foto: Zane Bitere/LETA
Valainis paziņo, ka Ekonomikas ministrija vēlas uzņemties lielāku atbildību par nodarbinātības jautājumiem.
Ekonomikas ministrs Viktors Valainis.
Bizness un ekonomika
2024. gada 5. janvāris, 05:22

Valainis paziņo, ka Ekonomikas ministrija vēlas uzņemties lielāku atbildību par nodarbinātības jautājumiem.

LETA

Mums pašlaik ir 70 000 cilvēku, kuriem ir nepieciešama pārkvalifikācija, lai apgūtu prasmes ar augstāku pievienoto vērtību, jo, turpinoties ekonomikas attīstībai, viņu šodienas prasmes vairs nebūs vajadzīgas, intervijā aģentūrai LETA uzsver ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS). Tieši tādēļ viņš uzsver, ka Ekonomikas ministrija vēlas uzņemties lielāku atbildību par nodarbinātības jautājumiem. Taču tāpat lieli izaicinājumi ir saistīti ar padomju laika daudzdzīvokļu ēku rekonstrukciju un jaunu mājokļu būvniecību.

Cilvēkkapitāla attīstības padome novembrī konceptuāli atbalstīja Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādāto Cilvēkkapitāla attīstības stratēģijas projektu. Ja to atbalstīs arī Ministru kabinets, tad kas būs galvenie darbi, kurus gribat īstenot jau 2024. gadā?

Tas ir vairāku lietu kopums, bet pats galvenais, kas iezīmējas, ir tas, ka mēs gribam uzņemties lielāku atbildību par nodarbinātības jautājumiem. Ir jau panākta vienošanās, ka no Labklājības ministrijas EM pārņem īstermiņa nodarbinātības prognožu veidošanu.

Ar stratēģiju mēs pašlaik iezīmējam reālo ainu, lai visi saprot, kur mēs esam, kādi ir mūsu izaicinājumi, cik daudz darbinieku potenciāli vajag pārkvalificēt, kāds ir potenciālais resurss, kas jau ir uz vietas, kā mēs attiecamies pret viesstrādniekiem, taču galvenokārt šis dokuments ir par mērķu nospraušanu pārkvalifikācijas veikšanā. Mums pašlaik ir 70 000 cilvēku, kuriem ir nepieciešama pārkvalifikācija, lai apgūtu prasmes ar augstāku pievienoto vērtību, jo, turpinoties ekonomikas attīstībai, viņu šodienas prasmes vairs nebūs vajadzīgas. Tādēļ mēs, redzot mērķus, kas ir saistīti gan ar digitālo transformāciju, gan arodizglītību, gan ar jaunu prasmju apgūšanu darba vietās, visus šos virzienus maksimāli lobēsim, lai tie parādās arī normatīvajos aktos.

Man ir sajūta, ka ekonomikas ministram katru otro dienu ir jāiekāpj arī izglītības ministra kurpēs, tādēļ arī izglītības jautājumi būs viena no prioritātēm. Mums ir pieejams daudz resursu - mēs esam ieguldījuši apmācības programmās, infrastruktūrā. Tādēļ visu mūsu pienākums ir arī skatīties, lai šīs investīcijas tiktu jēgpilni izmantotas un sniedz maksimālu labumu.

Arī pašā EM būs strukturālas izmaiņas, lai mēs varētu uzņemties lielāku lomu cilvēkkapitāla vadībā.

Tomēr pašlaik nav runa par Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) pāriešanu no Labklājības ministrijas EM pārraudzībā?

Runa ir arī par Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA). Es esmu gatavs jebkuram izaicinājumam, jo mana pārliecība ir, ka tā, kā ir, palikt nevar. Mēs jau esam panākuši, ka EM pārņem īstermiņa nodarbinātības prognožu veidošanu, jo tas ir rīks, kurš parāda, ko darba tirgus sagaida rītdien un ar kura palīdzību var dot darba uzdevumus gan NVA, gan VIAA. Šobrīd EM tiek veidotas tikai vidēja termiņa prognozes, kas ieskicē laiku vairākus gadus uz priekšu, bet ir investori, uzņēmēji, kas nāk un prasa darba rokas šodien. Mums ir jāspēj dot precīzas atbildes, kā mēs investēsim cilvēkkapitālā naudu, kas uz galda ir jau šodien.

