Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Infektoloģe, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, profesore Dace Zavadska. (Foto: Jānis Deinats)

"Nekad nepērku arbūza pusītes!" - infektoloģe Dace Zavadska par slimībām, vakcīnām un dzīvi 5

Runā speciālists
2022. gada 1. augustā 06:30 2022. gada 1. augustā 06:30
 
Ieva
Broka
| "100 Labi padomi Par veselību"
“No 100 parastiem vīrusiņiem, ko mierīgi varētu ārstēt mājās, dzerot šķidrumu, viens gadījums būs īpašs – un to ir svarīgi savlaicīgi atpazīt! To vienu nopietno pacientu, kura dzīvībai draud briesmas. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem bērnu infekcijas slimībās,” saka infektoloģe, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, profesore Dace Zavadska.

Kāda slimība tagad ir jūsu ikdienas galvenā tēma?


Ja jūs man jautājat kā Bērnu slimnīcas ārstei, tad šis pavasaris netipiski citiem gadiem pagāja gripas gaisotnē. Ja salīdzina ar pirmskovida laiku, tolaik ļoti reti kāds pusaudzis tika stacionēts ar gripu. Šogad tādi gadījumi bija. Tas tagad ir imūnais parāds, ko atdodam un vēl kādu laiciņu atdosim.

Bet, ja man likās, ka tagad nu būs mierīgāk un varēšu apdarīt tos darbus, kam kovidā nebija laika pieķerties, tad tagad, hops – pērtiķu bakas! Droši vien jau nebūs tik traki, bet mācība no kovida laika ir – laikus sagatavoties, laikus koordinēt, laikus savstarpēji starptautiski dalīties ar informāciju. Tā nu beidzamās dienas visvairāk uzmanības esmu veltījusi tieši pērtiķu bakām, kas Eiropas infektologiem ir labs iemesls dziļāk palasīt speciālo literatūru, jo tāda slimība galīgi nav mūsu ikdiena. Arī man bija jāatver grāmatas un atkal jālasa. Pērtiķu bakām nav speciālas vakcīnas, bet jaunākā, jau trešās paaudzes baku vakcīna gan mums ir pieejama.

Grūti iedomāties briesmīgāku nosaukumu kā pērtiķu bakas, kā no šausmu filmām. Vai pati saslimšana ir tikpat baisa kā nosaukums?

Govju bakas, pērtiķu bakas, parastās bakas… Neviens par pērtiķi noteikti nepārvērtīsies. Nosaukumā minēts tas, kas biežāk inficējas. Mikrobs pāriet tās robežas, kur tikai grauzēji vai dzīvnieki, dodas arī pie cilvēka. Tas nav nekas jauns, un tā būs arī turpmāk.

Cik gadus jūs aktīvi strādājat? Un vai var teikt, ka tagad infekcijas slimību ir vairāk?

Bērnu slimnīcā strādāju no 2000. gada. Pirms tam biju studiju procesā, vēl vidusskolā es strādāju Gaiļezera slimnīcā, operāciju blokā darīju visādus melnos darbiņus, kas bija ļoti laba pieredze.

Bet, ja par infekcijām, tagad ir atvērtāka, aktīvāka ceļošana, līdz ar to arī infekcijām ir vieglāk izplatīties. Un parādās kaut kas tāds, kas iepriekš nav bijis. Bet jāsaka, ir slimības, ko mēs vairs tikpat kā neredzam. Manas mīļās vakcīnas ir savu paveikušas. Tās pašas vējbakas, kas kādreiz bija bērnu infekcija, ko pārslimoja gandrīz visi. Tagad slimnīcā ar vējbakām kāds nonāk ļoti, ļoti reti. Un tad arī šis bērns parasti ir nevakcinēts.

Vai masalas, piemēram. Es tās vēl redzēju, kad sāku strādāt, bet mani jaunākie kolēģi tās vispār dzīvē nav redzējuši. Rotavīrusu arī mēs slimnīcā redzam arvien mazāk, pateicoties vakcinācijai. Tādi arī ir galvenie vakcinācijas mērķi – lai nenonāktu slimnīcā, neattīstītos komplikācijas un nenomirtu.

