Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Ja tu neesi kaut ko pieredzējis, redzējis, skatījies citu cilvēku mīmikā, acīs, uzvedībās, reakcijās, tu nevari neko uzrakstīt. Vismaz man tā šķiet," par radošumam vajadzīgo iedvesmu saka Dace Rukšāne. (Foto: Oļegs Zernovs)

Dace Rukšāne: "Esmu gatava rakstīt, lai mans vīrs būtu laimīgs"

Cilvēki
2023. gada 10. augustā 07:11 2023. gada 10. augustā 07:11
 
Ieva
Broka
| Pastaiga
“Džikī” – tā sauc Daces Rukšānes jauno romānu un “Guerlain” smaržas “Jicky”. Skaists turpinājums “Krieva ādai”, lasāms arī bez pirmās grāmatas. Dace ir kārtīgi nobāzējusies smaržu tēmā, un arī nākamais romāns būs tās turpinājums. Bet ne jau par smaržām šis stāsts – par cilvēkiem, protams.

Pret Daci gribas izturēties maigāk nekā pret citiem cilvēkiem, jo šķiet, ka viņa ir ievainojamāka. Un šī saruna to pierāda.


Visa šī saruna droši vien varētu būt arī tikai par smaržām.

Es mierīgi varētu runāt par smaržām ne tikai divas stundas, bet pusgadu. Tomēr ir cilvēki, kuri to var daudz labāk, un viņi mani iedvesmo.

Piemēram?

Ir tāds kafkaesqueblog.com, kas ne tikai fantastiski daudz stāsta par smaržām, bet arī sarakstīts brīnišķīgā, tēlainā valodā. Nezinu tikai, vai autors ir vīrietis vai sieviete, to neatklāj. Latvijā ir Marikas Rozenbergas blogs sekodegunam.lv, ar ko es sāku. Faktiski ar šiem diviem man arī pietiek. Citur reizēm palasu par jaunajām smaržām.

Foto: Oļegs Zernovs

Kā radās tava kaislība uz smaržām?

Jau bērnībā tas bija gana nopietni. Atceros, dedzināju visādus salmiņus, garšvielas – gribēju saprast, kā smaržo, ja dedzina. Jau mazai man bija laba smaržu uztvere, oža kā sunim, un es arī ošņāju visu, ko vien varēju.

Kad nesen ieliku sociālajos tīklos jautājumu, ar kādu smaržu cilvēkiem asociējas 90. gadi, sapratu, ka ļoti daudzas no tām smaržām man ir bijušas. Citiem cilvēkiem – viena, divas smaržas, bet man ir vesela čupa, ar ko asociējas tas laiks.

Taču tā nopietnāk viss sākās pirms gadiem desmit. Kad pārvācāmies uz laukiem. Atklāju iepriekšminēto blogu, un tur bija rakstīts, ka var taču pirkt paraudziņus, lai to, ko viņi raksta, izbaudītu arī uz savas ādas. Salasījos par vairākām smaržām un pasūtīju pirmos paraudziņus. Ir tādas firmas, kas pērk jaunās smaržas, tad salej mazos tilpumiņos pa vienam diviem mililitriem un sūta pa pasauli. Es tādu atradu Amerikā, atsūtīja veselu kasti ar mazām pudelītēm. Tas maksā stipri lētāk nekā smaržu pudele, un tu dabū kādas 50–60 smaržas izostīt. Tā var pētīt ne tikai jaunas, bet arī senākas smaržas, visādas interesantas kolekcijas.

Esi izsmaržojusi tūkstošiem?

Varētu būt, ja ņem vērā visus paraudziņus un sirojumus smaržu veikalos.

Cik smaržu tev ir mājās?

Izskaitīju – 99. Maziņās nemaz nevaru saskaitīt. Esmu pirkusi arī vecākas, ko vairs neizlaiž, meklējusi “eBay”. Kad sāku rakstīt savus smaržu romānus, sameklēju “eBay” tās smaržas, kas asociējas ar tiem laikiem, un pieliku klāt savai kolekcijai.

Leģendārām smaržām apakšā vienmēr ir ļoti spēcīgi stāsti: kāpēc tās tapušas vai kā veidojusies vēsture. “Guerlain” smaržas “Jicky” ir radītas 1889. gadā, ļoti sen. Tās ir pirmās smaržas, ko sauc par modernajām smaržām, jo tām izmantotas arī ķīmiskās sastāvdaļas. Un tās piedāvāja gan vīriešiem, gan sievietēm – tātad tās bija pirmās uniseksa smaržas, lai gan pats vārds “unisekss” radās tikai 20. gadsimta 60. gados. Uzskata, ka pirmās uniseksa smaržas ir “CK One”, bet jau “Jicky” tika mārketētas abiem dzimumiem.