Nākamā Cilvēkkapitāla attīstības padomes sēde ir plānota janvāra vidū, un mēs tās darba kārtībā jau liekam jautājumus par to, ka ir jābūt izmaiņām. Mēs jau šodien ar darba devējiem diskutējam, kā darbaspēka apmācību sistēmu padarīt konkurētspējīgāku. Arī pēdējie Valsts kontroles atzinumi par funkciju pārklāšanos, par atsevišķu jomu nesaredzēšanu, nevar palikt bez ievērības.

Valsts kontroles revīzijas rezultāti tiešām parādīja, ka pieaugušo izglītības sistēmā process tiek nodrošināts, bet mērķi netiek sasniegti. Ko konkrēti jūs ar pieminētajām investīcijām gribat mainīt?

Pirmkārt, veicot pasūtījumu, ir svarīgi izvairīties no situācijām, ka pārkvalifikācijai paredzētie līdzekļi tiek ieguldīti hobijos, kurus cilvēks varbūt grib apgūt vienkārši tāpēc, ka viņam patīk, nevis tāpēc, lai viņš iegūtu labākas zināšanas savā darbā, lai pilnveidotu darba ražīgumu. Tādēļ arī plānošana jāveic tā, lai pasūtītās mācību programmas cilvēkiem ļautu iegūt prasmes, kuras tālāk nodrošinātu lielāku atalgojumu un karjeras izaugsmi. Tieši tik kritiski ir jāskatās uz ikvienu no mācību programmām.

Ja NVA un VIAA nonāks mūsu pārraudzībā, mēs par to varēsim uzņemties pilnu atbildību. Taču tas nav vienīgais veids, kā ietekmēt lēmumus, un es ticu, ka kopā ar uzņēmēju organizācijām mācību programmas varēs saplānot maksimāli efektīvi.

Tomēr par to, ka NVA ir jānodod EM pārziņā, jau tika runāts, veidojot šo valdību. Citas ministrijas NVA un VIAA negrib atdot?

Mēs par to diskutēsim. Institucionālās reformas vienmēr nāk smagi, jo visi ir pieraduši pie esošās sistēmas. Taču es uz šo jautājumu skatos mazliet citādāk. Galvenais ir, kā sasniegt mērķi un kā tas tiek sasniegts, vai šīs aģentūras ir zem EM vai zem kāda cita, man ir pilnīgi vienalga. Ja šīs iestādes ir gatavas attiecīgajā virzienā darboties, esot cita ministra pakļautībā, man tas der. Man vajag tikai rezultātu un uz to arī strādāsim.

Ko kopumā Latvija var darīt, ņemot vērā darbaspēka novecošanās tendenci? Imigrācija? Arvien lielāka procesu automatizācija?

Viss, ko jūs nosaucāt. Mums ir jāceļ darba ražīgums. Redzot datus, cik mēs šajā ziņā atpaliekam no ES vidējā rādītāja - mēs sasniedzam tikai 59% -, mums ir kur ieguldīt. Tā ir izglītība, uzņēmumu produktivitāte. Arī esošais darbaspēka resurss ir jāizmanto efektīvi. Latvijas Bankas aplēses liecina, ka mūsu iekšējais potenciāli neizmantotais darbaspēks ir vismaz 73 000 cilvēku. Tie ir ilgstošie bezdarbnieki, cilvēki pirmspensijas vecumā, jaunieši, kuri acīmredzot nav ieguvuši vajadzīgo izglītību. Jāturpina runāt par reemigrāciju, jo ārkārtīgi daudz Latvijas iedzīvotāju ir aizbraukuši. Ja kaut vai daļa atgriežas, tas palīdz risināt darbaspēka problēmu. Un, protams, runa ir arī par trešo valstu pilsoņiem, kas jau šobrīd ierodas Latvijā, 2023. gadā to skaits bija ap 15 000. Citus gadus ir bijis vēl vairāk.

