foto: Rojs Maizītis
Ivars Kalniņš par filmēšanos un ģimeni: "Kopš satiku Lauru, manā dzīvē vērojama augšupeja"
Intervijas
2024. gada 5. maijs, 06:31

Ivars Kalniņš par filmēšanos un ģimeni: "Kopš satiku Lauru, manā dzīvē vērojama augšupeja"

Daiga Mazvērsīte

"Patiesā Dzīve"

Reti kurš, varbūt pat neviens cits no mūsējiem, aktiera profesijā bijis tik nodarbināts kā Ivars Kalniņš – gan teātrī, gan kino. Labi pazīstams ne tikai ar savu neatvairāmo smaidu un valdzinošo balsi, bet arī ironisko skatījumu uz dzīvi, viņš nebaidās paziņot, ka ir pensionārs, mīl savu burvīgo sievu, bērnus un bruņurupuci, ar prieku rušinās pa dārziņu un skatās pašmāju TV seriālus.

Vienā no tiem, daudzsēriju filmā Pansija pilī, piedalās arī Ivars pats, tāpat darbu sarakstu papildinājusi izrāde Skatuve. Ugunī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Pirmizrādi piedzīvo uz patiesiem notikumiem balstīts iestudējums "Skatuve ugunī"

3. februārī uz Čehova teātra lielās skatuves sagaidīta jauna pirmizrāde - "Skatuve" ugunī", kas tapusi režisores Lauras Grozas vadībā un ...

gallery icon

Ivars Kalniņš, protams, koķetē sakot, ka pa ielu iet atmuguriski, lai nepaslīdētu uz smiltīm, kuras ejot izbirst. Ievērojamā aktiera daiļradē bijis daudz visdažādāko tēlu, sākot ar kārīgiem jaunekļiem, beidzot ar mafijas bosiem un uzņēmējiem. Valkāti dažnedažādi kostīmi: uniformas, vateņi un frakas, turklāt sava valdzinājuma arsenālu Kalniņš papildina ar mūziku. Prātā nāk viņa Janka, kurš agrajos septiņdesmitajos strinkšķināja ģitāru filmā Ābols upē, atvadoties no Zaķusalas kuģīša, astoņdesmitajos slava gūta Mūžīgajā unisonā kopā ar Dailes teātra kolēģiem. Ivaram pieder mūzikas instrumentu kolekcija, savam priekam viņš ieskaņo dziesmas, izdod diskus, dāvina draugiem. Viņš dzied arī ukraiņu producentu organizētajā izrādē Meistars un Margarita, ar kuru šopavasar atkal dosies tālos ceļos.

“Nebaidos teikt, ko domāju”

Vai radošajā jomā var runāt par konkrētiem nākotnes plāniem?

Pašlaik attiecībā uz profesiju man nekādu īpašo ambīciju nav. Nekādu Romeo vairs nespēlēšu. Un kurā katrā projektā nepiedalīšos – visus piedāvājumus izvērtē arī sieva un bērni. Tomēr ceru, ka manā radošajā biogrāfijā kaut kas vēl notiks, tikai diez vai to organizēšu es pats. Taču uz svešām dzirnavām ūdeni neliešu, gribas, lai arī manā makā kaut kas iekrīt. No tāda viedokļa ir ļoti pareizi, ka vairs nestrādāju teātrī. Es nepiedalos konkursos vai, kā tagad saka, kastingos. Pirms neilga laika man piezvanīja no viena seriāla, scenāriju gan neatsūtīja – vēl neesot gatavs. Es aizgāju. Izrādās, režisors pat nezina, kādu lomu man dot, skolotāju, čekistu vai direktoru. Ko lai dara, nevaru viņam palīdzēt, jo ne tikai viņš man, bet arī es viņam lieku piedalīties konkursā. Viņam paveicās, viņš tika tālāk, bet es ne.

Esat ļoti tiešs.

Jā, man ir vienalga, ko runā apkārt, un es nebaidos nevienam pateikt sejā to, ko domāju.

Varbūt izņemot dzīvesbiedri…

Kopš satiku Lauru, manā dzīvē vērojama augšupeja gan jūtu pasaulē, gan radošajā dzīvē. Ar sievu varu runāt pilnīgi atklāti, un tas ir neticami laimīgs gadījums. Viņa arī nekad nezāģē jumtā ar neredzamo fuksīti. Uzņēmums ar kopīgo saimniecību, ko sauc par laulību, ir ļoti veiksmīgs, dzīvojam mīlestībā un saticībā jau ceturtdaļgadsimtu. Mūsu attiecību pašā sākumā, kad pasaule vēl nebija sajukusi prātā un man bija viesizrādes ārzemēs, Laura gribēja braukt līdzi – redzēt, kur un kā uzstājos. Pēc kādas izrādes palūdzu pasargāt grimētavas durvis, kamēr es pārģērbjos. Pēkšņi uzrodas apaļa kundzīte ar baltām rozēm kā līgava! Laura viņu nelaiž, saka – nedrīkst! Šī kāju durvīs: “Es esmu kasiere! Man drīkst!” Un kopš tā brīža Laura mani apceļ, ka tāds, lūk, ir mans fanu kontingents.

