Sieviete, dzīvība, brīvība - protestētāji Irānā pieprasa režīma maiņu

Protesti aptver visu Irānu

16. septembrī slimnīcā Teherānā pēc trim dienām komā nomira 22 gadus vecā kurdu sieviete Mahsa Amini. Viņa slimnīcā tika nogādāta no tikumības policijas iecirkņa pēc aizturēšanas par hidžaba nepareizu valkāšanu. Policija skaidroja, ka Amini radušās sirds problēmas. Amini ģimenes locekļi un aktīvisti apšauba policijas sniegto notikumu versiju un tur aizdomās policistus par Amini piekaušanu.

Protesti sākās 17. septembrī Teherānā pāris stundas pēc Amini nāves pie slimnīcas, kur viņa tika hospitalizēta, un strauji izplatījās visā Irānā, sākot ar Amini dzimto Kurdistānas provinci. Protestos iesaistījušies cilvēki ar dažādu etnisko izcelsmi, reliģisko pārliecību, sociālo un ekonomisko statusu, vīrieši un sievietes, jaunieši un vecāki cilvēki. Laikraksts "The New York Times" ziņoja, ka 24. septembrī protesti notika aptuveni 80 pilsētās visā valstī. Protestos iesaistījušies arī studenti un atbalstu demonstrantiem izrādījušas arī irāņu slavenības, tostarp sportisti un kino ļaudis.

"Oskarotais" irāņu kinorežisors Asgars Farhadi 25. septembrī sociālajā tīklā "Instagram" aicināja cilvēkus visā pasaulē solidarizēties ar protestētājiem, norādot, ka viņi cīnās par vienkāršām pamata tiesībām, ko valsts tiem gadiem ilgi liegusi. 27. septembrī Vīnē Irānas futbola izlases spēlētāji valsts himnu pirms spēles ar Senegālu noklausījās melnās jakās, kas nosedza oficiālo formas tērpu, un vairāki irāņu futbolisti ir atklāti kritizējuši Teherānu par demonstrāciju apspiešanu.

Norvēģijā bāzētā nevalstiskā organizācija "Iran Human Rights" 2. oktobrī ziņoja, ka Irānā, varasiestādēm apspiežot protestus, dzīvību zaudējuši aptuveni 100 cilvēki un simtiem tikuši ievainoti. Šie ir lielākie protesti kopš 2019. gada novembra, kad plašu neapmierinātību un nekārtības izraisīja degvielas cenu kāpums. Toreiz liela daļa no protestētājiem bija cilvēki ar zemiem ienākumiem, kurus cenu kāpums ietekmēja sevišķi smagi. Iepriekšējos protestus 2009. gadā vadīja studenti un vidusšķira, kas lielā skaitā izgāja ielās, lai nosodītu konservatīvā Mahmuda Ahmadinedžada pārvēlēšanu prezidenta amatā, uzskatot, ka vēlēšanu rezultāti tikuši viltoti. Šo protestu līderi vēl cerēja uz iekšējām pārmaiņām un sabiedrības pakāpenisku atvēršanu.

Kurdu lieta

Protesti sevišķi intensīvi bijuši Amini dzimtajā Kurdistānas provincē, kur visbargākā bijusi arī varasiestāžu atbilde. Baidoties no kurdu sacelšanās un demonstrējot savu spēku, Irāna 28. septembrī veica raķešu un dronu uzbrukumus arī kurdu apgabaliem Irākas ziemeļos, nogalinot 14 cilvēkus. Protestējot pret šiem uzbrukumiem, 1.oktobrī 20 pilsētās Irānas ziemeļrietumos streikoja veikali un uzņēmumi, ziņoja kurdu tiesību aizstāvju grupa "Hengaw".

Irānas kurdu minoritāte - aptuveni 10 miljoni cilvēku - sastāda aptuveni 10% no Irānas iedzīvotāju kopskaita un aptuveni ceturto daļu no kurdiem Tuvajos Austrumos. "Nav šaubu par kurdu revolucionāro degsmi, ko Mahsas Amini nāve ir izraisījusi ilgstoši apspiestajos Irānas kurdu iedzīvotājos. Taču viņas brutālā nāve simbolizē kaut ko daudz lielāku par kurdu mērķi Irānā," laikrakstam "The Guardian" norādīja Dohā bāzētās bezpeļņas politikas pētniecības organizācijas "Middle East Council on Global Affairs" eksperts Randžs Aladins. Amini nāve kļuvusi par katalizatoru neapmierinātībai ar politisko un ideoloģisko sistēmu, kas ir Irānas pamatos. "Pirmo reizi kopš 1979. gada kurdu lieta Irānā ir savijusies ar citu apspiesto kopienu mērķiem," norādīja Aladins. Protestiem, kas pašreiz satricina Irānu, piemīt sieviešu, kurdu un irāņu revolūcijas ambīcijas.

