Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Jau bērnībā Ivanu vairāk par to, kas redzams ekrānā, intriģēja, kas atrodas aiz tā jeb kā top kadrs. Viņš bija pārliecināts savas profesijas izvēlē. (Foto: no privātā arhīva)

Kovida sižetu operators Ivans Milovs pēc "Netīrās zonas" filmēšanas atgūstas Dubaijā 1

Slavenības
2021. gada 26. decembrī 10:39 2021. gada 26. decembrī 10:39
  Ieva Valtere | Žurnāls "Kas Jauns"
Par Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta operatora Ivana Milova (42) ikdienu kļuvusi Covid-19 slimnieku realitāte. Viņš ir tas, caur kura kameras aci mūsu televīzijas ekrānos nonākuši ne tikai ziņu sižeti no slimnīcām, bet arī dokumentālās filmas "Netīrā zona", "Netīrā zona 2" un "Pandēmijas bērni".

Sarunā ar "Kas Jauns" Ivans atklājis, kā pirms 22 gadiem "saslimis" ar šo profesiju, kurai pateicoties gan pabijis vietās, kurās retajam ļauts spert kāju, gan apņēmis par sievu "Panorāmas" kolēģīti Lauru Vondu.


Kad tapa Latvijas Televīzijas pirmā dokumentālā filma "Netīrā zona", atklājot smago cīņu ar Covid-19, Ivans Milovs kopā ar žurnālisti Aiju Kincu un režisori Daci Kokli jauno gadu sagaidīja Paula Stradiņa Kliniskās universitātes slimnīcas kovidnieku nodaļā. Lai rādītu, skaidrotu, brīdinātu un atstātu liecības par šo laiku… Toreiz Ivans teica, ka nekad vairs negribētu tur atgriezties. Bet nācās. Sabiedrības dēļ. Būt par atbildīgu tās daļu viņš mācījās jau bērnībā, kad pāris mēnešos smilšu kastē apguva latviešu valodu.

Vai, pēc vārda spriežot, tavos senčos ir slāvi?

Jā, ukraiņi. Manu tēti uzaicināja uz Latviju kā ļoti labu celtnieku, tā viņi abi ar mammu uz šejieni atbrauca – cēla Jaunmuižu, tajā laikā kolhozu "Cīņa". 1979. gadā piedzimu es. Un Latvija ir mana dzimtene. Tagadējā Jaunmuižā pagāja visa mana bērnība – līdz 16 gadiem.

Pasē rakstīts, ka esmu ukrainis. Taču ukraiņu valodā nerunāju, lai gan saprotu, ko man saka. Brāļa meitas mani sauc par Jāņonkuli. (Smejas.) Jau smilškastē iemācījos latviešu valodu. Par to spilgta epizode palikusi atmiņā, kā mani mazu ar trīsriteni pie rokas atstāj pagalmā, bet es neko nesaprotu. Nebija variantu – pēc trim mēnešiem jau runāju labāk par vienu otru latvieti.

Tevi ar Ukrainu vēl kas saista?

Maziņš būdams, braukāju uz Ukrainu pie vecmāmiņas – Hmeļņickas apgabalā, riktīgā “ģerevņā”. Tā arī ir mana vienīgā saistība ar Ukrainu. Vecmāmiņas nu jau kādu laiku nav, arī tēta un viņa bērnības mājiņas ne.

Bet sirdī jūties ukraiņiem piederīgs?

Pieļauju, ka jā. 18 gadus es Latvijā dzīvoju kā nepilsonis. Man tas netraucēja, gluži otrādi – pat patika, jo, satiekot kādu, kurš čīkst, ka nepilsoņiem te grūta dzīve, liku pretī: kā, es kā nepilsonis brīvi dzīvoju, pārvietojos un zinu valodu?! Tāpat kā nepilsonis varēju steidzami aizbraukt uz Krieviju bez vīzas, kad tas bija nepieciešams televīzijas vajadzībām. Taču, kad notika Krimas aneksija, jau nākamajā dienā aizgāju un uzrakstīju iesniegumu par naturalizēšanos. Tāpēc domāju, ka Ukraina tomēr manā sirdī ir, jo notikumi Krimā mani ļoti aizķēra, tie pagrūda uz naturalizēšanos, caur ko zināmā mērā paudu savu atbildību pret Latviju un piederību tai.

Kas tev palīdzējis veidoties par Latvijas patriotu? Ja mēs patriotismu definējam kā atbildību pret sabiedrību, tev tāda pavisam noteikti piemīt.

Manā bērnības zemē, kolhozā "Cīņa", bija tāds miltu vīrs – balti noputējis, simpātisks vecītis, kas parasti sēdēja pie maltuves ar spieķīti. Man tā patika pie viņa iet parunāties. Burtiski pievilka. Un viņš teica – tu neesi nekāds krievs, tu taču esi īsts latvietis! Man tas tik spilgti palika atmiņā – tas Baltā tēva tēls un tas, ko viņš teica. Es nevaru teikt, ka būtu veidojies kā patriots, man šķiet, ka vienmēr esmu tāds bijis.

