Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Pasaules Enerģijas padomes Latvijas Nacionālās komitejas prezidente Olga Bogdanova. (Foto: Ieva Leiniša/LETA)

Pasaules Enerģijas padomes acīs Latvijai enerģētikā iztrūkst stratēģiska virziena

Viena Vide Visiem
2023. gada 5. decembrī 06:15 2023. gada 5. decembrī 06:15
  LETA
Rīgā 11. decembrī notiks Pasaules Enerģijas padomes Latvijas Nacionālās komitejas rīkota konference par tā saucamās enerģētika trilemmas – drošības, pieejamības un ilgtspējas – jautājumiem, pulcinot plašu nozares ekspertu, politikas veidotāju un enerģētikas uzņēmumu vadītāju loku. Pasaules Enerģijas padomes Latvijas Nacionālas komitejas prezidente Olga Bogdanova intervijā aģentūrai LETA saka, ka enerģētikas trilemma pēc būtības ir pat savstarpēji pretrunīgas prioritātes, kas valstīm ir jāsabalansē, lai enerģētiskā attīstība būtu ilgtspējīga. Viņas vērtējumā Latvijai joprojām iztrūkst skata no augšas un stratēģiska virziena enerģētikas attīstībā. Tādēļ arī daudzi lielie procesi pie mums buksē.

Kas būs galvenie jautājumi, par kuriem šogad ir iecerēts runāt Pasaules Enerģijas padomes (PEP) konferencē Latvijā?


Pamatjautājums ir enerģētikas trilemma, kas pēc būtības ir pat savstarpēji pretrunīgas lietas, prioritātes, kas valstīm ir jāsabalansē, lai enerģētiskā attīstība būtu ilgtspējīga. Tas ir enerģētikas drošums, ko var panākt ļoti augstā līmenī, bet, protams, tas maksā. Tāpat ir ilgtspēja un zaļie mērķi, kas ir jāsasniedz. Sabiedrība gan to parasti uztver kā finansiālu slogu, ko radījusi vēsturiskā pieredze, piemēram, ar obligātā iepirkuma komponenti (OIK). Bet, ja ņem vērā, cik triljonus dolāru tuvākajos gados plānots zaļajos mērķos ieguldīt, tad ir skaidrs, ka tā ir milzīga niša, ar kuru būtu jāpelna. Process ir jāvirza tā, ka nevis mēs upurējamies, bet gan meklējam iespējas, kā nākotnē varam ar to pelnīt. Izvēle ir, vai nākotnē šo enerģiju iepirksim un importēsim, vai ražosim paši, tādējādi stiprinot ekonomiku un veicinot attīstību. Protams, mums Latvijā ar šo jautājumu sabalansēšanu neiet tik viegli.

Izmantojot PEP padomes plašo tvērumu un iespējas, jo globālajā tīklā ir gandrīz 90 valstis ar 3000 organizāciju, mēs varam piesaistīt augsta līmeņa ekspertus un runātājus. Konferencē ir sanācis apkopot svarīgākās tēmas, jo nav pareizi skatīties uz kādu vienu konkrētu jautājumu atrauti no citiem. Manuprāt, Latvijai kā valstij iztrūkst skata no augšas, mēs labi tiekam galā ar izpildlietām, bet mums iztrūkst stratēģiska virziena. Tādēļ lielie procesi mums buksē.

Lai arī ik pa laikam tiek organizētas dažādas konferences par enerģētiku, un ļoti kvalitatīvas, manuprāt, šajā konferencē unikāls ir tas, ka tiek vērtēts viss reģions. Tas ir ļoti labi, jo reizēm mēs ieciklējamies uz savām vajadzībām, bet, iespējams, jau divritenis ir kaut kur izgudrots un ir iespēja pamācīties. Ir lietas, ko var risināt kopā, ir lietas, ko var pārņemt no labiem piemēriem citur. Piemēram, konferencē piedalās liels ASV enerģētikas uzņēmums, kas saražo tik, cik visa Latvija kopā. Šis uzņēmums, piemēram, ir ticis ar tādu problēmu galā kā princips "ne manā sētā", ar ko sastopas gan Latvija, gan Eiropa kopumā. Šis uzņēmums dalīsies pieredzē. Piemēram, ja cilvēks negrib, lai viņa mājas tuvumā ir vēja parks, tad kā atrast veidu, lai viņu šajā projektā finansiāli ieinteresētu.

