"Es neko nevaru, labāk ir dzīvot bez manis!”– Armands Simsons atklāti par savu izdegšanu

Atraktīvais šovmenis Armands Simsons, kas reiz bija kādreizējā hokeja kluba Dinamo Rīga tehniskais direktors, šobrīd atkal smaida, rosās soctīklos un aktīvi strādā, bet vēl pavisam nesen viņš piedzīvoja lielu emocionālu satricinājumu, kā rezultātā bija iekritis dziļā depresijā.

Sarežģījumi sākās, kad 2022. gada februārī Krievija iebruka Ukrainā. Līdz ar to visa dzīves mīlestība un lielā dzīves ģimene, kas Armandam bija saistīta ar hokeju un hokeja klubu Dinamo Rīga, beidzās.

“Patinot laika mašīnu atpakaļ, tā sakrita, ka beidzos arī es. Uz kaut kādu brīdi, paldies Dievam, jo zeme zem kājām sabruka. Tam stabilajam beņķītim, uz kura mēs bijām raduši 14 gadu garumā kopā ar Dinamo kolēģiem sēdēt, visas kājas bija aplauztas.

Ko tādu nevarēja paredzēt, saplānot, sagatavoties, iedomāties, ka ar tevi kaut kas tāds emocionāli var notikt. Jutos tā, ka man vairs nekā nav, ka vairs nekā nebūs, ka es vairs neko nevarēšu, jo neko citu nemāku. Tā domāja viena smadzeņu puslode. Savukārt smadzeņu saprāta puslode teica: “Come on, Armand! Tev taču nebija āboli vienā groziņā vai olas vienā trauciņā! Tu tak skrēji, darīji un organizēji, tāds dzīvelīgs un hiperaktīvs cilvēks esi, bet kaut kā sanāca, ka iekšējais es tev pasaka, ka vairāk neko nevarēji. Tu to apēd un norij, un vienā brīdī ar to samierinies.

Un diemžēl tāds Armands, tāds tētis, tāds vīrs bija ģimenē, un manas mīļās meitenes to redzēja. Protams, ka bija atbalsts gan no ģimenes, gan bijušajiem Dinamo kolēģiem, kas teica, ka es varēšu atrast darbu un nepazudīšu. Tev visa pasaule tic, visi uzmundrina, atbalsta un iedrošina, bet rītā un vakarā, kad tīri zobus un skaties spogulī, tas čalis tev netic un viņam nav nekādas turpmākās vīzijas un plāna, kā dzīvot. Un tu ar šo nevarēšanas uzspiešanu sev to visu iedod arī ģimenei.

Protams, ka atbalsta vienu nedēļu, otru, trešo, un sieva Iveta saka, mums mājās ir četri bērni, bet tu man esi piektais bērns. Ja ar bērnu var sarunāt un uzmundrināt, tad ar tevi īsti nav iespējams, jo nepadodies nekam. Braucām mašīnā, un Iveta raudāja un saka: “Ok, tu esi sabrucis, agrāk vai vēlāk kaut kas mainīsies uz labo pusi, bet ko mēs darīsim, kad es sabrukšu?” Dzīvei nav melnraksta vaļsirdīgi atklāj Simsons, kas pats esot bijis tik sagrauts, ka pat domājis par aiziešanu no šīs pasaules.

Izmisīgi meklē darbu

Viņš tagad saka paldies savam lielajam atbalsta plecam – kuplajai ģimenei. Palīgā nākusi arī māsa Baiba, ar kuru varējis izrunāties. Visi mājinieki esot viņu uzklausījuši un atbalstījuši, kā vien varējuši. Tobrīd gan pat bijis tā, ka, izejot sabiedrībā, Armands nav vēlējies runāt ar cilvēkiem, jo bijis kauns.