Lieta, kas imigrācijas jautājumā nav diez ko efektīvi strādājusi, ir kontrole. Mēs esam uzlikuši ļoti augstu birokrātijas latiņu, lai vispār darbiniekus varētu ievest, un uzņēmējs cīnās ar ārkārtīgi lielu birokrātiju, lai nonāktu līdz tam darbiniekam. Bet tad, kad cilvēks nonāk šeit, visa pasaule atveras, viņš brauc, kur vien grib, un atbildība zūd. Tas nozīmē, ka mēs ne pārāk efektīvi kontrolējam, kas notiek ar šiem cilvēkiem tālāk. Mēs no savas puses redzam, ka šeit vajadzētu izmaiņas. Turklāt es nedomāju, ka mums vajadzētu būtiski palielināt imigrācijas apjomus. Es domāju, ka tam pašam apjomam, kas jau ir iebraucis, no vienas puses, vajadzētu samazināt birokrātisko slogu, no otras - nodrošināt, lai viss notiek kontrolēti un ir skaidrs, kas tālāk notiek ar šo cilvēku. Tā ir arī mana vienošanās ar uzņēmējiem, ka mēs uzņēmējiem dodam iespēju ātrāk un ar mazāku birokrātiju iziet visus procesus, bet uzliekam pienākumu kontrolēt, kas ar šo cilvēku notiek. Ja viņš ir "aizlaidies", tad uzņēmējam par to uzreiz jāziņo attiecīgajiem dienestiem, tiem jārīkojas, lai uzturēšanās dokumentus anulētu, kas dod tiesības sūtīt šo cilvēku uz izcelsmes valsti.

Reālie piemēri liecina, ka līdzšinējā, it kā slēgtā politika attiecībā pret imigrāciju patiesībā ir bijusi ārkārtīgi kļūdaina. Piemēram, neviens pat nevar uzskaitīt, cik pie mums ir iebraukuši Polijas un nu jau arī Igaunijas un Lietuvas viesstrādnieki, kas parādās būvobjektos. Kad viņi nonāk Latvijā, pār viņiem vispār nav nekādas kontroles. Mēs to gribam mainīt, mēs gribam, lai šī kontrole būtu, lai mēs zinātu, kas ar viņiem notiek, vai viņi ievēro mūsu likumus un noteikumus, un tajā brīdī, kad viņi kaut ko pārkāpj, sekotu asa reakcija. Tas ir tas, ko mēs darām, veidojot šo regulējumu.

Kad šo regulējumu būsiet gatavi nodot Ministru kabinetam?

Pirmais lēmums jau Ministru kabinetā ir pieņemts, trīs vēl ir ceļā. Ir daži iebildumi no ministrijām, bet mēs ar to nekavēsimies. Ir jāatsakās no tām muļķīgajām lietām, kas ir vienkārši nomocījušas mūsu uzņēmējus, jo tās nemaina rezultātu.

Pastāv mīts, ka te neviena viesstrādnieka nav. Patiesībā ir ļoti daudz to, kas regulāri iebrauc no dažādām valstīm. Turklāt tie ir tie, pār kuriem ir kontrole. Taču vēl vairāk ir to, par kuriem nav nekādas uzskaites, jo tie ir tā saucamie īres darbinieki. Tādu parādās arvien vairāk, kas liecina, ka uzņēmēji vienkārši izvēlas iet citu ceļu. Tādēļ mans uzstādījums ir, ka birokrātijai ir jābūt saprotamai un visiem pieņemamai, lai imigrācijas process notiktu kontrolēti. Savukārt tad, kad šie cilvēki nonāk šeit, lai mēs skaidri zinātu, kas ar viņiem notiek.

Saeima un arī premjere EM ir uzdevusi sagatavot konkrētus priekšlikumus administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstības jomā. Kur redzat iespējas mazināt birokrātiju?

Attiecībā uz administratīvā sloga mazināšanu mēs diezgan regulāri iesniedzam valdībai normatīvos aktus par izmaiņām atsevišķos jautājumos, kas nozarēm ir ļoti būtiski, jo attiecas uz procesu vienkāršošanu.

Kopumā mēs valdību un premjeri jau esam iepazīstinājuši ar mērķiem, uz kuriem ejam, un esam saņēmuši akceptu. Pirmkārt, mērķis ir samazināt būvniecības birokrātiskos procesus, jo uzbūvēt mēs varam gana ātri, bet dokumentu kārtošanā gan mēs galīgi neesam labākie, teritoriju attīstības plānojuma ziņā ir tieši tāpat. Mēs šīs problēmas esam dažādos formātos izzinājuši un arī piedāvājam risinājumus. Šobrīd jau ir izstrādāti normatīvi, lai situāciju uzlabotu, un mēs plānojam janvāra vidū jau prezentēt gatavus risinājumus, kurus būsim saskaņojuši ar uzņēmējiem un attīstītājiem. Piemēram, teritorijas plānojumi. Nevar būt situācija, ka teritorijā ir atļauts būvēt industriālo parku, bet, ejot jau tālāk ar detālplānojumiem, pēc gada izrādās, ka tas nav iespējams. Tādi gadījumi mums diemžēl ir, un tā ir neiedomājama situācija. Protams, būs arī jautājumi, par kuriem mēs vēl runāsim ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

Vienlaikus paturam prātā to, ka nesen mēs bijām piemiņas pasākumā Zolitūdes traģēdijas vietā un, runājot par šiem atvieglojumiem, mēs neaizmirstam par drošību nevienā brīdī.