Konference ir sadalīta trīs daļās - drošums, pieejamība un ilgtspēja. Noslēgumā ir plānota politikas veidotāju diskusija, tostarp piedalīsies klimata un enerģētikas ministrs, kas iezīmētu tālākos darbības virzienus.

Minējāt, ka Latvijā pietrūkst skatījuma no augšas. Vai tā ir izteikta Latvijas problēma? Vai arī citās Eiropas valstīs un Eiropas Savienības līmenī mērķi ir nosprausti skaisti, bet ar to īstenošanu īpaši labi nesokas?

Piekrītu. Mērķi visiem ir likušies tāli un tos vairāk fokusē ap ilgtspēju un klimatu. Kopējā sabiedrības nostāja ir tāda, ka, ja ir kopējs mērķis, tad kāpēc gan man ir jābūt tam, kas iegulda visvairāk? Ilgtspējas mērķi Eiropas gadījumā, tostarp mūsu gadījumā, vienlaikus risina energoapgādes drošības jautājumus, jo atjaunojamie energoresursi ir vietējie. Kā zināms, Eiropā energoatkarība ir milzīga problēma un izaicinājums. Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā mēs redzējām, kā tas ietekmēja cenas, pieejamību un visu pārējo. Tā bija kā auksta duša, pēc kuras visi sāka rosīties, jo ātri, ātri vajag... Uz papīra šīs lietas ir parādījušās ar lielāku intensitāti un prioritāti, bet praksē neiet tik labi, piemēram, Latvijā atjaunojamo energoresursu projekti buksē. Ir ļoti daudz pieteikumu, izņemtas tehniskās specifikācijas, bet praktiskās darbības buksē un neiet uz priekšu.

Tomēr arī citās valstīs situācija nav rožaina. Piemēram, Francijā vēsturiski milzīgs akcents ir likts uz atomelektrostacijām, viņi spriež, ka vajadzētu atteikties, bet pieklibo domāšana, ko tad liksi vietā. Francija vēsturiski bija liela eksportētājvalsts, kas ar elektrību apgādāja visus apkārtējos, bet pagājušogad viņi sāka paši elektrību importēt. Tas ir milzīgs iztrūkums, kas kā domino efekts aiziet uz visām kaimiņvalstīm.

Enerģētikā ir tā īpatnība, ka šodien pieņemts lēmums praksē realizējas tikai pēc, apmēram, 10 gadiem. Mēs nevaram vienā dienā nolemt būvēt un nākamajā dienā tas jau ir. Tā ir gan ar infrastruktūru, gan ģenerējošām jaudām. Tāpat enerģētikā ir jāiegulda, bet atdeve nāk krietni vēlāk, ne vairs tajā pašā politiskā ciklā. Tādēļ Latvijā un visā Eiropā ir problēmas ar ilgtermiņa stratēģiju, jo vienmēr kaut kādas īstermiņa prioritātes to izšūpo. Protams, ir jāreaģē uz īstermiņa izaicinājumiem, bet jāspēj arī noturēt mugurkauls. Enerģētikas trilemmas indekss ir labs instruments, ko radījusi PEP, lai iekustinātu diskusiju jautājumus par sāpīgākām jomām.

Tā saucamo enerģētikas trilemmu veido trīs pamatjautājumi jeb problēmas. Ja mēs pievēršamies katrai no tām atsevišķi, tad kāda situācija ir ar enerģētisko drošību Latvijā un arī Baltijā kopumā?

Latvija šajā ziņā ir diezgan augsti novērtēta, pirms gada PEP Enerģētikas trilemmas indeksā bijām piektajā vietā. Aspekti, pēc kā to vērtē PEP, ir, piemēram, vai valstij ir krātuves, kāda ir infrastruktūra, cik labi esam integrēti, kāds ir enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju. Latvijā ir daudzas infrastruktūras vienības, ar kurām varam lepoties, mums ir HES kaskāde, gāzes krātuve, reģionā ir pieejami arī termināļi. Taču tajā pašā laikā šajā metodikā iztrūkst tāda faktora kā karš. Tas metodikā nav paredzēts, līdz ar to riski, kas normālā situācijā tiek labi pārvaldīti ar esošo infrastruktūru, tagad ir izaicinošāki. Ja blakus ir karš, ja Krievija ir mūsu kaimiņvalsts, tad apzināmies, ka situācija var būt arī krietni citādāka.

