Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Unikāla nodarbe: bioloģe Agrita Žunna palīdz saprast, ko stāsta tavs suns, kaķis vai zirgs

Cita pasaule
28. janvārī 07:19 2024. gada 28. janvārī 07:19
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Sarunas ar dzīvniekiem ir pavisam neparasta nodarbošanās, ko piekopj bioloģijas doktore Agrita Žunna. Šīs sarunas nav tveramas pārnestā nozīmē, bet notiek kā tiešs informācijas, emociju un sajūtu nodošanas un saņemšanas veids starp cilvēku un dzīvnieku.

Ikdienā Agrita strādā Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava un pēta vilku populācijas stāvokli Latvijā. Uz šīs analīzes bāzes tapis viņas promocijas darbs, pēc kura aizstāvēšanas iegūts doktora grāds bioloģijā. Taču līdztekus akadēmiskajā zinātnē balstītajai interesei par vilkiem Agrita praktizē vēl kādu mūs aptverošās pasaules izzināšanas formu – sarunas ar dzīvniekiem


Uzzinājusi par gluži vai neticamo iespēju zinātnieces vadībā labāk izprast savu divgadīgo meža taku pavadoni un dzīvokļa biedru, es Agritu Žunnu uzmeklēju, tīri personiskas ieinteresētības vadīta. Bija aizgājis otrais mūsmāju takšu tautības ģimenes loceklis. Mēģinājumi zaudējumu līdzsvarot ar iegūto brīvību un līdzekļu ietaupījumu bija nesekmīgi. Divi gadi apliecināja, ka dzīve bez nadziņu skripstēšanas pret grīdu un vēsa purniņa pieskāriena vaigam īsti pilnvērtīga nav. Protams, tas tuvināja jauši nejaušo brīdi, kas dzīvoklī atkal iedeklarēja taksi. Abiem iepriekšējiem tīršķirnes eksemplāriem problēmzona izrādījās mugura, šis bija jauktenītis. Būs veselīgāks! Un bija arī – tik kustīgs, vingrs, dominētdegsmes pilns un lecīgi pašpietiekams, ka piezagās bažas. Ja nu tā ir hiperaktivitāte? Slēpta agresivitāte?

Uz tāda fona iespēja noskaidrot, kā īsti dzīvnieks jūtas un kādas varētu būt viņa domas par kopdzīves kvalitātes uzlabošanu, šķita “kas var būt labāks par šo!”, kā teiktu Mārtiņš Rītiņš.

Izskatījusi Agritas Žunnas mājaslapu Sarunas ar dzīvniekiem, sazinājos ar viņu. Kā tika prasīts, aizsūtīju suņuka fotogrāfiju un jautājumus gaidāmajai sarunai. Tā notikšot attālināti.

Foto: Rojs Maizītis

Riešana ir mana runāšana

Pēc dažām nepacietības un arī skepses pilnām nedēļām pienāca korekti lietišķs, bet vienlaikus aizkustinoši emocionāls notikušo pārrunu atstāsts. Kopā ar piebildi: “Cerams, ka šajās sarunās atpazīsiet savu jaunekli.”

Un kā vēl atpazinu! Kurš gan vēl tā izturētos: “Kad pirmo reizi sazinājāmies, viņš uz mani rēja. Man vajadzēja atkāpties no viņa mūsu iedomātajā sarunu telpā, lai suns pierimtu. Kad sazinājāmies otrreiz, viņš uzreiz bija gatavs runāties.”

Atsūtītā atbilde mani iesēdināja laika mašīnā un aizrāva uz to bērnības posmu, kurā nepastāv robežas starp pasaku un realitāti. Vizualizējot sava takša prātojumus, gan iespurdzos, gan mēģināju taisnoties – atvaino, es to vienkārši nepamanīju. Brīžiem tomēr uzmetu lūpu – tu ko, mazais rupuci, fleitē, tas taču nav par mani, par mums! Ko citu lai domā par suni, kas smejoties spriež: “Viņi tādi inčīgi, smieklīgi. Paši kā takši – par visu katram savs viedoklis, papukst, tad izrunājas. Lai taču paklausās, cik paši daudz tarkšķ! Tāpat kā es – nespēj par kaut ko arī paklusēt. Mēs visi te tādi rējīgi.”