Vispirms atradu to stāstu, tad sāku meklēt pašas smaržas. Kad rakstīju, no rīta piecēlos, iesmaržinājos ar tām, sēdos klāt un rakstīju. Un visu dienu ik pa brīdim pasmaržoju. Šo lielo pudeli, ar kuru eju uz grāmatas prezentācijām, es jau ļoti meklēju, visā Eiropā bija izpārdotas. Līdz draugi atveda no Londonas – veikalā bija palikusi viena pudelīte.

Divas smaržas jau atradi, un divi romāni par tām sarakstīti. Tagad tu meklē trešo un sāc arī darbu pie nākamā “smaržu romāna”.

Jā. Man tagad ir trīs tā perioda – deviņdesmitie/divtūkstošie – smaržas prātā. Vajadzētu izvēlēties vienu vai divas.

Trešā daļa jau būs par nākamo paaudzi. Kopā būs izietas trīs vai četras paaudzes. Draudzene Inita Saulīte-Zandere teica, ka jāraksta prequel “Krieva ādai” – viņa uzrakstīja grāmatu par modēm starpkaru periodā, un man arī vajadzētu rakstīt par to laiku un tām smaržām. Materiāls, ko pētīt un krāšņi aprakstīt, man jau ir.

Tevi vispār nomoka domas, par ko rakstīt? Vai arī rakstīšana tev padodas viegli?

Man tas nāk diezgan sarežģīti. Nav man tādu uzmācīgo domu, ka kaut kas noteikti jāraksta. Nē, nu, nāk virsū tās idejas, un, kad vairs nav kur likties, esi jau apsolījusi, tad jāķeras klāt un jāraksta. Bet es mierīgi varētu arī nerakstīt.

Tev patīk tas, par ko saka: bezjēdzīgi pavadīt laiku? Vai vienmēr vajag jēgu?

Pēc “bezjēdzīgi” man nāk sirdsapziņas pārmetumi. Man ļoti patīk, bet neteikšu, ka pēc tam labi jūtos. Ko es bezjēdzīgi daru? Kaut ko pārkārtoju, kārtoju – droši vien tas nav bezjēdzīgi… Katrā ziņā darbdienās es vienmēr cenšos kustēties, kaut ko darīt un izdarīt.

Tomēr pastāsti – ko dari bezjēdzīgi?

Es skaisti staigāju pa soctīkliem. Soctīklos, tiklīdz sāc pļāpāt, ir jāatbild, jālaiko, un tas paņem šausmīgi daudz laika. No otras puses, tviteris ir arī tāda mana introverta komūna, kurā es varu saņemt atbalstu. Protams, es tur varu saņemt arī noknābāšanu, bet tas retāk, mans burbulītis ir jauks. Man kā introvertai tas ļoti labi palīdz, jo aizstāj sociālo dzīvi. Un es nedomāju, ka tas ir surogāts – tāpat otrā pusē ir dzīvi cilvēki, lielu daļu esmu satikusi arī dzīvē, kaut, protams, lielu daļu vispār nepazīstu. Tomēr daļēji es to vienalga uzskatu par bezjēdzību, jo varētu taču arī nelasīt visas tās sīkās ziņas.

Bet es varu arī vienkārši sēdēt un blenzt ārā pa logu, piemēram, skatoties, kā tur ielu remontē.

Foto: Oļegs Zernovs

Nepatīk iziešana cilvēkos?

Man tas tā īsti nekad nav paticis. Tajā laikā, kad kļuvu par populāru rakstnieci, es gan daudz rādījos sabiedrībā, bet tas katru reizi prasīja šausmīgu saņemšanos. Bet atkal – kad mēs nodzīvojām tos astoņus gadus laukos, beigās es tur vairs nevarēju un vīram lūdzos: “Aizved mani pie gaismiņām un cilvēkiem!” Ilgāk mēs laukos neizturējām.

Man patīk aicināt ciemiņus, un man patīk cilvēki manās mājās. Bet ārpusē man ar cilvēku pūļiem ir grūti. Trauksme un citreiz arī panikas lēkmes. Piemēram, teātrī arī ir pārāk daudz cilvēku.

Ar visu introverto dzīvesstilu tev nāk klāt jauni draugi?

Jā, un tas ir tā interesanti. Nu, neteiksim, ka viņi nāk štābeļiem, bet arī caur to pašu tviteri es sapazīstos. Agrāk domāju, ka pēc 50 tā nenotiek, jaunas draudzības nesākas. Citiem tolerance ar gadiem samazinās, man palielinās – es arvien kreizīgākus cilvēkus sāku pieņemt.

Tu tviterī iesaisties cīņās, kur var arī norauties, vai tomēr izvēlies mierīgo ceļu?

