Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis / Rīgas Viļņi

 

Viņa dzeju "Bez savas valodas tu esi sūds" jaunieši drukāja uz krekliņiem. Saruna ar Guntaru Godiņu

Vīru pasaule
2023. gada 3. decembrī 07:38 2023. gada 3. decembrī 07:38
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Siguldu, kur jau krietnu laiku dzīvo Guntars Godiņš, katru rudeni un arī ziemā apjūsmo milzums tūristu. Dzejnieks pats romantisku pastaigu vietā izvēlas darba dunu – šogad vien iznākušas četras grāmatas, no kurām pēdējā ir Sirreālisms igauņu dzejā.

Novembra beigās iznāca Izgudrotāju ciema Ziemassvētki un Guntars Tallinā saņēma Baltijas asamblejas medaļu par savu ieguldījumu Latvijas un Igaunijas sakaru veicināšanā un literāro devumu kultūrā. Taču dusēt uz lauriem dzejnieks neplāno.


Astoņdesmito gadu otrajā pusē trimdas latviešu jaunieši savus krekliņus izrotāja ar Guntara Godiņa dzejoļa citātu “Bez savas valodas tu esi sūds!”. Tolaik viņš piedalījās projekta rakstīšanā par nepieciešamību izveidot Latvijas Tautas demokrātisko fronti, kas vadītu visas tautas kustību par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām, un joprojām ir pilsoniski aktīvs. Kā lapa rudenī Guntars deg par mūsu valodu, identitāti un kultūru, visiem spēkiem to popularizējot arī aiz robežām, piemēram, kaimiņzemē Igaunijā. Pateicoties viņam, mēs Latvijā varam iepazīt igauņu un somu literātu darbus. Zīmīgi, ka savulaik Godiņa opozicionāra daba izpaudusies vēlmē iemācīties kādu valodu, kuru skolā nebija iespējams apgūt. Nu jau viņš dzejo un domā arī igauniski, taču ar visām saknēm ieaudzis pašu zemītē, un tāpat arī viņa bērni.

Izlaušanās no tradīcijas

Novembri saucam par Ojāra Vācieša mēnesi. Viņš ir rakstījis: “Esi dzejnieks – taisi no nekā.” Tava pirmā godalga laikam bija 1993. gadā saņemtā Ojāra Vācieša literārā prēmija.

Prēmija bija par manu dzejas grāmatu Ēnu nesēji un par pirmo atdzejojumu grāmatu – somu seno balāžu un tautasdziesmu krājumu Kanteletara. Radīt no nekā – tā ir gudra doma, kas sasaucas ar budisma uzskatu, ka viss rodas no Nekā. Nekas tiek rakstīts ar lielo burtu, Nekas budismā ir ļoti svarīgs un saprotams kā tukšums, kuru var aizpildīt.

Tad dzejnieks jāuztver kā tukšuma aizpildītājs?

Varētu teikt arī tā, bet Nekas ir tad, kad tu vēl neko nezini. Dzeju, arī mūziku nav iespējams radīt konstruktīvi – darīšu tā vai šitā. Tas vienkārši notiek, tāds ir šis lielais Nekas. Vācietim arī tā bija, viņš sēdēja un rakstīja burtnīcā, varbūt vēlāk mazliet pielaboja, un tā radās dzejoļi.

Ja kāds savus sacerējumus labo, tātad vadās pēc kādas konstrukcijas, uzstādījuma. Kā ir ar tevi – vai tu nākamajā rītā sasvītro savu vakardienas darbu?

Ja bijusi precīza tā brīža iedvesma, dažkārt dzejā neko nelaboju, tomēr daudzus dzejoļus esmu labojis, pārveidojis, svītrojis, metis ārā. Pirmā iedvesma nereti ir maldīga, liekas, viss ir kārtībā, taču otrā rītā tu lasi ne vairs tikai ar dzejnieka, bet mazliet arī ar redaktora acīm. Varbūt kaut ko vajag mainīt? Mūzikā ir līdzīgi.

Pavasarī nosvinēji 65. jubileju, zīmīga gadskārta ir arī tavam pirmajam dzejolim, kas publicēts 1978. gadā laikrakstā Padomju Students.

