Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Juris Rozenbergs/ izdevniecība "Rīgas Viļņi"

Dāvids Sīlis nebaidās dot darbu tiem, kuri iznākuši no cietuma: "Joprojām atceros, kā bija man pašam"

Bizness un ekonomika
1. februārī 05:36 2024. gada 1. februārī 05:36
  Madara Rudzīte | jauns OK
Ar uzņēmēju Dāvidu Sīli tiekamies viņa lietoto mēbeļu un interjera priekšmetu veikalā “Mēbeļu Bode” Jelgavā. Dāvids ir aizrautīgs sava darba darītājs, mēbeles un sīklietas ved no Zviedrijas un biznesā labprāt riskē  – to nosakot viņa azartiskā daba. ​​​​​​​

Savulaik gan azarts slāpēts ar alkoholu un narkotikām – līdz brīdim, kad Dāvids zaudējis gandrīz visu. Tagad viņš dod darbu puišiem, kuri nesen iznākuši no cietuma, palīdz viņiem cīnīties ar atkarībām un atgriezties normālā dzīvē.


Pastāstiet, kā radās Mēbeļu Bode un kāpēc darbā iesaistāt cilvēkus, kuri iznākuši no ieslodzījuma vietām?

Tā vēsture sākās jau pirms četrpadsmit gadiem. 2009. gada 18. novembrī biju nonācis tādā dzīves punktā, kad, gan apstākļu, gan visu ģimenes locekļu, draugu un radu spiests, devos uz rehabilitācijas centru Zviedrijā. Ar mani toreiz bija ļoti slikti – problēmas ar atkarību no alkohola un narkotikām. Ekonomiskā krīze to tikai pastiprināja, jo līdz tam varēja dzert un strādāt, lietot un strādāt. Liels paldies sievai! Sieva uzstādīja konkrētu ultimātu – vai nu tu brauc uz turieni, vai paliksi viens pats!

Tā es aizbraucu un pavadīju Zviedrijā četrpadsmit mēnešus. Rehabilitācijas programmā viss notika zviedru valodā, man kaut ko tulkoja uz angļu valodu. Nācās labāk apgūt angļu valodu un nedaudz arī zviedru, kas tagad manā biznesā ir priekšrocība. To mēnešu laikā arī atkodu viņu kultūru, uzskatus un dīvainības. (smejas) Tagad man ir vieglāk komunicēt. Zinu, ko var gaidīt, ko – ne.

Foto: Juris Rozenbergs/ izdevniecība "Rīgas Viļņi"

Četrpadsmit mēneši šķiet ilgi. Latvijā zināmā Minesotas programma ilgst aptuveni mēnesi. Kāpēc jūs tur tik ilgi turēja?

Atkarību ārstēšanas ilgums ir atkarīgs no to pakāpes. Mana problēma bija dziļa. Vismaz divdesmit gadus veidojušies ieradumi. Manas smadzenes un visa domu pasaule strādāja vienā virzienā – kā izdurīt (izmānīt) naudu no sievas vai priekšnieka, kā izgrozīties, lai šodien tiktu pie iedzeršanas vai narkotikām. Ģimene, mājas, kaut kādi hipotēkas maksājumi – tas viss palika otrā plānā. Vienu brīdi pat biju gatavs no Zviedrijas iet prom ar čemodānu rokā un nostopēt prāmi.

Taču tur viss bija sakārtots tā, ka tas nebija iespējams, jo pirmām kārtām tu nemaz ar autobusu nevari nekur aizbraukt, ja pirms tam neesi nopircis biļeti internetā. Ja stāvi ceļa malā ar paceltu roku, neviens neapstājas. Mani dokumenti un bankas kartes bija pie centra administrācijas. Viņi, laipni smaidot, man paskaidroja – tevi šurp atveda radinieki. Kad viņi tev atbrauks pakaļ, varēsi braukt prom. Sieva pateica, ka man pakaļ nebrauks, bet radinieki tobrīd vispār neatradās Zviedrijā.

Ideja par lietotu mēbeļu tirgošanu radās vēl Zviedrijā?

