams, ka tieši tajā maciņā tiek novirzīti arī tie līdzekļi, kas izgājuši caur Valmieras kluba kasi.

Iespējams, ka biežās saiknes ar Krievijas noziedzīgās pasaules un politikai pietuvinātām personām ir tikai sakritība raibajā Isenegera advokāta karjerā. Iespējams, ka Valmierā un Gdaņskā viņu interesē tikai futbols ar godīgiem spēles noteikumiem. Viens gan ir skaidrs – bez Isenegera investīcijām Valmieras futbols, visdrīzāk, būtu pliks un nabags un ārpus virslīgas batālijām. Tāpat varam nojaust, ka Valmieras futbola tuvāka un tālāka nākotne ir pilnībā atkarīga no šo mīklaino investoru interesēm, iegribām un maksātspējas. Valmiera šajā projektā var piedalīties tikai ar savu infrastruktūru un līdzjutēju vēlmi par virslīgas līmeņa klubu pilsētā.