Dzejolis Bez savas valodas tu esi sūds tapa 1979. gadā, un toreiz to publicēt nebija iespējams. Bet es uzstājos jauno dzejnieku lasījumos, šad un tad tomēr izdevās to nolasīt. Dzejoli publicēja tikai 1987. gadā manā otrajā dzejoļu krājumā Ar atpakaļejošu datumu. No pirmās grāmatas daudz kas negāja cauri. Vispār ļoti daudz kas nav ticis publicēts, sevišķi okupācijas laikā.

Vēl pirms Atmodas pie manis no trimdas atceļoja balts krekliņš ar šo uzrakstu ““Bez savas valodas tu esi sūds!” Guntars Godiņš”. Kāds trimdas latvietis šo rindu bija uzrakstījis arī uz Berlīnes mūra – redzēju to fotogrāfijā, kas tapusi pirms mūra nojaukšanas. Dažu nolasīto dzejoļu dēļ gadus divus mani nepublicēja. Tad pievērsos atdzejai.

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Guntars Godiņš un Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets 2013. gada Latvijas un Igaunijas Ārlietu ministriju Tulkotāju bavas pasniegšanas svinigajā ceremonijā. (Foto: LETA)

Kurā mirklī kļuvi par leģendārā žurnāla Avots redaktoru?

1987. gadā pēc traģiskā notikuma ar Klāvu [Elsbergu]. Tolaik strādāju Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā, veidoju raidījumus par literatūru. Bija daudz raidījumu ar zemtekstu. Atceros sarunu ar Mildu Grīnfeldi, viņa ļoti atklāti stāstīja par Čaka pēdējām dienām, par viņa nomāktību okupācijas laikā. Raidījumu negribēja laist cauri. Žēl, ka tas nav saglabājies. Bija vēl daži raidījumi, kas izsauca lielu pretestību no tā laika radio vadības puses. Pēc traģēdijas ar Klāvu Avota galvenais redaktors Aivars Kļavis lūdza, lai nāku pie viņiem strādāt. Tie bija žurnāla pirmsākumi, iznācis bija tikai janvāra un februāra numurs, tāpēc varu teikt, ka Avotā biju gandrīz no tā sākuma.

Tas nav duāli – ja pats esi dzejnieks, vai kā redaktors, lasot citu sacerējumus, automātiski nemēri visus pēc savas olekts?

Man nav tādas problēmas. Palīdzējis ir tas, ka esmu ārkārtīgi daudz atdzejojis no citām valodām, spējis iejusties pilnīgi atšķirīgā stilistikā, sākot no tautas poētikas un klasikas līdz modernismam. Strādājot Avotā, man savus darbus nesa jaunie dzejnieki. Runāju ar viņiem, konsultēju. Atceros, reiz atnāca sieviete jau gados ar divdesmit kladēm. Pašķirstīju, palasīju – pilnīga naivitāte un grafomānija. Sāku kaut ko pieklājīgi stāstīt, tad pamanīju, ka viņai acīs ir asaras. Ir grūti otram pateikt aizskarošas domas.

Nocirst to kociņu saknē.

Jā, esmu gan vienmēr centies izteikties maksimāli iejūtīgi. Nāca arī talantīgi jaunie  dzejnieki, arī daudz atdzejotāju un tulkotāju. Redaktora darbu turpinu arī tagad. Esmu bijis redaktors visiem Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumiem, sastādīju Jura Kronberga pēdējo dzejas izlasi. Kopā ar Juri esam atdzejojuši vairākas zviedru dzejnieku grāmatas. Nedrīksti būt egoists, kurš domā, ka vienīgais īstais stils ir tas, kurā raksti pats, un pārlikt cita rakstīto uz savām sliedēm.

Par sliedēm runājot – bija jauno literātu nometne Aicinājums, kur pieredzējuši dzejnieki dalījās pieredzē ar iesācējiem, Rakstnieku savienībā strādāja konsultanti. Bet pēdējos gados reizēm vairs nevar atšķirt dzeju no prozas. Lūdzu, konsultē!

