Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Tas ir bijis visvērtīgākais, drosmīgākais un jaudīgākais lēmums, ko savā un sava radošuma labā jebkad esmu pieņēmusi," par savas mākslas publiskošanu sociālajos tīklos teic Dace Krēsliņa. (Foto: no privātā arhīva)

 

Dace Krēsliņa pameta spožu advokātes karjeru un pievērsās tam, pēc kā ilgojas sirds

Intervijas
2023. gada 6. augustā 06:47 2023. gada 6. augustā 06:47
  Marlena Zvaigzne | "Patiesā Dzīve"
Kad Dacei Krēsliņai vēl nebija trīsdesmit, viņa iekļuva žurnāla Forbes 30 jauno talantu sarakstā. Ar viņu lepojās Latvijā, viņa bija pazīstama arī Londonā un Briselē. Spoži sākusi advokātes karjeru, Dace pirms vairākiem gadiem tomēr nolēma darīt to, kas viņai patīk; to, pēc kā ilgojās sirds. Viņa sāka zīmēt.

Pirmo reizi ar Daci satikos viņas vadītajā meistarklasē, kurā mēs, vairākas dāmas, ar akvareļkrāsām mēģinājām zīmēt putnus. Jau tad pamanīju, cik viņa ir pacietīga, iejūtīga, cik uzmanīgi ieklausās un iedrošina nebaidīties izmēģināt ko jaunu. Dace Krēsliņa ir ilustrējusi divas grāmatas, jau ir ieceres par nākamo, turklāt viņa sākusi arī rakstīt tekstus. Par saviem dzīves skolotājiem Dace sauc meitu un dēlu. Kopā ar viņiem pasaule ir krāsaināka.

Dace ar vīru, dēlu un meitiņu Spānijā. (Foto: no privātā arhīva)

Vēlme nopelnīt cieņu un mīlestību


Kā kļuvi par advokāti?

Stājoties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, man vēl nebija nekādu domu par advokatūru. Vidusskolā zināju tikai to, ka gribu uz Rīgu. Juristos iestājos tādēļ, ka man bija nokārtoti nepieciešamie vidusskolas eksāmeni, tā šķita laba izglītība, un tolaik man nebija ne jausmas, ko citu varētu studēt. Uz brīdi pavīdēja doma par Mākslas akadēmiju, taču to tikpat ātri aizgaiņāju, jo šķita, ka tur jau viss nokavēts. Es nebiju gājusi mākslas vidusskolā, tik vien kā zīmējusi dažādus ķiņķēziņus burtnīcu malās.

Advokatūrā nonācu savā ziņā nejauši. Šķiet, nekādu ilūziju filmu vai grāmatu iespaidā man tolaik nebija, jo es kaut kā organiski nokļuvu tajā vidē, neko daudz neanalizējot un nefantazējot par šo profesiju. Jau otrajā kursā sāku strādāt par praktikanti starptautiskā konsultāciju uzņēmumā Deloitte. Neilgi pēc tam pievienojos advokātu birojam, kuru dibināja šā konsultāciju uzņēmuma vadītāji. Biju viena no pirmajām jaunā biroja darbiniecēm, un sākumā bijām tikai kādi četri vai pieci cilvēki, pēcāk izaugot par vienu no vadošajiem advokātu birojiem Latvijā. Tā kā strādāju advokātu birojā, likumsakarīgs bija ceļš uz advokātes statusu. Jāpiebilst, ka studiju gados man bija gods kļūt par advokāta palīdzi nu jau mūžībā aizgājušajam nopelniem bagātajam advokātam Gvido Zemrībo, no kura daudz iemācījos civilprocesa jautājumos, kā arī dažādu dokumentu gatavošanā tiesai. Viņš kļuva par manu patronu.

Varbūt, sākot darbu, bija kādas ilūzijas, kas vēlāk izplēnēja?