Kāds bijis tavs ceļš uz operatora profesiju un darbu Latvijas Televīzijā?

Patiesībā es īstenoju savu sapni. Cik sevi atceros, tik esmu gribējis strādāt šādu darbu un tieši šeit. Paķēru to, skatoties Krievijas televīzijas spēli "Kas? Kur? Kad?". Tas koncepts, kas, kā pārliecinājos nesen, joprojām ir tāds pat – atklāti redzami operatori, kas ložņā pa studiju. Tur es ieraudzīju, kā tā bilde rodas! Un tas bija tas klikšķis, es visu laiku par to domāju, mani neinteresēja nekas cits. Man dega acis, kā gribējās ielīst kadrā un paskatīties, kas ir pa labi, pa kreisi un dziļāk studijā.

Pirmie soļi bija Skrundas televīzijā, kas eksistē joprojām. Gadu ar VHS kameru noskraidīju riņķī. Kad palika 18 gadu, pateicu mājās, ka braucu uz Rīgu – paskatīties, kā televīzijas centrā strādā. Mamma bija panikā, bet tēvs, kā tagad atceros, pagalmā iebēra man pilnu sauju ar monētām, lai braucu. Ierados Zaķusalā un lejā, vestibilā, visu dienu notusēju – sēdēju un vienkārši baudīju to auru, skatījos, kā cilvēki nāk uz darbu, uz intervijām. Pārliecinājos, ka tas ir mans, ka man šeit ir jābūt! Nezinu, kā dabūju telefona numuru tā laika galvenajam televīzijas operatoram Jurim Rudzītim un piezvanīju, atceros tik, ka nokļuvu tajā dienā pie viņa kabinetā. Teicu, ka gribu šeit strādāt. Viņš teica – davai, no pirmdienas ņemsim tevi darbā par operatora asistentu. 13. maijā 1998. gadā bija mana pirmā oficiālā darbdiena.

Atceries pirmo sižetu?

Jā – ar režisori Maiju Danci un operatoru Andri Beitiņu vedām aktieri Jāni Skani uz Cēsu pusi filmēt lauku ainavās. Biju nobridies un noputējis, bet ļoti laimīgs. Arī par to, kā viņi izturējās pret mani. Jānis Skanis par godu pirmajai darbdienai man pat uzsauca pusdienas.

Par operatora asistentu biju pusgadu, bet visu laiku rokas trīcēja, kā gribēju pieskarties kamerai. Paldies pieredzes bagātajiem operatoriem – Andrim Beitiņam (lai viņam tur, augšā, labi), Vilmāram Valteram, Arnim Speigam –, kuri vienkārši man uzticējās. Tad nokļuvu raidījumā "Savai zemītei", kurā gandrīz uz četriem gadiem tiku Dainas Bruņinieces nagos, un tā bija riktīga skola! Piektdienas bija trakākās – visu laiku skatījos telefonā, kaut tikai man nezvanītu Daina, jo tad skanēja: “Draudziņ, nāc nu uz otro montāžu!” Mani audzināja, kā vajadzēja un kā nevajadzēja filmēt. Daina bija mana audžumamma Rīgā, esmu pateicīgs viņai, joprojām sazināmies. Pēc tam visu laiku strādāju Ziņu dienestā.

Vai ir tēmas, kas pašam tuvākas?

Gaidu filmēšanas ar Andreju Volmāru, tie viņa kultūras sižeti Panorāmai ir brīnišķīgs veids, kā atslēgties no visa, kas tev apkārt. Ar Maiju Streiču (Miglu) man kā "Savai zemītei" kādreizējam operatoram un lauku cilvēkam patīk izbraukt pa Latviju. Iebrauc saimniecībā un secini, ka esi kādreiz tur bijis, skaties, kā viss mainījies.

Par kolēģiem runājot, nevar nepieminēt Lauru Vondu, kas kļuva par tavu sievu. Saskatījāties caur kameras aci "Panorāmā" vai kopā veidojot sižetus?

Esam kopā jau 12 gadu. Viens otru darbā bijām pamanījuši jau agrāk. Kā pēc tam secinājām – kaut kādā tiesas sēdē, pēc kuras viņa (tobrīd strādājot citā medijā) mani bija mēģinājusi atrast draugiem.lv, un es viņu tāpat. Klikšķis bija abiem. Tad pēkšņi vienu dienu skatos – Laura ir pie mums Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā! Tā arī viss sākās.

Jūs mājas dzīvē spējat distancēties no darba?