Ja uzlūkojam okupācijas laika dzeju, redzam vienveidīgu stilistiku, kuru noteica politika, sociekārta kā tāda, tradīcija un tamlīdzīgi. No formas viedokļa dzeja bija it kā ielikta kastītēs, rakstīta jambā vai trohajā…

Bija jau arī daktils…

Un anapests, bet tajā gan rakstīja reti kurš. Jā, tādā formā lielākoties rakstīja arī iepriekšējā dzejnieku paaudze. Bet dzejai ierastība un strikta forma būtībā nepiestāv, līdz ar to dzima izlaušanās no tradīcijas un radās brīvais pants, vēlāk dzejproza. Dzeja var būt ļoti daudzveidīga un dažāda, un robeža starp dzeju un prozu nav svarīga. Svarīga ir uzrakstītā teksta labsajūta, brīvības apziņa.

Man gan šķistu svarīgi, vai autors jāuzrunā kā dzejnieks vai kā rakstnieks.

Iespējams, taču banālas vai mazāk banālas atskaņas, metrs, ritms nav dzejas vienīgā pazīme. Tikko iznākusī grāmata Sirreālisms igauņu dzejā ir antoloģija, kas sastāv no maniem atdzejojumiem un pamatīga pētījuma; es igauņu sirreālismu salīdzinu ar franču vai vācu sirreālismu. Tie ir ļoti sarežģīti un daudzveidīgi teksti gan formas, gan poētikas un leksikas ziņā, ar kuriem man vajadzēja tikt galā un pārkausēt latviešu valodā. Šajā grāmatā ieliku arī dažus Ilmara Lābana rakstītus palindromus. Tie ir vārdi vai pat veseli teikumi, kas izlasāmi gan no vienas, gan otras puses. Ilmars Lābans ir uzrakstījis piecus tūkstošus palindromu igauniski, zviedriski, vāciski, angliski un vēl citās valodās, kuras viņš zināja. Dzeja var būt visādā formā, mani tas neuztrauc.

Sirreālisms igauņu dzejā – vai par latviešiem ir līdzīga grāmata?

Mums nav izteikta virziena, sirreālisma iezīmes ir tikai dažu mūsu dzejnieku darbos, taču igauņiem tā ir tradīcija. Jau senajā igauņu tautasdziesmā atrodamas sirreālisma iezīmes. Te savu lomu spēlē vārdu saskaņas princips, ko veido aliterāciju, asonanšu, atkārtojumu biežs lietojums. Ja viens vārds sākas ar burtu s, tad nākamais arī sākas ar s, un šāda fonētiska saskaņa veido sirreālas vīzijas. Ilmars Lābans 1944. gadā emigrēja uz Zviedriju, ātri apguva zviedru valodu. Četrpadsmit gadu vecumā viņš uzrakstīja savu pirmo sirreālo dzejoli un Igaunijā tiek uzskatīts par sirreālisma virziena tēvu. (Guntars Godiņš saņēma Dzejas dienu balvu par Ilmara Lābana grāmatas “Putnu mistiskais mugurkauls” tulkojumu (2003) – D. M.).

Tu tagad esi staigājoša igauņu literatūras enciklopēdija. Vai par latviešiem zini tikpat daudz?

Par igauņiem noteikti vairāk, strādāju ar viņu literatūru. Tas sākās jaunībā – kad mani dzejoļi negāja cauri, nolēmu mācīties kādu skanīgu valodu. Brīdi mācījos malaiziešu valodu, dabūju pat mācību grāmatas, diemžēl līdzās nebija neviena malaizieša. Ļoti agri sāku nodarboties ar mūziku, tāpēc man bija svarīgi, lai tulkojamā valoda ir muzikāla, un igauņu valoda tāda, protams, ir.

Toties viņi nevar izrunāt burtu b.

Jā, un arī g. Mani viņi uzrunā – Kuntars. Es atdzejoju igauniski Jura Kronberga dzejas izlasi. Juris man prasīja, kā grāmata sauksies. Es teicu: Maa-alune luule. “Kas tas ir?” Juris prasīja. Atbildēju – tā ir tava Pazemes dzeja.

Vidusskolas pēdējā klasē, vēl pirms studijām LU Filoloģijas fakultātē, man radās iecere apgūt valodu, kuras nav skolas programmā. Tā nu es iemācījos igauņu valodu. Pēc tam, strādājot radio, jau šo un to tulkoju. Pirmais autors, kurš mani ietekmēja un vēlāk arī kļuva par manu draugu, bija dzejnieks un filozofs Jāns Kaplinskis, vairākkārtējs Nobela prēmijas kandidāts. Latviski izdots diezgan daudz viņa grāmatu. Iespējams, tieši viņš manī radīja vēlmi tulkot un atdzejot. Iepazināmies  astoņdesmito sākumā, braucu pie Jāna uz Tartu. Atceros, aizbraucu pie viņa dienā, kad nomira Leonīds Brežņevs. Neviens vēl to nezināja, bet Jāns caur saviem galiem bija uzzinājis, ka Brežņevs miris.

Nevis ministrs, bet kultūras atašejs

Vēlme atšķirties, darīt to, ko citi nedara… Vai jums ar dvīņubrāli Aigaru tā bija līdzīga?

Mēs abi gājām mūzikas skolā, mums bija pašiem sava rokgrupa Jagda. Piedalījāmies jauno talantu konkursā televīzijā Ko tu proti?, spēlējām Imanta Kalniņa dziesmu Tornī pulkstens skaita mirkļus. Pienāca Jānis Blūms: “Kur jūs notis dabūjāt?” Viņš domāja, ka Imanta notis varētu būt tikai viņam un Menuetam. Atbildēju, ka norakstījām pēc dzirdes, kas tur liels? Pasniedzēji gribēja, lai mēs ar brāli ietu mācīties mūzikas vidusskolā Rīgā, "dārziņos" vai "mediņos", bet mēs taču dzīvojām Viesītē.

Pēc vidusskolas beigšanas es kā trompetists konsultējos pie Georga Sniķera, taču ar laiku pārdomāju – sēdēt bedrē un spēlēt orķestrī, divi trīs solokoncerti gadā? Nu nē! Aigars gan pabeidza konservatoriju. Vēl bez trompetes mēs kopš skolas laika spēlējām ģitāru. Grupā atskaņojām tā laika rietumu rokgrupu Slade, Uriah Heep, Deep Purple mūziku. Tad nospriedām – cik ilgi var kopēt? Sākām rakstīt savas dziesmas – melodijas lielākoties rakstīja Aigars, vārdus es. Tāpēc arī 9. klasē sāku sacerēt dzejoļus.

Tagad, šķiet, vairs neliek dzejoļus mācīties no galvas. Kādas skolā bija tavas attiecības ar literatūru?

Daudz lasīju, daudz rakstīju arī dzejoļus, daži no tā laika vēl saglabājušies kladēs un blociņos. Mani interesēja gan poētika, gan dzejas teorija, analizēju tekstus, tāpēc universitātē izvēlējos studēt latviešu valodu un literatūru.

Ar brāli esat līdzīgi kā divas ūdens lāses?

Jā. Agrāk vairāk, tagad savējie var atšķirt. Pirms filoloģijas studijām bieži gāju uz konsultācijām trompetes spēlē konservatorijā pie Georga Sniķera. Reiz pie manis pienāca Imants Kokars: “Tu, tu, tu esi Gidis!” Es viņam atbildu: “Kāds es Gidis?” Imants savā stiliņā vēlējās pateikt, ka mēs ar Aigaru esam tikpat līdzīgi kā viņš ar savu dvīņubrāli Gido.

Jura Kronberga (no labās) dzejas vakars Latvijas vēstniecībā Tallinā. Dzeju igauņu valodā lasa Guntars Godiņš. (Foto: LETA)

Aigars dziedāja pie Jura Kulakova grupā Arka, tā jūs laikam iepazināties ar Juri.

Pie Jura dziedāja Aigars un Arnis Miltiņš. Es biju aizgājis uz slaveno Politiskās dziesmas festivālu, kur viņi atskaņoja Jura ciklu ar Eduarda Veidenbauma vārdiem, un atceros, cik smieklīgi Kulakovs savā neveiklajā krievu valodā tulkoja Veidenbauma rindas “Ej un dzenies tik pēc naudas”. Viņam pat aizrādīja – kā tas varot būt, ka cilvēks ar uzvārdu Kulakovs tik slikti runā krieviski…

Juris par saviem elkiem izvēlējās Māri Melgalvu un  Klāvu Elsbergu, bet tev savs komponists neatradās. Varbūt tāpēc, ka tavs pirmais dzejas krājums iznāca tikai 1985. gadā, bet Pērkons sāka dārdēt jau vairākus gadus pirms tam.

Jurim es dzejoļus nedevu, taču diezgan daudz manu dzejoļu ir komponēti. Līviem ir Zābaku dziesma, Uldis Stabulnieks sacerēja Varbūt (“Varbūt kaut kur Romā/citādāk domā…”), arī Sieru dziesmiņu. Viņš gribēja komponēt vēl un vēl, zvanīja, taču es vienmēr biju aizņemts. Es ļoti cienu Juri un Uldi, cienu komponistus, kuri izmanto augstvērtīgu dzeju, nevis raksta tekstu paši vai lūdz kādu uzrakstīt “virsū uz mūzikas”. Vispār jau arī es esmu rakstījis vārdus gatavai melodijai, pat kora dziesmām, bet tad noteikti lūdzu, lai man atsūta notis. No igauņu valodas nācies atdzejot un pielāgot mūzikai vairākas Gustava Ernesaksa kora dziesmas.

Rakstīju scenāriju un tekstu rokoperai Pilsēta ar Uģa Prauliņa mūziku. Vispirms tapa televīzijas versija ar režisori Laimdotu Kalniņu. Lai strādātu pie šī projekta, braucu uz Saulkrastiem, staigāju gar jūru. Tur radās ideja par Pilsētu. Tie bija trakie deviņdesmitie gadi, kad neviens nezināja, kas gaidāms. Izdomāju sižetu – trīs vīri kādam karalim uzceļ pilsētu. Lai viņi nevienam citam tādu pilsētu neuzbūvētu, vienu padara aklu, otru mēmu, trešo kurlu. Pēc tam viņus visus izsūta. Vīri satiekas tuksnesī. Neko citu viņi nemāk, tāpēc ceļ pilsētu uz smiltīm. Tā ir alegorija par tēmu, ka uz smiltīm neko nevar uzcelt. Televīzijas uzvedumā dziedāja Zigfrīds Muktupāvels, Aigars Grauba, arī pats Uģis un citi. Režisors un aktieris Valdis Liepiņš pamanīja televīzijas uzvedumu un 1995. gadā rokoperu iestudēja Dailes teātrī. Kopā ar Uģi Prauliņu ir tapušas arī kora dziesmas, mēs labi saprotamies.

Runājot par deviņdesmitajiem – 1995. gadā tevi nominēja kultūras ministra amatam provizoriskajā Māra Grīnblata ministru kabinetā.

Ar Māri kā filozofu iepazinos Avota laikos, daudz runājām par kultūrpolitiku un kultūras finansēšanas sistēmas veidošanu. Es rakstīju par to, ka Igaunijā ir Kultūrkapitāla fonds, taču pie mums nekas nenotiek. Laikrakstā Labrīt bija mana polemika ar toreizējo kultūras ministru Jāni Dripi, kuru ironiski nodēvēju par kultūras nama direktoru; diskusija bija diezgan asa. Rakstīju personiski kā Guntars Godiņš, nevis kā Rakstnieku savienības priekšsēdētāja pirmais vietnieks, kas tolaik biju. Jā, Igaunijā nauda kultūrai tika dalīta profesionāli, nevis kā Latvijā.