Šķiet, ka ne, man nebija nekādu ilūziju. Domāju, tāpēc, ka būt par juristi vai advokāti nekad nebija mans apzināts mērķis vai sapnis. Es vispār jūtos tā, it kā viss līdz gadiem trīsdesmit būtu noticis nedaudz autopilotā. Neviens mans lēmums nebija balstīts vēlmē veidot juridisko karjeru, lai gan zinu, ka no malas tas tā noteikti izskatījās. Savos 28 gados biju ieguvusi divus maģistra grādus jurisprudencē, tostarp vienu prestižajā Londonas Ekonomikas skolā.

Biju kļuvusi par zvērinātu advokāti un strādājusi Latvijā, Briselē, padzīvojusi Ķīnā, un tolaik Forbes mani iekļāva talantu sarakstā 30 līdz 30. Biju vairāku juridisku rakstu autore un pat līdzautore Darba likumam ar komentāriem. Taču visu šo notikumu pamatā bija viens no diviem iemesliem – vai nu vienkārši mana rakstura iezīme darīt lietu kārtīgi, ja reiz vispār ko daru, vai arī vēlme nopelnīt mīlestību vai cieņu kāda acīs. Bet ne izveidot karjeru. Tas nāca kā blakus apstāklis.

Tu biji advokāte un centies attaisnot cilvēkus – tas ir tavs amats. Bet vai vienmēr to vajag, vai klienti allaž ir pelnījuši tikt attaisnoti?

Es neesmu vedusi krimināllietas, tāpēc no šāda viedokļa advokātes profesiju neesmu personīgi piedzīvojusi un par to varu spriest tikai no teorētiskā aspekta. Mana ikdiena bija saistīta ar darba un komerctiesību jautājumiem, līgumiem, dažkārt pa kādai tiesvedībai civiltiesībās un administratīvajās tiesībās, retu reizi pa kādam konstitucionālo tiesību jautājumam. Tomēr arī krimināllietās advokāta uzdevums nav attaisnot, bet gan aizstāvēt cilvēku un rūpēties par to, ka tiek nodrošināts taisnīgs process.

To, vai persona tiek vai netiek atzīta par vainīgu kādā noziedzīgā nodarījumā, lemj tiesa, nevis advokāts. Tomēr pat tajos gadījumos, ja cilvēks tiešām ir izdarījis ko noziedzīgu, viņš ir pelnījis taisnīgu tiesu jeb to, ka viņa lieta tiek izskatīta likumā noteiktajā kārtībā, nevis patvaļīgi. Ir bijušas lietas, kurās man šķita, ka taisnība ir otrai pusei, taču tāpat darīju visu iespējamo, lai palīdzētu savam klientam. Citādi rīkoties kā advokāte nemaz nedrīkstēju, taču tas man arī ir raksturīgi – censties iedot no sevis labāko, ko tajā brīdī varu.

Te redzama daļa no 365 akvareļu darbiem, kas katru dienu tika izvietoti Instagram kontā. (Foto: no privātā arhīva)

Piedošana ir atļauja dzīvot laimīgi

Kuri ir tie nodarījumi, kurus tu kā cilvēks neizproti – ka var ko tādu izdarīt? Kurus tu nekad nepiedotu?

Es vispār pēc būtības neizprotu ļaunumu kā tādu. Saprotu, ka mūsos mīt agresija un dažādas ne pārāk patīkamas emocijas, taču, šķiet, ir jānotiek kaut kam absolūti šausminošam cilvēka dzīvē, lai viņš mestos otru iznīcināt fiziski vai emocionāli. Bet piedošana ir pavisam cits jautājums. Tur es izvairos lietot vārdu nekad, jo nezinu, ko esmu vai neesmu spējīga piedot, kamēr attiecīgā situācija nepienāk.

Kādam jābūt dvēseles stāvoklim, lai cietušais no sirds varētu piedot savam pāridarītājam?

Tas ir grūts jautājums, un es domāju, ka katram tas ir ļoti personiski, turklāt piedošana atkarīga no nodarījuma. Nesen klausījos brīnišķīgu Cilvēkjaudas raidierakstu ar Kasparu Simanoviču, kur bija saruna tieši par piedošanu. Šaubos, ka spēju pateikt precīzāk par tiem viedajiem vārdiem un padomiem, ar kuriem Kaspars dalās šajā epizodē. Varu tiksi piekrist, ka piedošana ir ļoti vajadzīga pašam cietušajam, lai spētu dzīvot sakarīgi pats savu dzīvi. Līdz ar to es teiktu, ka patiesa piedošana ir atļauja sev dzīvot laimīgi.