Mēs daudz ceļojam. Kad piedzima Luīze, nospriedām, ka divatā vien nekur vairs nebrauksim, tikai kopā ar abām meitām. Nupat gadu mijā četratā ceļojām pa Āfriku – Tanzānija, Zanzibāra, safari, okeāns. Reizēm speciāli apmeklējam kādu pilsētu – Romu, Parīzi, Londonu. Reizēm – kādu salu…  Bet vairs nebraucam, piemēram, uz Taizemi, kur ir daudz krievu un tūristes pillā grib ar mani fotografēties.

Būšana kuplā pulciņā jums laikam ir saknēs, jo pats esat no četru bērnu ģimenes, bet jūsu mamma nāk no astoņu bērnu ģimenes.

Jā, reizēm skatos televīziju, kur runā par šausmīgajām demogrāfijas problēmām, kas jārisina mūsu valdībai. Atceros, režisors Alvis Hermanis izteicās, ka tagad daudzas sievietes labprātāk dzīvojot ar kaķiem, nevis ar vīriešiem un bērniem. Viņam pašam ir septiņi bērni, cepuri nost! Bet manam vectēvam Ansim Teibem ar manu vecmāmiņu Jūli bija astoņi bērni. Viņu saknes var atrast jūras malā, lībiešu krastā, Dundagas pusē. Kādreiz, kad sanācām kopā – mani daudzie brālēni un māsīcas, viņu otrās puses un bērni –, nolikām priekšā vecvecāku bildi un dziedājām dziesmas. Skaita ziņā tas koris tuvojās gandrīz simtam. Tā ir bezgalīga drošības izjūta – sajust daudzo radu klātbūtni. Nevienam no maniem tēvočiem, tantēm, brālēniem un māsīcām nav mazāk par diviem bērniem, ir pa trīs, pa četri, pa pieci un seši.

Jūsu lomu klāstā gan laikam nav neviena daudzbērnu tēva?

Tēvu kā tādu nav. Laikam atšķirībā no patiesās dzīves dažu manu lomu iespaidā un inerces dēļ cilvēkiem šķiet, ka sevī nesu pavisam citu tēlu. Varbūt arī tāpēc režisore Laura Groza mani paaicināja uz Čehova teātra izrādi Skatuve. Ugunī. Atsaucos tāpēc, ka kopš jaunības atceros šo drausmīgo notikumu – latviešu aktieru iznīcināšanu 1937. gadā Maskavā. Un tas jau nebija vienīgais latviešu teātris, represēja arī Smoļenskas teātra aktierus. Mans prototips bija aktieris Jānis Baltausis…

Dzejnieka Jāņa Baltausa vectēvs.

Jā, un vajadzēja diezgan daudz pašironijas, lai piedalītos šajā iestudējumā, kurā gan turpmāk vairs nespēlēšu. Būtībā man bija neloma, kuru pieņēmu, lai tikai būtu šī notikuma dalībnieks. Programmiņā rakstīts, cik igauņu, cik lietuviešu, cik latviešu – vairāk nekā 16 tūkstošu – un citu tautību cilvēku tolaik arestēja vai nošāva nacionālajā operācijā. Šī skatuves darba tekstu rakstīja Artūrs Dīcis, biju gan saturu iedomājies mazliet citādu. Toreiz man piezvanīja teātra direktore Dana Bjorka, ar kuru iepazinos, filmējoties Pansijā pilī. Viņa apvaicājās, vai man nebūtu nekas pretī piedalīties kādā Čehova teātra izrādē. Zināju, ka teātrī Skatuve darbojās Māras Ķimeles vecmāmiņa Anna Lācis, kuru apcietināja un izsūtīja. Toreiz bojā neaizgāja tikai divi – viņa un Skatuves vadītājs Osvalds Glāznieks, kuru tēlo Mārtiņš Vilsons. Paradoksāli, ka šai tēmai pieskaras nevis Nacionālais vai kāds cits latviešu teātris, bet tieši Čehova teātris. Protams, tagad ir arī Dāvja Sīmaņa filma par Mariju Leiko. Taču vispirms būtu jāuzraksta laba luga par teroru, varu, mākslu un inteliģenci, kuru vara cenšas iznīcināt. Par cīņu ar gudrajiem, kuri nepakļaujas, turklāt notikumiem nepieciešams kritisks vērtējums. Man šķita, ka šajā izrādē Skatuve. Ugunī izskanēs baiga, nopietna apsūdzība, bet, manuprāt, tur sanācis par daudz improvizācijas.