Nu, kad tur kašķis jau iet vaļā, es parasti vairs nelienu. Ļoti garās diskusijās arī neiesaistos, tam gan man nav laika. Bet es labprāt visu lasu un citreiz uzcepu kādu savu tvītu par šo problēmu. Man ir svarīgi pateikt savu viedokli, bet reizēm redzu, ka tas jau ir pateikts, ko tur vēl atkārtot.

Tagad tā lielā diskusija par iestājeksāmeniem 1. ģimnāzijā.

Tev tas ir svarīgi? Bērni visi jau izauguši…

Jā, bet man ir svarīgi, kas notiek valstī, un arī tagad, kad aizgāju no politikas, mani joprojām tas viss interesē. Varbūt kaut kad man būs mazbērni, divas meitas jau apprecējušās. Mani interesē, kāda maniem mazbērniem būs vide. Daudziem draugiem bērni ir skolēni vai pirmsskolas vecumā – gandrīz visi draugi ir jaunāki par mani. Tas attiecas uz viņiem, bet, kas attiecas uz viņiem, attiecas arī uz mani. Tā rūpju sajūta man nekur nav pazudusi.

Ja tev jāatskatās uz savu dzīvi... sarežģītākais bija laiks ar mazajiem bērniem?

Droši vien, jā. Tas bija vissarežģītākais. It īpaši, kad biju viena ar viņiem. To visu samenedžēt un izdzīvot tomēr bija tāds liels izaicinājums.

Jo īpaši deviņdesmito gadu nabadzībā.

Man paveicās, ka bija labs darbs – pat divi labi darbi, abi ar ārzemju darbadevējiem, un abi maksāja labas algas, varēju atļauties aukli. Arī mana māsa strādāja labā darbā pie ārzemniekiem, varēja palīdzēt, kad man bija galīgi traki. Mamma ļoti daudz palīdzēja, arī tētis un auklīte – bija labs komplektiņš kopā. Līdz ar to bija mazāk grūti, nekā lasu dzīvesstāstos “Atsaucīgo māmiņu forumā” – ir daudz trakāk, ja sievietei nav kur iet ar bērniem, burtiski jāpaliek uz ielas. Man vismaz bija dzīvoklis.

Tu lasi “Atsaucīgo māmiņu forumu”?!

Jā, man kā rakstniecei patīk palūrēt pa atslēgas caurumu, ko cilvēki paši atklāj. Pārsvarā jau tie ir anonīmi ieraksti. Vēl tā palūru ziņu portālos.

Un ieraksti kladītē?

Tagad esmu moderna, pārsvarā ierakstu telefonā piezīmēs. Tās saglabājas arī datorā, var atrast, izkopēt. Bet ir man arī bloknotiņi. Agrāk bija vienkāršāk un foršāk – varēja izgriezt no avīzes un ielīmēt kladē. Veidot albumus ar tām ziņām. Tagad izgriezt nevar, tikai iekopēt, un man ir tādi failiņi, ko sauc “sīkidejas”.

Foto: Oļegs Zernovs

Pati saki, ka varētu arī nerakstīt romānus. Kāpēc tomēr raksti?

Es brīnišķīgi nerakstīju astoņus gadus. Kopš “Kāpēc tu raudāji?” es romānus nebiju rakstījusi, bija sakrājušies tikai stāsti. Un arī tagad, kad iznāca “Krieva āda”, man bija riktīga pauze pa vidu.

Vai es varētu nerakstīt… Mierīgi. Bet man liekas, ka zemē nosviests ir tas laiks, kad es luņojos. Plus rakstīšana tomēr ir tas, ko es vislabāk māku darīt, un, ja man ir iedota mazliet tāda dāvana, grēks ir to neizmantot. Taču rakstīšana man galīgi nepadodas viegli…

Domāju, ja man pateiktu, ka neviens no manis neko negaida, es droši vien tāpat kaut ko uzrakstītu. Teicu, ka idejas man nav uzmācīgas, bet tad, kad tās sakrājas, es gribu to visu pateikt. Neesmu nekāda labā oratore un nemāku runāt. Man ir draudzenes, kas var izstāstīt visu dzīvi tā, ka līks var palikt no smiekliem – kā viņas runā un kā stāsta. Bet tad viņām jāuzraksta divas rindiņas iesniegumā, un viņas sauc mani palīgā. Nevar salikt divus teikumus kopā uz papīra. Man ir otrādi – uz papīra varu salikt visu, ko vajag. Toties nevaru parunāt no tribīnes vai kameru priekšā.

Cik reižu tu Saeimā kāpi tribīnē?

Diezgan daudzas, bet katrreiz stāvēju tajā Saeimas tribīnē, un man ceļi no uztraukuma sitās pret to. Tas man vēl no augstskolas eksāmenu laikiem, trīc kājas kā tādai muļķei. Interesanti, ka tā nav, kad tiekos ar lasītajiem. Tur ir kaut kāda citāda publika – labvēlīgi noskaņota, nevis grib tev iekost sānā. Un es runāju par lietu, ko zinu, māku, protu vislabāk; tad jūtos kā zivs ūdenī.