Sieviešu cīņa pret hidžabu

Protestus izprovocēja jaunas sievietes nāve, un par protestu seju kļuvušas sievietes, kas demonstratīvi norauj galvas lakatus, aizsviež tos vai sadedzina, vai arī nogriež sev matus. Islāma teokrātijā šādas pretestības izpausmes ir liela drosme, jo sievietes iziešana sabiedrībā bez galvassegas tiek uzskatīta par kriminālpārkāpumu, par ko paredzēts cietumsods.

Vīrieši ar izbrīnu noskatās viņās vai uzgavilē, kopā ar viņām pieprasot nāvi diktatoram, ar to domājot nevienu citu kā ajatollu Ali Hamenei. Irānas valsts vadītājs Hamenei ir arī armijas galvenais komandieris un valsts augstākais garīgais līderis. Protestētāji Hamenei dzimtajā pilsētā Mešhedā aizdedzināja viņa statuju. Arī citur Irānā protestētāji saplēsuši un dedzinājuši viņa attēlus.

Irānas sievietes ir izaicinājušas likumu par obligātu hidžabu valkāšanu kopš tā ieviešanas 1981. gadā, pārbaudot, cik lielas atkāpes ir iespējamas. Nomainoties paaudzēm, jaunās sievietes kļuvušas drosmīgākas, sevišķi pilsētās, atbīdot lakatus arvien tālāk no sejas, ļaujot izspraukties matu cirtām, izvēloties košākus lakatus un pieguļošākus apģērbus, spilgtāk krāsojoties. Cīņa pret hidžabu iemieso plašāku sieviešu neapmierinātību ar diskrimināciju un apspiešanu teju visās dzīves jomās, ieskaitot laulību, aizbildniecību pār bērniem, tiesības ceļot un strādāt.

Irānas prezidenta Ebrahima Raisi priekšteča Hasana Ruhani prezidentūras laikā tikumības policija mazāk stingri sekoja līdzi, kā tiek ievēroti likumi par sieviešu apģērbu, taču pēdējo mēnešu laikā Teherānas valdība un konservatīvā spārna politiķi parlamentā centušies panākt stingrāku šo prasību ievērošanu.

Pašreizējā Irānas valdība, šķiet, ir atkāpusies no gadiem ilgās prakses uzturēt mieru valstī ar nerakstītu quid pro quo vienošanos, proti, pie varas esot stingrā kursa piekritējiem, tiek atviegloti daži sociālie noteikumi, kā, piemēram, hidžaba valkāšana, apmaiņā pret ko tauta piecieš citas nepopulāras politikas. Lai nepiedzīvotu atklātu dumpi, režīmam jāatļauj niecīgas brīvības, lai padarītu cilvēku dzīvi panesamu.

Neapmierinātība pret Raisi tirānisko kursu gruzdējusi mēnešiem ilgi, un šajos protestos hidžabs ir kļuvis par Islāma Republikas simbolu, un pirmo reizi demonstranti atklāti un kolektīvi to nosoda. Taču Raisi, kā izskatās, vairs nav citu iespēju, kā vien turpināt uzspiest hidžaba noteikumus sievietēm un saglabāt nīsto tikumības policiju, jo atteikšanās no tās varētu izrādīties bīstama Raisi valdībai un režīma stabilitātei.

Jaunā paaudze ir bezbailīga

Vairākos rakstos par protestiem Irānā uzsvērts, ka šoreiz zudusi ideja par miermīlīgiem protestiem un demonstranti ir gatavi atbildēt ar spēku uz varasiestāžu vardarbību. Jaunieši dalās ar padomiem, kā neitralizēt policistus un pretoties nopratināšanai. Jaunā paaudze ir bezbailīga un gatava riskēt ar savām dzīvībām, lai gan labi atceras vardarbīgo protestu apspiešanu 2009. gadā un 2019. gadā, kad dzīvību zaudēja simtiem cilvēku un tūkstošiem tika ievainoti.

Londonas Ekonomikas skolas profesors, Irānas vēstures pētnieks Rohams Alvandi uzskata, ka šie protesti daudz pastāsta par Irānas jauno paaudzi, tās attieksmi pret Islāma Republiku un izmisumu. Šo sacelšanos izraisījusi Mahsas Amini paaudze, kas līdzšinējo dzīvi aizvadījusi valstī, kur valda stingri drošības pasākumi, ekonomika ir izpostīta un pārējās pasaules acīs tā kļuvusi par atstumto, un viņi tajā vaino Islāma Republiku, tviterī norādīja Alvandi. Viņaprāt, šie protesti liecina, ka jaunās paaudzes acīs pilnīgi neleģitīma ir ne tikai Islāma Republika, bet visa 1979.gada Islāma revolūcija, kā rezultātā tika gāzts šahs Muhameds Reza Pehlevi un izveidota reliģiska valsts. "Tam ir milzīga ietekme ne tikai uz Irānu, bet arī uz visu politiskā islāma projektu," uzskata Alvandi.

Zīmīgi, ka protesti notikuši arī tādās konservatīvās pilsētās kā Mešheda un Kuma.

Irānas režīma atbilde

Irānas režīms protestos vaino ārvalstu spēkus, tostarp ASV, Lielbritāniju un Izraēlu, un kurdu grupējumus un protestētājus dēvē par ārvalstu aģentiem un dumpiniekiem. Lai ierobežotu protestu organizēšanu un liegtu ziņām par Irānā notiekošo sasniegt ārvalstis, Irānas režīms ierobežojis mobilo telefonu sakarus un interneta pakalpojumus. Irāna ir būtiski ierobežojusi trīs galvenos operatorus, kas nodrošina mobilā interneta pakalpojumus, nopietni traucējusi interneta darbību apgabalos, kur notiek protesti, un diennakts laikos, kad parasti notiek demonstrācijas, kā arī bloķējusi tādas platformas kā "WhatsApp" un "Instagram", secinājis interneta uzraugs "NetBlocks". Irāna arī bloķējusi tirgus placi "Google Play Store", ierobežojot irāņu iespējas lejupielādēt virtuālā privātā tīkla (VPN) mobilās aplikācijas, kas ļauj piekļūt bloķētajiem sociālajiem tīkliem. Lielākā daļa irāņu izmanto "Android" mobilos tālruņus ar "Google" operētājsistēmām. Ierobežojumi internetam nav tik paralizējoši kā 2019.gada protestu laikā, bet tie ir ievērojami, un ziņas par notikumiem Irānā ārpasauli sasniedz ar vairāku stundu nokavēšanos.

Irānas režīms arī organizējis protestus savam atbalstam pēc piektdienas lūgšanām Teherānā un citās pilsētās. Šajās demonstrācijās skandēti saukļi pret ASV un Izraēlu un apliecināts atbalsts Raisi un Hamenei. Valdība apgalvo, ka šīs demonstrācijas bijušas spontānas.

Drošības dienesti ir aizturējuši simtiem protestētāju, bet precīzs skaits nav zināms. Ziņu aģentūras "Associated Press" aplēses liecina, ka aizturēti vairāk nekā 1500 cilvēki. Aizturēti arī žurnālisti un aktīvisti un mākslinieki, kas protestos nemaz nav piedalījušies. Irānas režīms arī brīdinājis slavenības neiedrošināt un neatbalstīt protestētājus. Drošības spēki ir nogāzuši statuju par godu Irānas futbola leģendai Ali Karimi, jo viņš sociālajos medijos paudis atbalstu protestētājiem un dalījies praktiskos padomos, kā izvairīties no interneta kontroles.

Video un ziņas no Irānas liecina, ka drošības spēki šauj uz protestētājiem ar īstām lodēm, izmanto stekus un asaru gāzi, piekauj cilvēkus.

Irānas policija 28. septembrī paziņoja, ka vērsīsies pret protestētājiem ar visu savu spēku. Arī Irānas armija brīdinājusi protestētājus, ka ir gatava "stāties pretī ienaidniekiem", lai aizstāvētu valsts drošību. Valdība arī izsūtījusi cilvēkiem īsziņas, brīdinot par kriminālapsūdzībām, ja viņi pievienosies protestiem. Amatpersonu draudi iesaistīt armiju un Revolucionāro gvardi protestu apspiešanā ir biedējoši. Irānas Revolucionārā gvarde ir Irānas bruņoto spēku atzars, kura uzdevums ir aizsargāt islāma valsts politisko sistēmu. To veido aptuveni 250 000 karavīru, tai skaitā islāmistu zemessardze "Basij". Kopā ar citiem drošības spēkiem šie orgāni bijuši ļoti efektīvi agrāko protestu apspiešanā, tiem ir liela pieredze un prakse šādu uzdevumu izpildīšanā.