Uz jautājumu, vai ar riešanu tu viņus audzini, skan atbilde: “Nē, riešana ir mana runāšana.” Vai cits prātojums: “Viņi ir savējie, manējie. Ja nebūtu mīļi, es ar viņiem tā neņemtos. Bet nevajag gaidīt, ka es tagad izplūdīšu mīlestības apliecinājumos. Man nevajag daudz fiziskā kontakta. Man nepatīk, ka mani burza, aiztiek. Varbūt uz vecumu sagribēsies. Man labāk patīk kopā kaut ko padarīt. Kaut ko piņķerīgu izštukot. Es esmu strādīgs suns. Gudrs un čakls. Man patīk pienākumi. Es varu izdarīt visu ko.”

Sarunas atšifrējuma lapās bez pēdiņās ieliktā teksta – vārdiem, ko saka suns, – bija gan Agritas vērojumi komunikācijas laikā, gan apsvērumi un ieteikumi, ko varētu darīt labākai sadzīvošanai. Un piebilde: “Jārēķinās, ka tas viņam – un arī jums – nozīmē mācīties jaunu uzvedību, kas nenotiek ātri un viegli.” 

Instrukciju izdrukāju. Joprojām šad tad ieskatos. 

Kad atnāk draugi, savureiz šo tematu pakustinām. Joprojām izšķiļas pa replikai – amplitūdā no prātojumiem par biznesa dabu un skolotājiem, kuri to vien gaida, kā nogatavošanās fāzi sasniegušus skolniekus, līdz Darelam, Stīva Ērvina ģimenītei, dokumentālajām filmām par zirgu un putnu vārdotājiem un līdzīgām tēmām. Un līdz patiesam pārsteigumam, ka šie īpašie ļaudis nemaz nav tālu jāmeklē, jo tepat līdzās vien dzīvo. Pierādījums – mūsu mājās atkal dzīvo ļoti sakarīgs suns: jautrs, dzīvelīgs, zinātkārs, patstāvīgs. Protams, reizēm gadās visādi, bet – kuram gan negadās?

Tāpēc arī mēģināju pierunāt Agritu Žunnu uz vēl vienu tikšanos – šoreiz ne vairs kā kliente attālinātā saziņā, bet kā skolniece dzīves lielo mistēriju priekšā.

Foto: Rojs Maizītis

Viss turpinās, tikai citādi

Kāda bijusi jūsu pēdējā saruna ar dzīvniekiem?

Vakar sazinājos ar kaķīti. Saimniekiem bija svarīgi saprast, vai varētu vēl kaut ko darīt, lai viņam palīdzētu atlabt, vai varbūt labāk dzīvnieciņu iemidzināt. Kaķis atbildēja, ka ir gatavs aiziešanai, tāpēc neredz vajadzību viņa mūžu par varītēm paildzināt.

Tā man ir tuva tēma – dialogā ar dzīvnieku noskaidrot, kā būtu pareizāk rīkoties tādās būt vai nebūt situācijās. Aiziešanas tuvuma apēnotās sarunas visbiežāk cilvēkiem ir ļoti sāpīgas, taču tik nozīmīgu atziņu pilnas, ka savā ziņā ir pat skaistas. Tās ļauj ieraudzīt, ka dzīvniekam šī brīža priekšā nav ne baiļu, ne panikas. Manā praksē nav bijis sarunas, kurā kāds suns, zirgs vai kaķis izjustu aiziešanas mirkli kā kaut ko biedējošu vai sliktu. Vēl vairāk – dzīvnieki man ir apliecinājuši zināšanu par to, ko mēs dēvējam par reinkarnāciju, proti, ka ar nāvi nekas nebeidzas, jo aiziešana no šīs realitātes ir pašsaprotama pāreja uz nākamo eksistences formu. Viss turpinās, tikai citādi, tāpēc par to nav jāsatraucas. 

Pat tad, ja nomocījusi slimība vai skārusi saimnieku cietsirdība?

