Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kaspara nākotnes nodomos vieta atvēlēta arī paša ģimenei. “Domāju, ka būšu brīnišķīgs tētis, jo nekāpšu uz savu vecāku grābekļiem,” viņš saka. (Foto: Publicitātes foto)

“Būšu aktieris vai modelis. Un labs tētis saviem bērniem.” Kaspara stāsts par vardarbību ģimenē un sirds siltumu atbalsta centrā

Intervijas
2023. gada 29. septembrī 07:47 2023. gada 29. septembrī 07:47
  Sigita Āboltiņa | Mammamuntetiem.lv
Liepājniekam Kasparam Šmitēnam ir 19, viņš ir jaunākais no pieciem bērniem un pagaidām vienīgais, kurš nav izveidojis pats savu ģimeni. Taču Kaspars zina, ka dienās būs brīnišķīgs tētis. “Es nekāpšu uz savu vecāku grābekļiem,” viņš ir pārliecināts, stāstot par bērnībā piedzīvoto vecāku alkoholismu, vardarbību, badu...

 Vien Bērnu atbalsta centrā “Dzintari” zēns apjauta, ko īsti nozīmē rūpes, skaists mājoklis un sirds siltums no līdzcilvēkiem. Un tieši tur, veicot ikdienas pienākumus, viņš arī saprata, ko vēlas darīt nākotnē.

Normāla dzīve sākās bērnunamā 


“Mamma un tētis dzēra, sita mani, mājās bija bardaks, mēs dzīvojām badā,” savu stāstu ģimenes portālam Mammamuntetiem.lv sāk Kaspars un turpina, “mēs ar brāli, kurš ir par mani pusotru gadu vecāks, gājām uz veikaliem zagt pārtiku, jo mamma visu naudu iztērēja alkoholā.” Puisis atklāj – vien tad, kad abi aizvesti uz Liepājas bērnunamu, viņš “sācis dzīvot normāli”. 

Kopumā valsts aprūpē Kaspars bijis deviņus vai desmit gadus. Brālis nedaudz mazāk, jo ir vecāks, bet pārējie divi brāļi un māsa jau bija pilngadīgi un uzsākuši patstāvīgu dzīvi, tāpēc bērnunamā nav nonākuši. Lai gan šajā iestādē pavadīto laiku viņš atceras ar pateicību, tomēr visas dzīvei nepieciešamās prasmes, ģimenisko vidi un apjautu par to, ko īsti nozīmē dzīvot ģimenē, Kaspars ieguvis tad, kad ar Eiropas Savienības fondu atbalstu deinstitucionalizācijas projekta ietvaros Liepājas bērnunams pārtapis par Bērnu atbalsta centru “Dzintari”. Puisis saka: “Biju ļoti laimīgs par šīm pārmaiņām.” 

Apkārtējie bērnunamu visbiežāk uztvēruši kā cietumu bērniem, kā kaut ko ļoti sliktu, savukārt atbalsta centrs ieguvis citu nokrāsu. 

“Tās bija lielas pārmaiņas, arī sajūtas bija savādākas, jo no lielas ēkas pārgājām dzīvot uz privātmāju, kur jūties kā ģimenē,” viņš piebilst. 

Foto: Publicitātes foto

Mājā bijušas četras istabas, kur katrā dzīvojuši divi bērni. Viņus aprūpējis audzinātājs, taču arī pašiem bērniem bijuši pienākumi. “Mums vajadzēja uzkopt savu istabu, bija jāpalīdz audzinātājām tīrīt kopējās telpas, gatavot ēst. Tas bija ļoti labi, jo pēc tam, aizejot patstāvīgā dzīvē, vismaz proti izdarīt elementāras lietas,” atzīst Kaspars un atklāj, ka šie pienākumi viņam pat ļoti gājuši pie sirds un pat palīdzējuši saprast, ko viņš vēlas darīt tālāk. “Tagad mācos 2. kursā Liepājas Valsts tehnikumā, apgūstu viesmīlību un tūrismu.”  

Izpalīdzīgu un mīļu cilvēku ieskauts

Mūsu sarunas laikā Kaspara acis visu laiku smaida, no simpātiskā puiša izstaro patiess dzīvotprieks un labestība. Kā iespējams tik agrā jaunībā un pēc vardarbībā pavadītiem bērnības pirmajiem gadiem izdzīvot tik daudz prieka? “Man jau apkārt ir mīļi un palīdzoši cilvēki,” viņš saka. Kaspars joprojām ir gana biežs viesis Bērnu atbalsta centrā “Dzintari”, kurp dodas paciemoties dienās, kad mācībām nav jāatvēl arī vakara stundas. “Audzinātājas ir ļoti priecīgas, kad ierodos, vēlas zināt, kā man iet,” puisis stāsta, “viņas vienmēr ir gatavas palīdzēt, tostarp ar mācībām.” 

