FOTO: Zigurds Neimanis, gaidot pusapaļu jubileju, bauda vasaru skaistā dārzā Garciemā
Aktieris un režisors Zigurds Neimanis ir arī azartisks dārzkopis – viņam jau apmēram četrdesmit gadu Garciemā jaunajā Ādažu novadā iekopts skaists dārzs. Abi ar sievu, deju pedagoģi un horeogrāfi Indru Filipsoni, ja ziema iegadās mīkstāka, šeit mīt visu gadu, jo te vienmēr ir kas darāms. Nākamgad Zigurdam būs pusapaļa jubileja – 75 gadi, bet mākslinieks par gadiem aizmirst, kā saka pats – dārzs sniedz dzīvesprieku.
Neredzīgie klausās grāmatas Neimaņa balsī
Arī šajā laikā Neimanis nav bijis pavisam bez aktiera darba – viņš ierunā audiogrāmatas neredzīgajiem. “Ieraksti notiek Juglā, kur ir vesels neredzīgajiem domāts kvartāls – pansionāts, blakus bibliotēka, kur ir skaņu ierakstu studija. Savā laikā tur ielasījuši grāmatas arī citi populāri aktieri – Līga Liepiņa, Aivars Bogdanovičs, Mārtiņš Vērdiņš. Tagad gan no pazīstamiem māksliniekiem esmu palicis vienīgais, pārējie diktori ir vietējie. Ar pārtraukumiem to daru apmēram divdesmit gadus. Man tas patīk, un ne tikai tāpēc, ka par to saņemu samaksu,” teic aktieris.
Neimanis gan atzīst, ka šis nav īpaši radošs darbs, toties pietiekami izglītojošs arī pašam: “Esmu jau ielasījis vairāk par 100 grāmatu, un daudzas ir tādas, kuras pats nekad nebūtu iedomājies izlasīt. Esmu ierakstījis visus romānus par Hariju Poteru, daudzus kriminālromānus, kurus arī pats labprāt lasu kā laika kavēkli. Ielasīta arī memuāru literatūra par dažādiem māksliniekiem – Rūdolfu Plēpi, Klētnieku ģimeni.”
Patīkami ir, ka ar viņa līdzdalību neredzīgiem cilvēkiem kaut kas tiek no literatūras. Mēs paņemam grāmatu un izlasām, viņi ieliek atskaņotājā disku, iesēžas krēslā un klausās.
Vēl viens darbiņš ir radiostacijā “Relax FM”, ierunājot dažādus jau sagatavotus tekstus – par pasaulē populārām personībām, dzīves atziņas, kurus ik pēc dziesmas laiž ēterā. “Mans radošums izpaužas tikai tajā, kā es to nolasu,” ar humoru piemetina populārais aktieris un atzīst: “Man jau šķiet, ka mana runāšana klausītājiem ir mazliet piegriezusies un viņi labāk gribētu dzirdēt populāras melodijas.”
Režisē Carnikavā un Iļģuciema cietumā
Zigurds ir nemiera gars, un viņš ir režisors arī Carnikavas dramatiskajam kolektīvam “Nagla”, kur darbojas jau vismaz desmit gadu. Iestudējumi ir dažādi, tos, kas viņa gados, interesē vecie gabali, kamēr jaunatnei tie šķiet par naiviem, un viņi grib ko modernāku. Tāpēc vienu sezonu iestudējot kaut ko jaunajiem ļaudīm, citu sezonu no mūsu klasikas.
“Jaunākajam iestudējumam autors ir Egils Šņore, tā būs detektīvluga, kuras nosaukums vēl ir miglā tīts,” teic režisors. Gandrīz pilnībā viena sezona zaudēta stingro kovidsērgas ierobežojumu dēļ, tagad jāatgūst nokavētais. 7. augustā amatierteātris šogad pirmoreiz viesojās Zeltiņos Alūksnes novadā ar Jukuma Paļeviča “Preilenīti”. Bija kapu svētki, un vakarpusē pagasts tautai rīkojis izpriecas – viesizrāde un balle.
