Ilzes Indrānes dzīve divos laikmetos. Bijušajā PSRS joprojām atceras filmu "Liktenim spītējot"
Ilze Indrāne 23. aprīlī svinēja 90. dzimšanas dienu. (Foto: Agris Veckalniņš).
2017. gada 13. maijs, 06:02

Ilzes Indrānes dzīve divos laikmetos. Bijušajā PSRS joprojām atceras filmu "Liktenim spītējot"

Inguna Mukāne

Lai arī rakstnieces Ilzes Indrānes radošais mantojums tapis divos dažādos laikmetos, padomju okupācijas un brīvās Latvijas laikā, viņas teiktais vienmēr radis ceļu uz lasītāju sirdīm. Viņas talants un veiksme bija spēja apvienot tradicionālo, lauciniecisko dzīves apliecinājumu ar lirisku, emocionāli dziļu iekšējās pasaules atklāsmi, un šīs vērtības uzrunā ne tikai latviešus.

Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undīna Jātniece, dzimusi pirms 90 gadiem, 1927. gada 23. aprīlī, Lazdonas pagasta Ciskānos, kalpu ģimenē. Viņa vienmēr dzīvojusi Madonas apkaimē, strādājusi par skolotāju. Indrāne kļuva par vienu no nozīmīgākajām prozaiķēm padomju okupācijas laikā – viņas darbi izpelnījās gan lasītāju atzinību, gan daudzus gadus bija iekļauti skolu programmās. Taču rakstnieces sirdsapziņa un sapnis par brīvu Latviju vienmēr bijis dzīvs, un viņa savā daiļradē nepieļāva kompromisus. Godīgums ir viņas personības atslēga uz lasītāju sirdīm un prātiem.

Krievijā vēl atceras "Liktenim spītējot"

Reiz kāds paziņa negaidot atzinās, ka viņam pilnmēness joprojām asociējas ar kādu filmu no bērnības, proti, Liktenim spītējot. Tajā vairākkārt rādīts ļoti skaists pilnmēness, skanot skumjai un dramatiskai klavieru mūzikai, tomēr, kas tā par melodiju, viņš nekādi nespēja atcerēties. “Pēc šīs filmas mēnesis man vienmēr asociējies ar šo melodiju, kuru nevaru atcerēties. Un katru reizi, kad skatos uz mēnesi, cenšos atcerēties šo mūziku, bet nevaru,” paziņa sūrojās.
Liekot lietā savas žurnālistes iemaņas, viņa sirdsmiera labad noskaidroju – lai arī mūziku šai filmai sacerējis komponists Marģeris Zariņš, galvenā varone Klinta (Līga Liepiņa) uz klavierēm atskaņoja Bēthovena sonāti.

Triju Zvaigžņu ordeni Indrāne saņēma 2012. gadā. Brauciens uz Rīgas pili rakstnieci mazliet biedēja, tāpēc toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš viņai to pasniedza Madonas muzejā, klātesot viņas ģimenei – rakstniecei ir dēls Juris, meita Ieva un septiņi mazbērni.

1975. gadā tapušās divsēriju filmas "Liktenim spītējot" kinoscenāriju pēc Ilzes Indrānes romāna Ūdensnesējs izveidoja rakstnieks Antons Broks, bet režisors bija Ēriks Lācis, kurš divus gadus iepriekš bija uzņēmis pavisam pretēja rakstura filmu – Dāvana vientuļai sievietei. Atšķirībā no šīs komēdijas, ko TV translē visai bieži, kinodrāma "Liktenim spītējot", kurā ar spilgtu tēlojumu sev neraksturīgās lomās izcēlās Gunārs Cilinskis (saimniekdēls Olavs, Klintas vīrs), Olga Dreģe (poļu kalpone, viņa mīļākā), Elza Radziņa (Olava māte, saimniece) un citi, tiek rādīta ļoti reti. Tāpēc vēl jo lielāks bija pārsteigums, atklājot, ka bijušajā PSRS teritorijā šo filmu labi atceras arī pēc vienas vai divām demonstrēšanas reizēm vissavienības TV kanālā.

Kadrs no filmas "Liktenim spītējot".

Interneta portālā kino-teatr.ru, kur apkopota plaša informācija par padomju kino, krievu skatītāji komentāros atzinīgi izsakās par šo latviešu kinolenti, pat pielīdzinot to kādreizējam padomju hitam Ilgais ceļš kāpās, jo darbība risinās līdzīgā periodā (1936.–1946.), taču pauž arī nožēlu, ka filma vairs nav rādīta.
“Man šķiet, to rādīja tikai vienu reizi, un kopš tās reizes arī palikusi atmiņā uz visu mūžu. Un vēl arī tāpēc, ka no šīs filmas uzzināju, ka attēls uz mēness atgādina sievieti ar nēšiem. Kopš tā laika, kā redzu skaistu pilnmēnesi, atceros šīs filmas varoņus, kad Alberts stāstīja Klintai leģendu par to, kā Dievs aizsūtījis uz mēnesi meiteni ar nēšiem viņas lepnības dēļ. Ja nebūtu šīs filmas, es vispār nepievērstu uzmanību tam, kāds attēls ir uz mēness,” komentārā raksta Marina Novikova no Rīgas (18.01.2011.).
Turpat blakus – Aļmiras komentārs (07.12.2012.); viņa ir no Zirjanovskas Kazahstānā: “Es skatījos šo filmu bērnībā, bet arī labi to atceros, aktieri šajā filmā ir brīnišķīgi. Labi atceros acis, Klintas skatienu, kad viņa lūkojās uz meiteni ar nēšiem mēnesī. Nezinu, kāpēc tā, bet atmiņā iegūlusies vēl viena epizode. Olavs apprecējās ar Klintu. Klinta nolemj piekārt pie sienas viņu kāzu foto, ienāk saimniece, Klintai izkrīt foto. Saimniece sēž šūpuļkrēslā un šausminās: “Naglas mūsu zāles sienā.” Es pat šīs filmas nosaukumu vienmēr esmu atcerējusies.”
“Es atceros to epizodi, kā Jagna metas pie saimnieces, kura apraka viņas jaundzimušo, un kliedz: “Viņš taču bija dzīvs! Viņš taču elpoja!” Ļoti spēcīgs moments, sit pa nerviem,” atzīst Efrata (30.10.2011.).
Nataša N. no Ņižņijnovgorodas (23.02.2012.) pauž savu prieku: “Lūk, kur šī filma! Beidzot es atradu informāciju par to. Skatījos ļoti sen pa televizoru, un tā ļoti iespiedās atmiņā. Nosaukumu un sižetu gandrīz neatceros, tikai epizodes. [..] Es arī atceros tieši tās epizodes par bērnu, un vēl man nezin kāpēc palikusi atmiņā zāle, pianīns, mūzika un ļoti jauka, jauna meitene – blondīne [Līgai Liepiņai bija blonda parūka].”

Ūdensnesējs – ne ikdienas parādība

Pateicoties filmai, "Ūdensnesējs" (1971) – Ilzes Indrānes trešais romāns, bet vienīgais ekranizētais – pasaulē izskanējis visplašāk. Lai gan, iespējams, rakstnieci pašu varētu pārņemt dīvaina, pat sirreāla sajūta, ka kaut kur tālu Krievijā vai Kazahstānā ir cilvēki, kuri, paši pat nezinot, kāpēc, spilgti atceras epizodes no stāsta par jaunas, naivas un nabadzīgas latviešu zemnieku meitenes ieprecēšanos lielsaimnieka mājās un viņas turpmāko likteni laiku griežos. Savādi tas varētu likties tāpēc, ka Ilze Indrāne ir dziļi latviska rakstniece, vietējā, kas visu mūžu dzīvo Madonas novadā un, šķiet, raksta tikai savējiem, savai tautai, bez ambīcijām nest savu vēstījumu ārpus Latvijas. Taču, kā tas nereti notiek, tieši personīgā pieredze, ja tā ir bijusi emocionāli dziļa un sāpīga, spēj rast atbalsi jebkuras tautības cilvēkā un jebkurā zemes malā.

Ilze Indrāne: "Pieredzot sāpes, var uzrakstīt vairāk, nekā dzīvojot priekā un labklājībā. Mana rakstīšana balstīta dzīves bagātībā un pārbagātībā."

Interesanti, ka Ūdensnesēja ekranizējums uzrunāja cilvēkus plašajā Padomju Savienībā, bet pats romāns izraisīja cildinošas atsauksmes trimdas latviešu vidū. Tas ir viens no retajiem komunistu iekārtā izdotajiem literatūras darbiem, kas to izpelnījās. “Ūdensnesējs nav nekādā ziņā ikdienas parādība mūsdienu latviešu literatūrā. Uz konkrētā literatūras ikdienas fona tas ir sniegums – pārākā pakāpē,” savā kritikā trimdas žurnālā Jaunā Gaita rakstīja Gunars Irbe (1924–2004), kurš pēc kara bija emigrējis uz Zviedriju, pabeidzis Stokholmas universitāti, vadījis Latvijas PEN klubu (1982–1991). “Ilze Indrāne nav izcila daudzrakstītāja, un viņas līdzšinējo prozas darbu literārajā nostrādājumā varēja sajaust ne vairāk, ne mazāk par svaigu viduvējību. Nekā no tādas – romānā Ūdensnesējs. Romāns ierauj lasītāju it kā sūcošā, līdz raujošā palu straumē; un tas, kas pamodināto interesi ne tikai notur uz līmeņa, bet kāpina un vairo, nav intriga, fabulas risinājuma piesaistītājs kas nu būs, bet gan ietiepīgais un visa izšķīrējs – kā. No šā kā veidojas literāru darbu dziļuma dimensijas, un Indrānes jaunajā darbā šī dimensija ir kā staipeknis, kas apmeties ap kaklu un nelaiž vaļā,”* atzinis kritiķis.

Rakstniece Ilze Indrāne. (Foto: Agris Veckalniņš).

Tāpat kā citos darbos, arī Ūdensnesējā ļoti daudz izmantota personīgā pieredze; šo romānu pat dēvē par pusautobiogrāfisku darbu. Pēc Madonas ģimnāzijas absolvēšanas 1946. gadā Undīna tika uzaicināta strādāt par skolotāju Mārcienas pamatskolā ar apvienotajām 1.–4. bērnunama klasēm. Ne tikai bērnunama mītne – Mārcienas Patmalnieki –, bet arī viņas pieredze ir aprakstīta romānā Ūdensnesējs. Pēc tam viņa strādāja Kusas pamatskolā par direktori. Un, kaut arī bija saņēmusi Skolotāja-teicamnieka nozīmi, 1956. gadā tika atbrīvota no darba par nepakļaušanos valdošās iekārtas politiskajām prasībām. Tā Ilze Indrāne apliecināja, ka gan dzīvē, gan mākslā neatkāpsies no saviem morāles principiem; tolaik tikai nedaudzi to uzdrošinājās.

85. jubilejas priekšvakarā Ilze Indrāne neliekuļotā atklātībā atzina, ka atrodas “tukšvārdības priekšā, ko man vajadzēs piedzīvot šajā mēnesī, kurā es patiesībā pieņemtu tikai līdzjūtības izteikšanu.” Īstenībā retais no mums zina, kāda ir sajūta vecumā ap 90 un vai mēs gribētu piedzīvot tik garu mūža nogali.

Šo rakstnieces rakstura īpašību, kas viņu atšķir no “šablonpatiesību sludinātājiem”, uzsvēra arī Gunars Irbe. “Indrānes cilvēki staigā apkārt katrs par sevi, katrs ar savu paša patiesību. Un nevienu no tām Indrāne neizsludina par Patiesību Patiesību. Tā viņa nonāk ļoti tuvu dzīvajam cilvēkam, kam – beigu beigās – visapkārt stāv jautājuma zīmes: kā tad? Atbildēt jau viegli, ja pieliek savu subjektīvo vai no standartfrāžu arsenāla patapināto mērauklu. Bet to var pielikt tikai virskārtai, garozai. Indrāne ar to nav samierinājusies un nolobījusi garozu nost; un no tā arī romāns ieguvis panorāmu, patiesīgumu īstenības pakāpē.”*
Starp citu, romāns Ūdensnesējs ir viens no biežāk citētajiem – ne viena vien tajā paustā filozofiskā atziņa ir visai plaši tiražēta, piemēram: “Cilvēkam būt – tās ir arī sāpes, tālas, nepārpeldamas skumjas kā saulrieti, tas ir arī – iesēta sēkla un nesagaidīts asns. Iegūšanas laimi pārdzīvo vanags un zaķis, naktī slepus apgrauztas ābeles tīksmi uz spalvainām lūpām juzdams, bet atteikšanās laimi – vienīgi cilvēks.” Bet aforisms “Tā kā krāšņie saules rieti dzīve jāizcieš" kļuvis teju par tautas sakāmvārdu.