Dzīvnieki ir diezgan vienoti izpratnē, ka arī dzīves apstākļu sarežģītība, slimības un negadījumi tomēr ir tāda pieredze vai mācība, kuru apgūt viņi paši izvēlējušies. Kad uzdevums izpildīts, slimība pat var noderēt kā izlādes mehānisms vai transporta līdzeklis ātrākai aiziešanai no šīs dzīves, lai turpinātos citā.

Bet attiecības ar cilvēkiem mājdzīvniekiem vienmēr ir vērtība. Arī situācijas, kur tās nav uzskatāmas par labvēlīgām, dod iespēju gan dzīvniekam, gan cilvēkam kaut ko iemācīties un attīstīties, izdarīt labāku izvēli jau šajā vai nākamajā dzīvē. Ir dzīvnieki, kuri nāk atpakaļ pie tiem pašiem saimniekiem; vairākās dzīvēs dvēselītes darbojas kopā. Pat tad, ja uz nākamo kādam ir citi plāni, tas nenozīmē, ka iepriekšējais cilvēks viņam nav bijis svarīgs. Dvēselītei vienkārši ir pašai savi ceļi un vēlmes, ko tā var realizēt tikai kopā ar citiem līdzdzīvotājiem un citā vidē, kaut arī bieži visi turpat vien grozās. 

Sarunas ar dzīvniekiem dod iespēju uzzināt, kā viņi vērtē paši savu stāvokli. Ja saņemts apliecinājums, ka viss kārtībā, cilvēkam ir vieglāk samierināties arī ar sāpinošu izvēli – vai nu ļaujot visam ritēt dabisko gaitu, vai aiziešanas procesā piepalīdzot. Tas noņem viņam smago atbildības nastu, ka lēmums pieņemts vienpersoniski. Bet brīdi, kad nenovēršamais noticis, šis apliecinājums ļauj to izdzīvot vairāk kā ceremoniju, nevis kā zaudējumu sacensībā ar dabu.

Dzīvnieki tiešām tā arī saka – ja esmu saslimis vai savainojies, nevazājiet mani pa klīnikām un netērējiet naudu zālēm, bet ļaujiet mierīgi izdzist? Vai pat – pasteidziniet manu aiziešanu?

Katrs dzīvnieks ir individualitāte – tieši tāpat kā mēs. Kāds tiešām paziņo, ka ir gatavs aiziešanai, bet cits atzīst, ka vēl gribētu uzturēties šeit. Kā sacīja kāds zirgs – arī jums, cilvēkiem, bieži ir grūti un sāp visas maliņas, taču jūs vēl gribat dzīvot. Kāpēc jūs domājāt, ka mums ir citādi?

Dzīvnieks drīkst gribēt padzīvot arī ar visām sāpēm, taču tikai tad, ja pats uztver to kā pieredzi, kas viņam vajadzīga. Katrai radībai uz pasaules ir tiesības izbaudīt pilnu sajūtu gammu, atšķirība tikai tā, ka dzīvniekiem šī izpratne ir pašsaprotama, bet, mums, cilvēkiem, grūti aptverama.

To cilvēkiem vajadzētu no dzīvniekiem pamācīties – aiziešanu no šīs realitātes uztvert veselīgāk. Saprast, ka nāve ir tikai daļa no bezgalīgas nebeidzamības, nevis tabu zona, par kuru jāvairās domāt un runāt.

Katram savs viedoklis

Jūs esat racionāli ievirzīts cilvēks, jo zinātnieki taču tādi ir, bet tverat pasauli tik pārsteidzošā skatījumā! Varbūt to veidojusi dabā un dzīvnieku vidū pavadīta bērnība?   

Esmu visīstākā pilsētniece, kurai dzīvnieki vienmēr patikuši, taču pašai bērnībā tādu nav bijis. Izņemot žurciņu, ko reiz tomēr izdīcu, tikai man neienāca prātā ar viņu tiešā veidā sarunāties. Taču daudzi atceras, kā bērnībā runājušies ar dzīvniekiem, dzirdējuši viņu sacīto. Skolas laikā šī prasme parasti tiek aizmirsta. Ja vienaudži, vecāki un skolotāji tai nenotic, arī bērns pārstāj ticēt.

