Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Tā es te trimdā laukos ciešu,” smejas Dāvids, paskaidrojot, ka šī ironija viņam radusies, atceroties Raiņa un Aspazijas “sūro” likteni – viņi par partijas naudu baudījuši dzīvi villā Lugāno ezera krastā Šveicē un čīkstējuši, “trimdā cieš”. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

"Man pirmo reizi mūžā vairs nav stresa!" - modes mākslinieks Dāvids par saimniekošanu laukos 1

Slavenības
2022. gada 20. septembrī 10:10 2022. gada 20. septembrī 10:10
  Juris Vaidakovs | Žurnāls "Kas Jauns"
Modes mākslinieks Dāvids nu jau trešo gadu saimnieko savā īpašumā pie Iecavas, šoruden ievācot tik bagātīgu tomātu ražu, ka realizē to pat lielveikalos.

“Man pirmo reizi mūžā vairs nav stresa! Jau divus gadus nezinu, kas tas ir. Protams, ir visādi nieki, piemēram, uznāk salnas vai zemesvēži nograuž tomātu stādus. Bet tā man vairs nav par ko uztraukties! Te man viss ir un nekā netrūkst,” saka Dāvids, izrādot žurnālam "Kas Jauns" savu īpašumu, kuru no pilnīgas mēslu bedres paša rokām uzpucējis par sakoptu lauku sētu.

Pašu dārzā izaudzēts


“Es pat nespēju iedomāties, kā cilvēki Rīgā šoziem izdzīvos! Kā man trūkst? No kā es pārtieku? Nopelnu ar izaudzēto. Man viss izdzīvošanai ir te uz vietas. Ūdens ir, malka ir, jumts virs galvas ir, internets ir, vienīgais vēl saules paneļus neesmu paspējis uzstādīt, lai elektrība būtu lētāka.

Gribu ēst – noķeru dīķī zivis, paņemu no dobes sparģeļus, izroku kartupeļus, piegriežu tomātus, gurķus...

Mums viss ir svaigs, dabīgs. Es, piemēram, iemācījos saglabāt svaigus kāpostus. Nopirku labus hibrīdstādus, mājās ir viena vēsa istaba, kurā speciāli neesmu ievilcis centrālapkuri, un tur kāpostgalvas saglabājas svaigas līdz pat jūlijam! Vēl mēs paši kāpostus skābējam. Bet rīt aizbrauksim uz mežu sēņot, savukārt nākamgad ieviesīšu sev vistas un bišu dravu,” stāsta Dāvids, kas tagad arī mācās par biškopi.

“Muļķīgi, ja man nebūtu bišu – te liepas zied tā, ka no smaržas var pat noģībt. Un manai sieviņai ļoti garšo medus. Savukārt vistas būs tāpēc, ka suns izlepis un neēd, piemēram, vārītus kartupeļus, kas mums dažreiz paliek pāri. Bet es esmu cilvēks, kuram žēl izmest ēdienu. Tad nu mums būs vistas, un tās jau noēd visu! Un mums pašiem būs svaigas olas. Bet kaut gan vistas netaisos. Man žēl atņemt dzīvību,” paskaidro Dāvids.

Audzē tikai hibrīdus

Dāvids nekad nav bijis tipisks pilsētnieks, viņš ir lauku puika, kas bērnībā darījis lauku darbus, un tagad atkal atgriezies, tā teikt, pie saknēm.

“Stādu, rušinu, novācu ražu. Man ir divas siltumnīcas, kur aug tomāti, gurķi, paprika. Ir dobes ar kāpostiem, kartupeļiem, sparģeļiem, ķiplokiem, garšvielu zaļumiem – viss, kas nepieciešams iztikšanai. Galvenais, ka man ir ko darīt, un, paldies Dievam, man arī padodas. Tagad apmeklēju visādus seminārus, mācos un klausos, ko stāsta profesionāļi. Lai gan man vienmēr kaut kas ir izaudzis, tomēr jāzina, kā visu darīt pareizi. Citādi tāda bakstīšanās vien sanāk, un tas nav nopietni. Kā man pirms gada gadījās, ka uz viena it kā šķirnes stāda izauga tikai divi saplīsuši tomāti! Es nevaru atļauties tik smagi strādāt, ja beigās čiks vien iznāk, ka nav ne pašam, ne ko pārdot. Es nemāku halturēt! Ja daru, tad visu no sirds,” stāsta jaunsaimnieks.

Galvenais Dāvida darbības lauciņš ir tomāti – tos viņš audzē 300 kvadrātmetru plašā siltumnīcā. Un, ja citi šogad sūdzas par sliktu tomātu ražu, tad Dāvids spēj tik nolasīt un realizēt: “Nevajag stādīt, kas pagadās. Tad nebūs jābrīnās, ka nekas neaug. Piemēram, man viena sēkla kokteiļtomāta stādam maksā divi eiro un desmit centi, bet pārējām šķirnēm vidēji eiro par sēklu. Es nestādu parasto tomātu sēklas, man visi ir hibrīdi. Un tad eksperimentēju, kuras šķirnes ir garšīgākas, ražīgākas, izturīgākas. Man viss ir pierakstīts, un es jau zinu, ko nākamgad vairs nestādīšu. Ļoti interesanta ņemšanās, man patīk.”

