foto: Ieva Leiniša/LETA
Jāmācās šķirot kartupeļu mizas un olu čaumalas: Latvijā ievieš bioatkritumu šķirošanu
Bioloģiski noārdamajiem atkrtumiem paredzētie brūnie konteineri.
Viena Vide Visiem
2024. gada 29. februāris, 05:09

Jāmācās šķirot kartupeļu mizas un olu čaumalas: Latvijā ievieš bioatkritumu šķirošanu

Elmārs Barkāns

Kas Jauns Avīze

No šī gada visā Latvijā ievieš bioloģisko atkritumu šķirošanu, kas nozīmē to, ka daudzdzīvokļu māju pagalmos parādīsies vai jau ir parādījušies vēl viena veida atkritumu konteineri – brūnie. Un nu cilvēki mudināti šķirot ne tikai stikla un papīra/iepakojuma atkritumus, bet arī pārtikas un dārza atkritumus, kas veido ap trešdaļu no pašreizējā nešķiroto atkritumu kopskaita.

Bioatkritumu apsaimniekošana jeb izvešana iedzīvotājiem izmaksās par 40% lētāk nekā nešķiroto atkritumu izvešana. Tas nozīmē, ka šāda šķirošana varētu būt maciņam izdevīga, jo samazināsies „dārgo” atkritumu apjoms. Tomēr pie jaunās kārtības cilvēki vēl nav pieraduši un bioatkritumus, tāpat kā līdz šim joprojām izmet nešķirotu atkritumu tvertnē.

No bioatkritumiem ražo elektrību un tos izmanto apzaļumošanai

foto: Ieva Leiniša/LETA
“Getliņi EKO” bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes kompleksa teritorija.

Līdz šī gada sākumam, atbilstoši Eiropas Savienības (ES) noteiktajiem vides un klimata mērķiem, visām pašvaldībām bija jāizstrādā sistēma, lai uzsāktu bioloģisko atkritumu šķirošanu (tam bija dots piecu gadu termiņš). Šai laikā dažviet jau parādījušies brūnie atkritumu konteineri, bet citviet tuvākajā laikā tie parādīsies. Lai arī rīdziniekiem brūnie konteineri jau ir pazīstami kopš 2021. gada, no 1. marta tos iepazīs lielākā daļa galvaspilsētas iedzīvotāju, jo tad tie būs obligāti pie visām daudzdzīvokļu mājām, kurās ir vairāk nekā desmit dzīvokļi.

Brūnie konteineri galvaspilsētā parādījās jau 2021. gadā, kad Getliņos atklāja pirmo bioloģisko atkritumu pārstrādes rūpnīcu. Pagājušā gada nogalē tādas (ar ES fondu atbalstu) tika atklātas arī Liepājā un Valmieras novadā. Tā kā Latvijā ir kur likt jeb izmantot bioloģiskos atkritumus.

Šajās rūpnīcās bioloģiskie atkritumi tiek ievietoti tādos kā angāros, ko sauc par tuneļiem. Tālāk no tiem tiek atdalītas organiskās vielas, kas šķeļoties rada gāzes, ko izmanto elektrības ražošanā. Savukārt pārpalikums ir tehniskais komposts, ko var izmantot pilsētas apzaļumošanā, bet tikai tad, ja tas ir tīrs, bez stikliem un citiem piejaukumiem.

Neveicas ar šķirošanu

foto: Ieva Leiniša/LETA
“Getliņi EKO” bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes komplekss.

Tomēr līdz šim mums diez ko nesokas, lai šīs rūpnīcas nodrošinātu ar „izejmateriālu”. Ja Getliņu rūpnīca gadā var pārstrādāt 100 000 tonnu bioatkritumu, tad pērn Rīgā tika savākti tikai 24 000 kubikmetru bioatkritumu (viens kubikmetrs atkritumu, atkarībā no to konsistences, sver no 80 līdz 200 kilogramiem), kas ir apmēram 25 reizes mazāk nekā reāli rīdzinieki izmet atkritumos.

Savukārt gada sākumā Daugavpilī tika uzstādīti pirmie 90 brūnie konteineri. Pēc nedēļas desmit no tiem vispār bija tukši, bet pārējie – pustukši. Nedēļas laikā Latvijas otrajā lielākajā pilsētā savāca vien 440 kilogramus bioatkritumu.

Savukārt Rīgā šie konteineros pēc gadu mijas svinībām bija pārpildīti, bet daudzi atkritumus izmeta plastmasas maisiņos, kas nav pieļaujams. Cilvēki vienkārši pie jaunās kārtības nav pieraduši un neizprot, ko tajos drīkst un ko nedrīkst mest.

Sākam pielāgoties

foto: "Jēkabpils pakalpojumi"
Jēkabpilī pirmos bioatkritumu konteinerus uzstādīja jau pirms trijiem gadiem.

Bet pie tā būs jāpierod, jo ES regulā par atkritumu poligoniem izvirzīts mērķis līdz 2035. gadam poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvaru samazināt vismaz līdz 10% no kopējā radīto sadzīves atkritumu daudzuma, pārējiem jābūt šķirotiem. Pie tam, ja kāds brūnajā konteinerā iemet kaut ko neiederīgu, tad jārēķinās ar to, ka „lēto” bioatkritumu saturs pārvēršas par „dārgajiem” nešķirotajiem atkritumiem.

„Kopš ieviesām prasību pie daudzdzīvokļu mājām obligāti izvietot konteinerus šķirošanai vieglajam iepakojumam un stiklam, dalīti tiek vākti jau 30% no visa atkritumu apjoma. Savukārt bioloģisko atkritumu šķirošana līdz šim bija brīvprātīga un patlaban šo atkritumu ir mazāk nekā 5%,” saka Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājs Viesturs Zeps.