Tāpat mūsu Baltijas reģiona elektrosistēma ir sinhronizēta ar Krievijas un Baltkrievijas tīklu. Arī to pasaules metodika neaptver. Kamēr mēs nepabeigsim plānveida sinhronizāciju ar Eiropas tīkliem, šis ir risks, ar ko mums ir jārēķinās. Mēs no infrastruktūras un diversifikācijas viedokļa esam ļoti labā situācijā, bet ir jārēķinās, ka mēs nedzīvojam klasiskos miera apstākļos. Blakus ir karš un pastāv riski, kas nav raksturīgi klasiskai tirgus darbībai.

Vai mēs, Baltijas valstis, Somija, arī Polija kā Krievijas un Baltkrievijas kaimiņvalstis esam vairāk apdraudēti, vai tomēr tas attiecas uz visu Eiropu?

Uz to, kas atrodas tuvāk, ietekme loģiski varētu būt lielāka, taču skaidrs, ka esam Eiropa un daļa no Eiropas rūpēm. Kāpēc mēs esam vairāk apdraudēti, ir tā pati sinhronā darbība ar Krievijas pārvaldītiem tīkliem, jo konkrēti starpsavienojums mums ir ar Krieviju. Protams, mēs ieintegrēsimies kontinentālās Eiropas tīklos, operatori ir veikuši preventīvos darbus riskiem, gaisma nepazudīs, bet jebkurā gadījumā tas ir tas, kas liek mums strādāt pastiprinātā režīmā un ar lielāku vērību.

Plāns ir atslēgties no BRELL loka, elektrības apgādē šobrīd ir kabelis starp Igauniju un Somiju, Lietuvu un Zviedriju, Poliju. Ja ar šiem kabeļiem kaut kas notiek, cik varam iztikt ar savām iekšējām rezervēm?

Protams, Eiropas tirgus attīstība ir būvēta uz starpsavienojumiem. Ja agrāk valstis bija vairāk akcentētas uz pašpietiekamību, katrai valstij bija savas ģenerējošas jaudas, kas vajadzīgas patēriņam, un arī rezerves jaudas. Tikpat daudz, cik ģenerējošā jauda, rezerves jauda vienmēr stāvēja ieslēgta, ja nu būs nepieciešama. Protams, tas ir dārgi, un rezultātā divreiz dārgāk maksājam par to, ko patērējam. Tāpēc arī Eiropas vienotā tirgus ideja kā tāda ir salikt ģenerējošo jaudu kopā un tāpēc arī rezerves jaudas vairs nav nepieciešams tik lielā apmērā. Starpsavienojums pēc būtības ir ienākošā jauda no citas valsts. Protams, tas būtiski vairo drošību un samazina izmaksas, lai spētu nodrošināt stabilu energoapgādes sistēmu. Starpsavienojumu drošībai jāvelta būtiska uzmanība, pārvades sistēmas operatori sadarbībā ar dienestiem vēro situāciju. Runājot par savienojumu starp Igauniju un Somiju, ir vairāki starpsavienojumi, un tas tiek būvēts kā tīkls. Ja kaut kas notiek ar vienu kabeli, tad var izmantot citu. Jebkurā gadījumā tas ir risks, ar ko Lietuva, Latvija un Igaunija rēķinās. Viens no uzdevumiem integrācijā Eiropas tīklā ir, ka Baltijas valstīm ir jāspēj strādāt autonomā režīmā, ja pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ esam atslēgti uz laiku no Skandināvijas vai kontinentālās Eiropas. Operatori pie tā strādā.

Nākamā konferences diskusiju pamattēma ir enerģētiskā pieejamība, turklāt ne tikai no ražošanas aspekta, bet vai cilvēki to var atļauties. Kā ar to ir Latvijā, Baltijā?

