Kulinārijas eksperte Signe Meirāne sāk jaunu dzīvi Francijā

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" viņa atklāj, vai viegli bija pārcelties uz citu valsti, kā notikusi atvadīšanās no Pierīgas privātmājas un iekoptā rožu dārza, kā izpārdotas sadzīves lietas un kā ģimene iedzīvojusies Francijā.

Par savām mājām tagad dēvējat Francijas pilsētu Lionu. Kad notika pārcelšanās no Latvijas? Un kāpēc tieši Liona?

Uz Lionu pārcēlāmies pagājušā gada novembra izskaņā, līdz ar to sanāk, ka esam te četrus mēnešus. Jā, pārmaiņas mūsu dzīvē ir notikušas, un šobrīd Lionu saucam par mūsu mājām. Tā nekad nebūs dzimtene, bet tās ir mājas, kas man un vīram ir īpaši sirdī tuvas. Kā es smejos, laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijusi francūziete, jo jūtos te tieši tikpat labi kā Latvijā. Jūtos kā zivs ūdenī, tāpēc arī varu šo vietu saukt par savām mājām.

Liona ir mūsu mīlestība no pirmā acu skatiena, no pirmās satikšanās, kas ilga deviņu gadu garumā. Mēs zinājām, ka kādreiz noteikti padzīvosim Francijā, jo gribējām apgūt franču valodu, kā arī mani ļoti interesē šīs valsts kulinārija, tāpat mums ir daudz franču draugu un ļoti patīk franču kultūra. Pirmo reizi, kad te ieradāmies, vēl nedomājām par tādu pastāvīgu dzīvošanu, bet norunājām – ja kādreiz tā notiks, noteikti tā būs Liona. Mums patīk arī Bordo, bet tās klimats nav vismīļākais, savukārt Parīzi nemaz neizskatījām par iespējamu dzīvesvietu, jo Parīzē ar bērniem... un tā burzma, tas nav īsti mums. Mums gribējās kaut ko lielu, bet ne tik lielu, ka tas nogurdina. Lai gan Parīzi es dievinu, jo tā ir fantastiski skaista un tajā ir milzu opcijas dzīves baudīšanai, taču dzīvošanas ziņā bija vēlme pēc autentiskuma. Un Lionā tāds ir.

Jūsu meitas runā teicami franču valodā?

Jā, meitenes runā brīvi franču valodā, mācās ķīmiju, fiziku, visu, ko vien bērni mācās. Meitas jau no triju gadu vecuma Latvijā apmeklēja franču akreditēto Žila Verna Rīgas Franču skolu, kur katru dienu lielākoties runāja tikai franciski ar skolotājiem no Francijas, tieši tāpēc šobrīd viņām ir tik augsts līmenis franču valodā. Līdz ar to meitenēm pārcelšanās uz Lionu bija viegla.

Mans vīrs zina itāļu valodu, tāpēc viņam apgūt franču valodu ir daudz vieglāk. Savukārt es nu jau 450 dienas bez apstājas mācos franču valodu. Tuvākajā laikā sākšu arī apmeklēt franču valodas intensīvos kursus. Pirms pārcelšanās uz Franciju es pati biju 360 dienas mācījusies franču valodu bez pārtraukuma, katru dienu kaut vai 20 līdz 30 minūtes. Taču dzīvošana šeit uz vietas šo dažu mēnešu laikā man ir iedevusi daudz vairāk valodas apguvē, jo ir jākomunicē un jāmācās, līdz ar to es domāju – vēl gads vai divi, un mēs runāsim brīvi franciski. Pašlaik man reizēm ir skumīgi, ka es vēl tik brīvi nevaru izteikties un komunicēt, kā to vēlētos, bet mums apkārt ir fantastiski cilvēki, kuri arī palabo un pasaka kaut ko priekšā.

Kāda ir Liona, jūsu acīm veroties?

Tas pirmais, kas, raksturojot Lionu, nāk prātā, – tā ir maģiska. Un tas ir viena būtiska iemesla dēļ – Lionā ir ļoti kalnaina vide. Tas mums ir ļoti svarīgi, un tas arī lika iemīlēties šajā pilsētā no pirmā acu skatiena. Te ir kalni, divas upes, daudz tiltu.

Lionā ir būtiski, ka mēs respektējam vietējās tradīcijas un vietējo iedzīvotāju domāšanas veidu. Bet kopumā Liona ir ļoti dažāda. Lionas centrs izskatās ļoti maziņš, bet, braucot ārā no pilsētas, paskatoties pa labi un pa kreisi, redzi, kāpēc tā ir otra lielākā pilsēta Francijā. Jā, Liona ir liela. Centrā, protams, ir ļoti skaista, vēsturiska pilsēta, kurā ir gan vecais, gan arī nedaudz iemiksēts jaunais, bet vairāk pamats pilsētai ir balstīts uz veco arhitektūru, vecajām tradīcijām, savukārt, kā jau visās pilsētās, pabraucot tālāk, ir lielas un modernas mājas, bet, kas ir forši – tās ir integrētas pilsētas arhitektūrā. Vēl man ļoti patīk, ka Lionā ir diezgan daudz zaļās zonas, daudz skvēriņu, tiek domāts par apzaļumošanu. Ir milzīgs parks, kas savā ziņā atgādina Ņujorkas Centrālparku, te ir Botāniskais dārzs un Zoodārzs, kas atvērts visiem. Te ļoti daudz tiek arī domāts par velosatiksmi, lai cilvēki visā pilsētā varētu viegli pārvietoties ar divriteņiem. Ir daudz zonu, kur cilvēkiem apsēsties, paēst, pabūt – vai nu tas ir upes krastā, vai parkā. Arī parkos pārsvarā visur ir atļauts sēdēt un būt harmonijā ar sevi.

Protams, Liona ir arī izteiktu tradīciju pilsēta. Piemēram, ir noteikti ēšanas laiki, tāpat kā visā Francijā. No rīta strādā veikali, tad ir pusdienlaiks – visi ēd un veikali ir ciet. Pēc tam atkal ir vaļā veikali un restorāni. Tu nedabūsi ātrāk vakariņas kā septiņos un pusdienas no divpadsmitiem līdz diviem, un cilvēki arī šajā laika posmā iet ēst. Kā man stāstīja vietējie iedzīvotāji, ja cilvēks Parīzē ēdīs pusdienas pie galda darba vietā tāpēc, ka ir karjera un sevi ir ļoti jāpierāda, tad Lionā pusdienlaikā cilvēks tomēr ies prom no darba uz kafejnīcu, lai satiktos ar draugiem vai darba kolēģiem, paēdīs pusdienas, izbaudīs dzīvi un tad ies strādāt.

Manuprāt, Liona ir arī ļoti draudzīga pilsēta ģimenēm ar bērniem, kas mums bija būtiski.

Kā jūsu ģimene, kurā esat divi pieaugušie un divi pusaudži, saņēmāties šim pārcelšanās solim? Bija jāatvadās no Latvijā jau gadiem iekārtotas ikdienas dzīves, sadzīves lietām....

Kā mēs to paveicām ar bērniem, diviem kaķiem un suni? Patiesībā tas jau kādu brīdi bija apzināts solis mūsu dzīvē, uz ko gājām. Ne ļoti ilgu brīdi, bet mēs zinājām, ka to darīsim. Nepavisam nebija viegli. Tas bija vairāk sevis disciplinēšanas jautājums, citu tautu tradīciju un birokrātijas pieņemšana un daudz kas cits. Šobrīd noteikti grūtāk ir meitenēm, jo viņām ir tāds vecums, kad ir izveidojušās draudzīgas attiecības Latvijā, un tagad ir jāveido jaunas attiecības. Bet es skatos, ka visas šīs pārmaiņas mums ir labas un fantastiskas.