Janvāra pirmajā pusē mēs jauno normatīvo regulējumu prezentēsim uzņēmēju organizācijām. Tiklīdz saņemsim atbildi, ka viņiem šie risinājumi der, tā iesim un prezentēsim premjeres vadītajā Stratēģiskās attīstības komitejā, pēc tam ejam uz valdību. Mēs nedrīkstam atļauties kavēties.

Rosinātās izmaiņas plašākai sabiedrībai varbūt maz ko izteiks, bet reālajiem darītājiem un attīstītājiem tas ir svarīgi, jo ir jāatsakās no pilnīgi nejēdzīgām lietām, kas neko nedod, bet uzņēmējiem izmaksā ārkārtīgi dārgi vai prasa laiku, ko mēs varam ietaupīt. Es domāju, ka 2024. gads būvniecības birokrātijas mazināšanā būs ļoti svarīgs.

Vai jums ir arī domāts par sadarbību ar pašvaldībām, jo arī to būvvaldes rāda visai atšķirīgu sniegumu? Piemēram, ir nācies sastapt uzņēmējus, kuri saka, ka principā neko nebūvēs Rīgā, jo saskaņošanas process ir kaut kas neiedomājams.

Protams. Rīgas pašvaldību mēs esam ļoti cieši iesaistījuši šajā darbā. Man pašam ir bijis tas gods vadīt Lielo pilsētu asociāciju, un sadarbība ar pilsētu pašvaldībām nekur nav pazudusi, tostarp regulāri tiekos ar Rīgas mēru. Mēs visi zinām, ka ilgstoši ir bijis periods, ka Rīgas pašvaldība vispār ir dzīvojusi atrauti no tā, kas notiek valstī, bet šobrīd mēs apzinām problēmas un koordinējam savas darbības kopēju mērķu sasniegšanai. Viņi nāk un mums skaidro, kāpēc, piemēram, kāds process ilgst divus gadus. Mēs analizējam, skatāmies, vai varam to mainīt, vai varam atteikties no kārtības, par kuru neviens īsti pat nevar paskaidrot, kāpēc vispār kaut kas tāds ir ieviests. Mainot lietu kārtību, var no diviem gadiem pāriet uz diviem mēnešiem.

Es te redzu milzīgu potenciālu un es gribētu, lai jaunā gada pirmajā pusē šie būvniecības birokrātisko šķēršļu jautājumi par 90% būtu noņemti no politiskās dienaskārtības un par to vairs nebūtu jārunā. Es tam veltīšu ļoti lielu uzmanību, jo gan Latvijas Banka, gan investori uz to ir norādījuši kā uz vienu no galvenajām problēmām. Tas nav jautājums, kurā mēs varam atļauties paši sev uzkraut problēmas, tādējādi kavējot savu attīstību.

Latvijā salīdzinoši maz top jauni mājokļi. Kur, jūsuprāt, ir lielākās problēmas, un vai šo lietu arī ir iespējams mainīt?

Es esmu nosaucis mērķi - 10 000 jaunu mājokļu gadā, kas ir vidējais rādītājs Ekonomikas attīstības un sadarbības organizācijas (OECD) valstīs. Tikko ir apstiprinātas arī Mājokļu politikas pamatnostādnes.