Jūs tā maigi pateicāt: “Manas mīļās vakcīnas.” Vai jums visas vakcīnas ir vienlīdz mīļas vai tomēr kādai ir arī ēnas puses?

Nekas šajā dzīvē nav pilnīgs, arī vakcīnas. Cilvēkus, kas atsakās redzēt un saprast to, ka mēs tagad dzīvojam tik ilgi, ka bērni nemirst mazā vecumā, kā tas bija vēl pirms gadsimta, pateicoties vakcīnām, – es jau viņus nepārliecināšu arī šoreiz. Bieži vien cilvēkiem liekas, ka nevis stāstu, bet mēģinu viņiem kaut ko iestāstīt. Ka man vajag, lai viņi vakcinējas. Nē, man to nevajag. Tas ir mans profesionālais pienākums – darīt tā, lai viņiem būtu labāk.

Ir vakcīnas, kurām gribētos augstāku efektivitāti, gripas vakcīna ir tāds klasisks piemērs. Mēs te bijām ļoti izlepuši ar kovida vakcīnām un to 70 % efektivitāti. Tas ir liels cipars. Gripas vakcīnām ir gadi, kad tie ir vien 30–40 procenti. Un, vienalga, tas mums būtiski palīdz gripas epidēmijas laikā un katram personīgi arī. Gribētos, protams, lai gripas vakcīnas ir jādod retāk, bet tas vēl tehnoloģiski nav iespējams. Tomēr gribu teikt, ka tie, kas vakcinējas pret gripu, ir ļoti apzinīgi, un tas nekādā gadījumā nav kaitīgi. Diemžēl, jo biežāk cilvēkam kaut kas atkārtoti jādara, jo biežāk viņš to piemirst izdarīt.

Ja visām infekcijām būtu kā difterijai, kur balstvakcinācija tikai ik pēc 10 gadiem, vai citām vakcīnām, kur ir primārā vakcinācija, tad pēc laika balstvakcīna, un tālāk dzīvo mierīgi līdz mūža galam, tad jau būtu ideāli!

Tāds kārtīgs cilvēks, kas tic vakcīnām un medicīnai, kādām vakcīnām viņam būtu jābūt?

Nu, sākot ar tām, kas ir mazu bērnu vakcinācijas kalendārā. Es arī kādreiz dzirdu: “Kāpēc to ir tik daudz?! Kādreiz tā nebija!” Tas nav daudz – uz tā fona, cik daudz ir infekciju, kas mūs apdraud, tas tiešām nav daudz. Parasti zinātnieki savas pūles un ražotāji savu naudu iegulda vakcīnās, kas cilvēcei ir būtiskas. Būtiskas veselībai un arī labklājībai, valsts attīstībai. Lai cilvēki būtu veseli un ilgi dzīvotu. Iesnām un nelielai temperatūrai vakcīnas nav vajadzīgas. Vakcīnas vajadzīgas tam, kas var radīt nopietnu kaitējumu veselībai. Tāpēc viss, kas ir vakcinācijas kalendārā, tur ir ar nolūku un ir efektīvs.

Tālāk dzīvojot, vakcīna pret difteriju un stingumkrampjiem. Gripas vakcīnu var kādu gadu izlaist, bet es gan kā mediķe, gan kā cilvēks domāju: ja es varu savā dzīvē efektīvi un droši novērst kaut vai piecas slimības dienas, tad kāpēc to nedarīt?

Latvijā noteikti ir jāvakcinējas pret ērču encefalītu. Ļoti bēdīgi skatīties, īpaši Bērnu slimnīcā, uz saslimušiem cilvēkiem. Turklāt man rodas iespaids, ka tie gadījumi kļūst arvien smagāki. Bet tas varēja būt pilnībā novērsts! Pret encefalītu nevakcinēts bērns aiziet no slimnīcas mājās ar neiroloģiskām problēmām, un viņš cīnīsies ar tām vēl ilgi. Tad tiešām gluži vai raudāt gribas… Latvijā ērču encefalīts ir bijis, ir un droši vien arī paliks, pret to vajag vakcinēties! Jā, kādam tie 30 eiro par vakcīnu liekas daudz. Bet tad, kad esi slims un 21. gadsimta medicīna šajā gadījumā tev var tikai palīdzēt atvieglot kaut kādus simptomus, nevis izārstēt, tad ir par vēlu. Un tad tu saproti, ka atdotu visu, lai tikai atgūtu veselību.