Irāna arī kritizējusi ASV un Lielbritānijas valdības par atbalstu protestiem un paziņojusi, ka ASV centieni graut Irānas drošību un stabilitāti nepaliks neatbildēti. Irāna izsauca Lielbritānijas vēstnieku, lai izteiktu protestu par naidīgo atmosfēru, ko radījuši Londonā bāzētie persiešu valodā rakstošie mediji. Irānas Ārlietu ministrija izsaukusi arī Norvēģijas vēstnieku, lai protestētu pret Norvēģijas parlamenta prezidenta, Irānā dzimušā Masuda Garahkhani izteikumiem. "Ja mani vecāki nebūtu izdarījuši izvēli bēgt 1987.gadā, es būtu viens no tiem, kas cīnās ielās, riskējot ar savu dzīvību," nesen tviterī norādīja Garahkhani.

Protestētāji maina stratēģiju

Saskaroties ar nežēlīgo drošības spēku pretestību, protestētāji lielākajās pilsētās attīstījuši jaunu stratēģiju. Laikraksts "The Wall Street Yournal", atsaucoties uz Teherānas iedzīvotājiem, ziņoja, ka protestētāji vairs necenšas sapulcēties lielos baros tradicionālajās demonstrāciju vietās, kuras ir norobežotas, bet pulcējas nelielās grupās dažādās vietās, lai viņus būtu grūtāk izklīdināt. Iestājoties naktij, no ēku jumtiem un logiem tiek izkliegti saukļi pret režīmu, pat turīgajos Teherānas rajonos, kur parasti protesti nenotiek, un redzamas individuālas pretestības izpausmes, piemēram, sievietes norauj hidžabus kafejnīcās vai braucot ar velosipēdiem. Aktīvisti atgriezušies arī pie senām taktikām, aicinājumus uz protestiem uzdrukājot uz lapiņām un atstājot pie māju durvīm, 1.oktobrī vēstīja laikraksts "The Guardian".

Protestu formas maiņa nenozīmē dusmu pierimšanu, sevišķi jauniešu un sieviešu vidū, kas izvirzījušies šo protestu priekšplānā, bet liecina, ka šie protesti, kam trūkst acīmredzamu līderu, attīstās ilgtermiņa kustībā, kas atšķirībā no iepriekšējiem protestiem var izrādīties ciets rieksts režīmam, norādījis laikraksts "The Wall Street Yournal".

Studentu grupas turpina paust atbalstu protestētājiem, universitātēs notikušas protestētāju un drošības spēku sadursmes un turpina izskanēt aicinājumi uz valsts mēroga streikiem.

Starptautiskās sabiedrības reakcija

Rietumu valstis, citas ātrāk, citas vēlāk, ir nosodījušas protestu apspiešanu Irānā. Vācija 26. septembrī izsauca Irānas vēstnieku saistībā ar demonstrāciju apspiešanu, un Kanāda nolēmusi piemērot sankcijas desmitiem Irānas amatpersonu un iestāžu, tai skaitā tikumības policijai. Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka 29. septembrī paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai panāktu Eiropas Savienības (ES) sankcijas pret tiem, kas "piekauj sievietes līdz nāvei un šauj uz demonstrantiem reliģijas vārdā".

ASV ir atvieglojušas sankcijas interneta pakalpojumiem, lai palīdzētu paplašināt informācijas plūsmu Irānā, un miljardieris Īlons Masks paziņoja, ka lūgs ASV Finanšu ministrijai atļauju satelīta platjoslas interneta "Starlink" pakalpojumu sniedzējam nodrošināt pakalpojumus Irānai. Taču "Starlink" funkcionēšanai Irānā nepieciešams kontrabandas ceļā ievest tūkstošiem terminālu un citu tehnisko aprīkojumu, jo Irānā atšķirībā no Ukrainas valdība nevēlas šāda pakalpojuma ieviešanu.

Vašingtona arī piemērojusi sankcijas Irānas tikumības policijai un aicinājusi Irānas valdību izbeigt vardarbību pret sievietēm un vārda un pulcēšanās brīvību apspiešanu.