Mūsu reģionam nav aktuālas tādas problēmas kā, piemēram, Āfrikas valstīs, ka fiziski nav pieejama elektrība, bet pieejamības dimensijā arī Latvijā ir vājās vietas. Mēs vēsturiski bijām labi drošuma un ilgtspējas rādītājos, bet pieejamības rādītājs ir pieklibojis. Iemesli ir dažādi. Igaunijā apkurei vairāk izmanto elektrību, ne gāzi, kas nozīmē, ka viņu tīkli tiek noslogoti efektīvi, Lietuvā savukārt ir lieli uzņēmumi elektropatērētāji, līdz ar to arī viņu tīklu noslodze ir krietni augstāka nekā Latvijā. Tās ir sistēmiskas lietas, par kurām jādomā. Ņemot vērā energointensitāti Latvijā, izmaksas ir tādas, kādas ir. Šī problēma nav ātri un viegli atrisināma, bet, veidojot veselīgu energoapgādes portfeli un optimizējot efektīvu noslodzi tīklam, tā ir atslēga. Ja noslodze ir vismaz par ceturtdaļu, tad tas jau ir labi. Ja nav pietiekamas noslodzes, tad tas rada slogu pārējiem, jo viena pārvadātā vienība izmaksu ziņā tiek sadalīta uz tiem, kas patērē. Jo mazāk ir maksātāju, jo izmaksas ir dārgākas.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā energoresursu cenas uzšāvās debesīs. Vai tagad ir izdarīti secinājumi, lai tas vairs tā nenotiktu un šādu cenu pīķi Eiropa vairs nepiedzīvotu?

Eiropa un Latvija noteikti ir mācījusies, bet, vai šo mācību neaizmirsīs, nezinu. Arī mūsu uzdevums ir to atgādināt. Cilvēkiem saprotamākā ir cenu valoda - kad situācija ir akūta, tad visi to saprot, bet, kad pāriet, tad… Baltijas reģionā ir nākuši klāt sašķidrinātās dabasgāzes termināļi, attīstām savu infrastruktūru un esam diversificējuši gāzes piegādes, kopš pagājušā gada vasaras vairs nenotiek piegādes no Krievijas un tiek meklēti izdevīgi piegādātāji citos tirgos. Tas gads bija ļoti smags un milzīga sakritība ar dažādiem apstākļiem. Jebkuras pārmaiņas, kas ir ātras, tām pielāgoties ir ļoti izaicinoši un prasa laiku. Ja gāzi vairs nepērk no Krievijas, bet grib iegādāties no Alžīrijas vai ASV, tam ir vajadzīgs laiks. Mēs tagad no ASV daudz importējam, bet viņiem vajadzēja stiprināt savas eksportējošās jaudas. Tieši tajā gadā arī notika sprādziens vienā no lielākajām eksportējošajām vienībām. Lai gāzi aizvietotu, sāka aktīvāk izmantot ogles, bet bija ļoti slikti laikapstākļi Austrālijā un nevarēja ogles iegūt, savukārt Eiropā bija sausums un pa upēm ogles nevarēja atvest līdz spēkstacijām. Visā Eiropā, Skandināvijā bija sausums, ūdens līmenis zems, hidroenerģija bija maz saražota, turklāt pirms tam Covid-19 dēļ tika atlikti atomelektrostaciju apkopes darbi. Visi šie apstākļi sakrita, un tāpēc bija milzīgs stress, īpaši apkures sezonas sākumā. Visi atceramies Latvijā augustā vienā stundā bija 4000 eiro par megavatstundu, kas bija kādreiz mākslīgi uzprogrammēti "NordPool biržas griesti ar domu, ka nekad pat hipotētiski tos nevarēs sasniegt, bet diemžēl sasniedza. Traki cenu pīķi bija arī citās valstīs. Pagājušajā gadā mums paveicās, jo bija silta ziema, kas mazināja enerģijas patēriņu. Tāpat bija iniciatīvas par taupīšanu un arī augstās cenas motivēja taupīt, cik vien iespējams.

Trešā lieta, par kuru runā enerģētikas trilemma, ir ilgtspēja un vides jautājumi. Pēdējā laikā Latvijas informatīvā telpa ir pilna ar paziņojumiem par jauniem saules parkiem, vēja parkiem. Vai tas nozīmē, ka šajā ziņā mums viss ir kārtībā, vai tomēr tā ir tikai šķietamība?