Lazdu laipa jaunās skaņās

Vairākām paaudzēm Ilze Indrāne tomēr visvairāk asociējas ar savu pirmo romānu Lazdu laipa (1963) – iespējams, tāpēc, ka tas ilgi bija iekļauts skolas obligātās literatūras sarakstā. Madoniešu skolotāji joprojām uzskata par savu godu ar to iepazīstināt skolēnus. Lazdu laipa bija sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados populārs un aktuāls romāns, kurā aprakstīta jaunības romantika – jauniešu mīlestība, draudzība un tā laika pasaules uzskats. Tajā jaušamas arī nesenā kara atbalsis, izcelta dzimtās vietas un dabas nozīme.
1961. gadā republikas bērnu un jaunatnes literatūras konkursā romāns Lazdu laipa ieguva pirmo prēmiju, 1963. gadā tas tika publicēts grāmatā. Drīz pēc tam tā dramatizējumu iestudēja Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī. Interesanti, ka jau 1964. gadā šis romāns bija iespiests trimdas latviešu žurnālā Tilts, tātad bija pieejams arī latviešiem ārzemēs.
Romāna darbība norisinās skolā, kuras prototips ir Madonas ģimnāzija (tagad Madonas pilsētas 2. vidusskola). Pati rakstniece tajā mācījās no 1941. līdz 1946. gadam, bet romānā iedzīvinātas arī daudzas viņas izjūtas, strādājot par direktori Kusas pamatskolā (1949–1956). Indrānes aprakstītajā darbības vietā un romantiskajā Lazdu laipā bija atpazīstama Mīlestības graviņa un tiltiņš pāri Madonītei pie 2. vidusskolas. Tiesa, romānā atainotā Valdupe gan ir lielāka, straujāka un dziļāka nekā Madonīte, un arī līkums uz skolu, to nešķērsojot, nebūtu jāmēro pāris kilometru garumā, bet rakstnieka iztēle jau vienmēr veic realitātes korekcijas, ja to prasa viņa darbs.

Ilze Indrāne: "Ļoti daudz tiek sastrādāts naktīs, kad netraucē šī ikdiena un putekļi. Reizēm kaut kas sapņos uzpeld – pamosties un pieraksti. Rakstīšanai nepieciešama vientulība, kas man ir nolemta. Esmu tik tālīna no visa…"

Lai vai kā, Lazdu laipa madoniešiem vienmēr nozīmējusi daudz vairāk nekā citiem, un viņi to ne tikai glabājuši dzīvā piemiņā, bet arī uzturējuši tīri praktiski. 2013. gadā, atzīmējot romāna Lazdu laipa pirmā izdevuma 50 gadu jubileju, tika atjaunots tiltiņš Mīlestības graviņā pāri Madonītei – gan kā tilts taisnākam ikdienas ceļam, gan kā māksliniecisks vides objekts, gan arī kā simbols un pazīstams zīmols.
Tiltiņš tika veidots, ņemot vērā autores ieteikumus, kādai vajadzētu izskatīties Lazdu laipai, kas viņas darbā simbolizēja mīlestību un drosmi. Jaunās Lazdu laipas pamatā ir laukakmeņi, bet pati konstrukcija veidota no zarotiem koku stumbriem un ozola dēļiem. Ilze Indrāne kā goda viešņa atklāja jauno laipu, un šķita gluži vai neticami, ka kopš viņas pašas izlaiduma kalna galā uzceltajā skolā bija pagājuši jau 67 gadi.
“Mēs visi kopā turpinām šo laipu, turamies vienā ķekarā, un tas ir pats svarīgākais. Esam kopā ar Imantu Ziedoni, kopā ar Ojāru Vācieti un arī ar tiem skolēniem, kas paši uzraksta pa dzejolim,” skolas audzēkņus uzrunāja Ilze Indrāne. Viņai joprojām spilgtā atmiņā kara laiks, kad skolā bija izmitināti ievainotie leģionāri. Meiteņu ansamblis toreiz mēģināja jaunos puišus iepriecināt ar dziesmām un redzēja, kā viņi centās slēpt savas amputētās kājas vai rokas... “Tas bija laiks, kas ierakstījās mūsos visdziļāk;  smagākais, grūtākais laiks, stāvot pie dzīvības un nāves sliekšņa, bet tas mūs sagatavoja nākotnei,”** viņa atzina.
Būdama pedagoģe, Ilze Indrāne ilgus gadus veicinājusi skolēnu radošos talantus, piemēram, vadot dramatisko pulciņu Praulienas pamatskolā (1956–1967) un vēlāk bieži piedaloties literāro konkursu žūrijās. Viņas aicinājums skolēniem – rakstīt, dziedāt, runāt un liecināt par savu laiku. “Mēs visi ejam aiz tautas dziesmas, to turpinu es, un jūs to turpināt aiz manis. Lai turpinās jaunās paaudzes gaita mūzikā, dziesmā, dzejā, valodā, jaunu namu un tiltu celšanā. Un drebēšanā par tām sāpēm lai tās neatkārtotos un neturpinātos citos veidos.”**