Droši vien arī jūsu ģimenē bija represētie…

Manu tēvoci, mātes brāli, arestēja pēc kara. Lieta bija safabricēta, un viņu kā vergu aizsūtīja uz Vorkutas lēģeriem. No divdesmit gadiem, ko viņam iedeva par neko, vienpadsmit viņš nosēdēja. Mūžīgi atcerēšos mātes kliedzienu, kad viņš ienāca mūsu mājā: “Brālīt, tu dzīvs!” Ir radi, kurus izsūtīja pirms kara 1941. gadā. Un ir radi, kas emigrēja…

Ko nepiedeva Rīgas kinostudija

Interesanti, ka tagad radusies tik liela interese par Mariju Leiko. Viņas daiļradi jau astoņdesmitajos gados nopietni pētīja Guna Zeltiņa, kura sarakstījusi arī grāmatu par Ivaru Kalniņu.

Jā, Leiko ir ļoti interesanta Latvijas personība, kura kļuva par filmu zvaigzni Vācijā. Uz Maskavu viņa aizbrauca, jo tur dzemdībās nomira viņas meita un palika mazmeitiņa. Tad Glāznieks pierunāja Mariju kļūt par aktrisi teātrī Skatuve. Kurp pēc Leiko nošaušanas aizklīda mazmeitiņa, neviens īsti nezina.  

Gribētos jūs salīdzināt ar Leiko – viņa kļuva par pirmā lieluma zvaigzni ārpus Latvijas.

Nekādas līdzības, es vienkārši ārzemēs pelnīju naudu. Filmēšanās bija paralēli darbam teātrī, pusei piedāvājumu nācās atteikt, un, kad Dailes teātrī ar mani atteicās parakstīt līgumu, jutu pat atvieglojumu.

Vai esat lomas saskaitījis?

Beidzu skaitīt pirms 25 gadiem, kad kļuvu par brīvmākslinieku, biju ticis līdz simt divdesmit. Nesen televīzijā noskatījos atjaunoto Aveņu vīnu, arī mani tur var redzēt. Pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi, Arvīda Krieva režija, Mārtiņa Brauna mūzika, operators Dāvis Sīmanis seniors, viss lieliski, laba bilde un skaņa – filma ir notikums. Sīmanim bija blats Šostkas rūpnīcā Ukrainā, kur atradās kinofilmu rūpnīca Svema. Viņš tur vienmēr dabūja lenti ar mazāku jutību un lielāku fokusa dziļumu, saņēma balvas un prēmijas par tēvzemes kinofilmas izmantošanu. Brauca uz turieni ar balzamiņiem, daudz kas bija jāizsit caur valdību, priekšniekiem, bezmaz vai jāzog. Kaut kāds ārprāts, par ko tagad visi tie, kuri strādā ar ciparu tehnoloģijām, smejas. Dzirdēts gan, ka arī šodien daudzi izejošo materiālu taisa uz filmas, jo cipari ir sausi. Tāpat atgriežas arī vinila skaņuplates. Re, kur man pašam viena ir – mans albums Uhh-Uhh ir lībiešu tautasdziesma, kas dziedāta visdažādākajos godos un uzstāšanās reizēs.

Atgriežoties pie teātra – laikam pirmais bandīts jūsu biogrāfijā bija Zuments izrādē Pēdējā barjera septiņdesmitajos gados?

Tas bija viens no maniem diplomdarbiem. Šiks iestudējums, Andreja Dripes stāsts par Cēsu mazgadīgo noziedznieku koloniju, veiksmīga sadarbība ar Modri Tenisonu. Tūlīt pēc tam viņš iestudēja slaveno Arnolda Liniņa Brandu. Tas viss notika vecajā Dailes teātra ēkā Lāčplēša ielā 25, uz šīs skatuves es spēru pirmos soļus aktiermākslā. Pēc Kinoaktieru studijas beigšanas tur spēlējām Žana Žirodū viencēlienu Bellakas Apolons. Pabeidzis konservatoriju un nonācis Dailes teātra trupā, pirmo Šekspīra tekstu es pateicu, ar pīķi stāvot uz šiem dēļiem. Kad Harijs Liepiņš kā Ričards III pirms kaujas jautāja: “Grāf Sārij, kāpēc raugāties tik drūmi?”, skanēja atbilde, mans vienīgais teksts izrādē: “Man sirds ir daudzkārt jautrāka kā skatiens!” Savos kvēlākajos sapņos es reizēm gara acīm redzu, ka šī epizode no manas jaunības atkārtojas. Man ir vēl viens sapnis – gribētos Dziesmu svētkos nostāties blakus kādam no diriģentiem, pacelt rokas un veikt pirmo žestu. Tad apvienotais koris sāktu dziedāt, un tālāk turpinātu diriģents. Lai šo sapni piepildītu, laikam būtu jāiestājas Mūzikas akadēmijā kordiriģentos. Vai tik nav par vēlu? 

Katram aktierim vajadzīgs savs režisors, jūsējais bija Arnolds Liniņš.

Teātrī, protams, viņš bija mans meistars, arī Aina Matīsa. Mūs audzināja par atdevīgiem, spilgtiem māksliniekiem, par personībām, kas spētu piepildīt to lielo teātra telpu, kurā ienāk skatītājs. Tolaik Latvijā nebija neviena teātra, kur nedarbotos kāds Liniņa un Matīsas audzēknis, bet šis laiks ir nepelnīti – šķiet, tīšām – aizmirsts. Pateicoties pedagogiem, man nekad nav bijis problēmu uzstāties uz jebkādām skatuvēm, tāpat kā nav bijis problēmu filmēšanas laukumos, televīzijā, strādāt ar bērniem, dzīvniekiem. Es protu arī rīkoties ar aukstajiem ieročiem, dziedāt un dejot. Paldies viņiem par to azartu, ar kādu bija piepildīts viss tas laiks!

Tautas kinoaktieru studijā mums pamatīgi mācīja aktiermeistarības tehniskās lietas, nesen uz ekrāniem bija iznākuši Vella kalpi, kur arī es lēkāju masu skatos. Tad nosprieda, ka visiem kinoaktieriem jāprot paukot un jāt ar zirgu. Tagad no manas mājas logiem var redzēt vietu, kur toreiz bija hipodroms un staļļi. Tas laikam bija Latvijas armijas feldfēbelis, kurš mūs tolaik nežēlīgi dzenāja pa riņķi un izsmēja meitenes, kuras kratījās nost no segliem, bet jāt iemācījāmies visi, arī tagad es varu jebkurā stallī izvēlēties sev piemērotu zirgu. 

Kad hipodromu likvidēja, daļa zirgu palika – ne jau tie labākie rikšotāji. Staļļu saimniece man bija draudzene, varēju jāt bez maksas; tepat netālu atradās arī mans iepriekšējais dzīvoklis. Starp citu, pie hipodroma darbojās totalizators, kur tēva draugi nospēlēja naudu.

Kā jums pašam ar azartu?

Manī nav nekā no spēlmaņa. Protams, esmu spēlējis kazino, bet tikai joka pēc. Jokot uz ekrāna un teātrī gan iznācis maz, laikam režisori manī šādu potenciālu nesaskatīja.

Bija gan tāda komiska loma filmā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, tēlojot Mirdzas Martinsones varones vīru.

Jā, toreiz satura ziņā loma bija mazliet negaidīta – tāds nedaudz skumjš dārznieks, kurš valkā garās siltās apakšbikses, runā Raiņa sentencēs, sieva viņu krāpj ar fotogrāfu, un beigās viņš pakaras. Mans darbs toreiz tika novērtēts ar Kristapa balvu. Bet, galvenais, šis varonis patīk manai sievai!

foto: Rojs Maizītis

Kaut kas pilnīgi atšķirīgs no liktenīgajiem vīriešiem, sākot jau ar Tomu Fenelu filmā Teātris.

Ar Tomu viss negāja tik gludi, bija vēl divi pretendenti. Bet, kad Jānis Streičs parādīja kinoproves, visiem kļuva skaidrs, ka jāspēlē man. Pēc pirmizrādes bija pagājuši desmit gadi, kad toreizējās Mākslas padomes loceklis, slavenais režisors Aleksandrs Leimanis, man kinostudijas gaitenī atzinās, ka bijis pret manu kandidatūru: “Man jums jāsaka, Kalniņ, es kļūdījos!” Biju ļoti pārsteigts par šo atzīšanos, nekad pie Leimaņa nebiju strādājis. Viņš varēja man arī to neteikt. 