Bet līdz šādas atļaujas došanai tikt nav viegli pat tad, ja neviens nav nodarījis pāri. Man personīgi laikam visgrūtāk ir bijis piedot otram to, ka viņš ir izvēlējies labprātīgi aiziet no šīs dzīves. Pirmo reizi ar to sastapos vidusskolas laikā, otrreiz pirms trim gadiem. Vidusskolas gados, kad vispār viss dzīvē bija melns vai balts, vienīgais, ko spēju, bija dusmoties. Tas nebija man pašai ļoti tuvs cilvēks, taču viņa aiziešana bezgala sāpināja man vistuvākos, kas savukārt plēsa pušu mani. Tagad, pieaugušā vecumā, šādu soli izdarīja man tuvs cilvēks un līdz ar to uzplēsa arī visas vecās rētas. Bija grūti saprast, grūti aptvert un piedot. Taču nu esmu devusi sev atļauju laimīgi dzīvot, tāpēc jūtos piedevusi. Gan vienam, gan otram cilvēkam.

Tagad esi paņēmusi pauzi savā tiešajā darbā. Cik ilga tā būs, un vai tu atgriezīsies savā darbavietā?

Nezinu, vai pauze ir īstais vārds. Esmu patlaban apturējusi advokātes darbību uz nenoteiktu laiku. Man nav tādas klasiskas darbavietas, kur atgriezties. Es varu atsākt praktizēt individuāli vai pievienoties kādam advokātu birojam. Vai varu strādāt par juristi kādā uzņēmumā, bet tad advokātes darbība joprojām būtu apturēta. Tagad mana dzīves filozofija ir tāda, ka es vēlos interesantu un foršu dzīvi, kurā arī ikdienas nodarbes mani aizrauj. Pašlaik tās ir ilustrācijas un viss ar to saistītais. Neizslēdzu, ka paralēli mākslas lietām varētu darīt vēl kaut ko, taču pagaidām neredzu, ka tas varētu būt klasisks advokāta darbs birojā vai individuāli.

Zīmējot ar guašas krāsām, bet Dacei patīk dažādas tehnikas. (Foto: no privātā arhīva)

Savulaik biji liela ceļotāja, Āzijā pavadīji teju pusgadu. Kas ir spilgtākais no tā tavā atmiņā?

Jā, agrāk eksotiski ceļojumi bija ļoti liela mana dzīves sastāvdaļa. Lielā mērā tas bija saistīts ar to, ka tolaik biju attiecībās ar cilvēku, kurš šos ceļojumus ierosināja un plānoja. Viena pati tolaik nebūtu uzdrošinājusies doties tik tālu. Taču vēlāk esmu ceļojusi arī viena. Runājot par Āzijas ceļojumu, šķiet, ka uz dažām dienām man vajadzēja atlidot atpakaļ uz Latviju, taču citādi tas bija nepārtraukts aptuveni piecus mēnešus ilgs piedzīvojums.

Trīs mēnešus biju Pekinā, mācījāmies ķīniešu valodu, iepazināmies ar latviešiem, kas tolaik arī bija izvēlējušies dzīvot Ķīnā. Pēc tam ceļojām uz Honkongu, Indonēziju, tostarp Bali, Malaiziju, Singapūru, Vjetnamu, Bruneju un Mjanmu. Pirms šī ceļojuma biju apmeklējusi tikai Eiropu un ASV, un šis bija visos aspektos kaut kas tik ļoti atšķirīgs. Par Pekinu kā pilsētu gan nebiju nekādā sajūsmā, īpaši smoga dēļ, taču man bija interesanti apgūt pilnīgi atšķirīgo valodu un caur to ieskatīties cita veida kultūrā, mentalitātē. Trīs mēnešu laikā, katru dienu cītīgi mācoties gan nodarbībās, gan mājās, gan uz ielas, mēs diezgan labi apguvām sarunvalodas līmeni. Joprojām varu pateikt pamatlietas – kā mani sauc, no kurienes esmu – un pakaulēties par cenu tirgū, lai gan ķīniešu valodu mācījos pirms divpadsmit gadiem.