…tad prezidents dodas pie rakstnieces

Vairāk nekā 50 pēdējos gadus Ilze Indrāne ir dzīvojusi savās lauku mājās Lejaszīlēs Praulienas pagastā, taču tas nenozīmē, ka rakstniece distancējās no visām lielajām pārmaiņām sabiedrībā. Atmodas laikā viņa piedalījās Tautas frontes Madonas nodaļas dibināšanā, aktīvi runāja un publicējās par jaunās Latvijas ideāliem un realitāti.
Pēdējās desmitgadēs viņa publicējusi vairākus darbus, kas savā veidā atspoguļo esošā laika novitātes. Romāns Aisma (1980) bija novitāte žanra ziņā – sarakstīts vēstuļu formā, ar modernisma stila iezīmēm: asociāciju plūsmu, iekšējiem monologiem un zemtekstiem. Lielu ievērību izpelnījās romāns Zemesvēzi dzirdēt (1984), kas saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju un Eduarda Veidenbauma prēmiju par lauku dzīves tēlojumu laikmetu griežos. 1995. gadā Indrāne uzrakstīja romānu Putnu stunda, par ko saņēma žurnāla Karogs un Raimonda Gerkena prēmiju. 2007. gadā iznāca neparasts darbs Dievsunīši. Tā varoņi ir Madonas apkaimes ļaudis vairākās paaudzēs – no pirmskara laika līdz mūsdienām. Pamatā ir divu brāļu – selekcionāru, savdabīgu personību – liktenis. Jaunākais Indrānes darbs ir Divpadsmit logi (2012). Autore pati uz grāmatas vāka skaidro: “Divpadsmit neuzrakstīto romānu fragmenti, izirušas lapas ar atvainošanas un piedošanas lūgumu pieminētajiem un vārdos sauktajiem par uzrakstīto un noklusēto.”
Var tikai apbrīnot Ilzes Indrānes uzticību savai misijai un uzņēmību. Pat vecumā, kad citi atļaujas baudīt tā saukto pelnīto atpūtu, viņa turpina izzināt pasauli un cilvēkus un dalīties savās atklāsmēs. Sen pelnīts rakstniecei bija Triju Zvaigžņu ordenis par sevišķiem nopelniem Latvijas kultūrā un izcilu radošā mūža ieguldījumu mūsdienu latviešu literatūras attīstībā, ko viņa saņēma 2012. gadā. Brauciens uz Rīgas pili, lai to saņemtu, rakstnieci mazliet biedēja, tāpēc toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš 15. jūnijā viņai to pasniedza Madonas muzejā, klātesot viņas ģimenei (rakstniecei ir dēls Juris, meita Ieva un kopumā septiņi mazbērni) un draugiem, Madonas novada vadībai u. c. Ir cilvēki, pie kuriem kalns dodas pats, kā teikts senajā parunā par kalnu un Muhamedu… Prezidents, kurš pats pieder Lazdu laipas paaudzei,  pastāstīja, kā tika lemts par ordeņa piešķiršanu. Nevienam nav bijis šaubu, ka rakstniecei tas pienākas, visi tikai brīnījušies, ka viņa ordeni vēl nav saņēmusi.