Rakstnieks jau var būt arī īpatnējs un trīcēt.

Jā, pagājušogad prozas lasījumos man lapiņa rokā trīcēja tik traki, ka es nevarēju salasīt. Tad apsēdos, uzliku kompi uz kājām, bet nu tās kājas tā trīc…

Par Saeimu – vai tu vēlreiz parakstītos uz ko tādu, proti, būt par deputāti?

Domāju, ka man pašai tas bija ļoti vērtīgs laiks. Ja tagad teikšu, kas bija vērtīgs, kāds varētu pateikt, ka izmantoju Saeimu kā savu treniņlaukumu. Tas man pierādīja, ko es varu, ko nevaru, ko es gribu un ko negribu. Ļoti daudz kas atsijājās. Ieraudzīju procesu no iekšpuses un sapratu, ka demokrātija nav tik vienkārša, kā man šķita. Ieraudzīju lietas, ko es varbūt negribēju redzēt, bet tagad daudz labāk saprotu tos procesus, kas tur notiek, un arī labāk izprotu ekonomiku, politiku, jurisdikciju, jo mācījos lasīt likumus un juridisko valodu. Labāk orientējos procesos. Un Saeimas laikā mēs tomēr kaut ko arī izdarījām, tās bija foršas lietas.

Par ko tev ir gandarījums?

Par to, ka mums izdevās izbīdīt cauri to projektu, kas cilvēkiem ar kustību traucējumiem atļauj uzbūvēt pacēlājus kāpņu telpās, nesaskaņojot to ar pilnīgi visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem – ne tikai savā kāpņu telpā. Likumā bija tāda stulba norma par to saskaņošanu. Tiešām sajūtu par to gandarījumu, tas atvieglos dzīvi daudziem. Un bija vēl pāris tādu lietu, bet ko nu es tagad stāstīšu, kuru tas vairs interesē…

Jā, bet vai vēlreiz tu ietu?

Laikam vairs ne. Tas ir šausmīgs stress un izolācija no sabiedrības. Un vēl visiem no tevis kaut ko vajag, jo liekas, ka tu vari kaut ko atrisināt. Bet tas nav tas trakākais, tas būtu normāli, ka cilvēki nāk un stāsta savas problēmas. Tas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs, jo ne vienmēr taču deputāti tās lietas paši pārzina. Bet es sajutu noslēgšanos no sabiedrības tajā ziņā, ka pilnīgi pārtraucu lietot soctīklus. Jebkas, ko ieraksti, tur tika nolīdzināts līdz ar zemi, jo tu esi politiķis, tātad cūka pie siles. Nedrīksti ģērbt to un šito, nedrīksti pieņemties svarā – uzreiz teiks, ka esi uzēdies. Viss tiek kritizēts, milzīgs naids. Tagad lasu, ka jaunajiem ir tāpat. 75 procenti no Saeimas nomainījās, bet viss tas pats, nīdēju teksti ir vecie. Tas ļoti bojā dzīvi.

“Džikī” uzrakstīji vēl Saeimā vai jau pēc tam?

Abus romānus uzrakstīju Saeimas laikā – gan “Krieva ādu”, gan “Džikī”.

Pirmajā dienā, kad bijām Saeimā, atnācām mēs, jaunie, un tur bija arī pieredzējusī deputāte Janīna Kursīte-Pakule. Mēs satikāmies pīpētavā, un viņa teica: “Dace, vienīgais, ko ņem vērā, – nepārtrauc radīt! Citādi šis purvs tevi iesūks.” Es viņai paklausīju un pirmajās divās vasarās uzrakstīju “Krieva ādu”, jo bija divi mēneši brīvi. Kad bija aktīvais Saeimas laiks, nebija iespēju rakstīt.

Pēc tam divus gadus “Džikī” rakstīju.

Kādu tu pati sevi redzi – kāds cilvēks esi?

Diezgan mierīgs un diezgan bailīgs – divas lietas, kas pirmās ienāca prātā.

Bailīgs – jo man bail no visiem tiem kariem, pandēmijām. Ne tik daudz par sevi, cik... man ir diezgan daudz bērnu, un tagad taču vēl znoti nāk klāt. Kā es viņus visus pavilkšu zem saviem spārniem apakšā? Par to es uztraucos.

Un vēl es mazliet tomēr esmu kontrolfrīks, man patīk, ka viss ir laikā izdarīts, parasti arī dedlainus nekavēju.

Vai bērnu dzīves sarežģījumi tevi ietekmē vairāk nekā pašas?

Protams!

Bet ir arī savējie sarežģījumi?