Tā nāca tikai pēc vairākiem gadiem. Kad atgriezos no rehabilitācijas centra, man sākās jauna dzīve. Biju sapratis, ka bez Dieva palīdzības manā dzīvē viss būtu aizgājis galīgi šreijā. Tāpēc sākumā palīdzēju dažādās rehabilitācijas programmās Latvijā. Kopā ar vairākiem vīriem no baznīcas kā brīvprātīgie sākām apmeklēt ieslodzītos, lai vienkārši parunātos. Pēc pusgada izvērtās tā, ka pārsvarā apciemojām tos, kuri ir ieslodzīti uz mūžu. Un darām to joprojām – Latvijā šādu ieslodzīto ir mazliet vairāk par sešdesmit, un pa šiem gadiem ar daļu no viņiem esam iedraudzējušies.

Parasti aiznesam viņiem kādas labas grāmatas. Šiem ieslodzītajiem ļoti aktuāla ir tēma par cerības zaudēšanu, daudzi no viņiem ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Vēlāk izveidoju resocializācijas centru Lediņi un uzņēmu tur puišus, kuri atbrīvojušies no ieslodzījuma. Pārtika tur bija, viņiem bija tikai jākurina plīts – tā apsildīja arī telpas – un jāgatavo sev ēst. Devu viņiem iespēju nopelnīt Mēbeļu Bodē, vēlāk palīdzēju iekārtoties pastāvīgā darbā. Tiesa, sākumā mēģināju apzvanīt zviedru draugus – ar cerību, ka viņi varētu centram ziedot naudu. (smejas) Tas taču būtu bijis forši! Tomēr no tā nekas neiznāca, un es sapratu – kaut kas ir jādara. Viss sakārtojās tā, ka man radās pirmie kontakti ar tiem, kuri Zviedrijā piedāvāja lietotas mēbeles.

Bija arī citas biznesa idejas, tajā skaitā par lietotu velosipēdu tirgošanu. Zviedrijā ir ļoti daudz velosipēdu, kurus varētu vest šurp, saremontēt un tirgot, taču tam tomēr vajadzīgas specifiskas zināšanas. Ar mēbelēm, atklāti sakot, ir vienkāršāk – jebkurš puisis var ar smilšpapīru noslīpēt kumodi. Es pat zinu vairākas ieslodzījuma vietas, kur ieslodzītie ir galdnieki, ļoti labi profesionāļi. Pēdējā pusgada laikā, kopš Lediņu vairs nav, sadarbojos ar pieciem citiem Latvijas resocializācijas centriem. Es uz turieni vedu puišus, kam vajadzīga centru palīdzība, savukārt tiem, kuri centros jau uzturas, dodu darbu šeit.

Kas ir pirmās lielākās grūtības, ar ko saskaras cilvēks pēc atbrīvošanās no cietuma? 

Visbiežāk viņiem nav nekā – ne darba, ne dzīvesvietas, ne pārtikas. Piemēram, savulaik uzņēmu vienu puisi, kura kopējais ieslodzījuma termiņš bija trīspadsmit gadu. Viņš bija piedalījies bruņotā spēļu zāles aplaupīšanā, kurā gāja bojā apsargs. Iznācis no cietuma, viņš man stāsta – tā, es nekad kredītus neesmu ņēmis, man nav nekādu parādu. Viss ir droši, tūlīt saņemšu aldziņu, un tad tik sāksies dzīve! Viņš bija aizmirsis, ka visu šo laiku nav maksājis alimentus, kuru parāds nu bija uzkrājies līdz 8000 eiro.

Kad puisis saņēma pirmo algu, viņa kontā palika 215 eiro. Pārējo atvilka alimentiem, un tas viņam bija šoks. Ja nebūtu tāda centra, puisis pēc atbrīvošanās būtu nonācis uz ielas – tad viss, jāzvana organizatoram, jo ar 215 eiro tu nevari izdzīvot. Vai nu par to naudu noīrē kādu šķūnīti, kur apmesties, bet tad tev vairs nekas neatliek ēšanai, vai arī, ja gribi paēst, tev nebūs, kur dzīvot. Tagad šim puisim ir ģimene un darbs. Viņi tepat netālu dzīvo, paņēmuši uz kredīta mājiņu, brauc pie manis pēc mēbelēm, mēs uzturam ļoti labas attiecības. Tādu puišu dēļ mēs Lediņus uzturējām septiņus gadus.