Es zināju, ka vēlos iemācīties valodu, pabaudīt šo dzīvi, iemācīties tradīcijas, padarīt mūsu dzīvi interesantāku un daudz vienkāršāk nokļūt uz citām vietām. Lionai tas ir liels bonuss, jo šī vieta ir kā centrs, no kura ar automašīnu var viegli nokļūt Šveicē, Itālijā un citās Francijas pilsētās. Visvieglāk ir nokļūt Parīzē un tad citur. Šeit arī ļoti superīga lieta ir vilcienu satiksme. Ļoti ātri un ērti var nonākt tur, kur nepieciešams. Sēdi vilcienā, tev nav jāstūrē, nav ne par ko jādomā, tu vari strādāt, lasīt grāmatas. Ne velti Francijā ir ļoti izteikta grāmatu lasīšanas tradīcija, jo cilvēki lielākoties to dara vilcienos.

Man arī bija svarīgi, lai mēs esam tādā vietā, kur meitenes varam aizvest uz dažādiem punktiem. Tas bija būtiski pārvākšanās jautājumā, ka es zināju – došu meitām šo iespēju, ka viegli var iekāpt mašīnā vai vilcienā un aizbraukt uz vienu valsti, otru vai trešo. Starp citu, arī lidojumi šeit, piemēram, uz Londonu, ir daudz, daudz lētāki un izdevīgāki nekā no Latvijas. Pārcelšanās nebija viegla, jo bija ļoti daudz kas jāpārdod un jāatdod, jāatvadās no atmiņām un lietām, bet es domāju, ka beigu beigās mēs esam ļoti lieli ieguvēji.

Bija kaut kādas lietas, ko mēs ņēmām līdzi uz Franciju tāpēc, ka tām ir īpaša nozīme mūsu dzīvē. Man ir vintage stila trauki, kurus biju gadu gaitā iegādājusies, tāpēc tos ņēmām līdzi. Protams, bija arī seni galdi un dažas mēbeles, kuras paņēmām līdzi, jo tās mums ir īpašas. Bet visu, kas jaunāks un kam laiks doties, to atdevu. Arī daudzas virtuves lietas gan atdevu, gan pārdevu, jo zināju, ka šeit to visu varēšu nopirkt par labu cenu. 80 procentu no sadzīves lietām pārdevām, atdevām un atstājām, bet pārējos 20 paņēmām līdzi. Šis process bija interesants, jo mantu mūsu lielajā mājā bija daudz. Tāpēc bija, ko darīt. Bija arī laiks no tā visa atvadīties. Lielākoties līdzi ir paņemtas manam darbam nepieciešamās lietas – pannas, trauki, kuros ieguldīts daudz naudas, sapratu, ka šīs lietas nevēlos atstāt, bet, jā, visu pārējo atstājām...

Esat pārdevuši savu privātmāju Pierīgā, īpašumā bija jūsu pašas rokām iekārtots rožu dārzs. Vai nebija grūti atvadīties no pašas iekoptā dārza un mājas?

Godīgi sakot, biju domājusi, ka tas būs daudz, daudz grūtāk. Jo arī šodien tā vienīgā lieta, kuras man šeit patiešām pietrūkst, ir mans Latvijā iekoptais rožu dārzs, dālijas un citi dārza augi. Taču viss pārējais.... Laikam bija ļoti liels saviļņojums pārcelties uz Lionu, ka nebija tik grūti atvadīties no vecā. Domāju, ka citādākas sajūtas būtu, ja tas notiktu, piemēram, piespiedu kārtā, tad es noteikti pārdzīvotu, bet bija pārsteidzoši viegli.

Kā Lionā izvēlējāties mājokli, kur dzīvot?

Patiesībā tas ir garš un komplicēts stāsts. Francijā atrast dzīvokli nav viegli – nevis tāpēc, ka nebūtu dzīvokļu, bet tāpēc, ka tas prasa ļoti daudz birokrātisku lietu sakārtošanas. Te pie tā pieturas ļoti strikti. Un, tā kā mums nebija visu “pareizo” franču papīru, tas bija izaicinājums.