Foto: Publicitātes foto

Lai gan bērni zinājuši, ka atbalsta centra personālam ir pašiem savas ģimenes ārpus šīs iestādes sienām, tik un tā visi jutušies kā liela ģimene. “Viņas bija ļoti mīļas, gādīgas, nāca uz darbu ar smaidu,” teic Kaspars un atzīst – sasniedzot pilngadību, bijis grūti pēkšņi paņemt savas mantas un doties prom dzīvot vienam. Īpaši liels satraukums bijis par to, kā samaksāt īri par dzīvokli. To Kasparam piešķīra pašvaldība, bet izremontēt palīdzējis vecākais brālis, kurš dzīvo Liepājā un strādā celtniecībā. Visas sienas un griesti bijuši šķībi, nemaz nerunājot par kosmētisko remontu. Pateicoties brāļa atbalstam, nu Kasparam ir gaišs, sakopts miteklis, un arī šādas tādas saimniecībā noderīgas lietas apguvis no brāļa, piedaloties dzīvokļa remontdarbos. 

Savukārt sakārtot naudas lietas palīdzējusi Bērnu atbalsta centra sociālā darbiniece – tā kā puisis vēl mācās un tāpēc nevar pats sev nopelnīt iztiku, viņam piešķirts trūcīgas personas statuss, kas paredz gan atvieglojumus dzīvokļa īrei, gan naudas pabalstu un citas atlaides, kas ļoti palīdz. 

“Nu jau viss iegājis normālās sliedēs,” saka puisis, ne ar vārdu nesūkstoties par to, ka no salīdzinoši niecīgajiem ikmēneša ienākumiem viņam jāspēj nomaksāt visus rēķinus, nopirkt ēdienu, apģērbu utt.

Nākotnes plāni lieli

Vienīgā reize, kad kaklā sakāpušais kamols pieklusina Kaspara balsi, ir saruna par viņa vecākiem. Par viņa vēlmi šos cilvēkus satikt. Puisis ir kategorisks un, ne mirkli nevilcinoties, saka: “Vecākus ļoti nevēlos satikt. Jo tad man prātā nāk sliktākās atmiņas. Atgādinājums par to, kas notika bērnībā. 

Biju ļoti priecīgs, kad 17 gadu vecumā sapratu, ka ar mani viss būs kārtībā. Ja paliktu pie vecākiem, nezinu, vai vēl būtu starp dzīvajiem. 

Mums taču vispār nebija, ko ēst! Bet varbūt es izaugtu par ļoti sliktu cilvēku. Tāpēc nevēlos satikt vecākus, lai nebūtu jāatceras sliktie gadījumi no bērnības.”

Kaspars pastāsta gadījumu, kad, ciemojoties pie māsas, tur bijuši arī abi viņu vecāki, un viņi nav atpazinuši savu dēlu. Tas bijis skaudri – apjaust, ka tavi vecāki tevi vispār nepazīst. Mierinājumu sniedzis vien māsas teiktais, ka tas viss alkohola dēļ. 

Foto: Publicitātes foto

Ar pārējo ģimeni gan Kaspars ir draudzīgās attiecībās, un katrs no brāļiem, kā arī māsa ir gatavi cits citam palīdzēt. Vecākajam, Liepājā dzīvojošajam, brālim ir 36, bet māsai – 34 gadi. Viņa apguvusi medmāsas profesiju, taču strādā vadošā amatā lielveikalā. Otrs brālis dzīvo Anglijā, viņam ir savs uzņēmums, un tagad turp pārcēlies arī trešais brālis, kurš nupat esot atradis darbu un atgriezties Latvijā nedomājot. 

Arī Kaspara nākotnes plāni saistās ar Angliju: “Pēc mācībām tehnikumā plānoju doties mācīties uz Londonu. Gribu būt aktieris vai modelis.” 

Viņa nākotnes nodomos vieta atvēlēta arī paša ģimenei, taču tikai pēc tam, kad būs izskolojies un iekārtojies dzīvē. Lai spētu gādāt un parūpēties par savu sievu, bērniem. Lai viņiem patiešām nekā netrūktu. Arī mīlestības. “Domāju, ka būšu brīnišķīgs tētis, jo nekāpšu uz savu vecāku grābekļiem,” viņš saka un, apžilbinot ar savu sirsnīgo smaidu, atvadās, neatstājot vietu šaubām – tā patiešām būs!

Saistītās ziņas

Uldis piepildīja savu vislielāko sapni. Stāsts par cilvēku ar īpašām vajadzībām
Ģimenes stāsts kā turku seriālā: liepājniece Jana astoņu mēnešu vecumā kļuva par bāreni, bet tagad, iespējams, atradusi savu tēvu
Par "Mis Pasaule" atzīta klosterī augusi bārene no 12 bērnu ģimenes

Citi šobrīd lasa

Toms Breidijs nespēj pieņemt, ka viņa šķirtajai sievai supermodelei Žizelei Bundhenai ir jaunas attiecības
Lietuvas armija īsi un saprotami izskaidro: "Karš šodien nebūs"
Alla Pugačova instagramā sveic dzelteno ziedu svētkos un publicē zīmīgu tekstu