Nē. Man pašai viss ir okei, bet bērnu problēmas ietekmē. Vienmēr, kad redzu, ka bērni zvana, mazliet iekšēji saraujos: kas ir noticis? Tagad jau pārsvarā zvana ar labām lietām – paprasīt, ko es domāju, un vai uz to teātri vajag vai nevajag iet. Bet es, protams, par viņām uztraucos daudz vairāk nekā par sevi. Tie pārdzīvojumi jau nepazūd, kad bērni izaug.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu mēdz domāt par pagātni – sarežģījumiem ar vīriem, piemēram?

Jā. Domāju, ka es biju ar diezgan mazu pašpārliecinātību. Un vēl mobings skolā, kas bija šausmīgs, iedzina mani stūrītī kā melnu pļeckiņu. Es tāda, maza un melna, meklēju, kam pieķerties, kā izkļūt ārā no tā stūrīša. Vienmēr likās, ka es viena pati nespēju dzīvot, bija bail palikt vienai. Tāpēc, ja kāds man pateica ko labu, likās, ka tas nu ir ideālais cilvēks. Ja vēl izteica komplimentu, tad – o, jā, tu esi mans cilvēks!

Es tikai neapjēdzu, cik ļoti skaista es biju jaunībā, tagad skatos tās bildes un saprotu. Bet toreiz taču domāju, ka esmu neglīta.

Ārēji tu vienmēr biji drosmīga jau ar savu tēlu vien.

Bet iekšēji es jutos briesmīgi nedroša. Un tajā brīdī, kad pateicu, ka varu dzīvot viena, ka man nevajag par varītēm būt ar kādu kopā, tad arī satiku savu tagadējo vīru. Jā, bet tā disonanse starp ārējo un iekšējo bija diezgan liela.

Tagad tu dzīvo tā, kā gribētu dzīvot?

Gribētu dzīvot bez tās kara ēnas pāri… Citādi man nav par ko sūdzēties. Nu, suns varētu būt paklausīgāks. (Smejas.)

Kā tu sadzīvo ar to, ka gadi iet uz priekšu? Tev tagad ir sirmi mati.

Jā, man ir 53, un es matus vairs nekrāsoju, jo tagad ļoti stilīgi ir tādi mati dabīgā krāsā. Skatos uz ārzemju tiktokerēm – tām sirmajām dāmām, kas ir vēl vecākas par mani, arī instagramā ir tādas. Viņas tieši lepojas ar saviem sirmajiem matiem, un man arī liekas, ka tas ir forši. Citādā ziņā es sevi kopju diezgan.

Kāpēc tu pārtrauci lietot dekoratīvo kosmētiku?

Tas nav stila jautājums – vienkārši slinkums. Un es arī tik labi nemāku ar to rīkoties. Skatos, kā meitas krāsojas – nu, tas ir vienkārši wow!

Kad mani ievēlēja Saeimā, es aizgāju pie grimētājas uz vairākām nodarbībām, viņa man iemācīja krāsoties: ar visām bāzītēm, tonīšiem, sārtumiem, bronzeriem… Kādu brītiņu ar to arī ņēmos, tīri labi sanāca, bet tad iestājās pandēmija un vairs nevajadzēja. Ja tajā dienā nedomāju “tribīnē runāt” caur datoru, krāsoties nevajadzēja. Divus gadus pa mājām, un tagad jau vienkārši slinkums. Dažreiz pirms iziešanas ārā saņemos un uzkrāsojos.

Tagad rakstu trešo romānu, darbs man pārsvarā atkal ir mājās.

Ir kāds rakstnieks, kura grāmatas tu gaidi?

Man jau, redz, tie krimiķi ļoti patīk. Bija Jū Nesbē, ko gaidīju, bet tagad viņš raksta stāstus – iznākuši jau divi krājumi, kas man liekas brīnišķīgi. Gaidu, ko uzrakstīs Alesandro Bariko. No latviešiem man patīk Inga Ābele, viņas grāmatas gaidu. Vēl gaidu turpinājumu Džeinas Šteinbergas “Lasītājai”.

Gaidu jaunus autorus, kas parādīsies Latvijā, – man patīk lasīt latviski. Gaidu labus tulkojumus. Vispār knapi paspēju izlasīt visu, ņemot vērā, ka man jāizlasa viena grāmata nedēļā, lai uzrakstītu recenziju. Tagad man priekšā stāv Serhijs Žadans “Harkivas Dinamo” – ukraiņu dzejnieks, un tie ir dzejoļi, ko viņš sarakstījis pirms kara, līdz 2021. gadam. Ļoti labs, vairāki atdzejotāji.

Kam tu pirmajam devi “Džikī” izlasīt – grāmatas redaktorei?