Vienubrīd likās, ka mēs to nepaveiksim, bet paveicās, ka caur vienu un otru cilvēku mūs ieteica nekustamo īpašumu aģentiem Lionā, jo pārsvarā visi mājokļi tiek meklēti ar aģentūru starpniecību. Un aģentūra uzņēmās mūsu mājvietas meklēšanu, lai arī cik grūti tas būtu. Mēs atradām... Un vēl paveicās, ka mūsu dzīvokļa īpašniece ir fantastiska dāma, jo viņa bija gatava divas nedēļas pagaidīt, kamēr nokārtosim birokrātiskus jautājumus. Jā, laikam sakrita visas zvaigznes, kā tam bija jānotiek, jo mēs varējām iekārtoties dzīvoklī, kas mums ļoti patīk.

Ar jums no Latvijas aizceļoja arī ģimenes četrkājainais mīlulis – Velsas korgijs. Kā viņš ir iejuties jaunajā mītnes vietā?

Līdz ar mums atceļoja visi trīs mūsu ģimenes mīluļi – Gatsbijs un abi kaķi. Tas bija ļoti interesants brauciens, jo mēs devāmies no Latvijas uz Franciju ar automašīnu. Bagāžas nodalījums bija atvēlēts tikai Gatsbijam, kā jau karalim. Meitenes ar kaķiem bija saspiedušās aizmugurējā sēdeklī, jo kaķiem bija līdzi kastes, segas un viss pārējais.

Kaķi kā jau kaķi ātri pierod pie lietām. Sākumā gan staigāja un nevarēja saprast, bet tā jau viņiem bija trešā pārvākšanās, tāpēc domāju, ka līdz ar to viņiem nav tik liels šoks. Sākotnēji baidījāmies par to, kā pilsētā jutīsies Gatsbijs, jo viņš tomēr mums bija vairāk lauku suns, kas brīvā dabā dzīvojās bez siksnas. Bažījāmies, kā viņš tiks galā ar pilsētas ritmu, kā komunicēs ar pārējiem suņiem, jo viņš audzis kā vienpatis, līdz ar to komunikācija ar pārējiem suņiem uzreiz ir pavisam citāda. Jāsaka, iedzīvojies ir ļoti labi, reizi nedēļā ejam uz suņu parku, kur tos palaiž bez siksnām un visi izskrienas. Viņam parkos un uz ielām ir daudz draugu un draudzeņu. Malacis... Kaķiem viss ir labi, un viņiem taču liekas, ka mēs dzīvojam viņu dzīvoklī un ir tikai jautājums, cik mēs ilgi tur paliksim.

Tie ļaudis, kas ar lielu aizrautību mācās no jums kulinārijas gudrības, var vēl Latvijā iegādāties jūsu jaunāko grāmatu "Brīv.dien. galds" otro daļu?

Kamēr vēl ir pieejamas "Brīv.dien. galda" otrā daļa latviešu valodā un arī angļu versija "week. end. eats baking", tās var iegādāties manā mājaslapā, kā arī dažās "Jāņa Rozes" grāmatnīcās. Jāķer ciet, kamēr vēl ir, jo es domāju, ka kādu brīdi un, kas zina, vai vispār vēl būs manas grāmatas latviešu valodā. Protams, man ir arī mājaslapa "Story About Food", kur var sekot līdzi maniem ceļojuma stāstiem, receptēm, ieteikumiem un daudzām citām lietām. Šajā lapā es ieguldu lielu enerģiju.

Ar ko pati un dzīvesbiedrs nodarbosies, kad būsiet iekārtojuši mājokli Lionā un bērni sākuši mācību gaitas vietējās izglītības iestādēs?

Šobrīd man ir sākušies divi lieli projekti, par kuriem pašlaik nevaru īsti neko stāstīt. Tie ir mani sapņu projekti, kurus ļoti esmu gribējusi. Uz nākamo pusotru gadu man ir ļoti daudz darāmā. Savukārt vīrs nodarbojas ar biznesu, kas ir skaļruņu un mūzikas tumbu ražošana. Viņš attīstīs šo biznesu šeit uz vietas. Tie ir mūsu dzīves galvenie punkti.