Mēs šobrīd būvējam 3000-4000 jaunu mājokļu gadā, tādēļ mērķis ir gana ambiciozs, bet mūsu kolēģi Lietuvā un Igaunijā to spēj īstenot. Tas man liek domāt, ka tas nav nekas neiespējams. Lai to izdarītu, strādāsim pie tā, lai 2024. gadā Latvijā parādītos jauna banka, kas izsniedz hipotekāros kredītus. Saeimā ir iesniegti EM izstrādāti grozījumi, kas paredz vienkāršāku pārejas modeli, lai cilvēki hipotekārā kredīta dzīves cikla laikā var nomainīt banku, jo pašlaik tas ir ļoti dārgi un birokrātiski. Tāpat tiks atkal atļautas hipotekāro kredītu reklāmas, kas šobrīd ir ierobežotas. Savulaik tas bija politisks gājiens, lai ierobežotu ātro kredītu reklāmas, bet viss ir beidzies ar to, ka ierobežotas ir pilnīgi visas kreditēšanas reklāmas, izņemot ātros kredītus, kuri turpina reklamēties no rīta līdz vakaram. Man tas īsti nav saprotams. Tas viss ir jāatvieglo. Ja bankas nekreditēs ekonomiku, tad ekonomikas izaugsme ir grūti iedomājama, jo nav pieejams kapitāls.

Vienlaikus, ja mēs uzliekam ambiciozu mērķi, lai to sasniegtu, mēs nevaram atļauties strādāt tikai ar klasisko finansējumu, mums ir jādomā arī par citiem kapitāla avotiem. Tostarp mums jāstrādā, lai paši īstenotu savas programmas, kas jau pastāv. Piemēram, mums jau cik gadus stāv 43 miljoni eiro atbalsta programmā īres namu būvniecībai, kas vēl joprojām nav izmantoti. Es ļoti gribu, lai tā nauda tur beidz stāvēt. Jau pirms cik gadiem Valmierā uzbūvēja pirmo īres namu, un tas joprojām ir vienīgais, citas mājas nav uzbūvētas. Tas ir jāmaina, un es gribu, lai beidzot mēs pārejam pie reālas darīšanas, lai lāpstas tiek durtas zemē. Šī situācija man ir pilnīgi nesaprotama, jo ir resursi attīstībai. Tātad ir jāsaprot, kas ir tie iemesli, kāpēc šī programma neiet uz priekšu. Es darīšu visu, lai tuvākajā laikā tiešām sākas līgumu slēgšana un visi ierobežojumi, kāpēc šī programma neiet uz priekšu, tiktu noņemti. Vēl atsevišķa sadaļa ir sociālo mājokļu programma.

Tad, kad būs pieņemti normatīvie akti par birokrātijas mazināšanu būvniecībā, mēs sāksim uzrunāt dažādus fondus, citu finanšu instrumentu pārvaldītājus, lai tie nāk iekšā šajā segmentā, un būsim atvērti sadarbībai. Ir vesels OECD pētījums par to, kā finansēt šādus projektus, kas Eiropā tiek izmantots. Mēs izmantojam tikai vienu veidu - bankas. Ja mēs pie šādas domāšanas paliksim, tālu netiksim. Mums jābūt atvērtiem arī jauniem finanšu instrumentiem, jaunām finanšu kapitāla piesaistes metodēm, jādomā, kā pievilināt lielos investorus, kuri cīnās par "zaļajām" investīcijām nekustamajos īpašumos.

Jums jau ir bijušas indikatīvas sarunas ar kādiem fondiem? Būtu interese?

Protams. Mēs strādājam arī ar mūsu pašu uzņēmējiem, kas tajā vidē darbojas. Mēs sākam ar iniciatīvām, lai tiesisko vidi padarītu pievilcīgu, jo mēs nevaram runāt par būvniecības attīstību un piesaistīt alternatīvus finanšu instrumentus, ja nevaram nodrošināt ātru būvniecības procesu. Ja divi gadi paiet, lai tikai tiktu ar papīriem galā, tas neder. Mēs nesen tikāmies ar vienu zviedru uzņēmēju, kuram ir daudz objektu visā Eiropā. Viņš teica, ka viens no rādītājiem, kas ir svarīgs, lai piesaistītu lielos tirgus spēlētājus, ir laiks, kurā no idejas nonāk līdz reālai naudas plūsmai. Tas nedrīkst pārsniegt gadu. Latvijā pašlaik jau ir ļoti labi, ja gada laikā tiek no idejas līdz brīdim, kad zemē tiek iedurta lāpsta. Pasaules līmeņa investoriem vajag daudz ātrāku naudas plūsmu.

Bet ir arī daudz elementārāki jautājumi - cik ātri var atvērt bankas kontu, cik ātri uzņēmumu šeit varam izveidot. Mums šajā ziņā ir jābūt maksimāli ātriem un dinamiskiem.