Ne vienmēr tavs veiksmes stāsts rada prieku un sajūsmu līdzcilvēkos. Ar savām veiksmēm tu kādu vari arī sāpināt, izraisīt skaudību, pat naidu. Ir lomas, no kurām esmu atteicies, lai gan padomju laika kārtība tādu atļaušanos nepieļāva. Protams, pēc tam tu ilgāku laiku atrodies melnajā sarakstā. Atteicos no lomas filmā Mirāža, tam bija arī tehniski iemesli, taču galvenokārt laika trūkums, un tad režisors Aloizs Brenčs boksera tēlam paņēma Mārtiņu Vilsonu. Nākamreiz atteicos no lomas filmā Meklējam solisti. Pirmkārt, man likās, ka scenārijs ir debils, otrkārt, nevēlējos plātīt muti līdzi cita ierakstam, jo skaistās Zigmara Liepiņa melodijas bija paredzēts iedziedāt citam. Šo gājienu Rīgas kinostudija man ilgi nepiedeva, bet es īpaši nepārdzīvoju, jo saņēmu piedāvājumus no citām studijām ārpus Latvijas. Visi aktieri sapņoja filmēties, kā toreiz teica, vissavienības līmenī, un lai man iemet ar akmeni tas, kurš teiks, ka par to nesapņoja. Atgādinu, mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara un tādas nu bija mūsu iespējas. Varbūt man veicās nedaudz vairāk kā citiem, un manam meistaram Arnoldam Liniņam patika, ka viņa aktieri filmējas.                       

Tikšanās ar Anšlavu Eglīti

Jūsu jaunākais kino varonis skatāms Pansijas pilī septītajā sērijā.

Man spilgtākais moments, dodoties uz filmēšanos, kas notika Kuldīgas pusē, bija 7. augustā. Bija lietus un vētra, uz Jūrmalas šosejas bija nonācis kāds ass priekšmets, kas trāpīja manai mašīnai ritenī, pārplēsa pakaļējo riepu, es ietriecos apmalē un sadauzīju auto. Piezvanīju, ka netieku, filmēšanu pārcēla uz citu dienu. Zvanīju policijai, tā atbrauca tikai pēc astoņām stundām. Durvis šķības, lietus gāžas salonā. Biju izsaucis evakuatoru, kuram griezās skaitītājs. Vienu atlaidu, piezvanīju otram, policija visu laiku solīja, ka drīz būs. Izrādījās, ka viņiem uz visu pilsētu ir tikai divas ekipāžas, kas izbrauc uz notikuma vietu. Jā, slikts serviss, ko tur citu teikt.

Pansija pilī atkal ir stāsts ar latviešu saknēm, un esmu Anšlavam Eglītim spiedis roku. Tas bija ļoti spēcīgs iemesls, lai piedalītos tādā darbā kā Pansija pilī. Tikšanās notika 1994. gadā, kad Laimonis Siliņš no Sanfrancisko Dailes teātra Mazajā zālē iestudēja Mārtiņa Zīverta lugu Tvans, kur es spēlēju vienu lomiņu. Siliņš noorganizēja viesizrādes Amerikā, ieskaitot Losandželosu. Losandželosā tikāmies ar tautiešiem, un tur bija arī Anšlavs Eglītis ar savu zīmīgo frizūru. Tāds kluss kungs, toreiz nemaz nezināju, kas viņš ir. Šī ir pēdējā sērija, kas noteikti atšķiras no pirmajām. Bet nezinu, vai ir pareizi, ka katru sēriju veido cits režisors.

Jūs ļoti daudzās savās kinolomās ārpus Latvijas tēlojāt ārzemnieku, bijāt visa rietumnieciskā – tātad brīvās pasaules – iemiesojums.

Karjerā tiku arī līdz dažiem padomju pilsoņiem, taču baltieši parasti tēloja ārzemniekus. Kā man teica Valentīns Skulme: “Es esmu vācu armijā nospēlējis visas pakāpes – no ierindnieka līdz ģenerālim.” Viņš pret to izturējās ar humoru, bet padomju kino mums nebija daudz citu iespēju. Jā, man bija visādas ārzemnieku lomas filmās Inspektors Guls, Ferfaksa miljoni… Ar prieku piedalījos filmās ar latviešu saknēm, kā Agrā rūsa pēc Elīnas Zālītes romāna.

Dziedājāt un dejojāt kā Edvīns operetes Silva ekranizācijā ar Rīgas Operetes teātra aktrises Žannas Gļebovas piedalīšanos…

Es pats nedziedāju, tikai plātīju muti; visa mūzika bija ierakstīta pirms filmēšanas sākuma. Bet man tās ārijas šā vai tā nācās apgūt. Edvīns ir tenora partija, bet mana balss ir baritonāla, tāpēc arī pārējo skaņu iedublēja cits aktieris. Turklāt tolaik es krieviski runāju ar stipru akcentu. Vispār jau operete īsti nav mans žanrs, to teicu arī režisoram Janam Fridam. Viņš atbildēja, ka tieši tāpēc arī mani ņemot, un apstiprināja lomām dramatiskos aktierus. Tur spēlēja arī Vitālijs Solomins. Viņš man piedāvāja piedalīties pirmajā antreprīzes teātra uzvedumā, tā bija Maksa Friša luga, kas aizgāja tīri labi. Solomins režisēja, bijām četri aktieri un daži tehniskie darbinieki.

