Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

 

Latvieši cenšas jokot. Pašmāju seriāla "Pilna pastkaste" recenzija

TV
2023. gada 2. decembrī 11:30 2023. gada 2. decembrī 11:30
  Jānis Pomjē | Žurnāls "Rīgas Viļņi"
LMT viedtelevīzijas paspārnē ekranizēts populārā komiķa un nu jau arī Jaunā Rīga teātra aktiera Jāņa Skuteļa scenārijs miniseriālam "Pilna pastkaste". Tas aiznes mūs atpakaļ vasaras krāsu bagātībā, kur lomās iejutušies daudzu iemīļoti latviešu aktieri.

Laikam vairs nebūtu korekti dēvēt Jāni Skuteli tikai par komiķi. Nesenajos gados viņš ir bijis vairākās latviešu filmās, kur atveidojis ne tikai komiskas lomas, bet arī dramatiskus tēlus. Galvenokārt par viņa ceļu uz aktiera profesiju ir jāsaka paldies režisoram Matīsam Kažam, kurš regulāri iekļauj viņu savu filmu aktieru ansamblī. Jau pāris sezonu Alvis Hermanis Skuteli ir iekļāvis arī Jaunā Rīgas teātra aktieru štatā.


Ar aktiera kontraktu teātrī, kur sapņotu nokļūt daudzi profesionālie Latvijas aktieri, Skutelis neapstājas. Viņš turpina sevi izmēģināt aizvien jaunos ampluā, un šoreiz tas ir noticis kā scenārija autoram miniseriālā «Pilna pastkaste».

Taisnības labad gan jāatzīst, ka seriāla forma ir tikai autoru vai finansētāju izvēles jautājums, jo četru sēriju kopgarums ir ne pārāk ilgas filmas hronometrāžā. Pie seriāla režijas ir ķērusies autore ar pieredzi mazo ekrānu saturā – Una Rozenbauma. Viņas stilu raksturo krāsainība, mēģinājumi strādāt vieglajā žanrā un centieni stilistikā kopēt Vesa Andersona populāro rokrakstu. Viņa ir veidojusi daudzsēriju filmu «Paliec negatīvs», kā arī vairākus TV šovus, piemēram, atraktīvo vingrošanas raidījumu «Dienaszagļu rīta rosme».

Veidotāju kolektīvs gan aiz kadra, gan ekrānā ir cienījams. Producēšanā piedalījusies viena no spēcīgākajām filmu un seriālu studijām Latvijā «Mistrus Media». Viņi regulāri izlaiž gana ievērības cienīgas latviešu filmas, no kurām nesenākā un augstāk novērtētā ir Viestura Kairiša «Janvāris». Daudzsēriju formā viņi ir veidojuši populāro «Emīlija. Latvijas preses karaliene». Aktieru kolektīvā ir gan scenārija autors Skutelis, gan Baiba Broka, Anta Aizupe, Raimonds Celms, Imants Strads, Ģirts Krūmiņš un spilgti jaunākās paaudzes aktieri.

«Pilna pastkaste» vēsta par kādu hipsterīgu Rīgas tipiņu Ādamu, kurš sarkanā retro «Volvo» bēg no galvaspilsētas. Ādams Rieksts ir radio ētera personība, kurš eksplodē tiešraidē ar bagātīgu lamuvārdu lavīnu, pārvelkot svītru savai līdzšinējai karjerai. Viņš piestāj mazā miestiņā, kur viss un visi ir mazliet jocīgi.

Ādama uzmanību uzreiz piesaista Antas Aizupes atveidotā mafinu ceptuves saimniece. Viņi kopā ķer izbēgušu vistu, un abu savstarpējās simpātijas tikai augs par spīti pat tam, ka viņas ceptos kēksiņus spēj ēst tikai cilvēki, kuri pēc kovida zaudējuši garšu. No Aizupes atveidotās varones, Skuteļa Ādams uzzina, ka turpat blakus durvīs pastā ir vakance, jo ilggadējais iepriekšējais pastnieks ir izkūkojis prātu un vēstules mēdz mest putnu būros. Ādams uzreiz tiek pieņemts un kļūst par pastnieku mazajā pasta nodaļā, kur arī katrs darbinieks ir savdabīgs īpatnis. Tālākajā seriāla gaitā paralēli Ādama simpātijām pret mafinu pārdevēju viņš tiek ierauts arī cīņā par pasta nodaļas eksistenci. Viena no divām kaimiņu ciematos esošajām pasta nodaļām būs jāslēdz. Tā sākas cīņa par to, kura paliks. Tas tiks noskaidrots ar visnotaļ netradicionālām metodēm.

Humora šovs vai seriāls?

Pašironija ir veselīgas kultūras pazīme. Ir skaidrs, ka veselīgas pašironijas Latvijas sabiedrībai pamatīgi pietrūkst. Iespējams, ņemt par piemēru britu spēju pasmieties par saviem trūkumiem un īpatnībām ir augsts mērķis. Tā tomēr ir gadsimtiem izkopta sarkasma kultūra. Labāk iedvesmoties no ģeogrāfiski daudz tuvākajiem somiem. Jau vairākas desmitgades viņu kinofilmās neatkarīgi no tā, vai tās ir komēdijas vai drāmas, somi prot smaidīt vai smieties paši par sevi un citu stereotipiem par viņiem. Tādā ziņā «Pilna pastkaste» komanda tēmē pareizā virzienā, jo uz humora grauda tiek turētas Latvijas reģionu īpatnības.

Tiesa gan, seriāla varoņi šķietami katrs spēlē kaut kādu vienu komisku īpatnību nevis īstus cilvēkus. Vienīgi izceļas Anta Aizupe, kuras atveidotā varone pretstatā visiem pārējiem šķiet dzīva būtne, nevis staigājošs anekdotes varonis.

Zināmā mērā saknes tam jau varētu būt scenārijā, kuru Jānis Skutelis ir rakstījis kopā ar Reini Piziku. Nešaubos, ka Skutelim ir bagāta pieredze humora satura rakstīšanā, tomēr uzrakstīt stand-up komēdiju ir mazliet kas cits, nekā radīt filmu vai seriālu.

«Pilnas pastkastes» stāsts, kaut gan ir īss, šķiet neiet uz priekšu, jo katra aina ir kā sevī noslēgta humora etīde. Lai gan varoņi un vide paliek tā pati, rodas sajūta, ka katras ainas uzdevums ir izspēlēt kādu smieklīgu joku un par stāsta virzīšanos uz priekšu nav īpaši domāts. Par jelkādu līdzi jušanas iespēju vispār nerunājot. Tādā ziņā «Pilna pastkaste» šķiet radniecīgāks humora skeču šoviem, kā «Savādi gan» vai ģeniālajai «Imanta – Babīte», nevis seriālam. Par to signalizē arī daudz izmantotie it kā asprātīgie skaņu efekti, kas ieskanas gluži kā konservētie smiekli. Nevietā būtu vainu velt uz Skuteli, jo regulāri viņa radītajā materiālā ir negaidīti patīkamas asprātības.

Lielākas problēmas šķiet ar to, cik mehāniski režisore visu stāstu ir pārnesusi ekrānā. Par spīti gaumīgajam vizuālajam attēlam (jā, Vesa Andersona kopēšana, bet izskatās pieklājīgi) un lielisku aktieru ansamblim LMT miniseriāls ir pārvērties nekontrolētā un pat garlaicīgā balagānā. Lai gan sērijas ir īsas un sižeta ritms ir visnotaļ dinamisks, jau ļoti ātri kļūst garlaicīgi. Kāpēc? Lai cik kodolīgas un atraktīvi samontētas būtu ainas un to pārejas no vienas uz otru, tomēr, ja sižeta gaitā uz priekšu nevirzās kopējais stāsts, tad tas kļūst visnotaļ apnicīgi.

Papildus tam nepalīdz arī spēcīgais aktieru ansamblis, kurā visi tēli, kā jau ieminējos, ir kā no komiksu grāmatas izgriezti šabloni. Katrs spēlē savā pašplūsmā, cenšoties uzburt asprātīgu tēlu pēc iespējas spilgtāk. Katrs no viņiem individuāli ir spēcīgs aktieris, bet, ja katrs spēlē uz savu roku, nevis vienotā komandā, tad arī rodas sajūta, ka «Pilna pastkaste» haotiski cenšas jokot par katru cenu. Tādējādi ekrānā ir dīvainu tēlu plejāde, kur katrs ir teju nolaidies no savas planētas. Tas pats attiecas uz romantiskā pāra atveidotājiem Skuteli un Aizupi, starp kuriem nav jaušama jel kāda savstarpējā ekrāna ķīmija.

Krāsains cringe

Šaubos, vai seriāla autori ir gribējuši izņirgāties par cilvēkiem no reģioniem, bet brīžiem uzvirmo arī tāda sajūta. Lai gan tas, visticamāk, kā ļoti daudz kas «Pilnā pastkastē» ir atgadījies nejauši. Kino un seriālu veidošana nav tikai mākslas radīšana, un tur nepietiek ar labu gaumi vien. Režisora un scenārista profesijām nepieciešamas arī zināmas amatnieciskas jomas iemaņas.

«Pilnā pastkastē» nav jaušams nekas no iepriekš trim piesauktajām kvalitātēm. Viss kopā rada piegaršu, kuru jaunieši apzīmē ar izaicinoši iztulkojamo angļu valodas vārdu cringe. Tā ir sajūta, kas rodas no neveiklības (gan savas, gan tā sauktā sveškauna), kas rada ne tikai mulsumu, bet pat nelielu ciešanu mirkli situācijas līdzdalībniekam. Skatoties seriālu, bieži pārņem krindžīgas izjūtas. Pateicoties krāsainajam vizuālajam stilam, kādā brīdī šķiet, ka šis varētu būt piemērotāks bērniem, jo visi pieaugušie uzvedas kā lieli bērni. Tomēr, kad parādās koša necenzētā leksika, tā «Pilnai pastkastei» laupa arī šo mērķauditoriju.

Protams, var jau attaisnot ar, visticamāk, ļoti mazo budžetu un neticami īso filmēšanas periodu – vien 10 dienas. Tomēr tā vietā labāk izcelšu atsevišķas labās lietas. Viena no tām ir Edgara Mākena mūzika, viņš ir izbijušās grupas «Gaujarts» sirds un ražīgs teātra mūzikas komponists. Seriālam radītā tituldziesma ir naivi lipīga, ar patīkamu melanholijas pieskaņu. Var izrādīties, ka tā būs ilgmūžīgāka par pašu seriālu.

Jauka, ar sižetu nesaistīta nianse, katras sērijas titru sekvencē ir divu anonīmu mazpilsētas dīvaiņu sēdēšana autobusa pieturā uz soliņa. Viņu sarunas, kuras tik tiešām nav saistāmas ar sižetu, rada lielāku komismu un jēgu nekā seriāla juceklīgais un neizstrādātais stāsts. Patīkama ir arī Aizupes dzīvā klātbūtne uz ekrāna, un siltās vasaras ainavas, kuras atgādina to, ka kādreiz pie mums varbūt atkal spīdēs saule. Ārpus tā «Pilna pastkaste» ir radīta, kādam šauram autoru draugu lokam, lai paveikto apspriestu viņu iemīļotā krodziņā vai dzīvokļa ballīte. Pēc seriāla noskatīšanās nerodas vēlme piedalīties šajā ballītē vai būt daļai no šīs it kā asprātīgās pseido intelektuāļu kopienas.

Citi šobrīd lasa

Zane Jančevska par teātri, folkloru un dabu: "Skaisti brīži gadās tad, kad tos negaida"
Toms Breidijs nespēj pieņemt, ka viņa šķirtajai sievai supermodelei Žizelei Bundhenai ir jaunas attiecības
Dzeramnaudas pasaulē un Latvijā: cik atstāt, lai neaizvainotu apkalpotājus 3
Pievienot komentāru