Kāpēc neizdodas radīt vakcīnu arī pret Laimas slimību?

Borēlijas baktērija, kas izraisa Laimas slimību, dažādos reģionos tomēr ir atšķirīga. Piemēram, ASV šai baktērijai ir citi veidi un apakštipi nekā Eiropā. Vajadzētu universālu vakcīnu, un tas līdz šim nav izdevies. Ir mēģinājumi, un zinātnieki pie tā strādā, bet joprojām nav izdevies radīt pietiekami efektīvu vakcīnu. Varbūt pēc pāris gadiem tāda vakcīna būs. Bet es kā infektoloģe teiktu: jā, pret Laimu nav vakcīnas, bet ir zāles! Laimas slimība nav tik traka, ir daudz briesmīgākas slimības, no kurām baidīties. Tas pats HIV, piemēram. Meningokoka infekcija. Dažādas herpes invazīvās infekcijas. Herpes 6. un 7. tips var pat beigties ar nāvi. Ir infekcijas, kur divu nedēļu laikā smadzenes pilnīgā putrā saiet, un cilvēks kļūst par dārzeni vai nomirst. Vai invazīvās stafilokoka infekcijas, kad sepse sākas. Daudz tādu slimību ir. Un jutība uz antibiotiķiem ir vēl viena pasaules problēma – mēs tik daudz tos lietojam nevietā, ka daudzas baktērijas ir pielāgojušās, tās ir nejutīgas un var izraisīt dzīvībai bīstamas saslimšanas. Bet Laimas infekcijai parasti pietiek ar to, ka pamana ērci, izvelk to, tad parādās pleķis, izdzeram antibiotikas un dzīvojam tālāk. Laimas slimībai, līdzīgi kā vakcīnām, piedēvē to, ar ko tai nav nekādas cēloņsakarības. Mums patīk savās sliktajās sajūtās atrast vainīgo. Un diemžēl joprojām par vainīgajiem parasti izvēlas vakcīnas vai Laimas slimību. Laimas slimībai noteikti par daudz tiek piedēvēts no mūsu sliktās pašsajūtas un simptomiem, kas patiesībā ir slikti, jo tā mēs netiekam pie patiesā cēloņa. Un ir mediķi (paldies Dievam, tādu ir maz, tomēr viņi ir), kuriem ir tāds darbības lauciņš, – sastāstīt Dieva brīnumus un likt cilvēkam ticēt un lietot visādus nevajadzīgus un nepierādītus līdzekļus.

Zinot, cik daudz mums apkārt ir infekciju, jums ir kaut kādi īpaši paradumi? Piemēram, cik bieži jūs mazgājat rokas? Ko darāt ar veikala augļiem, un vai pērkat cepumiņus, ko pārdod uz svara?

Ko es kā infektoloģe noteikti daru jeb, pareizāk sakot, nedaru – nekad veikalā vai tirgū nepērku arbūza vai melones pusītes, jo zinu, cik viegli tie inficējas. Man liekas, tieši tāpēc, ka esmu infektoloģe, es kādu reizi apēdu kaut ko tādu, ko citi jau vairs neēstu, kādu produktu ar vakardienas datumu, ko citi jau izmestu.

Man noteikti nepiemīt paradums rokas pirms katras ēdienreizes rūpīgi nomazgāt vai pat nodezinficēt. Varbūt vajadzētu, bet… Ziniet, tas ir stāsts arī par paļaušanos, plus visam ir savas robežas. Mēs, infektologi, strādājot slimnīcā, esam nepārtrauktā kontaktā ar dažādām infekcijām, un mūsu aizsardzība, antivielas visu laiku atjaunojas. Tāpēc infektologi slimo mazāk nekā vidējais statistiskais cilvēks sabiedrībā. Kad nedēļas laikā saslimst viens, otrs, trešais kolēģis, tad jau mums ir skaidrs – ā, parādījies kaut kas jauns!