Zīmēšana atnāca, meklējot aicinājumu 

Kā un kad tavā pasaulē parādījās māksla? Vai tā bija apzināta izvēle?

Māksla sākotnēji ienāca lēnām un diezgan piesardzīgi, bet, kad ienāca, tad tā pamatīgi un uz palikšanu. Kā jau minēju, advokatūru un juridisko darbu darīju dažādu ārēju apstākļu dēļ, un, lai gan man tiešām padevās diezgan labi, nekad nejutu tam īstu piederību un nebiju procesos iekšā ar sirdi. Ne brīdi neesmu nožēlojusi šo ceļu, jo tajā laikā man nebija nedz drosmes, nedz tāda brieduma, lai spētu autentiski ļauties radošumam.

Visam savs laiks. Taču radošums kaut kādā mērā vienmēr, protams, ir bijis klātesošs, tikai nekad neuzdrošinājos iedomāties, ka tas varētu būt kas tāds, ko varētu darīt profesionāli un ikdienā. Atceros, ka, pirmajā kursā studējot, biju pat aizgājusi uz dažām eļļas glezniecības nodarbībām, taču neizbaudīju procesu, kurā vajadzēja gleznot vāzi. Nespēju tajā atrast kaut ko, ko neapzināti meklēju. Tad nolēmu, ka laikam jau gleznošana un māksla nav man. Kad sāku satikties ar savu tagadējo vīru un vēl biju juridiskajā pasaulē, atceros, ka dzimšanas dienā viņam uzdāvināju pašas zīmētu un veidotu krustvārdu mīklu ar ilustrācijām. Tur bija dažādi jautājumi saistībā ar mūsu kopīgi piedzīvoto, un, atminot visu pareizi, vidū veidojās dāvanas nosaukumus – uzdāvināju mums abiem ceļojumu uz Romu.

Tu esi romantiķe!

Kad gaidīju pirmo mazuli, pirmo reizi uz ilgāku laiku bija iespēja distancēties no juridiskās vides. Tas palīdzēja ieraudzīt sevi un savu dzīvi jaunā gaismā. Es tiešām daudz domāju, meklēju, ko varētu darīt; jau toreiz jutu, ka nevēlos atgriezties advokātes darbā. Taču alternatīvu tajā laikā nebija. Domāju par blogošanu, bet nebija ne jausmas, par ko citu bez jurisprudences es varētu blogot, taču tā neiedvesmoja. Zīmēšana neatnāca uzreiz, bet gan pamazām, meklējot savu aicinājumu, meklējot to, kas sagādā prieku un kur izbaudu procesu.

Zīmējumi top arī datorā. (Foto: no privātā arhīva)

Nedaudz nopietnāk mākslai pievērsos, kad gatavojos kāzām. Veidoju ielūgumus, galda kartes, visas papīrlietas, no interneta resursiem mācījos kaligrāfiju un akvareļus. Veidoju ar rokām dekorus no gaisā sacietējošās masas. Tad arī atklāju visas jaunās iespējas: Skillshare aplikāciju ar tūkstošiem kursu, YouTube video, Instagram māksliniekus. Arvien vairāk pamanīju stāstus par cilvēkiem, kas bez jebkādām priekšzināšanām un mākslas izglītības kļuvuši par atzītiem māksliniekiem, ilustratoriem, dizaineriem. Tas mani aizrāva un iedvesmoja, varēju stundām skatīties mākslas video, un tad arī radās sajūta, ka varbūt arī es to varētu – vienkārši zīmēt, izveidot Instagram kontu, dalīties un paskatīties, kur tas mani aizved.

Pieskaroties mākslas pasaulei, tevī varbūt bija vēlme kaut ko atklāt vai nozīmēt kaut ko no sevis nost?