Iedzīvotāji pamazām sāk pierast pie jaunās kārtības. Tā, piemēram, pagājušā gada rudenī SIA „Getliņi EKO” Rīgā un Pierīgā rīkoja kampaņu „Viss, ko neapēd, ir noderīgs”, kuras laikā bioatkritumu konteineru skaits Rīgā un Pierīgā pieauga par 25% jeb 580 – no 2404 uz 2984.

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma „Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts informē: „Jau no gada sākuma redzam, ka pieprasījums pēc konteineriem bioloģiskajiem atkritumiem mēreni aug. Aktīvākie konteineru pieprasītāji ir tieši lielie namu apsaimniekotāji.”

Ko drīkst un ko nedrīkst?

foto: Ieva Leiniša/LETA
Bioloģiski noārdamajiem atkrtumiem paredzētie brūnie konteineri.

„Rīgas namu pārvaldnieks” iesaka, kā uzsākt bioatkritumu šķirošanu:

* Sāciet šķirot ar mazumiņu, ar vienkāršāko. Piemēram, iesākumā tikai augļu un dārzeņu mizas metiet atsevišķā trauciņā.

* Ierīkojiet speciālu tvertni. Mājsaimniecībā bioloģiskos atkritumus ērtāk būs uzkrāt nelielā traukā. Ir pieejamas speciālas tvertnes šo atkritumu savākšanai, piemēram, divu-piecu litru tilpumā, ar vāku un dubultu ietvaru un speciālām atverēm gaisa apmaiņai, kas novērš smaku izdalīšanos.

* Iznesiet atkritumus regulāri. Ja katru dienu pastaigas nolūkā iznesīsiet iztukšot šo tvertni, neradīsies smakas, turklāt būsiet izkustējies. Kad būsiet pieradis šķirot mizas, papildiniet šķirojamo bioloģisko atkritumu klāstu.

* Turiet savu iekštelpu tvertni tīru – tvertnē ieteicams lietot speciālos maisus, lai tā turētos tīra vai arī tvertni pēc iztukšošanas izskalot.

* Lietojiet maisiņus – bioloģiskos atkritumus mājās var šķirot arī papīra maisiņos un biodegradējamajos maisiņos un atkritumus konteinerā izmest ar šiem maisiņiem.

Bioatkritumu konteinerā drīkst mest: Virtuves pārtikas atkritumus - * dārzeņu un augļu atkritumus, * tējas un kafijas biezumus, * riekstu čaulas un olu čaumalas, * sieru, biezpienu, * gaļas, zivju un citus dzīvnieku valsts izcelsmes pārtikas produktus; * ēdienu atliekas bez iepakojuma un tā tālāk, kā arī dārza atkritumus - * vecus augus un puķes, * nopļauto zāli, * koku lapas un zariņus līdz 2 cm diametrā.

Bioatkritumu konteinerā nedrīkst mest: * šķidros atkritumus - pienu, kefīru, ievārījumu, jogurtus, eļļas, * papīru ar dažāda veida pārklājumiem (laka, plēve), * jebkāda veida iepakojumu vai maisiņus (plēves, plastmasa, stikls, skārds un cits), * zarus un stumbrus diametrā lielākus par 2 cm, * apstrādātu koksni (impregnēta, krāsota, koka miza un tamlīdzīgi), * zemi, karstus pelnus, akmeņus, izdedžus, smiltis, grunti, kūdru, augsni, tūjas, * asenizācijas atkritumus, * nešķirotus sadzīves atkritumus.

Rīdzinieki par bioatkritumiem

„Kas Jauns Avīze” aptaujāja vairākus rīdziniekus, kuri saskārušies ar bioatkritumu šķirošanas problēmu.

Kristaps Ūdris: „Jā, man pie mājas jau ir brūnais konteiners, un bioatkritumus jau šķiroju, bet to nav daudz. Varbūt pirms pāris gadiem, kad tik ļoti nepievērsām uzmanību pārtikas cenām, to bija vairāk, bet šobrīd mājsaimniecībā ļoti skatāmies uz to, lai visu, ko nopērkam, arī apēdam. Tā, kā ir tikai – olu čaumalas, zivs asakas, kartupeļu un banānu mizas... Arī ābolu serdes, jo neesmu pieradinājis bērnu apēst ābolu ar visu serdi. Visu to uzkrāju nelielā plastmasas toverītī, ko cenšos gandrīz katru dienu izbērt. Nekas sarežģīts nav.”

Māris Alksnis: „Man pie mājas šāda konteinera nav, bet, ja būtu gan jau izdomātu, kā šķirot. Pārsvarā ēdienu paliekas rodas pēc kādām lielākām viesībām, kad jāatbrīvojas no ciemiņu neapēstā un uz šķīvja atstātā ēdiena. Tad jau būtu kāds kvantums, bet tā ikdienā nekas daudz nenotiesāts nepaliek. Piemēram, no sakaltušas maizes, kamēr tā nav sapelējusi, cepu sausiņus.”

Ilze Saulīte: „Cenšos ēdienu atliekas sakrāt papīra maisiņā, un tās izmest atbilstošajā konteinerā. Tomēr ne vienmēr tas ikdienas steigā izdodas. Piemēram, cepot omleti, olas čaumalas ielidinu arī kopējā šmucspainī. Par to sevi dikti nešaustu, bet nākas gan aizdomāties, ka varēja taču labāk.”     

Publikācija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu