Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Georgijam Osokinam nebija ne mazāko izredžu nekļūt par pianistu – ģimenē jau bija trīs pianisti, un viņš izaudzis burtiski zem klavierēm. (Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva (Oļegs Zernovs))

 

Pianists Georgijs Osokins: "Popmūziku klausīties man ir grūti"

Cilvēki
23. augustā 06:15 2023. gada 23. augustā 06:15
  Jeļena Vlasova | Pastaiga
Pianists Georgijs Osokins (27) sēž pie klavierēm kā pie sacīkšu “Ferrari” stūres. Uz visiem koncertiem ņem līdzi savu personīgo klaviersolu un nekad nenoraisa sarkanās dzijas amuletu no plaukstas locītavas. Bet par savu darbu runā kā par “skaņas iegūšanu” – kā zelta meklētājs, kurš ik dienas dodas meklēt vērtīgo cēlmetālu.

“Trīs Osokini” ir viens no slavenākajiem Latvijas mūzikas zīmoliem. Tēvs Sergejs Osokins un abi dēli – Andrejs un Georgijs – ir devuši ievērojamu artavu klaviermūzikas popularizēšanā pašu mājās un spoži uzstājas ārzemēs, pierādot, ka mūsu valstī aizvien dzimst un aug izcili talanti. Ģimenes jaunākā atvase Georgijs Osokins pasaules atzinību izpelnījās 2015. gadā, izcīnot vietu 27. starptautiskā Friderika Šopēna pianistu konkursa finālā, kur kļuva par īstu sensāciju un Varšavas publikas mīluli.

Mūzikas kritiķi viņam veltīja epitetus “spožs, neparedzams un revolucionārs”. Tā sākās Georgija starptautiskā karjera, bet 2019. gadā Gidons Krēmers uzaicināja viņu kļūt par orķestra “Kremerata Baltica” rezidējošo viesmākslinieku (pirmo 22 gadus ilgajā orķestra vēsturē; kopā ar Osokinu šo godu izpelnījās franču pianists Likā Debargs).


Daudzi slaveni mūziķi bērnībā ir sēdušies pie instrumenta piespiedu kārtā, dažs pat burtiski ar siksnu dzīts. Jūsmājās, cik zināms, bija pavisam cita situācija – jūs to darījāt no brīvas gribas un ļoti labprāt. Vai jūsu vecāki zināja kādus burvju vārdus?

Mūsu ģimenē vienmēr bija ļoti liberāls mikroklimats. Vardarbība bija pilnīgi izslēgta, neviens mūziku neuzspieda. Vecāki mūs ar to aizrāva, ieinteresēja: “Un ja tagad pamēģināsim darīt tā?” vai “Un šis tevi interesē?” Man nebija ne mazāko izredžu nekļūt par pianistu – ģimenē jau bija trīs pianisti, un es izaugu burtiski zem klavierēm. Mūzika mājās skanēja katru dienu no rīta līdz vakaram.

Par laimi, es ļoti agri sapratu, ka man sanāk, ka tieši šis ceļš man ir ejams. Mans tēvs nav vienkārši pedagogs, kurš māca spēlēt klavieres. Viņš pēc dabas ir filozofs un mākslinieks, viņš mūs kopš bērnības radināja mīlēt mākslu un domāt plaši. Taču nedrīkst aizmirst, ka pavisam agrīnā vecumā es mācījos nevis pie viņa, bet pie brīnišķīgās Dārziņa skolas pedagoģes Ilzes Treijas. Viņa prot strādāt ar mazuļiem, un tas ir īpašs talants. Tētim bija darīšana jau ar daudzmaz gatavu “materiālu”.

Jūs arī savus paša bērnus sūtītu mācīties mūziku?

Pagaidām kaut kā neesmu domājis šajā virzienā… Taču man līdzās ir milzums piemēru – savā jomā realizējušos mūziķu, kuri nevēlas, lai bērni ietu viņu pēdās. Pārāk sarežģīta ir šī darbības joma: nepieciešams ne tikai talants, bet arī spēcīgs raksturs un stipra ticība tam, ko dari. No tiem, kuri ir izvēlējušies mūziķa profesiju, izdzīvo viens procents.