Un tas nav viss – Iļģuciema sieviešu cietumā Neimanim ir mīlestības darbs. “Tā ir kalpošana, to organizē kristīgā misija “Mirjama”. Kad bija ierobežojumi, tur tāpat kā citur, protams, viss bija ciet un nevienu iekšā nelaida. Redzēs, kas notiks rudenī, šogad tur vēl neesmu bijis. Darbojos kā līdzrežisors, teātra novirziena grupu vada aktrise un režisore Kristīne Klētniece-Sika,” stāsta Neimanis.
Profesionālās skatuves nepietrūkst
Zigurds teic, ka profesionālā teātra viņam nudien nepietrūkst. Viņaprāt, pēdējos gados tajos tiek iestudētas izrādes, kuras viņam nešķiet skatīšanas vērtas. Un, spriežot pēc tā, ka jauniestudētie gabali no repertuāra tiek noņemti jau pēc divdesmit izrādēm, tie nepatīk arī lielākajai daļai skatītāju.
“Teātru vadība laikam ir citās domās. No vienas puses, es arī saprotu – nevar domāt tikai par sirmajām galvām, jādomā, kā piesaistīt arī jauno paaudzi, un tāpēc tiek veidoti eksperimentāli iestudējumi. Bet acīmredzot arī jaunatni tie ne visai interesē, jo ir simtiem citu izklaides veidu. Arī aktieriem ir nepatīkami – divus mēnešus jāstrādā projektā, kuru noskatīsies labi ja 20% no potenciālajiem skatītāju tūkstošiem,” savas domas izsaka aktieris un režisors.
Bērnībā bija jāgana govis
Kad Zigurds Garciema zemē pirmoreiz iedūra lāpstu, te vēl bija Ādažu kolhoza teritorija. Tagad tā ir apbūvēta, bet agrāk bija ganības, ganījās lopi.
Sākumā šeit bija kolhoznieku piemājas dārziņi, kuros nebija ļauts stādīt ne kokus, ne krūmus, tikai kartupeļus, burkānus un citus kultūraugus. “Tad uz šīs bāzes nodibināja dārzkopības kooperatīvu, un, kad nāca jaunāki laiki, varēja jau zemi privatizēt. Es arī izmantoju šo iespēju un nu jau te darbojos četrdesmit gadus,” atceras Zigurds, kurš dzimis un audzis kā rīdzinieks un atklāti saka – ja bērnībā kāds viņam būtu teicis, ka kādreiz rakāšoties pa dārzu, pa zemi, būtu smējies pilnā balsī.
“Man jau no bērnības lauksaimniecības darbi bija pieriebušies, visu bērnību pavadīju laukos. Rīgas rajonā bija tāds Oškalna kolhozs, kur mans tēvs bija priekšsēdētājs, un man bija jārāda priekšzīme, ka nedrīkst slinkot. Biju spiests kaplēt vagas, ganīt govis. Man tas nemaz nepatika – citi tīņi ar riteņiem brauca uz upi peldēties, bet man bija jāceļas piecos no rīta, lai tiktu pie govīm. Lielu baru esmu pieskatījis – vismaz 100 ragainu galvu. Godīgi sakot, nebija grūti, jo bija tīri sakarīgs suns. Tikai agrā celšanās gan man negāja pie dūšas, jo vakaros arī gulēt negāju agri,” vecos laikus atceras skatuves mākslinieks.
"Latvenergo" izrāda cieņu
Par Garciema dārzu Zigurds teic, ka nevienu būvi te pats neesot radījis, šādas lietas nepieprotot. Esot tikai izdomājis, kā tām jāizskatās, un visu paveikuši celtniecības speciālisti.
“Lapenei visi pamati ir no kārtīgiem baļķiem, no savu laiku nokalpojušiem elektrības stabiem. Es ar “Latvenergo” ilgi strīdējos, ka man ir apgrūtinājums – tieši tajā vietā, kur ir elektrības stabs, es gribu sev ķemertiņu. Šie smejas, es smejos. Pēc kāda laika, kad viņiem vajadzēja nomainīt pāris līnijas stabus, viņi noziņoja – cienot mani kā mākslinieku, izliks tos stabus ārā aiz sētas. Tagad lapenei pamati no tiem,” priecājas Neimanis. Zemes dārzā viņam ir divreiz vairāk nekā citiem, jo piepircis laika gaitā klāt.
Nezāles nosargā zemeņu ražu
Dārzā lielākoties aug nezāles, smej Zigurds, kaut gan nemaz tik traki neizskatās. Protams, ar nezālēm jācīnās, bet ļoti karstajā vasarā, ja būtu to nopietni darījis, dobēs nebūtu nevienas zemeņu ogas, tveicē būtu iznīkušas, bet nezāles palīdz augsnē saglabāt mitrumu.
“Sieva gan dārzā nedara neko, bet, kad es kaut kur aizbraucu, uzticu viņai vakaros nolaistīt visu dārzu. Indra nav slinka, tieši otrādi – viņa ir nepārtrauktā kustībā, bet pieļauju, ka viņai ir tāda pati negatīva bērnības pieredze kā man, kad skolas gados bija jāstrādā kolhozā. Viņa no šīs bērnības sajūtas nav vēl tikusi vaļā. Visas puķes, kas dārzā karājas podos, gan ir Indras iegādātas. Un lielākā daļa, kas dārzā zied un aug, nav arī manis pirktas. Ciemiņi, zinot, ka es te kārpos un rušinos, bieži vien atved pa kādam stādam. Reizēm man nav pat mazākās nojautas, kas tas būs, kad izaugs,” smaida mākslinieks.
Bieži šis tas izaugot garāks un kuplāks nekā plānots, un nākamajā gadā viņš ir spiests pārstādīt jēdzīgāk. Pagājušajā rudenī ar meitu Nadīnu pats aizbraucis uz Bulduriem, uz stādu izpārdošanu. Daudzgadīgajām puķēm bijuši daži nedzirdēti nosaukumi, un Zigurds tās iegādājies – šogad pirmoreiz ziedēs, un tad tikai varēs redzēt, kādas izskatīsies.
Sīpolu nebūs, pupas un plūmes būs
“Sīpolu šogad nebūs, tiem bija nepareizais klimats, visi sausumā izziedēja. Pupas būs, zemenes bija, plūmes un ķiploki arī būs,” uzskaita Neimanis. “Ābolu šogad, paldies dievam, nebūs – nav jau kas tos ēd. Šovasar nepārtraukti darbojās ūdens sūknis, visu laiku laistīju. Ja to nedarītu, tad nekā nebūtu, pat zāliens būtu izdedzis. Karstums bija zvērīgs. Bet es nesūdzos, man patīk arī grūtības un izaicinājumi. Ja viss notiek kā domāts, kļūst pat garlaicīgi.”
Kādreiz māksliniekam te bijusi pudeļu kolekcija, krāta gadu gadiem. Tagad tā aizceļojusi uz Litenes pagastu Gulbenes pusē, uz “Pudeļu dārzu”, kur no tukšām pudelēm sabūvēts labirints un daudz citādu brīnumu. “Toreiz es vācu pudeļu kolekciju, bet pats alkoholu nelietoju. Tagad gan ielietoju,” Neimanim bijis otrādi nekā daudziem citiem, bet ar mēru. Pudeles gan viņš krāj arī tagad itin praktiskos nolūkos: “Mums ir paziņas, kas darina mājas vīnus – viņi paņem.”
Veikalā pazīst pēc balss
Indra un Zigurds Garciemā labprāt dzīvotu visu gadu, taču tas nav atkarīgs no viņiem, bet no laika apstākļiem. “Vienīgais uztraukums ir, lai vasaras mājai neaizsalst ūdens caurules.”
Nereti gan citi prasot – vai netraucējot, ka viens veikals pie durvīm, bet otrs aiz stūra? “Saku – man ir interesanti, ar veikalniecēm labs kontakts. Ja man ko vajag un nav, bet veikalam arī tajā dienā nav, varu pasūtīt, lai rīt atved. Daži pazīst nevis pēc izskata, bet pēc balss. Es veikalā runāju ar pārdevēju, bet pircēja, kas stāv blakus, saausās – vai jūs neesat tas aktieris?” atklāj Neimanis.
“Visi trīs mazbērni – Annija, Marks un Ralfs – pašlaik ir vairāk tendēti uz izklaidēm. Varbūt, kad paaugsies lielāki, būs man dārzā palīgi,” spriež opis.