Jūs tomēr noticējāt. Kad? Kā?

Interesi pamodināja tas, ka tiku pie sava zirdziņa. Tas notika studiju laikā, mācoties Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē.

Uz stalli, kurā apmeklēju jāšanas nodarbības, apmācībai atveda kādu trīsgadīgu delveri. Apstākļi diemžēl sakrita tā, ka zirgs zaudēja savu iepriekšējo saimnieci, tāpēc dzīvnieku varēja iegādāties. Tā zirgs nokļuva pie manis. Ar viņu darbojoties, aptvēru, ka tikai ar ārējām fiziskajām izpausmēm, ko biju apguvusi līdz šim, pietiekami veiksmīga sadarbība nesanāk. Zirgam par daudz ko bija savs viedoklis. Studiju laikā biju ielāgojusi, ka nevēlamajām dzīvnieka uzvedības izpausmēm ir nopietnāki iemesli, nevis tikai tas, ka viņš varbūt ir spītīgs, nejauks vai atriebīgs pēc dabas. Taču ar teorētiski pareizo izpratni vien bija par maz. Zirgs mani piespieda iemeslus pētīt daudz dziļāk.  

Pat īsti neatceros, kā uzzināju par to, ka ar dzīvniekiem var kontaktēties ne tikai ar balss komandām un ķermeņa valodu, bet arī sarunāties tiešā veidā. Gribējās šo spēju apgūt.

Pašmācības ceļā?

Speciālistu, kas palīdzētu šādos jautājumos orientēties, pie mums tolaik tikpat kā nebija, arī literatūras klāsts bija visai pieticīgs. Pirmā grāmata, kurā atradu kaut ko noderīgu, bija kādas Amerikas autores uzskatu un pieredzes apkopojums par komunikāciju ar dzīvniekiem.

Ap to pašu laiku iepazinos ar sievieti, kura to bija mācījusies ārzemēs, jo gribēja palīdzēt savam sunim. Viņa gan neizvēlējās iegūtās prasmes izmantot profesionāli, taču man viņas zināšanas ļoti noderēja.  

Pārbaudot jaunapgūtās atziņas praksē, drīz vien pārliecinājos, cik tas ir svarīgi – bioloģiskajām un psiholoģiskajām vajadzībām, kuras atpazītas zirga uzvedībā, gūt apstiprinājumu arī sarunās ar viņu. Diemžēl neskaidrību brīžos pēc padoma varēju vērsties tikai pie ārzemju komunikatoriem. Gan jau kāds ar to nodarbojās arī Latvijā, tikai es par viņiem nezināju.

Kad iekrājās vairāk pieredzes, sāku apsvērt iespēju sarunāties ne vien ar savu zirgu, bet arī ar citiem dzīvniekiem. Paveicās, ka manā vidē bija daudz līdzīgi domājošo, kuri ļāva praktizēties ar saviem mājas mīluļiem. Tā, pa drusciņai ķibinoties, gadu gaitā šo spēju tiktāl izkopu, ka saņēmos sarunas ar dzīvniekiem piedāvāt kā pakalpojumu. Man tā joprojām šķiet brīnišķīga iespēja bagātināt attiecības un uzlabot sadarbību ar mājdzīvniekiem.

Lūdzu, miniet kādu piemēru no pieredzes ar savu zirgu!

Kopš labāk izprotu viņa rīcības iemeslus, mums izdodas vieglāk vienoties arī par nepatīkamo lietu veikšanu. Piemēram, viņam ne visai pa prātam ir zobārsts. Tur notiek spēcīgu raksturu un personību sadursme. Tad pirms vizītes sarunā pastāstu, ka šis ir labākais speciālists, kāds pieejams, vienojamies, ka viņš tomēr pacietīsies un savu iespēju robežās mēģinās sadarboties, jo gala rezultāts būs paša interesēs.

Foto: Rojs Maizītis

Racionāli novērtēts, apzināti lietots, pastāvīgi trenēts

Kādas spējas, virsspējas vai īpašos ekstrasensorikas instrumentus jūs liekat lietā, lai panāktu tādu saprašanos?