Augļus es, protams, mazgāju. Bet gaļu, ko mēs pēc tam termiski apstrādāsim, mazgāt nevajag. Tā var būt un arī ir inficēta ar baktērijām, bet termiskā apstrādē tās mirs. Savukārt virsmas, kas, mazgājot gaļu, dabūs šļakatas virsū, – tās gan paliks inficētas. Un pēc tam mēs uz tām uzliksim svaigu ogu vai salātlapu un tādējādi gan to baktēriju apēdīsim.

Es arī nelieku nemazgātus dārzeņus uz virsmām, kur pēc tam ēdīšu. Un vēl es vienmēr mazgāju spāņu un grieķu zemenes, bet nekad nemazgāju Latvijas zemenes.

Optimistiski teicāt, ka tagad ar rotavīrusiem slimnīcās ir maz bērnu. Bet man mājās ir viens bērnudārzieks – šie vīrusi ir vismaz pāris reizes gadā.

Jautājums, vai tas tiešām ir rotavīruss. Jo visas vemšanas un caurejas nav rotavīruss. Tāpat kā visas iesnas, klepi un augstās temperatūras nav gripa. Rotavīrusu parasti pierāda fēcēs. Kopš 2010. gada mums vakcinācijas kalendārā bēbīšiem ir rotavīrusa vakcīna, un, jā, šie bērni var inficēties, bet viņiem slimības gaita nebūs smaga. Tiem, kas ir vakcinēti, neradīsies simptomi, kas būtiski traucētu ikdienu.

Un, jo biežāk mēs ar rotavīrusu tiekamies, jo mazāk mēs to vispār sajūtam vai rodas kādi traucējumi. Tie vecāki, kam ir mazi bērni, arī parasti šos vīrusus izslimo. Un arī vecvecāki, kad parādās mazbērni, pēkšņi sāk slimot ar vēdera vīrusiem un elpceļu saslimšanām biežāk. Un tad uz kādu laiku ir miers – gan bērniņam, gan apkārtējiem.

Bet nu sabiedrībā ir mode katru caureju un vemšanu nosaukt par rotavīrusu. Lai gan ir Norvalkas vīruss, adenovīruss, enterovīruss un citi, un tiem nav vakcīnas. Tie turpina cirkulēt un izraisīt akūtas caurejas, vemšanas, temperatūras. Rotavīrusa vakcīna ļoti labi pasargā pret rotavīrusu, bet ne pret visiem citiem. Un rotavīruss ir vissmagākais no zarnu vīrusiem, tieši tāpēc pret to ir vakcīna. Pārējie zarnu vīrusi tomēr ilgst īsāku laiku un nodara mazāku kaitējumu veselībai.

Šajā pavasarī, atkāpjoties kovidam, daudzi stipri slimoja: klepus, iesnas, augsta temperatūra. Kas tas bija?

Tie bija vairāki vīrusi. Kā jau teicu, mēs divus gadus sēdējām mājās, nēsājām maskas, distancējāmies, pastiprināti mazgājām rokas – loģiski, ka arī mazāk tikāmies ar vīrusiem un baktērijām. Bet viena no mūsu normālām dzīvošanas formām ir nepārtraukta līdzāspastāvēšana ar infekcijām. Lielākā daļa no tām mums nerada nekādus simptomus. Bet te mums ilgstoši nebija šī kontakta. Un imūnsistēma aizmirsa par to. Un, nākamreiz satiekoties, tad nu mums visi šie vīrusi parādījās ar izteiktākiem simptomiem. Tas, kas notika pavasarī, tas bija mūsu imūnais parāds. Šopavasar mēs bērnu pieplūdumu redzējām arī slimnīcā. Citus gadus pavasaris bija krietni mierīgāks.

Ar ko vīruss atšķiras no saaukstēšanās?