Foto: Juris Rozenbergs/ izdevniecība "Rīgas Viļņi"

Kāpēc Lediņu darbību tomēr pārtraucāt?

No ieslodzījuma atbrīvoties grib visi, to nevienam nevar pārmest. Jautājums, vai šiem cilvēkiem ir vēlme kaut ko mainīt. Lielākai daļai diemžēl tomēr nav, un nācās diezgan nopietni strādāt pie atlases. Taču liela nozīme bija arī kovida laikam – bija vairāk ierobežojumu, tik daudzus arī neatbrīvoja, un abus – gan centru, gan veikalu – es vairs nespēju uzturēt. Tagad, kā jau minēju, sadarbojos ar līdzīgiem centriem.

Pie Jelgavas atrodas rehabilitācijas centrs Penkaiņi. Patlaban tur dzīvo kādi divpadsmit vīri, mēs sadarbojamies. No rīta viņiem tur jātaisa cūkām ēst, jābaro lopiņi un jākopj dārzs. Mēs mēģinām tur ierīkot paklāju mazgātavu. Man nereti mēdz būt daudz paklāju, kuriem vajadzīga mazgāšana. Patlaban vēl cenšamies saprast, vai puišus šim darbam varēs apmācīt. Esam veduši turp labot mēbeles, viņi brauc šurp palīgā izkraut preci vai slīpēt vecās kumodes, kas nokrāsotas ar eļļas krāsām. Mēs tās noslīpējam, bet ne līdz galam, un tad jaunais saimnieks var pielāgot kumodi interjeram pēc saviem ieskatiem. 

Tomēr jūs sakāt, ka stāstu ar laimīgām beigām nemaz nav tik daudz. Godīgā dzīve ir grūtāka nekā tā otra?

Katru otro dienu, kad piebraucu Jelgavā pie Vivo centra, man nāk klāt cilvēki un prasa eiro vai divus. Ar vairākiem esmu runājis, saku – nav problēmu, es iedošu tev eiro, iedošu divus, bet vai tu vēlies kaut ko mainīt – varbūt dosies uz centru? Un atbilde ir – protams, ne! Kāpēc man jāiet tur vergot? Nereti viņi ir pārliecināti, ka ir vērtīgākie darbinieki pilsētā un visi grib viņus izmantot. Katru dienu no rīta līdz vakaram pa miskastēm strādā… Man arī tolaik, kad dzēru, nepatika iet uz darbu un strādāt. Ja no rīta bija paģiras un varēja uzlāpīties, tā bija vislabākā diena, jo nebija jāiet uz darbu. Taču, ja gribi normāli dzīvot un uzņemties atbildību par savu dzīvi, tas paredz arī darbu. Un sākumā tas darbs parasti ir vienkāršs. Protams, forši, ja ar laiku izdodas atrast tādu darbu, kas patīk.

Vai tomēr nebaidāties ņemt darbā cilvēkus, kas pabijuši cietumā? Kaut kas varētu pielipt pie pirkstiem…

Joprojām atceros, kā bija man pašam, kad biju zaudējis visus draugus. Man bija palicis tikai viens draugs. Visi no manis burtiski izvairījās. Vairākas reizes pazīstami cilvēki nāca pretī pa ielu, bet, pamanījuši mani, muka uz ielas otru pusi. Tā sajūta ir baigi draņķīga. Man arī Lediņos bija puiši, kas bija sēdējuši par ļoti smagiem noziegumiem. Es gāju pie cilvēkiem personīgi, runāju, paņēmu darbā, ievērojot visas darba likumdošanas nianses, un vienmēr puišiem mācīju atklātību. Labāk izstāsti uzreiz, kas un kā – cik gadus esi nosēdējis un par ko. Man kā uzņēmējam būtu traki, ja cilvēks būtu nostrādājis pie manis jau gadu un tikai tad es uzzinātu tādas nozīmīgas lietas. Jāsaka, viens no puišiem, kas sākumā strādāja betona rūpnīcā, pēc tam – metālapstrādē, kļuva par vienu no labākajiem darbiniekiem.

Taisīja tādu karjeru! Ik pēc trim mēnešiem saņēma paaugstinājumu. Un tur vadītājs zināja, no kurienes viņš nāk un kāpēc ir dzīvojis Lediņos. Jāsaka arī, ka Latvijas cietumos nesēž sevišķi daudz rūdītu noziedznieku, kuri būtu pastrādājuši plānotus noziegumus. Tādus, visticamāk, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Lielākā daļa ir tādi jautri cilvēki, kuri, dzerot vai lietojot narkotikas, nav zinājuši mēru un tad reibumā sastrādājuši muļķības. Pārsvarā tie ir emocionāli noziegumi. Plānotus noziegumus pastrādā filmās, bet tās viņi neskatās. (smejas) Oušena banda Latvijas cietumos nesēž.

Foto: Juris Rozenbergs/ izdevniecība "Rīgas Viļņi"

Kāpēc, jūsuprāt, viens pamēģina, bet nekļūst atkarīgs, bet cits kā sāk, tā nevar apstāties? Arī šajā gadījumā jāmeklē cēloņi bērnībā? Mīlestības trūkums, vecāku nevērība? 

Viens no soļiem, ko apguvu Zviedrijā, māca – kamēr tu savās problēmās vainosi citus, nekāda risinājuma nebūs. Man arī savulaik visi bija vainīgi. Neviens priekšnieks nesaprata, kāpēc es visu nedēļu neesmu darbā. Nu, vienkārši mana būtība prasīja nedēļu paplostot, ja? (smejas) Runājot par vecākiem, kad paiet laiks un tev pašam ir bērni un mazbērni, tu beidzot saproti, kāpēc tavi vecāki tajā situācijā rīkojās tā, kā viņi rīkojās.

Padomju laikā varbūt mazajam princim neizskaidroja, kāpēc tā un kāpēc šitā, vienkārši nostādīja fakta priekšā. Taču vecāki par mani ļoti rūpējās. Varbūt bija kādas lietas, kas man bija ļoti svarīgas, bet vecāki to neņēma vērā, taču tāda ir dzīve. Visa sākums ir tas, ka tev pašam ir jāuzņemas atbildība par savu uzvedību, par savu rīcību, par visām savām kļūdām un muļķībām. Ja mēs gribētu mainīt pasauli, tas būtu sarežģīti, bet mēs varam – taču tas laikam ir vēl grūtāk – mainīt sevi.

Vai ir kāds noziegums, par kura pastrādāšanu jūs atbrīvoto cilvēku nelaistu savas ģimenes un biznesa tuvumā?

Jā, tie ir seksuāla rakstura noziegumi un bērnu izmantošana. Ir tādi noziedznieki, kuriem vajadzīga ārstēšana. Kuriem nevar pateikt – nu, savācies! Ja ir runa par pedofiliju, normālam cilvēkam nevar būt seksuālas tieksmes uz maziem bērniem, un es neesmu dakteris – es nesaprotu, kas tāda cilvēka galviņā darās... 

Vai, jūsuprāt, alkohola un narkotiku lietotāju skaits Latvijā turpina pieaugt? 

Es kontaktējos ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuri mēģina no tā izkļūt. Bet man ir draugi, kas strādā apsardzes kompānijās, un viņi stāsta, ka zādzību skaits veikalos ievērojami palielinās, turklāt lielākā daļa zādzību ir saistītas ar azartspēlēm, narkotikām vai alkoholu. Tagad arī medijos reizēm parādās ziņas par Zviedriju – to min kā piemēru strikto alkohola ierobežojumu dēļ. Ja gribi pasēdēt ar draugiem un izdzert pudeli vīna, Zviedrijā tas jāplāno vismaz nedēļu iepriekš. Bet problēma ir tur – es gan nezinu par visām pilsētām, bet zinu par Stokholmu un Upsalu –, ka tikt pie narkotikām tur ir vieglāk nekā pie alkohola. Pusaudži un jaunieši var dabūt zāli vai ripas – ko vien vēlies – pusstundas laikā.