Kad “Trīs Osokini” kāpj uz skatuves, viņi šķiet absolūti monolīta vienība. Vai jūsu ģimenes attiecības patiešām ir tik ciešas?

Jā, starp mums ir tāda īpaša ķīmija, connection, kaut arī visi esam ļoti atšķirīgi. Nesen runājos ar kolēģi, apjautājos, kāpēc viņš nekomunicē ar savu mammu. “Man nav interesanti,” viņš atbildēja. “Mūsu attiecības ir brīnišķīgas, taču viņa nesaprot to, ko es daru.” Man šajā ziņā ir stipri paveicies. Visu mūsu ģimenei vieno māksla – un tas ir mūsu ģimenes kodols, mums vienmēr ir par ko parunāt.

Esat desmit gadu jaunāks par Andreju. Viņš joprojām ir jūsu lielais brālis, vai arī tagad jau esat līdzvērtīgās pozīcijās?

Protams, viņš ir mans vecākais brālis. Mēs netiekamies tik bieži, mums ir katram savs, pilnīgi atšķirīgs paziņu loks, taču, kad esam kopā, jūtamies ļoti tuvi. Esam labākie draugi.

Kad jūs abi pēdējoreiz izplūcāties?

Nu, droši vien tad, kad man bija deviņi vai desmit gadi, tad es viņam stipri kritu uz nerviem. Domāju, tieši tāpēc, ka mājās nedevu viņam miera. Andrejs vispirms aizgāja mācīties uz mūzikas skolu, bet vēlāk aizbrauca uz Londonu…

Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva (Oļegs Zernovs)

Vai tiesa, ka uz visiem koncertiem vedat līdzi savu klaviersolu?

Kas cits man atliek? Visi citi mūziķi – vijolnieki, čellisti, pūtēji – brauc viesizrādēs ar saviem instrumentiem. Bet pianistiem ir tikai soma ar notīm. Katru reizi, atbraucis uz koncerta vietu, tu esi spiests pierast pie jaunas zāles, jaunas skatuves, jauna flīģeļa. Nu, tad vismaz lai sols ir pašam savs... Mani pašu kā klausītāju šausmīgi tracina tas, ka pianists iziet uz skatuves, apsēžas pie klavierēm un sāk pielāgot soliņu – skrūvē, skrūvē un skrūvē… Izjauc visu koncerta ritmu. Koncerts taču nesākas tajā brīdī, kad mūziķis apsēžas pie klavierēm, tas sākas, tiklīdz viņš iznāk uz skatuves.

Jūsu soliņš ir īpašs?

Tas taisīts pēc pasūtījuma slavenā klavieru zīmola “Fazioli” uzņēmumā Itālijā. Ir dažādi regulējams, kas uz skatuves palīdz izvairīties no sašķiebšanās, piemēram, Itālijā daudzām skatuvēm ir slīpa grīda. Taču pats galvenais ir tas, ka šis sols palīdz man iegūt savu skaņu.

Izklausās pēc mistikas.

Ne, tā ir tīrā fizika. Kad man bija 12–13 gadu, daudz klausījos visdažādāko pianistu ierakstus un ievēroju kādu interesantu niansi. Izrādījās, ka skaņu diezgan spēcīgi ietekmē pozīcija jeb tas, kā mūziķis sēž. Un, pēc mana prāta, visinteresantākā un brīnumainākā skaņa bija tiem, kuri sēdēja zemu, zemāk par standartu. Tad es arī sāku eksperimentēt ar soliņu... Itāļi mēdz jokot, ka sēžu pie klavierēm kā pie “Ferrari” stūres. Par laimi, man no dabas ir samērā garas rokas, un tāda poza man ir fizioloģiski piemērota – ērtāk ir stiepties uz klaviatūras pusi, nevis sakumpt virs tās.

Ko tāda pozīcija dod?

Ir vairāk iespēju eksperimentēt ar ķermeņa svara cirkulāciju. Kad Svjatoslavam Rihteram reiz pajautāja: “Kā jūs iegūstat savu superjaudīgo skaņu?”, viņš atbildēja: “Viss ir ļoti vienkārši. Es to ņemu no papēža.” Šo frāzi var uztvert kā joku, taču tajā ir ļoti liela jēga, ja saproti, kā mūzikas ieguve “strādā” fizioloģiskā līmenī. Turklāt skaņa nāk ne tikai no instrumenta, tā rezonē, plūstot pa grīdu. Tieši tāpēc labākajās koncertzālēs vienmēr ir koka grīdas, jo koks labi vada skaņu.

Kādas ir pianistu profesionālās kaites?

Papildus dziļi dvēseliskajām un nedziedējami psiholoģiskajām – mugura, pleci. Vairākas stundas dienā pavadām nedabiskā pozā. Šis darbs sagādā lielu fizisku slodzi.

Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva (Oļegs Zernovs)

Vai jūs piekopjat kādas fiziskas prakses, kas palīdz uzturēt ķermeni, kā saka, darba kārtībā?

Jā, protams. Katru dienu sāku ar nelielu rīta rosmi un stiepšanās vingrinājumiem. Daudzus gadus nodarbojos ar tenisu profesionālā līmenī, līdz pienāca brīdis izlemt par labu sportam vai mūzikai. Es izvēlējos mūziku. Pārtraucu aktīvi sportot nevis tāpēc, ka baidītos kaut ko savainot, bet tāpēc, ka to darīt neregulāri ir diezgan bīstami. Taču rūpes par ķermeni, protams, ir obligātas. Īpaši koncertējošam mūziķim, kam ir regulāras pārslodzes, arī ilgi pārlidojumi, klimata maiņas. Viesizrāžu laikā bieži vien nav iespēju aiziet pie ārsta vai masiera, tāpēc cenšos būt ļoti akurāts un iejūtīgs pret savu ķermeni.

Vai jūs dodat priekšroku vienam noteiktam klavieru zīmolam?

Agrāk pasaulē valdīja absolūts vācu “Steinway & Sons” monopols, bet tagad šajā industrijā ir četri pieci nopietni konkurenti: daži vācu zīmoli, japāņu “Yamaha” un “Shigeru Kawai”, itāļu “Fazioli”… Ja gribi atrast savu skaņu, jāizmēģina visi. Jo vairāk tāpēc, ka pat viena zīmola instrumenti mēdz ievērojami atšķirties.

Piemēram, maestro Grigorijs Sokolovs, kurš pērn maijā viesojās Rīgā, spēlējot tikai noteiktu gadu “Steinway” klavieres.

Jā, tas ir tāpat kā ar vīniem – ir vai nav padevies. “Steinway” darbībā bija tāds posms – trīs četri gadi –, kad uzņēmums šo to nomainīja savu instrumentu mehānikā, un tas nenāca tiem par labu. Tāpēc Sokolovs ir izsvītrojis no sava saraksta šo neveiksmīgo gadu klavieres. Taču viņš par instrumentiem zina tik daudz, ka, sastapis kādu īpašu “Steinway” flīģeli, var to pilnībā izjaukt un salikt atpakaļ. Kā automīlis garāžā izjauc savu auto. Sokolovs šajā ziņā ir apveltīts ar īstu kaisli. Lielā mērā tieši tāpēc viņa koncertos klavieres nemaz neskan kā klavieres... Tu vispār nesaproti, kas tas par instrumentu un kā var iegūt tādu skaņu.

Un ko jūs varat teikt par Latvijas koncertflīģeļiem?

Mums ir trīs četras ļoti labas koncertzāles ar salīdzinoši jauniem “Steinway” flīģeļiem, kas diezgan stipri atšķiras cits no cita. Bet problēma ir tāda, ka mums nav instrumentu apkopes kultūras. Cilvēki domā, ka tad, ja viņi par Eiropas naudu ir iegādājušies instrumentu un tam labākajā gadījumā ir sava atsevišķa telpa, kur tiek uzturēts noteikts temperatūras un mitruma līmenis, ar to arī pietiek. Nē, nepietiek.