Nē. Kad Laura lasa ziņas un diezgan vēlu atgriežas mājās, viņa vienmēr tās noskatās – tas ir tāds rituāls.

Pieļauju, ka darbs aiz kameras vairāk nekā citiem kolēģiem mediju vidē ļauj būt dzīves vērotājam. Vai un kā tas ietekmējis tavu dzīvesveidu? Ir kāds tikai operatoriem piemītošs īpašību kopums, ko tautas valodā mēdzam saukt arī par “profesionālo kretīnismu”?

"Panorāmā" ir deviņi operatori, un, manuprāt, visus vieno tas, ka darbā esi visu laiku, ka katrs var saņemt zvanu jebkurā diennakts laikā. Piemēram, gadījums pērn, kad Melnsila ielā naktī sprāga māja… Gabaliņu tālāk dzīvo "Panorāmas" operators. Viņš naktī dzird sprādzienu. Tā vietā, lai apgrieztos uz otriem sāniem un gulētu tālāk, viņš saģērbjas, aiziet apskatīties un, secinot, ka reāla katastrofa notikusi, sēžas mašīnā, brauc pēc kameras un filmē. Tas ir tas profesionālais kretīnisms – ka visu laiku domā par darbu.

Spriežot pēc Ropažu baznīcas Ziemassvētku bildēm, labāka kadra meklējumos uzkāpsi kaut mācītāja kancelē. Kādi tavā pieredzē bijuši filmēšanas ekstremālākie apstākļi? Augšā pie Jēkaba baznīcas gaiļa?

Jā, šī ir tāda profesijas priekšrocība – būt tur, kur citi netiek. (Smejas.) Ar mācītāju bija saskaņots, jo kancele bija vienīgā vieta, uz kuras varēja pakāpties. Par baznīcas gaiļiem runājot, esmu bijis pie abiem – arī Pēterbaznīcas tornī.

Ekstremāla bija transplantācijas operācija visas nakts garumā – unikāla iespēja fiksēt, kā no donora ķermeņa tiek izņemti orgāni…

Operācija izvērtās uz astoņām stundām. Tas bija ne tikai fiziski, bet arī morāli smagi.

Tādus skatus spēj panest?

Esmu sapratis, ka ar gadiem esmu iemācījies distancēties caur kameru. Kamera norobežo reālo pasauli un mani – starp mani un notikumu kaut kas ir pa vidu.

Slimnīcas gaiteņos televīzijas operatoru no mediķiem atšķir vien kamera plecā.

Pandēmijas laikā par ekstrēmu kļuvusi ikdienišķā dzīve – turpināšana darīt savu darbu, jo operatoram, tāpat kā mediķiem, glābējiem un pārdevējiem, strādāt attālināti nav iespējams. Gada sākumā pirmizrādi piedzīvoja dokumentālā filma "Netīrā zona". Nav noslēpums, ka šādas filmas nebūtu, ja vien daļa sabiedrības, kas dzīvo viltus ziņu burbulī, nepieprasītu atrādīt, kā tad tur [tajās slimnīcās pie smagi slimajiem] ir… Kā tev nāca šī filma?

Aija Kinca pienāca viendien un pateica, ka ir saskaņota mūsu filmēšana slimnīcā… Kā es teikšu nē? Tas ir jādokumentē, un sabiedrībai jāredz, kādam tas ir jādara. Slimnīcā sagaidījām jauno gadu – tā sauktajā “tīrajā zonā”, kurā esi tikai maskā –, filmējot, kā ārā plīkšķ salūts, bet mediķi raksta papīrus un telefoniski apsveic savus tuvos… No diviem līdz septiņiem bija pauzīte. 1. janvāra rītā ar Aiju un režisori Daci Kokli, kura vienmēr palīdz uzņemt ar mazo kameru, turpinājām filmēt Covid-19 slimnieku nodaļās, tajās pavadot astoņas stundas. Vispirms tu ej uz telpu, kur nopietni pārģērbies. Līdz apakšbiksēm, atstājot savas drēbes skapītī, tad velc slimnīcas drēbes, pa virsu – visu pārējo ekipējumu. Tas, ka tagad sēžam maskās, ir sīkums, salīdzinot ar sajūtu, kas jāpiedzīvo pilnā ekipējumā. Respirators, aizsargbrilles, kombinezons, cimdi, zābaki…

Attaisās vaļā rāvējslēdzējs, un tu redzi lielu sarkanu uzrakstu “netīrā zona”, pārsper soli pāri… Pirmās emocijas, it kā būtu ienācis Černobiļas atomstacijā, pilnīgi kaut kas mistisks.