Nē, kamēr es rakstu, mans vīrs vienmēr pirmais izlasa, ko uzrakstu. To dienas devu. Jo parasti es rakstu kaut kur prom no mājām un katru dienu vakarā aizsūtu viņam, kas ir uzrakstīts. Šoreiz gan laikam palikšu mājās rakstīt.

Un tu gaidi arī viņa atsauksmes?

Jā, gaidu. Viņš saka: “ak, ir tik labi” vai “man likās, ka tur kaut kas neiet”… Un tad, kad romāns ir līdz pusei, sūtu arī divām savām draudzenēm. Vai vajag vispār turpināt vai nevajag. Viņas saka, ko domā. “Džikī” pusē es aizsūtīju arī grāmatas māksliniecei, lai var sākt gleznot klāt gleznu. Visu romānu viņa, liekas, izlasīja tikai tad, kad bija uzgleznojusi gleznu.

Kad ir pabeigts, tad gan es dodu redaktoram un aizsūtu vēl kādam, kas varētu mani pakritizēt.

Neparunājām par modi, stilu – kāds un cik svarīgs tev tas ir?

Uz mani skatoties, to var pateikt – melns. Tas arī ir viss par manu stilu. Pēdējā laikā vēl zilais un zaļais patīk. Bet galvenais noteikums – lai es justos ērti. Man gan ir arī dažas augstpapēžu kurpes, un ir tādas reizes, kad jūties ērti arī tādās.

Tavs mīļākais zīmols, veikals?

Nav tāda viena. Par 99,9 procentiem iepērkos internetā. Gan apavus, gan apģērbu. Zinu, zinu, ka nav ekoloģiski sūtīt atpakaļ, piedodiet man.

Arī kosmētiku visu pērku internetā. Esmu jau iemanījusies. Man tiešām riebjas veikali. Internetā vienmēr var atrast vislabākos piedāvājumus, tur ir atlaides, pieejami visi izmēri. Mājās mierīgi uzlieku mūziku, atveru skaisto kastīti, kas man pienākusi, turpat pie spoguļa uzmēros... Nav jāvelk nost ziemas drēbes, nav jāiet kabīnē un jāsvīst. Protams, internetā iepirkties ir vieglāk, un tas pavedina uz lielāku naudas tērēšanu nekā veikalā, kur jāvelk ārā karte, lai samaksātu. Internetā tu tikai nospied to pogu...

Esi gatava tērēt diezgan lielas naudas, vai tevī tomēr sēž tāds taupīgums?

Atklāti sakot, es noteikti neesmu tas taupīgākais cilvēks. Varbūt to man kāds vecumdienās atgādinās, kad lūgšu maizi uz ielas stūra vai ziedojumus tviterī, sacīs: “Tu taču varēji iekrāt naudiņu!” Bet man liekas, ka mēs dzīvojam šodienai, vajag šodien labi justies, nevis rīt.

Ceru, ka man pēc 70 vairs nebūs jāraksta, lai izdzīvotu.

70 – tas tev tāds slieksnis, pēc kura sāksi atpūsties? Vai slimot?

Pat nezinu, ko es sākšu. Varbūt nav jēgas atpūsties, varbūt jāraksta, ja tas spars ir. Jākustas vairāk. Kā būs ar to kustēšanos pēc 70, es nezinu… Tagad man arī 60 vairs neliekas šausmīgi, kad tie sāk tuvoties. Bet kādreiz likās, ka būs šausmas, kad būs 40… Tagad, kad ir pāri 50, arī 60 neliekas traki.

Cik svarīgi tev vispār ir cilvēki? Vai tu varētu ilgi būt viena?

Es esmu diezgan vienpatīga. Man vajag lielu vienatnes devu ikdienā, es nogurstu arī no vistuvākajiem cilvēkiem, ja viņi visu laiku ņirb gar acīm. Ar vīru gan tā nav, mēs varam ļoti mierīgi un ilgi būt līdzās. Visu kovida laiku taču pavadījām mājās. Un tas neko nemainīja mūsu attiecībās.

Bet, redz, rakstnieks jau nevar bez cilvēkiem. Var sēdēt meža vidū un sarakstīt visādus baismus stāstus, bet tur vienalga jābūt kaut kādam pamatam, uz kā to balstīt. Un, ja tu neesi kaut ko pieredzējis, redzējis, skatījies citu cilvēku mīmikā, acīs, uzvedībās, reakcijās, tu nevari neko uzrakstīt. Vismaz man tā šķiet.

Tu jau pirms daudziem gadiem esi stāstījusi par savu depresiju. Varbūt ir noticis brīnums un tas vispār vairs nav aktuāli?