Vajag ņemt pretī visu kā brīnumu

Ilze Indrāne vairākkārt teikusi, ka nav daudzrakstītāja, tomēr, pārlūkojot viņas radošo mantojumu – no bērnu grāmatām līdz lugām un romāniem –, neviens neuzdrošināsies teikt, ka tas būtu maz. Viņas stilā ir ilgi pārdomāt katru lappusi, rakstīt nesteidzoties, ar roku, tekstu daudzkārt labot un pieslīpēt un tikai tad atdot publicēšanai. Labu laiciņu prasa arī atvadas no saviem varoņiem, līdz nabassaite ir pārgriezta un var ķerties pie nākamā darba. “Manas smadzenes tā iestrādātas, ka vārdi rindojas noteiktā ritmā. Varbūt naktī esmu ko domājusi vai grāmatu lasījusi – valoda un sapņojumi ir dziļi saistīti,” Ilze Indrāne atklāja savu rakstnieces virtuvi.
Intervijā pirms pieciem gadiem rakstniece stāstīja, ka joprojām bez vēstulēm saviem ilggadējiem vēstuļu draugiem raksta arī lugu par tiem, kas pamet Latviju un dodas svešumā. “Ļoti daudz tiek sastrādāts naktīs, kad netraucē šī ikdiena un putekļi. Reizēm kaut kas sapņos uzpeld – pamosties un pieraksti. Rakstīšanai nepieciešama vientulība, kas man ir nolemta. Esmu tik tālīna no visa…”*** 85. jubilejas priekšvakarā viņa neliekuļotā atklātībā atzina, ka atrodas “tukšvārdības priekšā, ko man vajadzēs piedzīvot šajā mēnesī, kurā es patiesībā pieņemtu tikai līdzjūtības izteikšanu. Ko līdz skaitīt gadus? Vai kāds skaitīs manus darbus?”***
Īstenībā retais no mums zina, kāda ir sajūta vecumā ap 90 un vai mēs gribētu piedzīvot tik garu mūža nogali. Rakstnieces dzīvesbiedrs, režisors Rūdolfs Baltaisvilks (1903–1995), arī sasniedza cienījamu vecumu – 92 gadus.
Ir lietas, kas viņai turpinājušās kā ierasts: rakstīšana, lasīšana, pastaigas un darbiņi dārzā, zeķu lāpīšana. Tomēr ir arī pārmaiņas. Piemēram, rakstniece atzina: “Ar jauniem, svešiem cilvēkiem vairs nemaz negribas iepazīties, jo tik grūti no svešatnības nonākt līdz kaut kādas tuvības grādam.”***
Tomēr Ilze Indrāne nesen personīgi atbalstīja pasākumus Madonas pansionāta iemītniekiem, kuru organizēšanā piedalās viņas vedekla Līga Lieplapa, veiksmīga ārstniecības augu vākšanas un pārstrādes uzņēmuma vadītāja. Vietējam laikrakstam Stars vedekla pastāstīja, ka Ilze Indrāne “to uzskata par savu sūtību – runāt ar sava vecuma cilvēkiem. Nevis piedalīties svinīgos un suminošos pasākumos, bet gan gūt reālu kontaktu. Mūsu paaudžu atšķirība ir milzīga, tāpēc katram ir labāk runāt ar savu paaudzi. Vecmāmiņa tādā ziņā ir ļoti ieinteresēta, pretimnākoša un griboša to darīt. Viņai tas arī ļoti labi izdodas, jau pagājušajā reizē pansionāta iemītnieki negribēja vien laist prom” .
Liktenis Ilzei Indrānei lēmis garu mūža nogali. Varbūt tādēļ, lai varētu vairāk uzrakstīt? Ne velti viņa pati reiz izteicās: “Pieredzot sāpes, var uzrakstīt vairāk, nekā dzīvojot priekā un labklājībā. [..] Mana rakstīšana balstīta dzīves bagātībā un pārbagātībā. Garstāstā Anemone esmu aprakstījusi, cik interesantas bijušas manas bērnības mājas. Gandrīz neviens netic, ka patiesi ir bijusi tāda saimniece, tāda māja un baltais suns, kas pasauli sargāja. Varbūt tie daži mēs, kas rakstām, vienkārši esam uzņēmīgāki? Mēs dzīvi ņemam pretim kā brīnumu un negaidām diezin ko. Vajag ņemt pretim visu, kas tev nolemts, un katru cilvēku uztvert kā brīnumu.” ****

ATSAUCES
* Gunars Irbe. Viss beigu beigās ir sarežģīti (“Jaunā Gaita”, nr. 93, 1973)
** Inese Elsiņa. Lazdu laipas jaunā dzīve (“Stars”, 20.11.2013.)
*** Regīna Olševska. Ilze Indrāne naktīs raksta, bet dienā strādā savā dārzā (Lauku Avīze, la.lv, 23.04.2012)
**** Anna Galviņa. Ilze Indrāne: Vajag ņemt pretim visu ( Lauku Avīze, la.lv, 07.12.2012)