Man nepiemīt nekas tāds, kam būtu saistība ar ezoteriku, mistiku vai mantojumā saņemtām īpašām spējām. Manu darbošanos nosaka un vada intuīcija – tas pasaules apgūšanas instruments, kas ir katra cilvēka rīcībā, ja vien tiek racionāli novērtēts, apzināti lietots un pastāvīgi trenēts. Vienam iznāk labāk un pārliecinošāk, citam tik viegli rokās nedodas, bet tā noteikti nav ārkārtas spēja, kas dota tikai izredzētajiem.

Intuīciju un tās darbības mehānismus vēl neesam zinātniski izpētījuši un akceptējuši, tāpēc to ir vieglāk sasaistīt ar mistiku un noliegt. Arī akadēmiskās zinātnes pasaule uz daudzām šīs jomas aktivitātēm pagaidām vēl skatās mazliet rezervēti, ar aizdomām. Taču pamazām situācija mainās. Par šo tēmu parādās aizvien vairāk projektu un pētījumu, pat zinātnisko publikāciju.

Savā mājaslapā rakstāt: “Dzīvnieki ir tādas pašas domājošas, jūtošas un emocionālas būtnes kā mēs. Viņiem ir savi uzskati, sajūtas un viedokļi par lietām un notikumiem, un viņi labprāt par to sarunājas ar cilvēkiem.” Bet kāpēc viņi ar vieniem runā, ar citiem ne?

Es domāju, ka ikviens, kuram ir kāds dzīvnieks, kaut vai mazdrusciņ ar viņu sazinās arī intuitīvā līmenī, tikai pats to neapzinās. Taču sarunas notiek! Tālākais jau ir konkrētu komunikācijas prasmju apgūšanas un attīstīšanas jautājums. Bet pamatā šādām sarunām ir pieslēgšanās kopējam informatīvajam laukam, izmantojot jau pieminēto intuīciju. 

Jūsu sarunās ar dzīvniekiem mazliet pārsteidz tas, ka viņi izsakās pārsteidzoši sakarīgi un krāsaini.  Ļoti cilvēciski. Vārdu izvēle, teikumu veidojums – tas vairāk atkarīgs no dzīvnieka individualitātes vai arī no komunikatora izklāsta? Un cik liela nozīme ir saimniekam?

Tas, kādu informāciju saņem komunikators, ir atkarīgs tikai no dzīvnieka – kā  katrs no viņiem pauž savu sakāmo un ko uzsver. Ikviens to dara citādā noskaņā, citiem izteiksmes līdzekļiem. Šajās izpausmēs viens otrs varbūt mazliet atgādina savu saimnieku. Bet es esmu ieinteresēta, lai dzīvnieka vēstījums tiktu uztverts pēc iespējas precīzāk un saimnieks teikto nepārprastu, tāpēc sacīto dažreiz mazliet paskaidroju vai papildinu.

Vai kādreiz paņemat arī kāda nejauši izvēlēta dzīvnieka bildi, lai viņu vienkārši pastudētu?

Runāju tikai pēc ieinteresētā cilvēka iniciatīvas, visbiežāk, lai risinātu kādu ar dzīvnieka veselību vai uzvedību saistītu problēmu. Tāpat vien no zila gaisa es neuzbāžos ne zvēriem, ne cilvēkiem. Ja man sagribas parunāties tāpat vien, varu to darīt ar saviem suņiem un zirgu.

Lai kontaktētos ar klientiem, dzīvnieka klātbūtne nav nepieciešama, pietiek ar fotoattēlu – vēlams, tādu, kurā redzamas acis. Sarunu sākot, vienmēr ar sevi iepazīstinu un pastāstu, kāpēc viņu traucēju. Pajautāju, vai viņš ir ar mieru runāt ar mani. Dzīvnieks drīkst negribēt.

Pilnīga atteikuma nav bijis, bet to, ka ne šobrīd, dzirdēt ir nācies. Ir gadījies, ka uzrunātais uzreiz negrib pieslēgties piedāvātajai sarunas ievirzei; arī viņiem mēdz būt nepatīkamās tēmas. Taču, ja pierādi, ka gribi labu, esi gatavs uzklausīt un ļauj viņam izteikt viedokli, nav bijis tā, ka atteikums tiktu saglabāts. Ja radusies pārliecība, ka cilvēks ir ieinteresēts palīdzēt viņu saprast, nevis tikai apsaimniekot, norādot, ko drīkst un ko ne, dzīvnieks sāk teikt un rādīt aizvien vairāk. Manās domformās ir ietverts jautājums, pretī viņa atbilde. Tā var būt izteikta vārdos, bet tikpat labi parādīties bildēs – gan atsevišķās, gan savirknētās cita pēc citas kā kinofilmā. Vai arī manifestēties izjūtās, emocijās. Kādreiz arī ožas un garšas sajūtās.

Atbildē ietvertais vēstījums gandrīz tajā pašā mirklī sagulst teikumos, kuru iespējams piefiksēt – vai nu tekstuāli, vai uzreiz pēc kontakta izveidojot balss ierakstu. Daži komunikatori sazinās ar dzīvnieku klātienē vai arī tiešsaistē Zoom platformā.

Kuram te kaut kas jāmaina?

Dzīvnieks tikai atbild uz jautājumiem vai varbūt kādreiz arī cenšas pārņemt sarunas iniciatīvu?

Ar katru ir citādi. Lielākajai daļai nepatīk, ja uzvedības maiņai piedāvā formulu jādara, jo jādara. Tad viņi uzvelkas. Jo iemesli, kāpēc dzīvnieks reizēm rīkojas ne tā, kā mēs vēlētos, no viņu viedokļa visbiežāk ir ļoti pamatoti. Jāļauj tos izklāstīt. Tieši tas jau ir galvenais sarunu mērķis – izprast dzīvnieka rīcības iemeslus, nevis menedžēt viņa uzvedību starp drīkst un nedrīkst. To uzsveru arī klientiem – ka es necentīšos ieskaidrot jūsu sunim, kaķim vai zirgam, kā turpmāk pareizi jāuzvedas, bet mēģināšu izzināt viņa viedokli, kāpēc ir tā, kā ir, nevis tā, kā vajadzētu būt jūsu izpratnē. Svarīgi arī saprast, ka reizēm tieši cilvēkam, nevis tikai dzīvniekam kaut kas jāpamaina savā rīcībā vai attieksmē pret dzīvi. Varbūt vairāk jāparūpējas par sevi un biežāk jāpadomā, kā viņš pats jūtas, tad arī dzīvniekam viņa klātbūtnē uzreiz būs vieglāk. Viņi mūs ļoti jūt un līdzpārdzīvo visām emocijām, enerģijām un stresiem. Reizēm lielākais ieguvums no šādām sarunām ir atklāsme, ka, palīdzot sev, tu palīdzēsi arī savam mīlulim.

Kurā diennakts laikā vai kādā emocionālajā stāvoklī dzīvniekam vislabāk pieslēgties?

Dzīvniekam parasti ir vienalga, viņš var turpināt ierastās gaitas arī sarunas laikā. Taču man izbrīvēt brīdi komunikācijai visbiežāk izdodas tikai vēlu vakarā pēc citiem darbiem. 

Jūsu ikdienas darbs ir vilku pētniecība. Kāpēc tieši vilki?

 Skaists dzīvnieks, savā ziņā līdzīgs cilvēkam. Gudrs, spējīgs pielāgoties, prot izfunktierēt, kā izdzīvot vissarežģītākajos apstākļos. Vilkiem raksturīgs ģimeniskums, rūpes citam par citu, savstarpēja sadarbība mazuļu audzināšanā un bara dzīves organizēšanā. Paskaties uz viņu un uzreiz saproti – tur kaut kas ir!

Vai sarunājaties arī ar vilkiem, pie reizes pabrīdinot, lai liek mieru lauksaimnieku ganāmpulkiem un nesadomā aizstiept uz mežu jūsu zirgu?

