foto: Juris Rozenbergs
Gunārs Placēns uz teātra jumta iekopj bišu dravu
Gunārs Placēns noteikti ir labākais biškopis starp aktieriem un labākais aktieris starp biškopjiem.
Slavenības
2020. gada 14. maijs, 06:23

Gunārs Placēns uz teātra jumta iekopj bišu dravu

Juris Vaidakovs

Žurnāls "Kas Jauns"

Eiropā vecākais spēlējošais aktieris Gunārs Placēns, izrādās, ir diplomēts biškopis. Un šo arodu 92 gadus vecais vīrs aizvadītajā nedēļā lika lietā, uz Dailes teātra jumta ierīkojot trīs bišu stropus, raksta žurnāls "Kas Jauns".

Placēns ir īsts lauku puika. Viņš neslēpj, ka joprojām labāk jūtas laukos nekā pilsētā. Mācījies Sausnējas pamatskolā un Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolā, 1947. gadā pabeidzis Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumu un tikai pēc tam pievērsies aktiera karjerai, 1951. gadā absolvējot Latvijas PSR Valsts Teātra institūtu un kļūstot par Dailes teātra aktieri. Un, lai arī par savu aktiera meistarību saņēmis ne tikai Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu, Gunārs Placēns joprojām labprāt darbojas ar bitēm.

Placēnam savā vasaras mājā Zvejniekciemā ilgus gadus bija trīs saimes, no kurām viņš ievāca medu pašu vajadzībām, bet, kad dažādu iemeslu dēļ bišu drava viņa īpašumā atrasties vairs nevarēja, aktieris to atdeva leļļu filmiņu "Avārijas brigāde" režisoram Jānim Cimmermanim. „Tā nu es ik pa laikam aizbraucu pie viņa ciemos apraudzīt un apkopt savas bitītes. Skatos, kā tām klājas, cik saimju jau tagad izveidojušās,” teic Gunārs Placēns un ir atklāts, sakot, ka pat īsti neatceras, kāpēc bērnībā izvēlējies kļūt par dravnieku: „Manuprāt, tas bija tikai likumsakarīgi. Es taču esmu lauku puika. Vispirms mācījos lopkopības skolā, bet pēc tam iestājos biškopības tehnikumā. Es pat īsti nezinu, kā toreiz tas tā sanāca. Man vienkārši patīk lauki!”

Uz jautājumu, kā vispār iet pa dzīvi, 92 gadus vecais aktieris žirgti atbild, ka neesot nekādas vainas. „Joprojām spēlēju teātrī, man ir lomas trijās izrādēs. Vienīgi izrādes šobrīd nenotiek. Tas ir mazliet skumīgi,” saka Placēns, kas pieredzējis gan Ulmaņlaikus, gan Otro pasaules karu, gan Latvijas neatkarības atgūšanas jukas, gan 2008. gada krīzi, un nopietni atzīst, ka šī vīrusa pandēmija ir pats briesmīgākais laiks, ko mūžā piedzīvojis. „Tas, kas pašlaik notiek, ir pats trakākais!

Karu var pārdzīvot, no lodes var izbēgt vai izārstēties, bet ar šo slimību gan nevar būt drošs – saslimsi vai nesaslimsi.

Karā karoja tikai dažas valstis, bet te cilvēki mirst visā pasaulē. Mīļie cilvēki, tas taču ir tik traki!” teic daudz pieredzējušais vīrs, kurš dīkstāvi izmanto, lai apdarītu mājas darbus. „Darbojos dārzā. Šo to iestādīju, šo to pārstādīju. Iestādīju gladiolas. Izzāģēju veco ābeli, un tagad tā dzen jaunu atvasi – būs ābolīši. Bet tagad jau galvenais, lai būtu veselība,” nosaka Gunārs Placēns.

Taps Dailes teātra medus

Ideja par bitēm uz teātra jumta pieder Dailes teātra jaunajam mākslinieciskajam direktoram Viesturam Kairišam, kuru interese par medu savulaik saveda kopā ar bitenieku Uģi Mālnieku, kurš tad arī pārraudzīs Dailes bišu dravu.

foto: Juris Rozenbergs
Divi bitenieki uz viena jumta. Gunārs Placēns Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumu absolvēja 1947. gadā, bet Uģis Mālnieks – 1991. gadā. Un abiem vīriem bija daudz, ko pārrunāt. Gan par bitēm, gan par tehnikuma pasniedzējiem.

Kairišs jau kopš bērnības ir ar bitēm uz tu. „Vectēvam Latgalē bija bišu drava, palīdzēju viņam apkopt bišu stropus – mans uzdevums bija turēt dūmekli un to kūpināt. Atceros, ka vectēvs, kā jau tāds sūrais latgaļu vīrs, bija gana šerps un, lai arī mīlēja dzīvniekus, tos nemitīgi lamāja. Gānījās gan uz zirgiem, gan uz govīm, nereti tika arī sievietēm mājās. Taču bites gan viņš nekad nelamāja. Viņš man mācīja, ka uz bitēm nedrīkst rāties, jo tad tās nekodīšot. Bites ir brīnišķīgas šīs planētas iedzīvotājas,” bērnības atmiņās padalās Viesturs Kairišs.

Dailes teātra mākslinieciskais direktors žurnālam "Kas Jauns" arī atzīstas, ka ideja par bišu dravu uz teātra jumta pieder viņam. „Man vienmēr gribējies pašam savu bišu saimi. Doma par savu dravu radās, kad sāku dzīvot Pārdaugavā, un tur ienāca prātā, ka varētu uz jumta novietot kādu stropu. Runāju par to ar Uģi Mālnieku, kas ir specializējies biškopībā tieši pilsētvidē, taču tā arī šo ideju neīstenoju. Bet tad kļuvu par Dailes teātra māksliniecisko direktoru un atskārtu – klau, bet teātra mājai taču ir tāāādi jumti! Tieši kā bitēm radīti! Zvanīju Uģim, un beidzot mums ir savi trīs stropi. Es labprāt katru dienu nākšu un skatīšos uz šīm bitēm. Tā ka var teikt, ir piepildījies mans sapnis par paša bišu druvu,” gandarīts ir Viesturs Kairišs.

foto: Juris Rozenbergs
"Kļuvu par Dailes teātra māksliniecisko direktoru un atskārtu – klau, bet teātra mājai taču ir tāāādi jumti! Tieši kā bitēm radīti!" saka Kairišs.

Šobrīd trīs bišu stropi izvietoti uz Dailes teātra augstākā līmeņa jumta 11. stāvā, un tos pārraudzīs dravnieks Uģis Mālnieks. Plānots, ka sezonas laikā katra bišu saime varētu ienest vismaz 60 kilogramus augstas kvalitātes medus, un pavisam iespējams, ka teātra 100. jubilejas sezonā skatītāji tiks pie īpaša suvenīra – Dailes teātra medus.

Citas interesantākās ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!