Lieta, kas pašlaik pieklibo, ir saistīta ar to, ka vairums projektu ir uz papīra un pat ar lielākām plānotajām slodzēm, nekā Latvija spēj patērēt. Te ir arī jāatceras, ka komerciāla interese par saules un vēja enerģijas ģenerāciju ir līdz tam mirklim, kad tiek nosegts pieprasījums. Ja tu ražo vairāk, tad cena kļūst negatīva.

Un šajā mirklī kontaktus savukārt izrauj vēja un saules parkos, lai nestrādātu ar zaudējumiem…

Tieši tā. Ikviena darba stunda rada amortizāciju arī tehnoloģijām. Ja tu negūsti peļņu, tad izdevīgāk ir tās nedarbināt un neko neražot. Izņēmums ir tikai tad, ja blakus ir kāds cits objekts, piemēram, ar šo enerģiju tiek ražots ūdeņradis.

Var pamanīt, ka ir izņemts ļoti daudz atļauju saules parku veidošanai, bet diezin vai pie mums enerģijas ģenerācija no saules ir galvenā. Iemesli, kādēļ tā, ir vairāki. Piemēram, saules parku izveidei nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, bet vēja parkiem tas ir vajadzīgs. Protams, ka saules parki ir labi noteiktiem nolūkiem, bet no sistēmas veselīgas noslodzes un ekspluatācijas viedokļa ir nepieciešams sabalansēts enerģiju ģenerējošo jaudu portfelis.

Tādēļ kopumā var teikt, ka, lai gan pieteikto projektu skaits ir liels, attīstība visdrīzāk īpaši strauja nebūs. To mēs redzam arī tajā, kā bankas šiem projektiem izsniedz kredītus. Bankas daudzos gadījumos netic, ka projekts "aizies", spēs nopelnīt un atmaksāt kredītu.

Tajā pašā laikā mums burtiski deg ģenerējošo jaudu jautājums. Baltijas valstis līdz šim nekad nav bijušas tik trakā ģenerējošo jaudu deficītā kā pašlaik. Igaunija pamazām elektrības ražošanā pārtrauc izmantot degslānekli. Lietuvā kopš Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas visu laiku ir 60-70% ražošanas jaudu deficīts. Arī gāzes stacijas Lietuvā un Igaunijā ir gana vecas. Savukārt enerģijas patēriņš aug. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas jaunas ģenerējošās jaudas.

Ja mēs skatāmies gan uz klimatneitralitātes mērķiem, gan uz enerģētisko neatkarību, gan uz cenām, jo mēs jau pagājušajā gadā pārliecinājāmies, ka problēmas ar energoapgādes drošību uzreiz sit pa cenām, visas šīs lietas ir saistītas. Tādēļ ir jāapzinās, ka mums pašlaik ir problēmas. Vai tās ir risināmas? Jā, tās ir risināmas. Bet ir sajūta, ka pietrūkst ātruma. Ja mēs saliekam kopā to, kas ir šodien, un to, ko mēs konkrētā termiņā vēlamies sasniegt, tad ir redzams, ka veidojas plaisa. Jau tagad ir skaidrs, ka mēs ambiciozos mērķus paredzētajā laikā nesasniegsim.

Ir jautājums arī par enerģijas ražošanas bāzes jaudām, jo atjaunojamās enerģijas ražošana ir ļoti laba, bet cilvēki elektrību lieto arī tad, kad saule nespīd un vējš nepūš. Ir izskanējuši vairāki varianti par jaunu bāzes jaudu būvniecību, bet kā to salāgot ar ilgtspējas jautājumu? Piemēram, kā vērtēt ideju par jaunas TEC būvniecību, jo atkal jau tiktu izmantota gāze, kas ir fosilais resurss?

Te atbilde ir jādala divās daļās. Protams, ka jautājums ir, vai mums kā jaunas ģenerējošās jaudas ir vajadzīgi tikai saules un vēja parki? Jo vairāk tiek izmantotas dažādas tehnoloģijas, jo mazāk mums vajadzēs darbināt bāzes ražošanas jaudas, kad no kāda atjaunojamā resursa ražošana nebūs pietiekama. Ir nepieciešams sabalansēts ģenerējošo jaudu portfelis.

Es gan arī saprotu Klimata un enerģētikas ministriju, kura nevienam nevēlas kaut ko uzspiest, piemēram, nosakot, ka ir vajadzīgs tik un tik saules parku, jo tas ir pretrunā ar tirgus mehānismiem. Taču, ja mēs radīsim skaidrus mehānismus, kas definēs, kas tirgus dalībniekiem ir vai nav izdevīgi, tad tā lieta aizies.