Vienlaikus mēs nevaram teikt, ka šobrīd mums viss ir slikti. Patiesībā ir diezgan labi, un mēs saņemam signālus, ka no Igaunijas uzņēmēji jau sāk skatīties uz Latviju, un var teikt, ka viņiem šeit uzņēmējdarbības vide patīk labāk. Tādēļ es kopumā Latvijas iespējas un ekonomisko izaugsmes perspektīvu vērtēju ļoti labi. Visi tie "pudeles kakli", kas ir redzami, ir arī atrisināmi.

Vēl viena lieta ir daudzdzīvokļu māju renovācija, kas pamatā attiecas uz padomju laikā būvētajām ēkām. EM paspārnē jau labu laiku darbojas darba grupa, lai radītu risinājumus, kā šo iestigušo procesu izkustināt. Kad ir gaidāmi rezultāti? Vai jau ir skaidrs, kādi priekšlikumi taps?

Mēs ar Rīgas mēru esam apsprieduši dažas idejas. Galvenais ir paātrināt lēmumu pieņemšanu un palielināt apjomu. Ja mēs renovācijā varēsim pāriet uz kvartālu apjomu, tad mēs varēsim panākt rezultātu daudz ātrāk. Turklāt šī ir ļoti laba vieta, kur veikt zaļās investīcijas. Taču, ja mēs visu laiku runājam par vienu māju, tad arī investīcijas nav diez ko lielas un ir grūti piesaistīt energoefektivitātes kompānijas u.c. Ja mēs sākam runāt jau par kvartālu apjomu, tad var runāt par citu izmaksu ekonomiju un pilnīgi citu cenu naudai. Līdz ar to arī iedzīvotājiem tas būs daudz lētāk nekā šobrīd.

Bet, lai to izdarītu, mums ir jāmaina lēmumu pieņemšanas struktūra, pie kā mēs šobrīd tieši strādājam. Visas sarunas, kas ir notikušas līdz šim, ir bijušas pārāk šauri vērstas. Ja grib panākt uzrāvienu, tad ir jāskatās plašāk. Pie tā mēs strādāsim, un ir prieks, ka par šo jautājumu ir kopīga izpratne ar vairākiem pašvaldību vadītājiem.

Daudzi dzīvokļu īpašnieki, ar kuriem nācies runāt, saka: lūdzu, renovējiet māju un vienkārši piestādiet man rēķinu, bet negaidiet, ka es staigāšu pa dzīvokļiem, vākšu parakstus, rakstīšu projektu "Altum" un darīšu visas šīs ļoti specifiskās lietas! Jūs esat gatavi arī uz tik kardinālām izmaiņām lēmumu pieņemšanas kārtībā?

Es vēl neatklāšu, kādas šīs izmaiņas ir, bet mērķis ir, lai lēmumu pieņemšanas veids būtu daudz vienkāršāks un plašāks.

Mums jau nav citu variantu, jo pretējā gadījumā tās mājas vienā brīdī vienkārši sāks brukt, un ko tad mēs darīsim? Mājai un tās inženierkomunikācijām ir savs mūžs. Pat, ja cilvēkiem šķiet, ka vizuāli ar māju viss ir kārtībā, tas to nebūt nenozīmē. Neviena konstrukcija nav mūžīga, un, ja tu par tām nerūpējies un neatjauno… Mājām var iedot otru elpu un jaunu dzīvību, bet šie procesi ir jāveic. Ja to nedarīs, tad viss būs slikti, jo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo šādās mājās. Ja mēs aiziesim uz lielākiem apjomiem, tad dzīve būs ne tikai labāka, bet arī lētāka. Man ir liela pārliecība, ka mēs to varam izdarīt.

Kad šie priekšlikumi būs gatavi?

Es domāju, ka mums līdz 2024. gada vidum ir jānāk ar tiem klajā.

Es uzskatu, ka viss, kas pašlaik notiek māju siltināšanā, vairāk ir sabiedrisko attiecību kampaņa kaut kam lielākam. Tā ir kampaņa cilvēkiem, lai viņi saprastu to, ka tas ir labi.

Bet, ja mēs runājam par Rīgu, tad ir jāiziet ārā no komforta zonas un jāpieņem lēmumi par lielākiem apjomiem. Tad var dabūt gan lētāku naudu, gan labākus piedāvājumus iepirkumos. Tam ir ļoti daudz ekonomisko efektu un tas neizbēgami ir jādara.