Tas ir viens un tas pats. Katrs puņķis, drebulis, temperatūra – tā ir vīrusa infekcija. Vīrusi ir ļoti lipīgi. Bet lielākā daļa no tiem ir pašlimitējoši. Tas ir, pat ja mēs vispār neko lietas labā nedarīsim, tie beigsies tāpat. Bakteriālās infekcijas tieši pretēji – ļoti maz ir bakteriālo infekciju, kas pašas var beigties. Visbiežāk kļūs tikai sliktāk un sliktāk, kamēr nesāksim lietot antibiotikas.

Tieši tāpēc par vīrusa infekcijām mēs sākumā neuztraucamies. Tikai tad, kad redzam, ka pati par sevi šī infekcija nepāriet, sākam taisīt analīzes, vai nav vēl klāt arī bakteriāla infekcija. Jo tad ir nepieciešama nopietna ārstēšana.

Bet no 100 parastiem vīrusiņiem, ko mierīgi varētu ārstēt mājās, dzerot šķidrumu, viens gadījums būs īpašs, un to ir svarīgi savlaicīgi atpazīt! To vienu nopietno pacientu, kura dzīvībai draud briesmas. Un tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem bērnu infekcijas slimībās – atpazīt to vienu ļoti nopietno saslimšanu starp tām 100 pārejošajām. Katrs zaudētais bērns ir liela nelaime.

Es sāku uztraukties par bērnu temperatūru pēc trim diennaktīm. Kā jums liekas, kad vecākiem jāsāk uztraukties un varbūt pat jādodas uz Bērnu slimnīcas uzņemšanas nodaļu?

Te ir vairākas sadaļas. Līdz pat skolas vecumam 95% saslimšanu ir vīrusa infekcijas, un tās, kā jau teicu, ir pašlimitējošas. Temperatūra, pie kādas katrs ārsts iesaka dot zāles, atšķiras. Es teiktu – 38,5 ir galējais. Bet es uzskatu, ka arī pie 37,5, ja bērniņš jūtas slikti, viņam ir jāpalīdz ar zālēm. Nevajag likt ciest. Bet ir tādi bērni, kas skrien un lec ar 38 grādu temperatūru, it kā tās vispār nebūtu, – tādam bērnam zāles dot nevajag. Visu izšķir pašsajūta. Nākamais – ir būtiski skatīties, vai tad, kad temperatūra samazinās, bērns atkal kļūst aktīvs. Ja temperatūra tiek samazināta, bet bērns, vienalga, ir ļoti vārgā stāvoklī, tad jau pirmajā slimības dienā ir jāzvana ģimenes ārstam.

Bet es ļoti aicinātu atcerēties, ka pirmā izvēle nav slimnīcas uzņemšanas nodaļa. Es saprotu, ka tas ir ērti: te ir kvalificēti ārsti, visa diagnostika, bet nevajag tā darīt. Pirmkārt, šādi ļoti tiek noslogota uzņemšanas nodaļa, un kavējas palīdzība tiem bērniem, kuriem tā tiešām vajadzīga. Otrkārt, katra tāda pasēdēšana uzņemšanas nodaļā, ļoti iespējams, beigsies ar to, ka pēc pāris dienām jūsu bērnam būs tie paši simptomi, kas bija blakus sēdošajam bērniņam uzņemšanas nodaļā. Ja netiekat pie ģimenes ārsta, izmantojiet konsultatīvo tālruni. Mēs pārbaudes kārtā paši esam zvanījuši uz šo numuru ar izdomātām sūdzībām par veselību, un cepuri nost, tie padomi bija ļoti vērtīgi un pareizi, tādus dotu arī slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Ja tā ir vīrusa infekcija, 3–4 dienas ir normāls laiks, kad temperatūra var celties, to samazina, dod dzert šķidrumu. Un atkal aicinājums – slimnīca nav maģiska vieta, kur uz pāris stundām piebraukt uzlikt sistēmiņu, tāpēc ka vecākiem pašiem negribas nodarboties ar bērna pierunāšanu dzert. Tā ir nepareiza attieksme un rīcība, un tas noteikti nav bērna interesēs – bez nopietnas vajadzības nonākt slimnīcā.