Svarīgs ir ne tikai instruments, bet arī skaņotājs. Cilvēks, kurš saprot, ko pianists grib pateikt, un māk šo domu pārvērst skaņā. Latvijā ir labi klavieru skaņotāji, viņi daudz ko māk, taču strādā ar instrumentiem par procentiem 60. Taču atlikušie 40 ir tā svarīgākā daļa, tieši no tās dzimst īstā māksla. Lūk, tādu skaņotāju – radītāju, mākslinieku – mums pagaidām nav. Esmu laimīgs, ka uz neseno koncertu Cēsīs man izdevās atvest ekstraklases skaņotāju no Vācijas, kurš ir strādājis ar visām zvaigznēm. Viņš četras dienas būrās ap flīģeli, pilnībā to izjauca un pārtaisīja. Un tas bija brīnums.

Vai jūsu komunikācijā ar instrumentiem uz skatuves bijuši arī neveiksmīgi brīži?

Protams. Pārsvarā gadījumu tādi ir. No visiem koncertiem gada laikā tu atceries labi ja piecus sešus, kad tiešām ir bijusi ideāla situācija: gan instruments labs, gan skaņotājs ir pastrādājis, gan pats esi formā, arī atbilstoša gaisotne, publika, akustika... Viss ideāli. Koncertā ļoti reti viss ir atkarīgs tikai no tevis paša. Parasti ir virkne nosacījumu un apstākļu, kuriem kaut kā jāpielāgojas. Līdz pat tādai niansei, ka no skatītāju elpas mainās gaisa temperatūra un mitrums, kas savukārt maina instrumentu. Īpaši, ja tas ir jauns un kaprīzs. Būtībā tu spēlē jau uz cita instrumenta, nevis tā, ar kuru pirms pāris stundām strādāji mēģinājumā. Tas ir sarežģīti, taču arī ļoti interesanti. Tu nekad nevari būt tam visam gatavs par 100 procentiem. Katru reizi tas ir jauns izaicinājums.

Un kādu lomu šajā pilnības formulā jūs ierādāt metafizikai? Vai visu var izskaidrot?

Nē, visu nevar. Mūziķis var smalki pārzināt instrumentu, viņam var būt gan dabas dota palielināta skaņas jutība, gan brīnišķīga tehnika… tomēr viņš būs tikai viduvējs mūziķis. Izcilā sniegumā vien 50 procenti ir atkarīgi no tehnoloģijām, otra puse nav izskaidrojama, tā ir mistiskā zona.

Reiz esat teicis, ka visjaunākā publika klasiskās mūzikas koncertos patlaban ir Polijā. Kāda tā ir citās valstīs?

Dažāda. Vācijā tu izej uz skatuves, un skatam paveras sirms okeāns – pamatkontingentam ir 70 plus. Nedaudz citādi ir Berlīnē un Hamburgā, taču pārējā Vācijā ir tā. Un es, atklāti sakot, nezinu, ko vācieši ar to iesāks pēc gadiem 30–40.

Un Latvijā?

Savos koncertos jauniešus redzu diezgan daudz, un tas mani ļoti priecē. Nezinu, ar ko tas saistīts – ar to, ka mums vispār ir jauna valsts, vai ar to, ka Latvijā tradicionāli ir liela interese par kultūru un mākslu. Eksprezidents Valdis Zatlers reiz man stāstīja, kā viņš amerikāņiem skaidrojis, kāda ir Latvijas būtība: “Maršruta autobusiņā pa ceļam no vienas mazas pilsētiņas uz otru divas dāmas apspriež svaigākās teātra pirmizrādes.”

Teikšu jums vēl vairāk – viņas par tām diskutē pat Ķīpsalas peldbaseina pirtī! Pati dzirdēju.