Pusgada laikā mums ir jātiek galā ar tiesisko rāmi, lai mēs varētu piedāvāt jauno redzējumu, kādā veidā sakārtot pilsētas.

Kāda varētu būt tālākā sakaru uzņēmumu "Tet" un LMT nākotne, kuru kapitāldaļu turētājs ir EM pārraudzībā esošais "Possessor"?

Nākamajā pusgadā mums būtu jāiegūst skaidrāks redzējums par šo uzņēmumu nākotni. Šobrīd mēs veicam konkursu par konsultantu piesaisti, kuri palīdzēs arī no malas paskatīties uz šiem procesiem, un tad kopā ar profesionāļiem kopīgi izvērtēsim tālākos soļus. Kopš es sevi atceros politikā, visiem vienmēr ir bijis viedoklis, kas ir jādara ar "Tet" un LMT un kas ir jādara ar to ārvalstu akcionāriem. Tieši tādēļ es pašlaik no jebkādiem komentāriem gribu atturēties un sagaidīt profesionālu vērtējumu, kāds būtu vislabākais ceļš mums kā valstij. Skaidrs, ka tas nav vienkārši, jo mani priekšgājēji deviņdesmitajos gados ir saveidojuši kaut ko ļoti grūti izskaidrojamu, un mums tas ir jāieliek saprotamā modelī, kas varētu nākotnē strādāt.

Kā jūs skatāties uz "Tet" un LMT akciju daļēju kotāciju biržā, ko varētu rosināt Finanšu ministrija?

Pagaidīsim šo konsultantu vērtējumu un tad arī varēsim izdarīt tālākos secinājumus.

Viens ir skaidrs. Vieni politiķi savulaik ir izveidojuši kaut ko grūti saprotamu un citi politiķi pēc tam ir baidījušies kaut ko ar to visu darīt. Uzņēmumu kopējā vērtība pārsniedz vienu miljardu eiro, un tās ir ļoti nopietnas lietas, par ko mēs runājam. Tādēļ es no publiska viedokļa paušanas, kamēr mēs neesam saņēmuši izvērtējumu, pagaidām atturos. Katrā ziņā man ir pārliecība par to, ka mēs nevaram atļauties saglabāt "status quo" situāciju, jo tas nenāk par labu Latvijas interesēm.

Pašlaik vakanta ir Latvijas Investīciju attīstības aģentūras (LIAA) vadītāja vieta.

Ir pieteikušies 52 kandidāti, ir no kā izvēlēties. Atlases komisija strādā, un vēlu viņiem veiksmi un izdošanos.

Ir skaidrs, ka tieši LIAA eksporta un inovāciju daļas mēs būtiski stiprināsim. Šobrīd notiek LIAA reorganizācijas darbi, lai, atnākot jaunajam vadītājam vai vadītājai, jau maksimāli daudz priekšdarbu būtu paveikts. Attiecībā uz eksporta un investīciju jautājumiem būs pat atsevišķi likuma grozījumi, lai šīs LIAA darbības jomas izceltu. Viena no tām ir palīdzība mūsu uzņēmumiem iekarot jaunus tirgus, un tur jābūt cilvēkiem ar ļoti augstu kompetences līmeni. Turklāt runa nav tikai par vadītāju. Mēs nevaram cerēt, ka vadītājs atrisinās visu, arī pārējai komandai jābūt maksimāli motivētai un uz rezultātu orientētai. Tas pats attiecas uz investoru piesaisti. Cilvēkiem, kas ar to darbojas, ir jābūt labi atalgotiem un augsta līmeņa profesionāļiem. Mēs nevaram atļauties zaudēt nevienu investoru, kas kaut mazliet paskatās Latvijas virzienā. Ir jābūt cilvēkam, kas spēj viņus nomedīt, ievilināt un nelaist vaļā. Un pēc tam mums visiem ir jārūpējas par viņiem, lai viņi šeit justos labi.

Ir kaut kādas funkcijas, no kā LIAA arī varētu atteikties?