Es joprojām apmeklēju ārstus, bet tā ir tāda slimība, ko mūsdienās var kontrolēt ar visām iespējām – ar psihoterapiju, ar kustībām, medikamentiem. Kombinējot visu kopā, to var menedžēt. Citreiz tas prasa ilgāku laiku, citreiz īsāku, kamēr atrod savu kombināciju. Man liekas, es savu esmu atradusi. Līdz tādām lielām krīzēm nenonāku.

Kurš ir bijis labākais brīdis tavā dzīvē?

Mirkļi. Visa dzīve sastāv no brīnišķīgiem mirkļiem. Viens tāds brīdis ir, kad bērniņš piedzimst un tev viņu uzliek virsū. Protams, iemīlēšanās ir skaista un pēc tam mīlestība – lieli notikumi, kas saistās tieši ar manu vīru. Bērniem visādi notikumi, sasniedz kaut ko, izdara, apprecas…

Bet galvenie vienalga ir mirkļi. Piemēram, tu sēdi, blenz ārā pa logu, un pēkšņi parādās tāda gaisma, ka viss kļūst rozā un sārts, un oranžs. Tā ir pilnīga laime. Vēl aizvakar piedzīvoju tādu – es apgūlos gultā, un pēkšņi uznāca tāds salds miedziņš vienos dienā, un es grimstu tajā miegā un domāju: ak Dievs, cik labi tā aizmigt... Un aizmigu uz pāris stundām.

Ko tu gribētu ar skalpeli izgriezt no savas dzīves?

Izgriezt un ielikt kaut ko vietā?

Nē, vietā var nelikt, tas uzreiz sarežģīti.

Tad varētu izgriezt to grūto skolas mobinga laiku. Un arī to laiku, kad paliku viena ar trim bērniem. Bet tad man nebūtu to trīs bērnu… Un bez skolas laika es droši vien nebūtu izaugusi par to cilvēku, kas esmu. Tomēr otrreiz es to tiešām negribētu piedzīvot.

Tev ir pāri 50 un joprojām aktuāls skolas mobinga laiks?

Jā. Situācijas es vairs tik labi neatceros, bet atceros tos cilvēkus. Mums bija klases salidojums, un es uz to aizgāju – es taču joprojām nevaru uz viņiem paskatīties! Normāli parunāt ar viņiem nevaru. Tur bija arī cilvēki, kas bija jauki pret mani, ar viņiem es satikos, un viss bija labi, bet ar tiem, kuri man bija ļoti darījuši pāri… Nē, nē, labāk izstieptas rokas attālumā, es negribu ar tevi neko kopīgu. Varbūt tas ir jocīgi, nezinu, bet tā nu tas ir.

Bet tu drosmīgi aizgāji uz to salidojumu.

To rīkoja viena ļoti jauka klasesbiedrene, viņa aicināja mūs no visas sirds, arī mani. Negribējās viņu pievilt, tāpēc aizgāju. Domāju, kaut kas būs mainījies, būs citādi, jo tos cilvēkus es nesatieku ikdienā, bet nekā.

Viņi tagad grib ar tevi runāt un draudzēties?

Jā. Viņi jau pat laikam to nesaprot, nejūt. Visvairāk par šo problēmu – mobingu – esmu runājusi vienā dokumentālajā filmā, ko arī skolās rādīja kā audzinošo materiālu. Pēc tās filmas rādīšanas es vienu klasesbiedreni satiku uz ielas, un viņa prasīja: “Dace, vai tev patiešām klasē tā bija? Ārprāts, šausmas, es nemaz nezināju, ka tā bija!” Es pēc tam gāju pa ielu un domāju: bāc, tu biji tā, kas to visu organizēja, stāvēji visam tam priekšgalā un tagad saki, ka neatceries!

Tev noteikti bija grūti palaist bērnus uz skolu pēc tādas savas pieredzes.

Jā, un viens mans bērns arī izjuta mobingu skolā. Daudz nestāstīja un pati mēģināja tikt galā, bet arī joprojām nespēj satikt tos savus klasesbiedrus.

Un tāpēc es savus bērnus laidu skolā un bērnudārzā Jūrmalā, kaut gan dzīvojām Mežaparkā. Es nebiju gatava laist viņas lielajās Rīgas skolās.

Iedvesmu tev vajag novēlēt, vai arī tev tās pietiek?

Novēlēt nekad nav par skādi.

Ko vēl tev var novēlēt, no kā vēl tu neatteiktos?

No iespējas nogalināt Putinu.

No veselības apsolījumiem un no miera. Lai maniem bērniem un vīra bērniem viss dzīvē izdotos, viss būtu labi. Lai mēs visi saglabājam skaidru prātu līdz vecumdienām, un lai par mums nav jārūpējas. Lai mēs aizietu ātri un viegli – diezgan daudz par nāvi pēdējā laikā sanāk domāt; manai labākajai draudzenei vīrs nomira, un tagad tās nāves domas bieži nāk prātā.

Ko tev visvairāk patīk darīt?