Par iesnām atceramies – 7 dienas ir norma. Ja ārstējam iesnas, tās būs 7 dienas. Ja iesnas neārstējam, tā būs nedēļa. Klepum savukārt 14 dienas ir ātrākais laiks, kad tas iziet visas savas stadijas. Sākumā vienkārši “kašā” kaklu, ir iekaisusi gļotāda. Tad tā gļotāda sāk izdalīt sekrētu. Un tad tas viss iziet pa elpceļu stāviem. Bronhīts arī nav nekas traģisks, tas arī ir pašlimitējošs. Lai mēs atbrīvotos no tā sekrēta, mums ir jāklepo, tas ir normāls aizsargreflekss.

Ja mamma saka: “Es esmu redzējusi savu bērnu slimu, šoreiz ir citādi!”, ir jātic instinktiem. Medicīnā tagad ir tāds ļoti nopietni uztverts simptoms – angliski to sauc gut feeling. Latviski tam nav nosaukuma, teiksim tā – priekšnojauta. Un tā priekšnojauta var būt gan vecākiem, gan ārstam. Tai ir jāuzticas. Un noteikti vecākiem viss jāstāsta ārstam. Ir vecāki, kas, protams, stāsta katru nieku, bet ik pa laikam gadās vecāki, par kuriem jādomā: “Kur, nu kur jūs bijāt agrāk?!”

Tātad tādas slimības kā saaukstēšanās nav vispār?

Nav. Tas ir mūsu apzīmējums vieglām infekcijas slimībām. Vairāk saistīts ar auksto sezonu. Mēs, piemēram, nosalstam, un pēc dažām dienām imūnsistēma dod savu atbildi. Vai arī sakarstam. Ja mēs riktīgi visu dienu sauļojamies, imūnsistēma visu dienu strādā, lai aizsargātu mūs no saules. Un jau atkal mēs nākamajā dienā varam nolikties slimi. Ja mēs ļoti sastresojamies, nākamajā vai aiznākamajā dienā saslimstam. Imūnsistēma ir nosvārstījusies. Tas, kas sēdēja mūsu gļotādās vai uz ādas, var sākt darboties. Imūnsistēma nespēj noturēt līdzsvaru, un sākas saslimšana.

Par cilvēka papilomas vīrusu. Cik svarīga ir šī vakcīna?

Tā ir ļoti, ļoti, ļoti svarīga vakcīna! Mums ir daudz zinātnes sasniegumu, bet šis ir viens no labākajiem un ietekmīgākajiem. Jo mēs runājam par vēža profilaksi. Un katrs 20. audzējs pasaulē ir papilomas vīrusa infekcijas izraisīts. Tā ir ļoti svarīga vakcīna! Izcili, ka tāda ir, un vēl labāk, ka valsts to apmaksā visiem pusaudžiem, nu jau arī zēniem. Šīs vakcīnas aktualitāte ar gadiem nemazinās – to var veikt līdz pat 55 gadu vecumam, tiesa, tad jau par savu naudu. Protams, visideālāk ir vakcinēt jauniešus no 12 gadiem. 

Ar kādām sajūtām jūs tagad atceraties kovida laiku? Un vai rudenī atkal gaidīt tā atgriešanos?

Te es nodalītu sevi kā cilvēku un kā infektoloģi. Kā infektoloģei man tas bija interesanti. Jā, tas brīžam bija baisi, bet tas bija izaicinājums. Bērnu slimnīcā jau mums tomēr salīdzinoši klājās mierīgi, jo nebija tā nāves ēna un ārprātīgā noslodze, kas bija pieaugušo slimnīcās. Infektologam tāds notikums ir interesanta pieredze. Ne katram profesionālās dzīves laikā iespējams piedzīvot pandēmiju. Nonākt no pirmajiem simptomiem līdz vakcīnai – tā ir ļoti īpaša pieredze. Kā Imunizācijas padomes vadītajai līdz tam mans lielākais izaicinājums bija varbūt gripas pandēmija vai vakcinācijas kalendāra uzlabošana. Es vadu šo padomi no 2016. gada, un man pat sapņos nerādījās, ka būs jāpiedzīvo kas tāds… Bija grūti. Brīžiem bija dusmas, izmisums, niknums un arī bezspēcība. Visvairāk par populismu un muļķību. Bet, vienalga, tas laiks padarīja mani stiprāku un gudrāku.