Palīdzīgu roku irāņu protestētājiem sniedzis arī starptautiskais hakeru grupējums "Anonymous". Grupējums 22. septembrī paziņoja, ka uzbrucis vairākām Irānas valdības mājaslapām un uzlauzis vairāk nekā 1000 novērošanas kameras Irānā.

ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs 23. septembrī aicināja Irānas drošības spēkus atturēties no pārmērīga spēka izmantošanas un cienīt tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, kā arī aicināja Irānas varasiestādes ievērot sieviešu tiesības.

Londonā bāzētā starptautiskā cilvēktiesību aizsardzības organizācija "Amnesty International" kritizēja Irānas drošības spēku vardarbību, norādot, ka tā ietver īstu ložu un metāla skrošu izmantošanu, smagu piekaušanu un seksuālu vardarbību pret sievietēm.

Visā pasaulē notikušas demonstrācijas Irānas protestētāju atbalstam, tostarp Londonā, Atēnās, Parīzē, Berlīnē, Briselē, Stambulā, Madridē, Monreālā un Ņujorkā. Pat Kabulā pie Irānas vēstniecības bija sapulcējušās aptuveni 25 sievietes, kuras skandēja protestos Irānā dzirdamo saukli "Sieviete, dzīvība, brīvība". "Irāna ir piecēlusies kājās, tagad ir mūsu kārta", "No Kabulas līdz Irānai - sakiet "nē" diktatūrai" - bija lasāms demonstrantu plakātos. Talibu drošības spēku kaujinieki ar šāvieniem gaisā sievietes izklīdināja un viņu plakātus saplēsa.

Neskatoties uz interneta ierobežojumiem Irānā, ziņas par tur notiekošo izplatījušās sociālajos medijos. Tikai pāris dienu laikā tika izdarīts vairāk nekā 100 miljonu tvītu ar mirkļbirku "Mahsa Amini" persiešu valodā. "Instagram", kas ir populārākais sociālais tīkls Irānā, protestētāji un aktīvisti aicinājuši irāņu diasporu pieprasīt atbalstu Irānas protestu kustībai no valstīm, kurās viņi dzīvo. Sociālajos medijos šoku par Amini nāvi un atbalstu protestētājiem Irānā paudušas gan irāņu slavenības, gan Rietumu zvaigznes ar miljoniem sekotāju, tostarp dziedātājs Džastins Bībers, aktrise Džesika Česteina, rokgrupas "Pink Floyd" dalībnieks Rodžers Voterss, modele Bella Hadida un aktrise Eva Mendesa, kuras ieraksts par Irānu saņēma vairāk nekā 44 000 komentāru.

Eksperti pārsvarā atturas prognozēt, kā protesti attīstīsies tālāk, bet pieļauj, ka Irānas režīmam tie nebūs letāli. Taču tie var pāraugt ilgtermiņa protestu kustībā, kas var kļūt par nopietnu problēmu režīmam. Revolūcija iespējama arī bez interneta un sociālajiem tīkliem, "The Guardian" norādīja viena no protestētājām Teherānā, uzsverot cilvēku apņēmību rīkoties. Lai protesti būtu sekmīgi, nepieciešams spiediens no apakšas, kas šajās dienās Irānā ir acīmredzams, bet vajadzīga arī kustība politiskajā un militārajā elitē, kas pagaidām vēl nav novērojama. Taču, protestiem turpinoties, pastāv potenciāls tam notikt.

Pat ja protesti tiks apspiesti, tautas neapmierinātība nekur nepazudīs. Tai ir potenciāls tikai pieaugt, ņemot vērā ilgstošo un smago ekonomikas krīzi, korupciju, bezdarbu, augsto inflāciju, valsts starptautisko izolāciju, politiskās represijas un lielo kontroli un cenzūru pār cilvēku ikdienas dzīvi. Irānas režīms ir pietuvojies bīstami tuvu tam, lai novestu savu tautu līdz lūzuma punktam. Tauta vairs netic, ka režīms strādā tās labā. Pat Irānas oficiālais laikraksts "Jomhouri-e Eslami" savā ievadrakstā atzina, ka protesti atspoguļo īstas dusmas. "Attiecībā uz protestu izbeigšanu varasiestādēm nevajadzētu domāt, ka neapmierinātība ir beigusies un nepieaugs. Pašreizējā situācija ir kā ogles zem pelniem, kas var atkal uzliesmot," norādīja "Jomhouri-e Eslami".

Avoti: "The Guardian", "The New York Times", "The Wall Street Yournal", AP, CNBC, CNN, DW, BBC, "France 24".