“Es mētāju makšķeres uz visām pusēm. Nekad dzīvē nebiju sēdējis darba sludinājumu portālos un rakstījis CV. Kā aptracis suns – pa labi, pa kreisi, neskatoties, kas tur ir jādara un kas tā par kompāniju vai uzņēmumu. Vienkārši man bija ieciklējies, ka ir jānodrošina ģimene, ka mēs esam dzīvojuši labi. Paldies Dievam, joprojām viss ir labi un nekas nav mainījies, un nekas nebija mainījies arī tajā “bedres” brīdī. Man bija kauns zvanīt saviem čomiem, kuriem ir savi uzņēmumi, kuri ir miljonāri,” viņš atminas piedzīvoto izmisumu. 

Atskatoties uz emocionālo krīzi, viņš aizdomājas, ka no malas jau, iespējams, neviens nav sapratis, kādā situācijā viņš atrodas, jo Armanda ģimene allaž sabiedrībā redzama smaidīga un pozitīva, rosīga un enerģiska, kas dodas ceļojumos. Taču tajā brīdī Simsons piedzīvoja depresiju, apātiju, slinkumu, bailes, kaunu un trīcekli, bija bez dzīvesprieka un darītprieka. Melnais posms viņa dzīvē ilga no 2022. gada februāra līdz pat vasaras vidum.

Bijis pat pēc līdzcilvēku ieteikuma pie diviem psihoterapeitiem. Taču sapratis, ka pats tiks galā ar savām problēmām. Izkāpis ārā no pirmās bedres, skolēnu brīvdienās devies uz Sāremā ar ģimeni atpūsties. Taču visu laiku bijis kamols kaklā. Sevi iedrošinājis, ka viss būs labi, lai gan slikti jau nav bijis, tikai paša prāts bija izveidojis šo bezizejas situāciju.

Kā saka Armands – šajā laikā viņš bija kļuvis par svešinieku pat savējiem. Sieva pat esot aizdomājusies, ka labāk varbūt viņai aiziet no vīra. Kad šā gada sākumā ar Ivetu aizbraukuši ceļojumā uz Keniju pie draugiem, viss gan atkal bijis salīdzinoši forši. Atgriezušies mājās, bet tad atnācis vēl viens blieziens... marta beigās. Par atkārtoto emocionālo bedri Armands izstāstījis māsai Baibai. Un atkal sākušās šaubas, atkārtojies vecais scenārijs, vai būs iespēja nodrošināt ģimeni. Un atkal sācis aizdomāties, ka varbūt labāk ir dzīvot bez viņa.

Armands saka Dievam paldies, ka nav nonācis līdz reālām darbībām. Tad arī vērsies pēc palīdzības pie psihoterapeita, tāpat dienā vairākas reizes skaitījis Tēvreizi un ticības apliecinājumu. Lietojis antidepresantus, kas esot palīdzējuši.

Gulējis dienā 12 līdz 14 stundu, jo nekas nav sagādājis prieku un patiku. Ja pirmajā depresijas vilnī vēl veicis fiziskās aktivitātes, tad šajā reizē tikai gulējis un pilnīgi neko nav vēlējies darīt. Slinkums nav atlaidis ne mirkli, pat sācis atlikt un pārcelt sadarbības. 

Gala diagnozi viņam sniedzis psihiatrs Garīgās veselības centrā Cēsīs – pēc divarpus stundu garas sarunas ārste teikusi, ka viss ir kārtībā un Armands ir pilnīgi vesels. Viņu piemeklējis posttraumatiskā stresa sindroms – tā bija lielā trauma, kad beidzās Dinamo Rīga. Armanda lielais dzīves hokeja un ģimenes kāršu nams bija sabrucis, tas nāca kopā ar depresiju un dzīvotnegribēšanu, nevarēšanu un visu pārējo, bijis arī izdegšanas sindroms, jo visu laiku bija bijis nemitīgā darba skrējienā.

Tagad, kad ir izķepurojies no emocionālās bedres, Armands saka paldies visiem, kas tobrīd bija līdzās, it īpaši sievai, kas palīdzējusi elpot un dzīvot. Tāpēc tagad pēc pārdzīvotā viņš arī mudina citus, kas nonākuši līdzīgā situācijā, nebaidīties lūgt līdzcilvēkiem palīdzību.

Vairāk skaties LTV sižetā: