Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Atis Zviedris, laikojot Lāčplēša tēlu. (Foto: Publicitātes foto)

"Mazs cinītis gāž lielu vezumu," - Atis Zviedris par Lāčplēša lomu, atkarībām un to, ka sapņi piepildās

Slavenības
2023. gada 13. oktobrī 06:49 2023. gada 13. oktobrī 06:49
  Ieva Valtere | Žurnāls "Rīgas Viļņi"
Dienā, kad Atis Zviedris saņēma ziņu, ka Zigmars Liepiņš viņu izvēlējis Lāčplēša lomai, dzīve apmeta kūleni. Kā pats saka - no mākslinieka, kas mūzikā vienmēr bijis "pelēkais kardināls", esot kļuvis par vienu no visvairāk apspriestajām personām Latvijas šovbiznesā.

14. oktobrī "Arēnā Rīga" gaidāma atkārtota rokoperas "Lāčplēsis" jauniestudējuma izrāde un zīmīgi – tā notiks Zigmara Liepiņa dzimšanas dienā, tādējādi noslēdzot komponista 70. jubilejas gadu un ievadot jaunu radošās darbības ciklu. Lāčplēša lomā jauniestudējumā - Atis Zviedris. Un viņa saruna ar «Rīgas Viļņiem» vienlaikus ir ceļš 20 gadu garumā, kurā starp pirmo televīzijas talantu šovu, segvārdu Flame un Lāčplēsi ir vieta arī… cidonijām.


Kā pie tevis atnāca vēsts par iespēju būt Lāčplēsim?

Ar brīnuma un «viss nāk atpakaļ?» palīdzību. Aktīvi darbojos arī labdarības fondā «Līdzskaņa», kas mūziķiem dzīves grūtā brīdī palīdz justies foršāk. Īpašās nometnēs radām arī dziesmas.

Tā reiz mēs – es, pianists Jānis Miltiņš un komponists Kārlis Auzāns – pļavā sarakstījām dziesmu «Ieklausies», ko vēlāk Latvijas Radio 2 «Muzikālajā bankā» izvēlējās noslēguma koncertam Daugavpilī. Un tieši šo video producents Aigars Dinsbergs iedomājās parādīt Zigmaram Liepiņam, no «sērijas» – varbūt šis dziedātājs der Lāčplēša lomai... Un Zigmars pateica jā. Tāpēc saku, ka labdarības fonds noveda pie tā, ka mani apstiprināja šai lomai.

Biji pārsteigts?

Kad zvanīja Aigars, biju pie stūres – braucu pāri Dienvidu tiltam. Nebijām personīgi pazīstami, jo nevienā lielā teatrālā darbā neesmu nekad piedalījies, tāpēc steidzami meklēju vietu, kur nobraukt malā, apstāties, jo sapratu, ka būs kas nopietns. Tā un tā... «Zigmars Liepiņš tevi izvēlējis Lāčplēša lomai.» Tajā brīdī pārņēma ēteriska izjūta; ārkārtīgi daudz emociju – kā lidotu un kristu vienlaikus.

Preses konferencē teici, ka sajuties tā, it kā būtu piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, kas tagad jānopelna...

Mana dzīve vispār pēdējā pusgadā ir apmetusi kūleni… Tā sajūta pakausī ir visu laiku – kā būtu uzdāvināts «Ferrari», bet nav vēl autovadītāja apliecības. (Smejas.)

Es dzīvoju pēc principa, ka ikviens darbs, ko daru, ir vērtīgs tad, ja, šo darbu paveicot, es padaru pasauli labāku. Un «Lāčplēsis» nav izņēmums. Man ir gadījies uzstāties tūkstošiem cilvēku, bet šis būs pilnīgi citādi. Kādi nāks nostalģijas vadīti, jo ir redzējuši pirmo iestudējumu, saista to ar Atmodu, kādi nāks vienkārši iepazīt eposu, vēl kādi – salīdzināt. Daudz nevarēšu lūkoties skatītājos, jo pietiekami daudz uzdevumu jāpilda uz skatuves, bet brīdī, kad izdosies, kā Latvijas patriots ārkārtīgi ceru publikā ieraudzīt arī jaunus cilvēkus.

Arī ar Zigmaru Liepiņu tev ir pirmā sadarbība?

Jā. Ja tas notiktu pirms gadiem 15, es no uztraukuma nespētu savākties. Nu, pie mana nobriedušā prāta, to pieņemu kā apliecinājumu, ka darbs, kas 25 gadus ieguldīts mūzikā, nav bijis velts.

Visu cieņu Paulam, Kalniņam, Braunam un citiem metriem, bet jau kopš bērnības dvēseliski kaut ko savu sadzirdēju Liepiņa mūzikā. Tāda klusā, naivā cerība bijusi visu laiku – kaut varētu ja ne uzstāties kopā uz vienas skatuves, tad vismaz kādu viņa dziesmu izpildīt. Un še tev! Ar pašu komponistu «pie stūres» un vēl kopā ar Uldi Marhileviču! Tā ka, draugi, sapņi piepildās!

Igo, Dons, Daumants Kalniņš... Tevi nebaidīja, ka sāks ķidāt un salīdzināt ar iepriekšējiem Lāčplēšiem?

Es ārkārtīgi augstu vērtēju cilvēka darbaspējas un ļoti labi apzinos, kam kurš izgājis cauri, lai nodziedātu Lāčplēsi. Tas ir milzīgs spiediens. Ne tikai tajā brīdī, bet arī līdz tam. Stress, kāds nekad iepriekš nav bijis, nāk tevī no dažādiem punktiem. Kustības, scenogrāfija, komponista un režisora redzējums, aktiermeistarība, tērpa iznešana, grims... Katrs mākslinieks, kurš šo komponenti pievieno tavam tēlam, rada arvien lielāku spriedzi. Zigmārs jau mierina: «Ko tik toreiz neteica par Igo: kas tas tāds par Lāčplēsi – kalsns un garmatains! Pēc tam par Donu – kas tas tāds bez matiem, kaut kāds popdziedātājs, meiteņu mīlulīt’s.» Par mani... Jau zinu. (Smejas.)

Ko tu zini?

«Kas tad tas par Lāčplēsi, kas nav ne tuvu Kokneša augumā!?»

Cik ir tavs augums?

Metrs sešdesmit astoņi.

Gandrīz kā Tomam Krūzam.

Bet atcerieties, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Negarajiem ir lielāka tiekšanās pēc iekšējiem sasniegumiem.

Kādreiz esi pārdzīvojis sava auguma dēļ?

Pārdzīvojis neesmu, bet cietis gan. Skolā nelielā auguma dēļ tiku apbižots diezgan bieži. Bet tad izdarīju pareizo izvēli – sāku nodarboties ar sportu, tostarp – pašaizsardzību, fitnesu un basketbolu. Kad vecākie puikas saprata, ka ar mani nevar vairs tā jokoties, jo tas pipars var dot pretī, lika mani mierā.

Kad pēdējo reizi vajadzējis pašaizsargāties?

Par laimi, sen nav vajadzējis. Refleksi gan ir saglabājušies – ja redzu, ka kāds rīkojas neforši, man nav bail viņam aizrādīt.

Gribētos ticēt, ka Latvijā ir daudz Lāčplēšu, Koknešu, Laimdotu, mazāk – Dītrihu un Līkcepuru, un gribētos, lai šos «iekšējos» Lāčplēšus atrod arī valstsvīri un sievas. Lai ir godīgi. Visu dzīvi esmu centies būt godīgs. Simt procenti tas gan nav iespējams, jo, kā Māra Zālīte libretā raksta: «Cērt, cik gribi, ļaunums jau paliek.» Māras Zālītes teksti ir ārkārtīgi trāpīgi. Katrā ainā varu atrast sevi kaut kādā dzīves situācijā. Es pat varu aizdomāties par birokrātiju, kas man bija jāpiedzīvo triju gadu garumā, kamēr savai saimniecībai nokārtoju bioloģisko statusu. Protams, ticu, ka tam ir daudz pamatojumu, bet vai tiešām tam vajag aizņemt trīs gadus? Tie birokrāti, kas izdomāja šo procesu, – vai viņi bija godīgi pret sevi un citiem?

Nu tā, no Lāčplēša esam nonākuši līdz bioloģiskai saimniecībai... Ko tu audzē?

Cidonijas. Sievas vecākiem Smiltenes pusē ir trīs hektāri zemes, nolēmām, ka tajā varētu rušināties un darīties. Labi zinu, ko nozīmē izaudzēt augli no A līdz Z – iestādīt krūmu, par to parūpēties, appļaut apkārt zāli. Esam mājražotāji, paši visu darām – novācam, daļu griežam, pārstrādājam sulā, sīrupā, čipsos, sukādēs.

