Intars Rešetins sācis dauzīties leļļu teātrī

Vaicāts par sajūtām, kad pirmo reizi jādarbojas ne tikai ar dzīviem aktieriem, bet arī lellēm, Rešetins teic: “Man patīk jauni sākumi, jo tajos vienmēr ir kaut kas patīkami satraucošs – viss tikai sākas, un priekšā ir ceļš. Mani interesē vērot attīstību, virzību – vienalga, par ko būtu runa – par aktieri ceļā uz lomu vai… tomāta nogatavošanos siltumnīcā. To arī mācu aktieriem, jo tieši briestošajos pārmaiņu procesos notiek dzīve. Nereti esmu teicis, ka savas izrādes uztveru kā bērnus, un arī šis nu ir ceļā.”

Precīzi izprast kaķa lomu

Darbs leļļu teātrī ir interesants, jo jāņem vērā dažādas specifiskas nianses, piemēram, ko lelle var vai nevar izdarīt, kādiem jābūt rekvizītiem, kāds ir optimālais dialogu apjoms, lai lelles nesāktu garlaikot skatītāju, cik minūtes lelle var atrasties uz skatuves, lai to fiziski varētu noturēt.

“Leļļu teātrī izteikti dominē vizuālā māksla, tāpēc kustībai un darbībai uz skatuves jābūt tik aktīvai, lai skatītājam pat nebūtu laika ievilkt elpu,” Rešetinam kā režisoram tā ir jauna pieredze. “Kopā ar aktieriem darbojamies komandā, lai izdarītu pašu labāko. Galu galā, mūsu visu kopīgais ceļa mērķis ir brīnišķīga izrāde bērniem. Netrūkst arī daudz kopīgā ar dramatisko teātri – lai arī skatītājs redz tikai lelli, man ir svarīgi, lai aktieris maksimāli precīzi izprot savu lomu, ko dzirdam balsī un redzam lelles kustību plastikā. Jā, jā – pat ja jānospēlē tikai kaķis.”

Pašu aktieri nemaz neredz

Rešetins jau ilgāku laiku aicināts iestudēt leļļu teātrī. Pirms pāris gadiem Dailes teātrī viņš uzveda izrādi “Inspektors Tutū” un saprata, ka patīk radīt bērniem – ļoti kritiskai un godīgai publikai.

Pērn režisors izvēlējs aizkustinošo romānu “Vafeļu sirdis”, teica jāvārdu, un atlika izvēlēties tehniku, kādā tā runās uz skatuves: “Neesmu gājis vieglāko ceļu un izvēlējos trostu lelles.” Rokas kustina ar metāla stienīšu palīdzību, muti virina ar roku, uzģērbjot lelli kā cimdu, aktieri darbojas no apakšas aiz aizslietņa.

“Teātrī, to uzzinot, īpaši priecājās, jo – tā ir sarežģīta tehnika, bet lelles – tās taču ir īstās leļļu teātra dvēseles! Daudziem aktieriem tā ir iespēja atsvaidzināt trostu leļļu vadīšanas iemaņas, dažiem iespēja izmēģināt pirmo reizi. Un sanāk lieliski! Svarīgi arī, ka leļļu meistare un tērpu māksliniece Jana Čivžele, kurai šī arī ir debija leļļu teātrī, ar lellēm un to tērpiem ir tikusi galā teicami. Dažreiz mēģinājumos var pat aizmirst, ka aiz aizslietņa stāv aktieris, jo lelles tik dzīvi uz mani skatās, it kā tās tiešām būtu atdzīvojušās,” sajūsminās Rešetins.

Iestudētais romāns ir aizraujošs, tajā ir daudz dziļi emocionālu notikumu, taču izrādei vajadzīgs viens centrālais motīvs, kam mazais skatītājs var ar interesi sekot līdzi. Rakstniece Zane Zusta grāmatu pielāgojusi skatuves formātam, no notikumiem kā galveno izvirzot deviņgadīgās Lēnas vēlmi iegūt tēti. “Ļoti ceru, ka sirsnīgā izrāde aizraus gan bērnus, gan pieaugušos, gan arī vecākās paaudzes skatītājus,” saka režisors.

Emocionāli auditoriju iekustinās arī komponista Silvestra Zemgala mūzika, scenogrāfs Kristaps Skulte gatavo videoprojekcijas.

Mēsli vai sūdi?

“Darbs ar aktieriem šajā teātrī neatšķiras, varbūt izņemot to, ka no rīta viņi velta laiku, lai iesildītos fiziski – noturēt lelles ir ļoti grūti, tāpēc no sirds apbrīnoju viņu profesijas izvēli, un lielu daļu no mēģinājuma viņus nemaz neredzu, jo viņi stāv aiz aizslietņa,” stāsta Rešetins.

Teātrī valda ļoti pozitīva atmosfēra, visi aktieri savā ziņā ir lieli bērni, un, veidojot izrādi bērniem, var maksimāli izspēlēties un izdauzīties. “Tieši to arī teicu pirmajā mēģinājumā: “Mēs dauzīsimies, lai visiem ir interesanti! Garlaicīgi nebūs!””

Izrādes kontekstā Rešetinas atcerējies bērnību, un neliels citāts no tās pat iekļauts izrādes materiālā: “Mans tētis bija agronoms, un kādu dienu vecākais brālis, tolaik vēl pavisam mazs būdams, noklausījās tēta un vectēva sarunu par kūtsmēsliem. Kā agronoms tētis teica mēsli, bet vectēvs sūdi. Sarunas beigās brālis pavilka nostāk tēti un vaicāja: “Tēti, tēti – bet es nesapratu! Tad tie bija sūdi vai mēsli?” Lūk – izrādē ir brīnišķīga vieta, kur vectēvs, izmantojot kūtsmēslus, dzēš milzīgu ugunskuru, un tieši tur arī šī ģimenes bērnības atmiņa perfekti noderēja.”

Rešetins novēl ticību labajam – nezaudēt mīļumu un cilvēcību savstarpējās attiecībās: “Neaizmirstiet pateikt visiem, kuri jums rūp, ka viņi jums ir svarīgi, jo, iespējams, citas iespējas jums var nebūt. Par to arī izrāde.”