Visvairāk man patīk nedarīt neko.

Un tomēr?

Man patīk staigāt gar jūru, vispār daudz staigāt. Spēlēties ar suni. Ļoti patīk gulēt vīram blakus.

Ko tu šajā laulībā beidzot esi dabūjusi? Varbūt tu to visu laiku esi gribējusi, un nu beidzot tev tas ir?

Tas, ka mani pieņem tādu, kāda esmu. Un vēl man agrāk droši vien trūka tā miera. Es pat nesauktu to par drošības sajūtu, jo drošības sajūta ir kaut kas tāds, kas tevī vai nu ir, vai nav.

Ko man tikai vīrs spēj dot – to mieru un pieņemšanu. Mēs viens otru mīlam ļoti – bez kaut kādiem “bet”. Mēs viens otram ļaujam elpot un necīnāmies par teritorijām vai ietekmēm. Mākam piekāpties, ja vajag. Un neko nav grūti darīt otra labā.

Un ko tev nav grūti darīt viņa labā?

Taisīt ēst. (Smejas.) Es pati sev negatavotu kārtīgas pusdienas, vakariņas. Gatavoju vīram un ciemiņiem.

Viņam patīk, ka es rakstu, tad viņš ir laimīgs. Un es esmu gatava rakstīt, lai viņš būtu laimīgs. Man patīk dzirdēt, kā viņš brīnās: kā tu kaut ko tādu vispār vari izdomāt?!

Tātad viņš apbrīno?

Jā, jā. Viņš mani apbrīno, un tas ir baigi forši!

Un par ko tev visvairāk jādomā?

Es par to nāvi daudz domāju. Jā, arī vecums tāds, un tad vēl sāc redzēt tās novecošanas pazīmes sevī. Negribas samierināties, ka atmiņa bišķiņ sliktāka kļūst, vairs nevari tik daudz iegaumēt, vakaros ātri nāk miegs un no rītiem agri sāc celties… Celties no rītiem vēl ir diezgan jauki, bet tas nogurums vakaros gan nav nekas patīkams.

Kad nomira draudzenes vīrs, ļoti daudz nācās domāt arī par to, kā ir palikt – ar tādu izrautu gabalu ārā. Bet vispār par nāvi es daudz domāju jau kopš jaunības laikiem. Nenoliegšu, ka tur pie vainas ir arī žurnāls “Rīgas Laiks”.

Diezgan daudz grāmatu esmu lasījusi par veciem cilvēkiem, par novecošanu un nāvi. Kā tas var būt, ka pasaule ir tik skaista, bet tu to vairs neredzēsi? Ka tas pazudīs, un viss? Drausmas!

Tad tu turies pie domas, ka nomirst, un viss?

Man bioloģiskā izglītība tā liek domāt, jā. Diemžēl. Gribētos jau sevi pamaldināt, bet, nu, es neredzu citu iespēju.

Mani gan iedvesmo cilvēki, kas ilgi turas ņipri. Piemēram, sieviete, kura man izīrēja savu mājiņu, lai es varētu rakstīt gan “Krieva ādu”, gan “Džikī”. Viņai ir 80 gadu, viņa uztur viesu mājas, viņa tur skrien kā jauna meitene, bet viņai ir 80! Viņas mammai ir pāri 100. Jā, mamma gan vairs nav tik sprauna, bet viņa pati nāk un klāj gultas, apkopj dārzu – viņām ir milzīgs dārzs, tur viss zied un plaukst, tīri izravēts. Mani ļoti iedvesmo tādi cilvēki.

Tev pašai pietiek enerģijas?

Nē, nepietiek. Tās man ir par maz. Visu mūžu apbrīnoju tos, kuri visu laiku kustas un ir dzirkstoši. Man gribas pie tādiem turēties, viņi izdara visu manā vietā.

Es tā gribētu, bet man nesanāk. Varbūt vairāk jākustas, un tad būs? Nevis jāsēž savā datorā un savā tviterī. Ar saviem tekstiem.

Saistītās ziņas

Dace Rukšāne par mielēm pēc politikas un jauno romānu: "Lielākās soģes ir citas sievietes"
Dace Rukšāne divas meitas izdod pie vīra, trešo sveic ar lomu kinofilmā
FOTOREPORTĀŽA: Daces Rukšānes jaunās grāmatas "Latviskais laimes kods" svinības 101

Vēl portālā

"Mīļā, paskaties pasē, sievietēm pēc 50 gari mati nepiestāv!" Friziere par matu kopšanu un stereotipiem
Trīs lietas, ar kurām jāpapildina ēdienkarte, lai izvairītos no alerģijām, iekaisumiem un pat vēža
Brīvdienu kalendārs 2024. gadam. Uzzini, kurā gada mēnesī šogad jāstrādā vismazāk!