Šobrīd notiek LIAA darbu optimizācija. Tiek apvienotas lietas, kuras var apvienot, un mēs gribam LIAA padarīt saprotamāku, ātrāku, efektīvāku. LIAA ilgstoši ir liktas klāt jaunas funkcijas pēc principa "Kas to darīs? LIAA!". Beigās aģentūrā ir 320 darbinieki, visi kaut ko ļoti daudz dara, bet kas nodarbojas ar investīcijām, kas nodarbojas ar eksportu? Nu, piemēram, pašlaik LIAA strādā ar "Elwind" vēja parka sagatavošanas projektu. Vai tam tā būtu jāpaliek? Tas ir izvērtējams jautājums. Es katrā ziņā būšu atvērts piedāvājumiem, kā jaunais LIAA vadītājs redz šo struktūru. Pašlaik LIAA darbības fokuss izplūst un tā tam nevajadzētu būt.

Vai un kad varētu tikt publiskots saraksts ar Latvijas uzņēmumiem, kuri joprojām sadarbojas ar Krieviju un Baltkrieviju?

Te ir tiesiska problēma, kurai šobrīd tiek meklēts risinājums. Uzņēmumiem, kas dod Centrālajai statistikas pārvaldei datus, ir paļāvība uz to, ka statistikas pārvalde šos datus izmantos tikai statistikas vajadzībām. Mēs nevaram nonākt situācijā, ka uzņēmumi atsakās dot datus, lai tie pēc tam netiktu publiskoti. Statistikas pārvaldei ir svarīgi saņemt datus, lai mēs redzētu, kas notiek valstī. Šī tiesiskā vide ir jāveido saprotama.

Es ticu, ka mēs pie šī saraksta publiskošanas nonāksim jau tuvākajā laikā. Es negribētu nosaukt konkrētu datumu, bet tuvākajā laikā tas notiks, jo mēs to turam kā prioritāru jautājumu un redzam, kā to varētu risināt.

Kā jūs kopumā vērtējat situāciju, kāda pašlaik ir tirdzniecībā ar Krieviju un Baltkrieviju?

Kopumā es vērtēju to slikti, jo, manuprāt, Eiropas Savienībai sankciju jautājumā būtu jābūt vienotākai un asākai.

Protams, ka es kā ekonomikas ministrs redzu arī tos uzņēmumus, kuri nodarbojas ar biznesu Krievijā. Mēs pašlaik strādājam pie tā, lai palīdzētu šiem uzņēmumiem atvērt jaunus tirgus Rietumos. Mēs radām instrumentus, lai viņi iet Rietumu virzienā, lai viņi attīstās, lai viņi brauc uz izstādēm, lai viņi pārkvalificētos. Šie uzņēmumi arī uzrāda labus rezultātus. Nesen, piemēram, bija tikšanās ar "Grindeks", kuram bija ļoti liela tirgus daļa tieši Krievijā. Šobrīd viņi ir atvēruši pārstāvniecības visās Eiropas Savienības dalībvalstīs un būtiski samazinājuši ekspozīciju Krievijā. Mēs ar šiem uzņēmumiem runājam, kā viņiem attīstīties un samazināt tirgus daļu Krievijā.

Es arī atbalstu zemkopības ministru jautājumā par Krievijas graudu eksportu. Mums šajā lietā ir jābūt skaļākiem. Ja mēs pieņemam lokālus lēmumus, tie savu mērķi - pārtraukt Krievijas eksportu uz ES - nesasniedz. Tie paši graudi tad ar kuģi aizbrauc mums garām, nonāk Polijā vai Francijā, tiek pārpakoti un atnāk atpakaļ jau kā Polijas graudi. Ja tas nenotiek vienoti Eiropā, tad mēs mērķi nesasniedzam.

Virkne ekonomistu norāda, ka Latvijai ir liels risks nonākt tā saucamajā vidēju ienākumu slazdā, ja vien netiek veiktas strukturālas pārmaiņas ekonomikā. Kas, jūsuprāt, būtu jādara?

Es ticu, ka šīs prognozes ir pareizas pie nemainīgas politikas, un es arī ticu, ka politika pašlaik reāli mainās. Ja mums nebūs ambiciozu mērķu pārsniegt kādu noteiktu līmeni, tad mēs nesasniegsim arī to. Tādēļ mēs - EM - 2024. gadu sāksim kā skubinātāji visiem ekonomiskajiem procesiem. Tā vietā, lai ķertu Lietuvu un Igauniju, mums ir jāsāk lēkt viņiem pāri, jāsāk domāt soli uz priekšu. Un, protams, atslēgas vārdi šeit ir inovācijas, produktivitāte un konkurētspēja. Tikai tad mēs varēsim runāt par kaut kādu izlīdzināšanos.