Es jau no savas ēdienu tēmas nekur nepazudīšu, jo tas ir mans dzīvesstils un mīlestība. Esmu tāpēc priecīga, ka man ir šie divi jaunie projekti, ar kuriem eju uz priekšu. Ļoti daudz darīšu, radīšu receptes, daudz ko citu. Meitenēm ir savi kursi, pulciņi un dažnedažādi notikumi. Tā mēs lēnām topam par vietējiem...

Savā "Instagram" profila live sarunā stāstījāt, ka beidzamos gados bijāt sevi izsmēlusi Latvijā, tieši tāpēc arī bijis viegli pārcelties uz Franciju.

Es jutos sevi izsmēlusi tajā, ka nevarēju eksperimentēt ar tik daudz ēdieniem, garšām un niansēm, kā to būtu vēlējusies. Mēs kā sabiedrība esam konservatīvāka un ne vienmēr gribam pieņemt ko jaunu, kas ir arī citās sabiedrībās. Tā nu es dažreiz jutos tā, ka gribētu vairāk stāstīt par citu valstu produktiem, kas mani interesē, bet, tā kā Latvijā tie nebija tik viegli pieejami vai arī ēdieni nav tik zināmi, es nevarēju to darīt. Tāpēc tas man kā māksliniecei radīja sasprindzinājumu, jo es nevarēju pilnībā brīvi ļauties tam domu lidojumam, kas ir tuvs manai sirdij.

Tāpat arī šie biežie jautājumi par sadarbībām, sadarbību formām un cenām un to, kāpēc tas ir tā, vai arī diezgan biežā cīņa par to, lai manu produktu ierauga un nopērk, – tas viss prasīja daudz vairāk laika un vajadzības iedziļināties, nekā es gribētu. Jo es kā māksliniece vēlētos tā – kaut ko pagatavot, un lai tās lietas pašas par sevi ļoti viegli aizlido pasaulē. Bija pietiekami lieli apjomi lietām, ko es radīju, bet ne jau tik lieli kā pasaules milzīgie cipari. Sāku just, ka man ļoti daudz laika ir jāvelta tam, lai kaut ko pierādītu. Zinu, ka mums katram šajā dzīvē ir jāiet attīstības ceļš, un man nekas nav pret to, jo mēs augam un sevi jāpierāda biznesā, jaunākiem tirgiem un jaunākām lietām. Taču jebkuram māksliniekam, piemēram, kaut vai gleznotājam, ir vieglāk strādāt, ja to gleznu pārdod ātri un rindā stāv 30 cilvēku, bet grūtāk ir gleznot, ja pēc katra darba jāprasa vairākiem cilvēkiem, lai to nopērk. Jutu, ka man par daudz enerģijas nācās ieguldīt pārliecināšanā par to, kas ir manā grāmatā vai mājaslapā, vai kur citur, un es nevarēju tik daudz enerģijas veltīt satura radīšanai un tiem darbiem, kas nestu daudz vairāk informācijas, garšas... Un tas arī ir skaidrojums tam, kas mani izsmēla.

Liekas, ka, pārceļoties uz Franciju, esat tik tiešām psiholoģiski mainījusies, kļuvusi smaidīga, dzīvespriecīga, ēteriska un iedvesmojoša.

Es tiešām arī jūtos daudz brīvāka un iedvesmotāka. Un es tā jūtos, jo šeit cilvēkiem ēdiens ir nevis tikai paēšana, bet vesela kultūra, reliģija, kaut kas pilnīgi citādāks. Ēdiens mūsu dzīvē ir spēlējis lielu lomu un arvien spēlē, un man tas ir ļoti būtiski, un, protams, tas ir arī mans darbs. Es jūtu, kā man gribas tik daudz ko mēģināt, tik daudz ko darīt, un, kad runāju par šiem ēdieniem un produktiem, kas ir visapkārt, cilvēkiem nav jautājumu, kas tas ir, kam tas ir vajadzīgs, kāpēc tas tā maksā… Mani arī ļoti ietekmē komunikācija, kuras man dikti pietrūka. Šī tik vienkāršā komunikācija uz ielas, kad satiecies ar suņa saimnieku, sasveicinies un parunājies. Tu ieej veikalā un parunājies. Tu satiec kāpnēs kaimiņu, parunājies. Tu tirdziņā runājies ar saviem pārdevējiem, un viņi ar tevi komunicē un atceras, ko tu gribi un kā gribi. Līdz ar to manā dzīvē šī foršā un atvērtā komunikācija ir ļoti svarīga. Tas jau man bija 16 gados, kad es pirmo reizi atbraucu no Vācijas un Rīgā, ejot pa ielu, smaidīju, bet cilvēki skatījās uz mani izbrīnīti.