Nedomāju, ka tā bija vēlme nozīmēt kaut ko no sevis nost. Tam es izmantoju rakstīšanu. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu rakstījusi dienasgrāmatu. Arī tagad. Dažkārt palasu, ko esmu domājusi un kā jutusies pirms, teiksim, desmit, piecpadsmit, divdesmit gadiem, un tur tiešām mēdz būt pārsteidzošas lietas, kas atmiņā palikušas pavisam citādi. Es domāju, ka mākslā man drīzāk bija vajadzība komunicēt ar pasauli, justies tai piederīgai. Jo man zīmēšana nekad nav bijusi klusa un privāta lieta, ko savā nodabā darītu, nevienam nerādot darbus. Man jau sākotnēji bija vēlme to darīt publiski Instagram kontā un dalīties ar to, ko es radu. Kad 2018. gadā biju izveidojusi Instagram kontu @dottadesigns, sāku tur ievietot akvareļu darbiņus, kartītes, kaligrāfijā sarakstīto.

Tolaik man sekoja tikai daži cilvēki, pārsvarā visi bija pazīstami. Arvien biežāk man sāka lūgt uzgleznot kartīti vai kādu darbiņu kā dāvanu. To arī darīju, taču drīz vien sapratu, ka savā radošumā esmu tieši tāda pati, kāda biju juridiskajā pasaulē – meklēju, kā būtu pareizi un smuki zīmēt, kā vajadzētu zīmēt, kā citiem varētu patikt. Tā pamazām iekļuvu pašas cenzētā pasaulē, kurā neļāvu sev radīt to, kas patiesi manī mīt. Saprotot, ka man nekas no tā, ko daru, nepatīk, ka nejūtos ar šo procesu labi, izmisumā pieņēmu lēmumu, ka pietiek visu šo pareizi un smuki. Ja reiz vēlos zīmēt, tad gribu to darīt autentiski, gribu sevi tajā visā atklāt. Ko tad man vispār patīk zīmēt? Kā man patīk zīmēt?

Izklausās pēc dumpinieces gara.

Jā, uz šī viļņa 2019. gada 8. martā pirmo reizi sev devu atļauju radīt jebko, kas ienāk prātā. Taču tā jau nebūtu es, ja atkal neizdomātu kādus noteikumus. Taču šoreiz tie man palīdzēja sasniegt mērķi – radīt autentiski. Apņēmos katru dienu 365 dienas radīt vienu darbu un to publiskot Instagram. Tad vēl nemaz nezināju, ka tie pārsvarā būs akvareļi, jo pašu pirmo, ko ievietoju tīmeklī, biju uzzīmējusi ar flomāsteriem uz parastas A4 lapas. Tas ir bijis visvērtīgākais, drosmīgākais un jaudīgākais lēmums, ko savā un sava radošuma labā jebkad esmu pieņēmusi.

Man ir prieks, ka viss mans radošais ceļš ir dokumentēts un publiski apskatāms Instagram, – no pašām pirmajām pareizajām kartītēm līdz mežonīgajam 365 dienu izaicinājumam un nu jau līdz digitāli zīmētajiem darbiem un grāmatu ilustrācijām. Tas ir vērtīgi, jo bieži vien šķiet, ka kādam citam ir vairāk paveicies, lielāks talants, taču, manuprāt, mans stāsts un mana pieeja parāda, ka runa nav par talantu vai veiksmi, bet gan par apzinātu, mērķtiecīgu un disciplinētu darbu. Katru dienu.

Meklēja latvisko identitāti

Kādu laiku zīmēji tikai sev, savam priekam, bet nu jau esi divu grāmatu ilustratore un vienai arī teksta autore.

Patiesībā vienmēr esmu meklējusi to, kā varētu nopelnīt arī mākslā. Taču veidā, kas nekompromitētu manu autentiskumu, vēlmi būt pašai un kas joprojām ļautu man izbaudīt procesu. Un tieši tas ir bijis vissarežģītākais, jo mūsdienās patiešām ir simtiem veidu, kā ar mākslu var pelnīt, īpaši, ja pelnīšana ir vienīgais pašmērķis. Esmu izmēģinājusi ļoti daudz ko – veidojusi Etsy veikalu, zīmējusi pasūtījumu darbus, darinājusi kāzu ielūgumus, zīmējusi logo, izvietojusi savus dizainus dažādās Print on Demand lapās. Taču dažādu iemeslu dēļ vienu vai otru lietu esmu atmetusi. Kamēr nokļuvu līdz grāmatu pasaulei un ilustrācijai mākslā.