Otrs jautājums ir par bāzes jaudām. Pašlaik vispār mainās tas, kā tiek ģenerēta enerģija. Agrāk viss bija pakļauts cilvēkam, proti, kad tika "nospiesta poga", tad arī sākās enerģijas ražošana no gāzes, oglēm vai atoma. Tagad mēs arvien vairāk ģenerējam enerģiju no dabas jeb atjaunojamiem resursiem, kurus ietekmēt mēs īsti nevaram, bet tādēļ arī zinātnieki pašlaik rēķina pareizo proporciju starp atjaunojamajiem resursiem un bāzes jaudām. Pašlaik Eiropa mērķtiecīgi atsakās no oglēm, kas ir ļoti CO2 ietilpīgs resurss. Pārejas resurss ir gāze. Ja mēs paskatāmies uz zinātniskajiem pētījumiem, tad ir tādi, kuros kā parejas resurss labāk tiek ieteikta atomenerģija, ir tādi, kuros favorīts ir gāze. Vienlaikus nevajag aizmirst, ka attīstās arī baterijas, kurās var uzkrāt no atjaunojamajiem resursiem ģenerēto enerģiju. Tāpat arvien vairāk ir jāizmanto mākslīgais intelekts, kurš ļauj daudz sekmīgāk salāgot sistēmas darbu - enerģiju ģenerēt atbilstoši pieprasījumam, kā arī motivēt pieprasījuma izmaiņas. Piemēram, ja es kā patērētājs varu ietaupīt, zināmu apjomu elektrības patēriņa pārvirzot kaut vai par stundu vienā vai otrā virzienā, tas atvieglos arī kopējo energosistēmas balansēšanu un attiecīgi samazinās fosilo resursu izmantošanu.

Interesanti, ka enerģētikas trilemmas indeksā, kuru veido PEP, Igaunija 2022.gadā ir iekļuvusi starp "top10" valstīm kopējā snieguma ziņā, bet Lietuva starp "top10" valstīm, kas savu sniegumu ir uzlabojušas. Kādēļ līdzīgs sniegums indeksa veidotāju ieskatā nav Latvijai?

Indekss veidojas no daudzām komponentēm, kur ir gan absolūtie, gan relatīvie skaitļi. Ja mēs raugāmies uz absolūtajiem skaitļiem, tad kaimiņvalstis mūs apskauž, jo mums ir gan Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde, gan Inčukalna gāzes krātuve, mums nav tik milzīga enerģijas deficīta kā Lietuvā, mums nav tik lielas fosilo resursu izmantošanas kā Igaunijā. Mūsu kaimiņvalstīm ir izdevies ļoti skaidri normatīvajos aktos ietvert vīziju, kā viņi virzās uz atjaunojamo resursu izmantošanu. Piemēram, Lietuvā enerģijas ģenerācija no atjaunojamiem energoresursiem, lai arī kopējais apjoms vēl nav liels, ir piedzīvojusi milzīgu procentuālo lēcienu pret kādreizējo situāciju. Igaunija ne tikai abstrakti, bet, paredzot konkrētus instrumentus, ir definējusi termiņus, kad enerģijas ģenerācija no atjaunojamiem resursiem sasniegs noteiktus apjomus. Tas ir devis lielu skaidrību par attīstību gan investoriem, gan visiem pārējiem un ļoti pamatoti atspoguļojas arī šajā indeksā.

Mums pieklibo izlēmība, skaidrība un spēja organizēties. Pašlaik tomēr katrs vairāk lūkojas uz savu pagalmu un trūkst viena diriģenta, kurš visiem tirgus dalībniekiem liktu airēt vienā virzienā.

Kam būtu jāuzņemas šī diriģenta funkcija? Lielas cerības tika liktas uz jauno Klimata un enerģētikas ministriju. Vai ir redzams, ka tā šo funkciju uzņemas?