Jā, un tas ir ko vērts. Iespējams, tāda ir tautas mentalitāte. Latviešiem tomēr piemīt sevišķa jūtība pret mākslu, īpaši tās vizuālajām formām: glezniecību, arhitektūru, teātri.

Bet poļi ir īpaši jūtīgi pret klaviermūziku?

Tas ir vēsturiski iegājies. Šopēns taču Polijā ir absolūta kulta personība. Tāpat kā Mocarts Austrijā. Konfektes “Šopēns”, degvīns “Šopēns”, pilsētās soliņi ar Šopēna mūziku…

Spriežot pēc jūsu interneta fanu lapas, arī jums visvairāk pielūdzēju ir Polijā.

Nu, Šopēns taču ir mana stihija, un Polijā uzstājos samērā bieži. Vēl mani nez kāpēc ir iemīļojuši Āzijas klausītāji. Ir kāda japāņu ģimene no Kanādas, tādi neprātīgi entuziasti, kas bieži brauc uz maniem koncertiem Eiropā, turklāt ne tikai uz visprestižākajām koncertzālēm. Viņiem tas ir ļoti svarīgi – šie brīži, šāda saskarsme ar mākslu padara viņus laimīgus. Un es to saprotu, iespējams, arī es, ja pats nebūtu kļuvis par mūziķi, tieši tāpat sekotu kādam apkārt pasaulei.

Vai fani jūs neapgrūtina?

Pārsvarā gadījumu ne. Bet reizēm viņi uzvedas gana dīvaini. Piemēram, Cēsīs policija gribēja aizturēt divas sievietes no Polijas, kuras uz ielas mēģināja noraut manu afišu, lai aizvestu līdzi kā suvenīru.

Šādi cilvēki cenšas ar jums kaut kā kontaktēties?

Jā, protams, taču es no tā mēģinu izvairīties. Gadās arī tik savādi ļautiņi, ka nesaproti, ko no viņiem var gaidīt. Labāk iztikt bez tiešas saskares.

Un, manuprāt, publikai vispār nevajadzētu tikties ar savu elku. Kāds no diženajiem ir teicis: “Nemēģiniet ieskatīties aktiera grimētavā – iespējams, jūs tur gaida spēcīga vilšanās.”

Man ir gadījušās vairākas šādas vilšanās – diži skatuves mākslinieki dzīvē ir izrādījušies, maigi sakot, ne visai gudri ļaudis.

Bet aktiera profesija jau arī nepieprasa no cilvēka sevišķi paaugstinātu intelektualitāti. Par baletdejotāja arodu nemaz nerunājot. Protams, ir izcili izņēmumi…

Un tikmēr jums ir lērums draugu baletdejotāju…

Jā, tā iegājies jau kopš skolas laika (Emīla Dārziņa mūzikas skola atrodas līdzās Horeogrāfijas vidusskolai, tagad tās apvienotas vienā mācību iestādē, – red. piez.). Es dievinu baletu, uzskatu to par vienu no augstākajām mākslas formām un cilvēces sasniegumiem. Redzu visu baleta virtuvi, zinu, cik šis žanrs nežēlīgs, taču mani tas vienmēr ir valdzinājis. Un, ja man rodas iespēja aiziet uz baleta izrādi, es to nekad un nekur nelaidīšu garām. Turklāt jebkura baleta – gan klasiskā, gan laikmetīgā.

Aktieri saka: jo sliktāk viņiem klājas personīgajā dzīvē, jo labāk viņi spēlē teātri.

Tas, man šķiet, ir ļoti individuāli. Vieniem mūziķiem pat vismazākā neveiksme privātajā dzīvē liek tā sanīkt, ka viņi nevar rādīt augstāko klasi uz skatuves. Un ir tādi, kurus, tieši pretēji, uzlādē negatīvais, traģēdija. Turklāt dažs rīkojas neapzināti, savukārt cits pat speciāli, jo viņam ir nepieciešama tā adrenalīna izlāde, neliela vakara notikumu repetīcija. Man ir draugs – izcilākais no mūziķiem, taču ļoti sarežģīta rakstura cilvēks –, kurš dievina katru iespēju koncerta priekšvakarā sastrīdēties ar oficiantu vai tieši pirms kāpšanas uz skatuves kādu “pasūtīt”. Bet katram tas ir citādi.