Redzi garus gaiteņus, pa kuriem staigā mediķi tādos pašos tērpos, kādā esi tu. Tu acumirklī pazaudē savus kolēģus, jo nevari vairs atpazīt. Tikai mani pēc kameras plecā. Uz muguras uzrakstīja “TV”, dakteriem tur rakstīts uzvārds. To nav viegli redzēt, kā cilvēki guļ pie aparātiem, kā smagi elpo… Ārsti ņem asins paraugus, un redzi, ka tās ir piķa melnas, jo organismā trūkst skābekļa… Tad ir kamera plecā, mēģini distancēties un darīt savu darbu. Kādam ārsts pasaka, ka rīt viņš varēs doties mājās. Šādā situācijā, kad blakus palātā kāds mirst, dzirdēt tādus vārdus ir… lielākā laime. Bet tajā pašā laikā arī starp slimniekiem ir tādi, kas turpina apgalvot, ka kovida nav, ka esot tik apaukstējies. Izgāju ar cerību, ka neatgriezīšos tur ne kā operators, ne pacients, bet ārsti tur paliek un strādā diendienā. Man tās bija tikai astoņas stundas. Nevienu darbu nevar salīdzināt ar ārstu darbu, tur laiks apstājas.

Saki, ka izgāji ar cerību, ka neatgriezīsies. Tas, ka bija jātop filmas turpinājumam, lielā mērā liecina par mums – sabiedrību…

Pa vidu vēl bija "Pandēmijas bērni", ko filmēju. Kā arī sižeti "Panorāmai". Šķita, ka šoreiz būs vieglāk, lai arī, filmējot "Netīro zonu 2", slimnīcā pavadījām divas pamatīgas diennaktis. Bet patiesībā viegli nebija. Manuprāt, tas kļūst arvien grūtāk. Īpaši, kad redzi, cik cilvēki šīs slimības priekšā ir bezpalīdzīgi. Mediķiem varu izteikt tikai apbrīnu. Filmējot "Pandēmijas bērnus" dzemdību nodaļā, kameras skata meklētāju ekipējuma dēļ redzēju tikai vienā mazā briļļu stūrītī, var teikt, ka filmēju uz tausti. Bet dakteriem tā jāspēj arī veikt operācijas.

Traki, ka joprojām – pēc diviem gadiem – vēl kādam ir jāpierāda situācijas nopietnība…

Kā filmā dakteris teica, savas tiesības būt “alternatīviem” vajadzētu ievērot līdz galam, un es tam pilnībā piekrītu. Kad cilvēks nokļūst nodaļā, tad – lūdzu, glābiet mani! –, bet nevar jau vairs izglābt. Kur biji agrāk ar potēšanos? Un tās atrunas ir jocīgas: nepaspēju, neticēju, nezināju… Nekad neaizmirsīšu sievietes no astotās palātas gaisa trūkumā pacelto roku, ko arī filmā biju ielicis. Un neko tur nevar izdarīt. Tāpēc, kad man vaicā, kāpēc to daru – riskēju ar savu veselību, veidodams šī filmas –, saku, ka ceru, ka kādam tās atvērs acis un liks to visu pārdomāt…

Bija ļoti grūti atiet no tā visa, īpaši – pēc "Netīrās zonas 2". Labi, ka tieši pēc tam sagadījās garāks komandējums uz izstādi "Expo" Apvienotajos Arābu Emirātos – iespēja atgriezties vasarā un nedaudz atslēgties.

Ar ko Dubaija tevi pārsteidza?

Man bija gods būt Dubaijā tieši pirms diviem gadiem, arī uz "Expo" – uz milzīgo būvlaukumu. Tagad bija iespēja salīdzināt un meklēt tās vietas, kuras redzēju būvniecības stadijā. Vēriens tiešām iespaidīgs! Tuksnesī uzcelts milzīgs ēku komplekss, no kura ap 70 procentiem būvju paredzēts saglabāt biznesa centru veidošanai.

Paguvi pat izvizināties policijas "Aston Martin". Turklāt – ar sievieti pie stūres!

Nav noslēpums par Dubaijas policijas superdārgajiem auto, tāpēc nolēmām pamēģināt uztaisīt par tiem sižetu. Atsaucība no policijas bija liela. Jo, izrādās, tā viņiem ir ierasta prakse – apmierināt mediju interesi par saviem braucamajiem. Bet policiste pie stūres mani diez ko neizbrīnīja, jo viņi jau ļoti sevi pozicionē kā Eiropas dzīvesstila piekritējus. Uz ielām var ieraudzīt gan tradicionālos sieviešu un vīriešu tērpus, gan cilvēkus šortos un minikleitās. Tā ka tur tas viss sadzīvo kopā.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" svētku dubultnumurā!

 

Citi šobrīd lasa

55 gadu vecumā mūžībā devusies Daugavpils teātra aktrise Maija Korkliša
Alekseja Navaļnija mirstīgās atliekas beidzot atdotas viņa mātei 2
Krievi grib atstāt britus bez slavenā “fish and chips”
Pievienot komentāru