Ko tu patlaban vēl dari – bez cidonijām un Lāčplēša? 

Darbojos ar grupu «The Rolltones», kas šogad, ļoti ceru, rezultēsies albumā. Un šis mums būs pirmais albums latviešu valodā. Tāpat divus gadus ar filmu dublāžām strādāju TV3 – lielajām animācijas filmām, pēdējo Džeimsu Bondu ierunāju. Tā ir interesanta pieredze, kā trenēties runāšanā.

Vai tevī vēl gail «Talantu fabrikas» Flame? Cik gadu pagājis? Šķiet, tikko tur jauns un zaļš grozījies, bet nu jau sirmums matos. Kādu atceries šo laiku?

Jā, 20 gadu pagājis… Divus mēnešus nodzīvojām tajā trakomājā, kas bija mentāls pārbaudījums ikvienam. Izolētība bija visgrūtākais. Bet tā liesma (‘Flame’ tulkojumā no angļu valodas – ‘liesma’ – red.] deg vēl spēcīgāk. Esmu tas cilvēks, kurā liesma deg arī tad, kad cunami gāžas pāri.

Toreiz daudzi teica – esam «15 minūšu zvaigznes», bet beigu beigās – Latvijas top popmūziķis Dons, tagad «jaunuzceptais» Lāčplēsis. (Smejas.) Ar mums bija arī Kaspars Zlidnis. Jānis Polis. Chilli, kas vinnēja projektu.

Dalību «Talantu fabrikā» neesi nekad nožēlojis?

Nožēlot nevajadzētu nekādā gadījumā ne par ko. Mācīties no kļūdām? Jā! Budismā saka – problēma ir jārisina, ja nevar atrisināt, nav jāuztraucas. Protams, arī es esmu kādreiz kaut ko nožēlojis – kurš nav?! Ak, ja būtu laiks atgriezties pagātnē, es būtu cītīgāk mācījies klavieres, piemēram, nebūtu tāds huligāns un vēl sazin’ ko... Bet vai tas mani būtu novedis tur, kur esmu tagad? Nē, droši vien citu ceļu būtu aizgājis, nebūtu Lāčplēsis.

Saki, ka Lāčplēša veidolā tev atgriezušies labie darbi fondā «Līdzskaņa». Ko vēl tajā dari?

Ar «Jumavas» atbalstu izdevu grāmatu «Skaņas. Garšas. Pilsētas», kur 27 mūziķi stāsta stāstus par savas pilsētas skaņām un garšām, receptes kopā salikt palīdzēja Lauris Aleksejevs. Piedalos labdarībā, jo zinu, ka maniem amata brāļiem un māsām, kas nonākuši nelaimē, ir jāpalīdz. Atpazīstamiem cilvēkiem ir īpaši grūti pārkāpt tam slieksnim, kad jālūdz palīdzība. Diemžēl ļaudis tādas uzstāšanās nepamana, pamana to, ko vairāk grib redzēt, – piemēram, pasaulslavenu mākslinieku, kas saģērbies kā «Mulenrūžā» un krata pēcpusi.

Es priecājos, ka ir tāds fonds izveidojies. Tā fons ir tumšs, bet rezultāts – ļoti gaišs. Ir liels gandarījums redzēt, kā cilvēks atdzimst, uzplaukst, izkāpj ārā no savas bedres.

Tu esi kādreiz juties kā bedrē?

Protams. Arī atkarības ir stāsts par mani – tā ir mana lielā bedre. Esmu šajā ziņā izcīnījis būtiskas uzvaras. Lai piepildītu Lāčplēša tēlu, ģeniālā režisore Rēzija Kalniņa man māca šos brīžus dabūt no sevis ārā, izdzīvot tos vēlreiz. Katra aina uz skatuves liks man atkal būt kādā no savas dzīves bedrēm vai augstākajiem punktiem. Esmu sapratis, ka būt aktierim ir mentāli ārkārtīgi grūts darbs.

Kas tevi noveda pie atkarībām? Radoši meklējumi?

Tās vairāk bijušas kā beksteidža mutuļošanas. Jē, ballīte! Pamosties vienu rītu – wow, kas tas bija!? Pamosties otru. Pēc gada jau esi pie Ziemeļmeitas...