Jūs uz skatuves un ārpus tās esat viens un tas pats cilvēks?

Droši vien tomēr divi dažādi cilvēki. Dodu priekšroku darba un personīgās dzīves nošķiršanai. Kaut gan simtprocentīgi nošķirt jau tās nevar. Neesmu no tiem mūziķiem, kuri spēlē nevis Bahu, Mocartu vai Šopēnu, bet sevi, taču tas, kas tu esi, tā vai citādi iekļūst un izpaužas tavā mūzikā. Tas tik un tā vienmēr ir tavs personīgais stāsts.

Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva (Oļegs Zernovs)

Jums ir atbilde uz jautājumu, vai ģēnijs un ļaunums ir savienojamas lietas?

Neapšaubāmi ir. Ģenialitātei ir pārāk augsta cena, un tā bieži nonāk pretrunā ar ētikas un morāles uzstādījumu. Ņemsim kā piemēru itāļu režisoru Pjēru Paolo Pazolīni. Ārkārtīgi pretrunīga personība. Tas, ko viņš darīja kadrā, varēja būt amorāls, pārkāpt robežas, taču tam ir tāda mākslinieciskā enerģija un tāds vēstījums, ka viņam tu piedod visu. Bet kādam citam nepiedotu. Jo Pazolīni vienkārši bija ģēnijs, un ģēniji pasauli redz citādi. Tā ir gan slimība, gan Dieva dāvana.

Kādā intervijā sacījāt, ka salīdzinoši viegli pārlaidāt pandēmiju, jo pēc dabas esat izolācijas cilvēks.

Jā, es arī agrāk mēdzu izolēties – brīvprātīgi, jo man patīk novērot pasauli un cilvēkus no malas. Taču tā bija kontrolējama izolācija. Citādi ir, ja tas notiek piespiedu kārtā. Nevarētu teikt, ka pandēmija man bija kā balzams sirdij. Tu pēkšņi zaudē koncertus, tiec izsists no ritma… No otras puses, tikmēr vari uzlabot spēles kvalitāti, koncentrēties repertuāram, kuram agrāk nav pieticis laika.

Pandēmija, bez šaubām, bija planētas mēroga traģēdija, tostarp kultūrai. Taču mākslas jomā tai bija arī pozitīvā puse. Šis laiks mums pierādīja, ka dažādi tiešsaistes koncerti nespēj pilnībā aizstāt dzīvo uzstāšanos. Īstam koncertam ir savā ziņā liturģiska daba. Kālab cilvēki iet uz dievnamu? Tur skandē senus tekstus, ko viņi jau zina no galvas, neko jaunu viņi tur nedzirdēs, taču viņiem ir svarīgs šis “pieslēgums” un šis “raidītājs”. Ar īstajiem koncertiem ir tāpat.

Izplatīts ir priekšstats, ka klasiskās mūzikas izpildītāji dzīvo īpašā pasaulē, nesaskaroties ar visu šo banālo, sadzīvisko īstenību. Vai jūs var sastapt, piemēram, kādā naktsklubā?

Neesmu gluži mūks vientuļnieks, taču godīgi atzīšos, ka ar šo pasauli saskaros diezgan reti. Uz naktsklubiem neeju viena iemesla dēļ – šādos iestādījumos ir pārāk lieli decibeli, kas vienkārši nepatīk manām ausīm. Man labāk tīk klusināta naktsbāra gaisotne. Pēc koncertiem parasti nevaru iemigt, tad mēdz būt ļoti patīkami pasēdēt bārā. Jo vairāk tāpēc, ka tādās vietās var iepazīties ar satriecošiem cilvēkiem, kaut arī pēcāk jūs vairs nekad nesatiksieties…

Kā ar popmūzikas koncertiem?

Nē, tie mani galīgi neinteresē. Popmūzika var skanēt kaut kur fonā, taču to klausīties man ir grūti. Tas ir tāpat, kā tad, ja esi nomēģinājis smalku “Rothschild” tipa vīnu, tu nez vai vēl dzersi kagoru. Tev tas vienkārši negaršos. Lai gan jāatzīst, ka popkultūrā ir daudz brīnišķīgu mūziķu un unikālu balsu.

Vienmēr esat teicis, ka jums ir ļoti svarīgi, lai māksla nepārvēršas par šovbiznesu. Cik lielā mērā tas vispār ir iespējams mūsdienu pasaulē, kur robežas starp augsto un zemo žanru izplūst un zūd ārkārtīgi strauji?

Jums taisnība, komercija patlaban pārņem visu. Taču, manuprāt, pagaidām vēl ir iespējams bez tās iztikt. Joprojām ir daudz mākslinieku, kuri tajā neiesaistās. Iespējams, viņi nešķiet interesanti plašām tautas masām, taču īstai mākslai arī nav jābūt masu mākslai, tai nav jāpilda izklaides funkcija. Jā, mūsdienu pasaulē arī mākslas darbs ir prece, taču šis fakts nedrīkstētu ietekmēt mākslinieku, ielikt viņu kaut kādos rāmjos. Tāpēc mani interesē cilvēki, kuri vispār nepiedalās šādās sacīkstēs un spēlēs.

Vai Gidons Krēmers tāds ir?

Jā, neapšaubāmi.

Kā jūs iepazināties?

2017. gadā spēlēju ar “Kremerata Baltica”, viņš šajā koncertā bija, viņam patika. Pēc tam mēs sākām spēlēt kopā, un tā tas aizgāja… Tagad tās vairs nav tikai darba attiecības, bet arī tīri cilvēciska draudzība par spīti gadu starpībai. Sazināmies, aprunājamies gandrīz ik dienas.

Kāds, jūsuprāt, ir viņa personības valdzinājuma noslēpums?

Viņš iedvesmo būt brīvam. Pirmajā mēģinājumā man šķita, ka viņš tūlīt pateiks, ko darīt, un tad man tas būs jārealizē, bet viņš nedod padomus, viņš dod spārnus.

Vai fakts, ka abi esat rīdzinieki, jūs – tagad, viņš – bijušais, arī ir spēlējis kādu lomu?

Jā. Arī tas. Mani vecāki pazina cilvēkus, ar kuriem viņš tikās un draudzējās vēl pirms emigrācijas. Tā ir tāda viena zupa, kurā mēs visi vārāmies.

Pēdējais un droši vien vissmagākais jautājums: kā mūzikas pasaule ir mainījusies pēc 2022. gada 24. februāra?

Mainījusies ir visa pasaule. Un, kas ir pats briesmīgākais, tā kļuvusi vienkāršāka. Tagad tā daudz biežāk ir melnbalta. Māksla vienmēr reaģē uz globāliem notikumiem, kas ietekmē vēstures gaitu. Un šis karš ir stipri iespaidojis visus māksliniekus. Pirmām kārtām emocionāli.

Burtiski nedēļu pēc kara sākuma es uzstājos koncertā Polijā. Gaisotne bija neticami elektrizēta – varēja just, ka cilvēkiem radusies pavisam cita līmeņa vajadzība pēc mākslas, cita atvērtības pakāpe. Jā, pēc programmas tu spēlē Mocartu vai Šopēnu, taču visi saprot, PAR KO tu spēlē. Un visi tajā piedalās. Tas bija tāds kopības brīdis. Tādi neaizmirstas… Tagad katrs iznāciens uz skatuves man ir ar īpašu jēgu. Tu tici, ka skaistums glābs pasauli, kaut arī saproti, ka patiesībā tas maz ko var mainīt. Tomēr turpini ticēt…

Vēl portālā

Nemazgā rokas karstā ūdenī, brīdina pētnieki 3
Vecāki skūpsta bērnus uz lūpām - normāli vai tomēr ne? Vērtē Latvijas speciālisti
Top 5 asins analīzes, kas jāveic katru gadu