Uz enerģētiku fokusētas ministrijas izveide laikā, kad šis sektors ir milzīgu izaicinājumu priekšā, ir pareizs lēmums. Vai gads ir bijis pietiekams? Skaidrs, ka jauna ministrija uz papīra ir viena lieta, bet praktiski tomēr ir vajadzīgs laiks, lai tā nostiprinātos un nostātos uz kājām. Tādēļ visas iespējas ir. Notiek darbs arī pie enerģētikas stratēģijas izveides. Stratēģija gan pati par sevi ir konceptuāla rakstura dokuments bez konkrētiem rīcības scenārijiem un sasniedzamajiem rezultatīvajiem rādītājiem. Tieši tā pašlaik pietrūkst, jo mērķi ir ļoti laba lieta, bet tiem ir jābūt sasaistītiem arī ar konkrētu rīcības plānu, kā tos sasniegt. Vienlaikus ir jāuzsver, ka te darbs ir ne tikai ministrijai, bet arī citiem iesaistītajiem, jo diriģentam ir jābūt, bet ja orķestrī kāds negribēs spēlēt, tad tāpat skaņdarbs neskanēs.

Ko jūs kopumā gribētu sagaidīt arī šīs konferences rezultātā?

Šis gads arī mūsu organizācijai ir bijis reformu laiks, jo līdz šim tā vairāk bija zinātniski pētnieciska struktūra. Diemžēl ir pierādījies, ka praktiķi, kuri strādā arī pie normatīvajiem aktiem, ne vienmēr tiek līdzi tam, kas notiek zinātnē. Tādēļ PEP Latvijas nacionālās komitejas formāts ir iespēja visas gudrās galvas sapulcināt kopā.

Konference ir iespēja diskutēt par lietām, kuras it kā visiem ir zināmas, bet izpratne tomēr bieži vien pieklibo. Piemēram, visi zina, ka Baltijas valstu energosistēmas tiks sinhronizētas ar Eiropu, bet ne visi līdz galam saprot, ko tas nozīmēs praktiski. Arī enerģētiskā drošība šodien ir pilnīgi citādāka, nekā mēs uz to esam pieraduši skatīties. Noteikti mūsu uzmanība ir jāpievērš arī derīgajiem izrakteņiem. Ar tādiem tempiem, kā mēs virzāmies uz atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izmantošanu, vara iztrūkums, pēc zinātnieku aplēsēm, sāks veidoties jau 2049.gadā. Litija izmantošanas apjomi pieaugs 26 reizes. Tās ir lietas, par kurām ir jāsāk domāt tagad, lai mēs neiekāpjam tādās pašās problēmās, kādas ir ar gāzi, kad bija daži dominējoši piegādātāji, no kuriem esam ļoti atkarīgi. Tāpat ir skaidri jāapzinās, ka pašlaik uz papīra paredzētie enerģijas ģenerācijas projekti visdrīzāk neatbilst tam, kas tiks īstenots, un tas kavē gan reālu projektu īstenošanu, gan rada mulsumu finansētājos. Vēl viens jautājums, kas ik pa laikam parādās diskusijās, ir ilgtermiņa enerģijas iegādes līgumi. No vienas puses neviens patērētājs īsti negrib uzņemties risku, slēdzot ilgtermiņa līgumu, tajā pašā laikā tas tirgū ieviestu lielāku skaidrību. Tādēļ arī par šo jautājumu ir jārunā, apsverot gan plusus, gan mīnusus. Vēl viens sāpīgs jautājums jauno ģenerācijas jaudu attīstībā ir princips "ne manā sētā", kas jau parādās. Tas nozīmē, ka ir jāparedz arī "burkāns" vietējām kopienām un pašvaldībām, lai iedzīvotāji redzētu ne tikai mīnusus, bet arī plusus, ja viņu apkārtnē tiek būvētas jaunas ģenerējošas jaudas. Tāpat ir jārunā par jaunām tehnoloģijām.

Tādēļ es ceru, ka būs interesantas diskusijas. Šim pasākumam būs iespēja sekot līdzi arī ne tikai klātienē, bet arī attālināti tiešsaistē.

Citi šobrīd lasa

Produkti, kurus ir vērts pirkt un uzglabāt vairumā
Arī paši spēcīgākie nav pasargāti. Ļoti nepatīkamā situācijā nonāk savulaik izcilais basketbolists Kambala 1
Noskaidrots, cik Rastorgujevs varētu saņemt par medaļu Pasaules čempionātā biatlonā 4
Pievienot komentāru