Kāpēc?

Tieši ilustrācijā sastopas viss, kas man patīk, – gan loģika un stāsts, gan vizuālais baudījums. Ja ilustrāciju pavada teksts, tie viens otru var papildināt, viens otram palīdzēt, pastāstīt vienu un to pašu divās atšķirīgās valodās. Esmu ilustrējusi un veidojusi vāka dizainu rakstnieces Zanes Nuts grāmatai Latvietes nevar nemīlēt, kā arī ilustrējusi pati savu bērnu grāmatu Pasaka par Princesi un Mēnessdēlu. Abas iznāca 2022. gadā – viena gada sākumā, bet otra gada nogalē. Abu grāmatu stāsti ir saistīti viens ar otru.

Ar vipetu Rafiju. Viņš ir labs iemesls, lai dotos garās pastaigās. (Foto: no privātā arhīva)

Kādā veidā?

2021. gada nogalē novembrī Instagram vietnē biju publiskojusi septiņas ilustrācijas Folktale Week izaicinājumā. Ilustratori no visas pasaules noteiktos datumos ievietoja tīmeklī savas pasakas, stāstus vai ilustrācijas par konkrētu tēmu. Tas nav konkurss, to dara prieka pēc, kā arī tā ir iespēja citam citu atbalstīt. Tajā gadā tēmas bija mēness, sapnis, pamošanās, dzīres, putns, upe un debesis. Mani kaut kā tolaik vispār aizrāva grāmatas, pasakas, latviskās identitātes jautājumi, un biju nolēmusi atrast kādas latviešu tautas pasakas par šīm tēmām. To arī cītīgi darīju, šķirstīju biezās pasaku grāmatas, lūkojos arī internetā, tostarp arhīvā, kur publiskoti dažādi seni izdevumi, taču neatradu piemērotas pasakas, kuras mani iedvesmotu un kuras es vēlētos ilustrēt. Izaicinājuma datums jau tuvojās, un sapratu, ka atliek vien rakstīt pašai.

Tā tapa pasakas par Princesi un Mēnessdēlu teksts – savienojot visas ieteiktās tēmas vienotā stāstā. Tad ķēros pie ilustrācijām. Tobrīd biju mājās ar otru mazuli, tāpēc zīmēšanai bieži vien bija atvēlētas tikai vēlas nakts stundas, kas skaisti iet kopā ar pasakas tekstu – gandrīz visa pasakas darbība norisinās vienas nakts laikā. Kad biju publiskojusi visas ilustrācijas septiņu dienu garumā, saņēmu komplimentus no Instagram sekotājiem un ieteikumus izdot grāmatu. Pati arī to vēlējos un sāku meklēt iespējas, kā tas būtu iespējams. Varēju vai nu pati izdot grāmatu, vai arī sadarboties ar kādu izdevniecību.

Kuru ceļu izvēlējies?

Sadarbojos ar izdevniecību, un arī tur palīdzēja sociālie tīkli. Kamēr vēl svārstījos, uzrunāju rakstnieci Zani Nuts, lai dzirdētu viņas pieredzi; viņa vairākas grāmatas bija izdevusi pati. Interesanti, ka arī viņai pirms pievēršanās rakstniecībai bija ļoti laba juristes karjera. Vārds pa vārdam, un izrādījās, ka Zane nupat bija pabeigusi savas jaunākās grāmatas manuskriptu. Viņa piedāvāja to izlasīt, un, ja mani tas uzrunātu, izveidot vāka ilustrāciju. Priecīgi piekritu. Man patika vieglums, humors un Latvijas mīlestība, kas atspoguļojās šajā darbā, un iekšēji jutu, ka radīšu ļoti dzīvespriecīgu vāku. Ceru, ka izdevās. Saņēmu daudz labu atsauksmju, un dažkārt lasītāju varbūt šāda vai tāda iemesla dēļ neuzrunāja teksts, taču aizrāva grāmatas vāks.

Savukārt pašas grāmatas izdošanā palīdzēja sociālie tīkli. Biju apkopojusi septiņas ilustrācijas vienotā kolāžā un sociālajos tīklos pajautāju, vai kāds kaut ko zina par grāmatu izdošanu. Paziņa Pēteris Zālītis, kurš man studiju laikos bija pasniedzis vienu izvēles kursu, atzīmēja komentārā apgāda Zvaigzne ABC vadītāju Viju Kilbloku. Man par milzīgu pārsteigumu, viņa atsaucās un teica, ka varot savest kopā ar Zvaigznes galveno mākslinieci. Ar grāmatas ilustrācijām strādāju gandrīz visu gadu, un tā bija ļoti aizraujoša pieredze. Varēju ilustrēt pilnīgi visu, ko un kā vien vēlējos, no apgāda puses nebija nekādu ierobežojumu. Esmu ieguldījusi grāmatā daudz mīlestības, izzīmējot dažādus sīkumus un detaļas, lai mazajiem būtu interesanti pētīt un skatīties.

Tavi darbi ir krāsaini un dzīvespriecīgi, tos uzlūkojot, gribas smaidīt. Vai šāda krāsu izvēle ir apzināta, lai uzmundrinātu sevi un mūs, skatītājus, šajā ziemeļzemē? 

Jā, man patlaban ļoti aktuāla tēma ir par dzīvesprieku. Zīmējot jautras un krāsainas ilustrācijas, gūstu milzu prieku pašā procesā. Un man ir gandarījums, ja šī enerģija nonāk arī līdz tiem, kas ilustrācijas aplūko. Rast prieku kaut uz mirkli, manuprāt, ir ļoti svarīgi, īpaši tagad, kad pasaulē notiek tik daudz traģiska, kas raisa drūmas domas. Kad esam priecīgi, mēs esam labāki cilvēki – gan pret sevi, gan citiem. Jo vairāk patiesa prieka kāda cilvēka dzīvē, jo labāka pasaule. Pasauli pārmainīt es nevaru, bet mazliet prieka ienest vēl kāda cilvēka dzīvē varbūt man izdodas.

Mākslas uzdevums ir uzrunāt, iedvesmot cilvēkus. Vai vienmēr tā notiek?

Māksla ir spēcīgs komunikācijas instruments, ar kuru var pateikt ļoti daudz un jaudīgi. Tomēr nedomāju, ka mākslas vienīgais uzdevums būtu iedvesmot un iepriecināt cilvēkus. Māksla drīkst izraisīt negatīvas emocijas, īpaši, ja tas tiek darīts ar kādu svarīgu mērķi – pievērst sabiedrības uzmanību, novērst kādu netaisnību, risināt sociālas problēmas. Taču es nekad neesmu izpratusi vēlmi radīt drūmu, vardarbīgu un ļaunu mākslu, kurai nav šādas sociālās funkcijas un kurā mākslinieks vienkārši ieliek savas negācijas. Tas ir tāpat, kā tu publiski ej un izgāz uz cilvēkiem negatīvismu, nevis palīdzi sev, ejot pie terapeita vai citādi meklējot palīdzību. Ticu, ka šis ir sensitīvs jautājums, un pastāv arī, manuprāt, mīts, ka māksliniekam ir jācieš nez kādas dvēseles mokas, lai radītu kaut ko vērtīgu. Es tam nevaru piekrist. Manuprāt, skaistākie darbi ir tie, kuru avots ir mīlestība pret dzīvi.

Citi šobrīd lasa

Arī paši spēcīgākie nav pasargāti. Ļoti nepatīkamā situācijā nonāk savulaik izcilais basketbolists Kambala 1
Igaunijā atklāts grupējums, kas darbojies Krievijas specdienestu uzdevumā
Putins: "Krievijas karaspēks virzīsies dziļāk Ukrainā" 2