Es jūtu, kā tagad šī komunikācija mani atver un atraisa. Manā dzīvē ir divas lielās mājas – Francija un Latvija. Pārceļoties uz Franciju, ir sajūta, ka uzsākam jaunu dzīvi, kurā ir daudz jaunu lietu un piedzīvojumu. Protams, mums ir arī savas ikdienas rūpes, jo mums ir bērni, zvēri, darbi un miljons lietu kā jebkuram normālam pārim, ģimenei, bet ar visu to man ir sajūta, ka ir mierpilns piepildījuma līmenis. Laikam vēl viena būtiska lieta – cilvēku attieksme citam pret citu un pret cita darbu, kā mēs esam gatavi samaksāt par otra darbu, kā uztveram otra darbu, kā cienām gan sētnieku, gan bagātāku kungu. Vēl kāda būtiska lieta, ko šeit novērojām, – tāpēc, ka cilvēku dzīvēs šeit ir stabilitāte, valda fundamentāla nosvērtības sajūta. Protams, ir arī dažādi streiki, bet kopumā, izejot ārā, ir jūtama fundamentālā drošība, kuras man beidzamajos gados Latvijā ļoti pietrūka. Tāda emocionālā miera sajūta.

Vai, dodoties prom no Latvijas, ne mirkli neiezagās šaubas, bailes un neziņa, ka nevarēsiet iedzīvoties citā valstī, ka būs kādas nepārvaramas problēmas?

Man nebija nekādu šaubu par to, vai man būs darbs vai nē. Es zinu, ka savu darbu daru ar lielu mīlestību un rūpēm, es pievēršu pastiprinātu uzmanību ikvienai lietai, ko daru. Tāpēc man nebija šaubu, ka man varētu nebūt darba. Zināju, ka varbūt dažus mēnešus mēģināšu saprast, kas, kā un kāpēc. Bet es daru savu darbu, ko mīlu, un man radās sajūta, ka to arī šeit novērtēs. Un tagad arī redzu, ka cilvēki novērtē. Varbūt vīram dažbrīd iezagās šaubas, bet ne tik lielas, lai mēs nepārceltos. Drīzāk tas bija kā interesants dzīves izaicinājums, kā ies, kā būs un kas tālāk notiks. Un man nebija jautājuma, vai mums sanāks, jo man bija pārliecība, ka sanāks. Drīzāk man bija jautājums, kādā mērā, kādā formā, cik ātri un cik daudz.

Ar Latviju saites nav sarautas, jo te taču dzīvo jūsu vecāki, draugi...

Protams, ka ar Latviju saites nav sarautas, lai gan es šeit jau arī meklēju mums visiem ģimenes ārstu. Jau atradu manikīru, pedikīru un frizieri. Loģiski, ka uz Latviju mēs braucām un brauksim, nevar būt citādi. Arī bērniem šeit ir omas un opji, mums ir vecāki un draugi. Saikni ar Latviju nevar pazaudēt līdz mūža galam. Un nav skaistākas pilsētas par Cēsīm, kur esmu dzimusi. Bet tagad ir vēl tā superīgā lieta, ka viegli varam aizlidot, satikties un komunicēt, ir arī tas pats vacaps, lai sazinātos. Jāteic, man ar draudzenēm tagad sarunas ir daudz biežākas nekā tad, kad dzīvoju Latvijā.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" svētku dubultnumurā!