“Tā es te trimdā laukos ciešu,” smejas Dāvids, paskaidrojot, ka šī ironija viņam radusies, atceroties Raiņa un Aspazijas “sūro” likteni – viņi par partijas naudu baudījuši dzīvi villā Lugāno ezera krastā Šveicē un čīkstējuši, “trimdā cieš”. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Dāvidam zem tomātu siltumnīcas iestrādāta laistīšanas un barošanas sistēma, tās vajadzībām darbojas sūkņi, ūdens tiek attīrīts ar filtriem. Bet siltumnīcas apkurināšanu aukstākās naktīs Dāvids gan uzskata par nelietderīgu naudas tērēšanu. “Es visam rēķinu līdzi. Aizvadītajā gadā siltumnīcu piesildījām ar siltā gaisa pūtējiem. Un jēga? Raža nogatavojās divas nedēļas agrāk, toties rēķins par elektrību bija tāds, ka ar tomātiem to bija grūti atpelnīt! Šopavasar speciāli noeksperimentēju un siltumnīcu nepiesildīju. Labi, man tomāti ienācās divas nedēļas vēlāk. Nu un? Toties citiem raža jau bija beigusies, bet man tikai sākās, turklāt izmaksas mazākas,” savās tomātu audzēšanas ekonomiskajās gudrībās dalās Dāvids.

Izaudzētos dārzeņus Dāvids iztirgo un arī dāvā draugiem, bet konservos sagatavo tik, cik pašiem nepieciešams. “Varbūt kādreiz, kad uzbūvēšu kādu nelielu mājiņu, kur iekārtot ražotni. Bet pagaidām rūpnieciska pārstrāde man nav plānos, jo saimniecība nav tik liela. Protams, uztaisot tomātus želejā, vienu tomātu var pārdot kilograma cenā, bet – ej nu visu to sataisi. Tas ir smags darbs! Un, zinot, kā operdziedātājs Sergejs Jēgers viens ņemas ar savām burciņām... Nē, nē! Man tam nav ne laika, ne spēka. Man jau tā pietiek ko darīt! Bet es nesaku nekad,” spriež Dāvids.

Saistītās ziņas

Dāvidu iesūdz tiesā - viņš klientam uzšuvis pārāk smagu žaketi
"Šī slepenā dzīve man bijusi jau ilgu laiku" - bezkaunīga klienta nokaitināts, Dāvids laimi nu rod grandiozā dārzā
Dāvids Latvijas modes pasaulē atgriežas ar krāsainiem puķu tērpiem

Fiziski smags darbs, bet dzīve bez stresa

Par pārcelšanos uz laukiem Dāvids ir ļoti apmierināts. “Pārkārtoju savu dzīvi, un viss notiek! Man pirmo reizi mūžā vairs nav stresa! Jau divus gadus nezinu, kas tas ir. Protams, ir visādi nieki, piemēram, uznāk salnas. Bet citādi man vairs nav par ko uztraukties! Es varu rakt, varu nerakt. Varu šūt, varu arī nešūt. Izvēlos tikai tos darbus, kas man pašam patīk, iesaistos tikai tajos projektos, kas man šķiet interesanti. Man nav jāsatiek cilvēki, kurus es negribu. Man nav jādzird krievu valoda. Aizbraucot uz Rīgu, man vemt gribas. Ja tā padomā, šausmas, kādā trakā vāveres ritenī man pagāja līdzšinējie 30 gadi! Es to vairs negribu. Kur es biju agrāk? Kāpēc jau agrāk tā neizmainīju dzīvi?” prātuļo Dāvids, sakot, ka vasarās, kad televīzijās ir atvaļinājums un filmēšanas nenotiek, viņam ir darbs savā saimniecībā, bet līdz ar rudeni, kad raža jau novākta, var piedalīties TV projektos, mācīties, apmeklēt tomātu audzētāju seminārus.

“Jā, es briesmīgi strādāju katru dienu, vakaros esmu piekusis kā suns, bet es tā padomāju, ka... Nu, kaut vai manu darbu salīdzinot ar jebkuru citu strādājošā darbu. Viņš tāpat smagi strādā, vakarā ir tikpat noguris, taču nopelnītais viņam jāiztērē, lai ģimenei iegādātos pārtiku. Bet es strādāju sev, man nav par paēšanu jāsamaksā citiem, es strādāju tad, kad gribu. Man agrāk nekad nebija brīvas naudas, bet tagad man pat to īsti nevajag!” teic Dāvids un piebilst: “Es jūtos ļoti labi. Jā, esmu noguris, bet tas ir kruta, jo vecim ir fiziski smagi jārukā! Nezinu, kas būs vēlāk, pēc gadiem desmit, divdesmit, iespējams, man nāksies algot kādu strādnieku, ja pašam vairs nebūs spēka visus darbus vienam paveikt, bet pagaidām es tieku galā viens, man palīdzot sievai un meitai.”

 

Citi šobrīd lasa

Čārlzs Spensers atklāj māsas princeses Diānas "galveno vēlēšanos"
Martā gaidāma saule "ar zobiņiem". Zināma arī prognoze Lieldienām!
"Ak dieviņ, kas notiek, baisi dzīvot. Pie mums viņi no kurienes?!?": Putina dzimtās pilsētas iedzīvotāji sāk uz savas ādas izjust "specoperāciju" Ukrainā 1
Pievienot komentāru