Saprotu, ka neesat gaišreģe, un tomēr – kas būs rudenī un ziemā?

Maz ticams, ka vīruss vispār pazudīs. Pēc šobrīd zināmā un arī pēc loģikas, visticamāk, tas paliks kā viens no sezonālajiem vīrusiem. Cik ļoti tas mainīsies, to vēl redzēsim. Bet mēs kā sabiedrība pasaulē un arī Latvijā esam to pirmo imūno apmācību ieguvuši. Vismaz lielākā daļa. Vislabākais variants bija vispirms vakcinēties un tad tikties ar vīrusu dzīvē, to izslimojot. Tas bija labākais veids, kā izveidot savu imūno atmiņu. Un katrai nākamajai reizei tad nevajadzētu būt ne tik briesmīgai, ne tik bīstamai. Bet paliks cilvēki, kam potenciāli šis vīruss, vienalga, radīs bīstamas problēmas. Vakcīnas, visticamāk, paliks senioriem un riska pacientiem. Bet trauslam vecam cilvēkam pat iesnas var būt liktenīgas. Kur nu vēl kovids vai gripa.

Kas ir smagākais, ar ko pati esat slimojusi?

Lai gan neesmu aktīvi ticīgs cilvēks, tomēr ticu, ka ir augstāki spēki. Tēvreizi noskaitīt māku un ik pa laikam to arī daru. Esmu sargāta no lielām nelaimēm. Bet no slimībām – kovids man bija ļoti viegls. Deguna blakusdobuma iekaisumi man bijuši vairāki, un tas bija ļoti nepatīkami. Bet tas tad arī viss.

Ko jūs darāt savas veselības labā?

Cenšos tiešām veselīgi ēst. Skatos arī, no kurienes produkts nācis. Es sportoju – ne daudz, bet regulāri. Beidzamos gados man tā ir skriešana, intensīva ūdens aerobika, vingrošana. Mans vīrs ir izbijis sportists, sākumā es viņam teicu, ka nekad neskriešu, man no skolas gadiem tas tiešām burtiski riebās. Bet viņš man iemācīja skriet un pat gūt no tā gandarījumu. Ziemā es slēpoju. Ja vajag lietot medikamentus, es to daru. Ar uztura bagātinātājiem neaizraujos, tomēr magniju, kaļķi un D vitamīnu lietoju. Darbā uz galda man stāv naktssveces eļļa un spirulīna.

Ko jūs darbā sakāt atkal un atkal?

(Smejas.) Ka katram cilvēkam pēc jebkuras vakcīnas jebkurā vecumā var būt temperatūra, apsārtums, pietūkums un slikta pašsajūta, un tas ir normāli. Savukārt nodaļā ar pacientiem es atkal un atkal stāstu: tas, ka bērni slimo ar infekcijas slimībām, ir normāli. Tas piestāv bērnībai. Un parasti viss beidzas labi.

Saistītās ziņas

Dace Zavadska: parasti viss beidzas labi
"Vīruss var turpināt ļauno darbu bez jebkādām pazīmēm!" - profesore Zavadska izstāsta visu, kas jāzina par CPV
"Cipari būs astronomiski lieli!" Zavadska aicina rēķināties, ka inficēšanās gadījumu skaits augs 4

Citi šobrīd lasa

Vienai zodiaka zīmei šopavasar neticami veiksies. Kas ir šis laimīgais?
Čārlzs Spensers atklāj māsas princeses Diānas "galveno vēlēšanos"
"Putins viņu nogalināja, taču nesalauza": Maskavā ļaužu jūra turpina likt ziedus uz Arktikas kolonijā nomocītā Alekseja Navaļnija kapa 3
Skatīt visus komentārus