Vēlāk man piezvanīja ukraiņu producenti no Poltavas. Vienam zelta ķēde ap kaklu, dod man naudu, diezgan lielu summu, un saka – mēģinājums notikšot tad un tad Poltavā. Naudu, protams, neņēmu, atbraukt apsolīju, bet vispirms piezvanīju aktrisei Olgai Kabo, ar kuru kopā biju filmējies seriālā. Viņa teica, ka tie esot normāli zēni, varot uzticēties. Iestudējām Brema Stokera Drakulu, kas man likās dīvaina izvēle, tam sekoja Mihaila Bulgakova Suņa sirds, tad – Meistars un Margarita.

Šeit neviens nesaprot jēdzienu antreprīzes teātris. Nosaukums radies no franču valodas – tas ir teātris bez mājas, ar mainīgu trupu. Savulaik cerēju, ka akadēmiskajā sistēmā, kuru esam mantojuši no padomju laikiem, kaut kas mainīsies. Arī Kultūras ministriju vajadzētu atlaist. Nejūtu, ka tas kuģis dotos kādā konkrētā, plānotā virzienā. Senāk viņi nodarbojās ar ideoloģiju un sadalīja dotāciju, tagad dara to pašu, sēž un dzer kafiju. Ko tie kultūras ministri dod? Pilnīgi vienalga, kas ieņem šo amatu! Protams, lielām valstīm kultūras ziņā ir lielas priekšrocības, kas redzams ne tikai kino, kur pie mums ir lieli svētki, ja filmu noskatās simts tūkstoši, līdz ar to saimnieciskais apgrozījums nozarē ir smieklīgs. Teātrī piecdesmit eiro par biļeti – tas cilvēkam jau ir nepaceļami, būs tukšas zāles. 

Kur tad ir izeja? Klapēt ciet visus repertuāra teātrus, lai mācās paši pelnīt?

Nu nē, protams, arī Stokholmā ir Karaliskais teātris, Parīzē La Comédie-Française, darbojas līgumu sistēma. Deviņdesmito gadu otrajā pusē pie mums ministriju lieko ierēdņu štatu vēl mazināja, bet ātri vien viss atgriezās vecajās sliedēs. Ja paskatās Ārlietu ministrijas mājaslapā, tur ir tik daudz visādu direktoru ar vietniekiem un vietnieku vietniekiem, nerunājot par sargiem un šoferiem… Tā mēs nekad neizkļūsim no krīzēm. Tāpat mums jāmaksā nodokļi par nekustamo īpašumu katru gadu, kaut, ceļot māju, esmu nopircis zemi, par katru nagliņu samaksājis PVN, bet, izrādās, kaut kādiem onkuļiem vēl esmu parādā.

Mūžīgais unisons un KGB

Ivar, tad jūs esat palaidis garām izdevību reformām, jo startējāt 6. Saeimas vēlēšanās no demokrātiskās partijas Saimnieks. Darbs Izglītības, kultūras un zinātnes, kā arī Eiropas lietu komisijā 1996. gadā gan nebija ilgs – tikai pāris mēnešu. 

Ir labi, ja Saeimā ir kultūras jomas pārstāvji, bet toreiz darbošanās politikā man radīja tikai zaudējumus budžetā. Politika – tas nav man domāts. Toreiz, man liekas, Ziedonis Čevers bija noskatījies Ārija Geikina lugu Saimnieks Dailes teātra Mazajā zālē ar Akvelīnu Līvmani. Spēlēju Gunti, kurš atgriežas no Krievijas Ziemeļiem, kur nonāca pēc dumpiniecisku dzejoļu publicēšanas. Pēc kāda laika mani aicināja uz Saimnieku, kaut gan nekad neesmu bijis politiski angažēts – nebiju ne pionieros, ne komjaunatnē.

Kādā intervijā esat teicis, ka bijāt sociāli neaktīvs.

Tā gluži nevarētu teikt, jo ar visu savu darbību vienmēr esmu protestējis. Tagad mani padara par tādu kā padomju zvaigzni, kas ir komiski. Ja mums nebūtu bijis tādu cilvēku kā kādreizējais kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, kurš mums konservatorijā lasīja lekcijas, un vēl dažu komunistu, te vispār nebūtu bijis, ko atjaunot. Ja 1980. gadā, kad pieņēma Brežņeva konstitūciju, Vija Fricovna Artmane nebūtu teikusi diplomātiski pareizu runu, te būtu ieviesta krievu valoda un mēs būtu tādā pašā situācijā kā ukraiņi, baltkrievi un tatāri. Gruzijā toreiz mātes ar bērniem izgāja ielās protestēt. Vijā Fricovnā visi tie kretīni furažkās bija iemīlējušies, tāpēc viņas runā klausījās. Es pieredzēju, ka krievi Artmani burtiski dievināja, tāpat kā Dzidru Ritenbergu. Kad viņas parādījās kādā festivālā, efekts bija līdzīgs atombumbai. Sievietes ar tādu starojumu ir grūti atrast, to vajadzētu novērtēt.

Jā, tagad ir modē uzskats, ka viss padomju laikos radītais ir lieks un nevajadzīgs.

Ja atceramies franču revolūciju, tad nāca nākamie, un visus lielos revolucionārus apkāva. Tāpat kā 1937. gadā latviešu strēlniekus Krievijā. Francūžiem gan nāca vēl trešie, kuri nokāva tos otros; īsta asinspirts idejas vārdā. Kur tad vēl Bērtuļa nakts un tā tālāk.

Māksla un politika – tas ir sarežģīts jautājums. Re, kā Alvis Hermanis atsakās likt pie teātra Eduarda Smiļģa bildi. 

Tas portrets nav Smiļģis, tā bilde ir Gunāra Bindes mākslas foto, un Smiļģis 1920. gadā tajā ēkā nodibināja Dailes teātri, kā arī to vadīja savus četrdesmit gadus pie visām varām. Atceros, kad Dailes teātris 1977. gadā pārgāja uz jauno ēku Brīvības ielā 75, tad arī spriedelēja, kur likt Smiļģa bistīti, jo viņš šo ēku savas dzīves laikā nebija redzējis, pirmais vadītājs bija Liniņš… Līdzīgi ir Smiļģa mājā. Varbūt papētīt vēsturi, 19. gadsimtu? Varbūt jāuzkar Ādolfa Alunāna bilde? Varbūt pēc tik vērienīgas pārbūves viss Smiļģa gars, tā prāna no turienes būs izkūpējusi, un Hermanis varētu uzlikt savu bildi? Vārdu sakot, ir varianti. Bet, lai kādu bildi piekārtu, tā ir un paliek mana pirmā skatuve, un, aizejot no turienes, es mazu dēļa galu paņēmu līdzi.

Varas gājienus nevar paredzēt, to piedzīvojāt jūs ar Mūžīgo unisonu, kad astoņdesmitajos jūsu programmu skaņuplatē Rietumvācijā izdeva KGB – Kultūras glābšanas biedrība.

Mēs bijām ļoti populāri, uzstājāmies bieži un visā Latvijā. Mūs uzrunāja Raimonds Pauls un uzrakstīja mums vairākas ļoti skaistas kompozīcijas. Par godu viņa 45. jubilejai Filharmonijas zālē notika divi koncerti, kuros mēs piedalījāmies. Šos koncertus ierakstīja Latvijas Radio. Kā tie ieraksti nonāca Rietumvācijā, nejautājiet man! Pagāja laiks, un reiz Rīgā uz ielas man pienāca klāt kāds kungs un skaidrā latviešu valodā teica, ka gribot man kaut ko uzdāvināt. Tā bija Mūžīgā unisona vinila skaņuplate, par kuras eksistenci man nebija ne jausmas. Pēcāk līdzīgas plates parādījās arī Edgaram Liepiņam un grupai Pērkons. Tā kā šis joks ar KGB bija uz tās plates vāka, tagad nu mums nācās atbildēt uz īsto KGB darbinieku jautājumiem. Šī mūsu kopa, kā es saku, bija komunistiskās partijas brāķis, stihiski, no apakšas radies kolektīvs bez neviena stukača. Mēs ar Jāni Paukštello sapratām, ka ar algu nevar izdzīvot, man sīkais tikko bija piedzimis. Kaut kas jāsāk darīt – atceramies dažas dumjas dziesmiņas, varbūt ejam uz Estrādes biroju? Tad no Dailes 6. studijas parādījās Andris Bērziņš ar Vari Vētru, un mēs četratā savienojāmies 8. marta pasākumā Dailes teātra sievietēm vēl vecajā teātrī. Tā toreiz bija tradīcija – uztaisīt dāmām kapustņiku. Tas bija sākums, pēc tam mūs drīz vien paaicināja uz kaut kādiem sējas vai ražas svētkiem kolhozā. Kad parādījāmies televīzijā, uzreiz visiem mūs vajadzēja. Kad sākās dažādi mēģinājumi mūsu kopā ieviest kārtību, šis nepieradinātais hepenings pamazām beidzās. Es sāku arvien biežāk filmēties, to bija grūti apvienot ar koncertiem nedēļas nogalēs, vārdu sakot, šī radošās dzīves lappuse aizvērās. 

Parunāsim par skaistumu!

Arī tagad latviešu aktieri skrien uz visām pusēm – teātris, seriāli, kino, reklāmas, dzied un dejo.

Tāpēc, ka visur saņem sīknaudu. Atkal atgriežamies pie demogrāfijas – pēc teritorijas esam lielāki par Holandi, kur dzīvo divpadsmit miljoni.

Un cik tur teātru?

To gan nezinu. Amsterdamā biju pērnruden, bet atkal pie krieviski runājošiem emigrantiem, viņu vidū – ukraiņiem. Kad aizbrauc uz citu valsti, visi dzīvo draudzīgi, neplēšas. Saprecējušās krustu šķērsu visādas tautības, uz manām izrādēm atnāk arī pa latvietim. Martā tūre ar Meistaru un Margaritu man sākas Helsinkos, tad Kazahstāna, Ziemeļamerika, pēc tam Itālija un Vācija. Maijā varbūt Izraēla. Visu organizē ukraiņi, kas emigrēja uz Šveici jau 2014. gadā. Esam izaruši visu pasauli, piemēram, pērn bijām Čikāgā, kur zālē sēdēja divi tūkstoši; skatītāju nekad nav mazāk par pieciem simtiem. Esam visādās aulās, pat masonu centrā spēlējuši, man pašam vienalga, trīs vecenītes vai pilna zāle. Tā ir tā pati Poltavas producentu grupa, ar kuru sāku sadarbību pirms gadiem divdesmit.    

Kā uz skatuves var atveidot Begemotu? Aktieris kaķa kažokā?

Nē, vienkārši aktieris saka, ka ir kaķis, galvu arī izrādē nevienam negriež nost, tas tiek apspēlēts ar pantomīmu. Tas ir agresīvs spēles veids, un man nepatīk garlaicīgs teātris. Es tēloju Ponciju Pilātu, dažreiz arī Korovjevu – skatoties, kāds sastāvs; nodziedu arī Aleksandra Vertinska romanci. Mēs ar Artūru Maskatu daudz klausījāmies Vertinski – neparasts mākslinieks. Par visām vietām, kur bijis, viņš uzrakstījis dziesmu, arī par karu.   

Dailes teātris gatavo Meistaru un Margaritu.

Būs jāaiziet paskatīties, esmu redzējis gan izrādes, gan filmas. Šis Bulgakovam pamatā ir mīlas stāsts, domāju, veltīts viņa pēdējai sievai, kura vispār ir rīdziniece – Margaritas prototips. 

Zinu, ka bieži ejat uz teātri. Varbūt jums feisbukā vajag savu kritiķa sleju, būtu interesanti uzzināt Ivara Kalniņa profesionālo viedokli.

Es nelietoju sociālos tīklus, bet, ja kāds uzaicinātu uz televīziju vai radio, man būtu, ko teikt. Ļoti iespaidoja izrāde Pīters Pens. Sindroms Nacionālajā teātrī. Tā jau nav, ka televīzija mani ignorē, – piezvana kaut kāds Zilonis istabā, grib runāt par cilvēku skaistumu. Sieviete, vīrietis – kaut kādi smukie, pie kuriem laikam arī es skaitos. “Vai zini, cik man gadu?” Neiešu taču stāstīt par sevi, ka vēl esmu baigi feinais puika. Aizgāju uz to studiju, lai neteiktu, ka esmu iedomīgs. Tādas jokainas dāmītes, kas ar bērniem piedalās kaut kādos konkursos, man uznāca smiekli. Parāda amerikāni, tad indusu, kas esot vīrietības simboli. Varētu vēl Sofiju Lorēnu vai Merilinu Monro novērtēt, mūsu Mirdzu Martinsoni…

Alēnu Delonu…

Vai Žanu Polu Belmondo, kaut no eiropiešiem. Es teicu, ka mums pašiem gan sportā, gan uz skatuves ir tīri smuki cilvēki, vajag viņus rādīt. Pēc tam nospriedu, ka tās televīzijas saimnieki ir ārzemnieki, viņiem laikam gribas, lai reklamē Holivudu.

Ivars Kalniņš ir mūsu Holivuda. Tāpat kā bija Arnis Līcītis, Pauls Butkēvičs…

Bet dzeltenā prese raksta – uzstājas ar kaut kādu krievu aktrisi. Ja mums būtu tādas latviešu aktrises, strādātu ar viņām. Nu, varbūt Lilita Ozoliņa bija tādā līmenī. Toties mūsu mietpilsoņiem vajag, lai Malkovičs atbrauc, paši nemāk uztaisīt.

Gribu atgādināt, ka vienmēr esmu dzīvojis Latvijā, savā dzimtajā pilsētā Rīgā. Es mīlu savu dzimteni, te ir manas mājas, te ir mana ģimene. Jā, profesija man ir devusi iespēju ceļot un darboties dažādās pasaules malās, un tas ir mans veiksmes stāsts. Un tādu veiksmi es varētu novēlēt visiem!