Es uzskatu, ka Latvijā alkohols ir viens no lielākajiem ļaunumiem. Narkotikas, protams, arī, taču ne visas narkotikas vedina uz agresiju. Toties alkohols visai bieži izraisa vardarbību un daudz citu problēmu. Mums Latvijā alkohola pieejamībā vispār nav nekādu bremžu. To zinu no personīgās pieredzes. Savulaik dzīvoju Rīgā, Teikā, lietoju heroīnu un amfetamīnu. Tās točkas dāmu arestēja, un man viss nosauktais vairs nebija pieejams. Vienreiz aizbraucām uz citu točku, kas atradās Maskačkā, tad vēl otru reizi, pēc tam laikam kļuvu par slinku, lai turpinātu braukāt, tāpēc pārslēdzos uz alkoholu. Vienkārši vairāk dzēru. Ar to gribu pateikt, ka vajadzētu lielākus ierobežojumus kaut vai tiem pašiem jauniešiem... Jo alkohola reibumā – it īpaši jau puišiem – gribas izrādīties.

Es savos četrpadsmit gados augumā biju vismazākais, ar fizisku spēku nevienu pārsteigt nevarēju, tāpēc izdomāju, ka varu ar zobiem taisīt vaļā alus pudeles. Visi teica – vau! Protams, divdesmit gadu vecumā bija jārauj ārā seši zobi vienā pusē, seši – otrā... Kad man bija divdesmit pieci, jau staigāju ar protēzēm, fantastika! Bet četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā tu par sekām vienkārši nedomā. Ļoti daudz jauniešu alkohola reibumā sastrādā muļķības, par kurām vēlāk jāmaksā. Runājot par tiem pašiem uz mūžu ieslodzītajiem – daudzos gadījumos tiešām maniakāli noziegumi, par kuriem zina visa Latvija, ir pastrādāti alkohola reibumā.

Kad runājat par bijušajiem ieslodzītajiem, vienmēr sakāt – puiši. Vai jūsu pieredzē ir bijusi arī kāda dāma?

Jā, tādi gadījumi ir bijuši. Vienai dāmai, kura bija iznākusi no cietuma, es ļoti gribēju palīdzēt nokļūt rehabilitācijas centrā kaut kur ārpus Latvijas – jo Latvijā sievietēm īsti nekā nav, savukārt Igaunijā ir pat trīs tādas vietas. Viņiem darbā ar sievietēm ir pieredze. Bet kopumā ar sievietēm ir grūtāk, jo visbiežāk viņām ir piesaiste bērniem. Viņas vienkārši nevar uz tik ilgu laiku aizbraukt.  

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Mēs ar vienu puisi plānojam sadarbībā ar pašvaldību izveidot atkarību konsultāciju kabinetu. Vietu, kur vakarā var atnākt uz kafiju vai tēju, parunāties. Mēs varētu cilvēkus motivēt atbrīvoties no atkarības. Ir gadījumi, kad rehabilitācijas programmu varbūt nevajag, bet ļoti bieži ir gadījumi, kad to tomēr vajag. Tagad liela problēma ir azartspēļu atkarība. Man pašam ir labi draugi, kuri parakstījušies, lai viņus spēļu zālēs nelaiž iekšā. Bet ir cilvēki, kuri uz spēļu zāli dodas atpūsties un tik ilgi atpūšas, līdz zaudē īpašumus, biznesu un visu pārējo.  

Kā jūs tagad raugāties uz savu dzīvi?

Kad atgriezos no centra, mani mājās gaidīja sieva un divas pusaudzes meitas. Tagad man ir četras meitas, viena audžumeita un jau divas mazmeitas, nesen piedzima arī pirmais mazdēls. Man ir mazliet pāri piecdesmit, un es jūtos baigi forši! Man ir tik daudz bērnu un mazbērnu, par kuriem rūpēties, – ja dzīve ir tik piepildīta, to visu sabojāt ar alkoholu vai narkotikām...  Ir daudz foršākas lietas par to!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".

Citi šobrīd lasa

Atkal strīdaties naudas dēļ? Pieci biežākie konflikti un - kā tos risināt
Lielisks palīgs dārzā - kalcinētā soda. Kā to izmantot?
48 gadus vecā Šarlīze Terona parāda seju bez kosmētikas un foto filtriem
Pievienot komentāru