Es nesaku, ka vairs nemaz nelietoju alkoholu, man patīk labs vīns un auksts alus, bet konkrētā brīdī ar konkrētiem cilvēkiem un tikai tad, kad es to gribu un varu atļauties, lai neciestu darbs un pārējais. Ir jābūt ļoti uzmanīgam ar to.

Kas ir Ziemeļmeita?

Totālā depresija. «Lāčplēša» iestudējumā viņš pie Ziemeļmeitas ir brīdī, kad ir sagrauts, samīts driskās. Tas ir zemākais punkts.

Kā saprotu, saspringts tev šis laiks ir arī privātajā dzīvē? Pavasarī soctīklos neslēpi, ka gaidāt bērniņu. Vai tava ģimene ir kļuvusi kuplāka?

Jā, ir.

Tagad saprotu, kāpēc minēji, ka «dzīve apmetusies kājām gaisā»... Nav joka lieta, ņemot vērā, ka meitiņai ir tikai divarpus gadu. Kā klājas vecākajam dēlam?

Lielajam dēlam jau 20, dzīvo Zviedrijā. Viņš tā nolēma. Mamma pirms kādiem 10 gadiem pārvācās uz Zviedriju, dēls padzīvoja pie manis, kamēr beidza pamatskolu. Bet vidusskolu nolēma pabeigt jau Zviedrijā. Iemācījās valodu, ir iestājies augstskolā. Tagad atbraucis uz Latviju, grib izrādīt saviem zviedru draugiem, cik te skaisti.

Pats esi rīdzinieks?

Jā, no Bolderājas. Esmu zvejnieka–loča un galdnieka mazdēls. Bet mūzikas gēns patrāpījies no tēva, kurš ir multiinstrumentālists, izspēlējies kopā ar Latvijā zināmiem māksliniekiem.

No veciemtēviem kāds amatniecības gēns ar trāpījies?

Zvejniecības gēns man ļoti trāpījis. (Smejas.) Esmu vājprātīgs makšķernieks, man makšķere stāv mašīnā pastāvīgi. Kad aizbraucu ar grupu uzstāties, ar puišiem saliekam skatuvi, izrunājam visu, ko spēlēsim, un tad vienkārši noskrienu pie upes, ja ir, ar makšķeri.

Tāda interesanta sakritība – dziedāsi kopā ar Beāti Zviedri. Uzvārds jums viens, bet radiniece [vedekla] viņa laikam ir tikai Zigmaram Liepiņam?

(Smejas.) Jā, un mēs, tādi – ar vienu uzvārdu, «Lāčplēša» gaitā arī apprecamies. Bet radinieki reālajā dzīvē neesam.

Arī Ati šajā uzvedumā esat divi. Var sajukt, kurš – Ieviņš, kurš – Zviedris…

Un abi – rokmūziķi! Pirms vairākiem gadiem mani pieaicināja restaurēt latviešu pirmās rokgrupas (60. gadu beigas) «Katedrāle» muzikālo materiālu (dokumentālā filma «Savējie sapratīs» to atspoguļoja) – aicināja iedziedāt divas dziesmas (dzirdamas manā «YouTube» kanālā). Tāda mūzika, kosmisks kaut kas! Gunāru Šimku (grupas ģitāristu) mudināju meklēt vēl notis, lai atjaunotu arī pārējo mūziku. Paldies pūtēju orķestrim «Rīga», kurš uzņēmās virsvadību šajā visā; uztaisījām koncertprogrammu «Katedrāle un roks», ko 2021. gada rudenī nospēlējām. Un, kāpēc šo visu stāstu, – tur mēs ar Ati Ieviņu kopā dziedājām duetā.

Ir klusa cerība, ka ar šo materiālu nākotnē varētu izbraukāt Latviju, parādot, cik skaista kādreiz Latvijā bija rokmūzika. Tas tev vairs nav novilkt bikses un parādīt pliku pēcpusi.

Citi šobrīd lasa

"Vienaldzība ir vardarbība,"- Uģis Joksts par darbu televīzijā, tiešraidēm un nemieru
Zane Jančevska par teātri, folkloru un dabu: "Skaisti brīži gadās tad, kad tos negaida"
Dzeramnaudas pasaulē un Latvijā: cik atstāt, lai neaizvainotu apkalpotājus 3