Abas jomas kopā es nejaucu. Vilku izpēte notiek atbilstoši zinātniskām metodēm. Diemžēl Latvijā šo dzīvnieku pētīšanas iespējas dabā ir diezgan minimālas, tāpēc caur manām rokām galvenokārt iet vai nu nomedīti dzīvnieki, vai atsevišķi to orgāni.

Veicot vilku monitoringu, mēs ar kolēģiem pētām dažādus vilku populāciju raksturojošos rādītājus, ieskaitot arī šo plēsēju ēdienkarti. Un esam pārliecinājušies – nav tā, ka vilki galvenokārt pārtiktu  no lauksaimnieku ganāmpulkiem. Gotiņas krotāliju gan vienreiz kuņģī atradām, taču tas varbūt bija gadījums, kad vilks barojies ar jau kritušu lopiņu. Stirna, staltbriedis, mežacūka, reizēm bebrs – tāda ir vilku pamatbarība. Meža ogas, rudeņos – āboli. Pa reizei arī zāle, domājams, kā dabīgais attārpotājs. Tārpiņi un kukainīši, kas varbūt bijuši uz vilku medījuma. Taču lauksaimniecības dzīvnieku atlieku procents attiecībā pret dabīgo barību vilka ēdienkartē ir ļoti niecīgs.

Vilka dzīve ir diezgan haotiska un grūti paredzama, jo cilvēku darbības iespaidā viņš vairs nevar vadīties tikai pēc dabas likumiem. Taču vilkam, kas ir neatņemama dabas sastāvdaļa, ar cilvēku ir jāsadzīvo. Tāpat cilvēkam ar vilku. Meklējot sadzīvošanas veidus, jāņem vērā abu pušu vajadzības, jo jebkura dzīvība uz pasaules visās izpausmes formās ir vērtība pati par sevi. Tai ir tiesības te būt, un nevienam nav pamata justies pārākam, dalot sugas labajās un sliktajās, vērtīgajās un nevērtīgajās. Daba ir daudz gudrāka par cilvēku, bet mēs joprojām daudz ko par to nezinām un neesam izpētījuši.

Zinātnei piederīgo pētījumu ievirze un atvēziens tomēr atrodas ļoti tālu no tā, ko darāt intuitīvās komunikācijas jomā. Kā jums šādu pretpolu klātbūtnē izdodas noturēties līdzsvarā? 

 Nav tā, ka abas jomas būtu pilnībā nesavienojamas. Jā, katrā no tām darbojos pēc citām metodēm un principiem, bet abas ir saistītas gan ar dzīvniekiem, gan dabas procesiem. Ar pārliecību, ka viss šajā pasaulē ir enerģija. Arī mēs paši esam enerģija – veidoti no mazām daļiņām, kas vibrē un savā starpā mijiedarbojas. Cilvēki, dzīvnieki, kristāli, koki, ūdeņi – visi kaut kādā veidā esam saistīti un cits citu ietekmējam. Tas notiek neatkarīgi no tā, vai pētām mijiedarbību un veicinām līdzāspastāvēšanu ar zinātniskām metodēm, vai arī komunicējam intuitīvi. 

Esam iesoļojuši jaunajā gadā. Ko tajā apzināties kā svarīgāko?

Profesionālajā jomā turpināsies līdzšinējie pētījumi par vilku populācijas stāvokli Latvijā. Mani īpaši interesē radniecības izpēte dzīvnieku starpā un populācijas ģenētiskā struktūra. Pēdējā laikā Latvijā saasinājusies šo plēsoņu nodarīto postījumu jautājums – uzbrukumi aitām. Domāsim, ko varam darīt lietas labā kā zinātnieki.

Es noteikti turpināšu pilnveidot savas prasmes arī tajā dzīves sadaļā, kas balstīta komunikācijā ar dzīvniekiem. Šajā lauciņā vēl ir īpaši daudz pētāma un uzzināma.

Citi šobrīd lasa

Krievija mobilizēs karam dzīvokļu parādniekus
Lielisks palīgs dārzā - kalcinētā soda. Kā to izmantot?
48 gadus vecā Šarlīze Terona parāda seju bez kosmētikas un foto filtriem
Pievienot komentāru