Deviņdesmitajos gados biju ievēlēts Latvijas Kultūras ministrijas žūrijā, kur vajadzēja dalīt finansējumu dažādām kultūras jomām, arī baletam. Vienā reizē, kad bija sapulcējusies žūrija, izstāstīju par Igaunijas kultūrpolitiku, viņu Kultūrkapitāla fondu un teicu, ka par baletu varu pateikt tikai – jo augstāk palec, jo labāks balets. Kad Mārim Grīnblatam tika uzticēta valdības veidošana, viņš lūdza mani kļūt par kultūras ministru, un pēc ilgām pārdomām piekritu. Saeimas balsojumā valdības apstiprināšanai pietrūka divu balsu. Dienā, kad notika balsojums, man bija jābrauc uz Helsinkiem lasīt lekciju par latviešu literatūru, lidostā man pretī bija atsūtīta automašīna. Parasti braucu ar tramvaju…

Kad atgriezies Rīgā, šoferis nesagaidīja…

Protams, ne. Piekritu kandidēt tikai tāpēc, ka gribēju mainīt kultūrpolitiku.

Tu cīnījies pret skriešanu pakaļ Rietumiem, aģitēji, ka Latvijai jāiesaistās starptautiskajā grāmatu tirgū. Tagad tas ir noticis.

Īpaši raizējos par kultūras finansēšanu. Kad beidzot arī Latvijā bija nodibināts Kultūrkapitāla fonds, to līdzīgi kā Igaunijā finansēja no akcīzes nodokļa atskaitījumiem, bet vēlāk par ministru prezidentu kļuva Einārs Repše un šo sistēmu izjauca. Atceros, ka uzrakstīju ļoti asu rakstu. Nesen iepriekšējais finansējums tika atjaunots, taču toreiz kļūdas turpinājās cita pēc citas. Klausoties tagadējās kultūras ministres sacīto, lielas cerības neloloju…

Ja tu toreiz būtu iecelts par kultūras ministru…

Varbūt man vairs nebūtu matu, droši vien es pats neko nerakstītu… Vienu dienu pacilāju vecos rakstus un konstatēju, ka par to, kā Latvijā vajadzētu veidot kultūrpolitiku, tomēr esmu pateicis daudz. 

Vai līdztekus cīņai par kultūras un savu kolēģu interesēm tu visu laiku arī rakstīji?

Jā, arī tulkoju, visus trīspadsmit gadus, kamēr biju kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Igaunijā. Mani uzaicināja Andris Piebalgs, vēstnieks, bet viņš drīz vien pārcēlās uz Briseli, vietā nāca Gints Jegermanis. Viņš vēlējās, lai turpinu darbu. Organizēju izstādes, koncertus, izrādes un tamlīdzīgi. Kopā ar Valsts Mākslas muzeju un Igaunijas Adamson-Ericu memoriālo muzeju izveidojām ciklu Klasiskais modernisms.

Sākām ar Kārļa Padega izstādi, tam sekoja Vidberga, Liberta un Strunkes izstādes, kā punkts uz i iznāca Daces Lambergas grāmata par modernisma mākslu Latvijā. Igaunijā notikušas vairākas Ilmāra Blumberga izstādes. Viņš bija sācis zīmēt tos saliekušos cilvēciņus, es izdomāju, ka izstādi veidošu Tallinas Latīņu kvartāla Sadegušajā istabā ar tik zemiem griestiem, ka visiem ir jāsaliecas. Tādi saliekušies arī atklājām izstādi, Ilmārs bija sajūsmā. Bija ļoti daudz dažādu koncertu – no klasiskās līdz rokmūzikai. Protams, visu procesu vadīju no sākuma līdz beigām, pat ielūgumus rakstīju ar roku, toreiz viss vēl nebija datorizēts. Augstākā pilotāža uz vienu pasākumu bija tūkstoš ielūgumu. Pats sarunāju telpas pasākumiem, slēdzu līgumus, plānoju finansējumu, transportu, izguldināšanu, ēdināšanu. 

Plus valūtas konvertācija, jo mums bija lati, igauņiem kronas. Un beigti nervi, ja kāds neatbrauc laikā.

Jā, arī tas. Piemēram, Kurta Fridrihsona izstādi Tartu uzkarināju pats, jo Latvijas speciālisti neatbrauca, nācās glābt situāciju. Ir gājis visādi, bet ar igauņiem bija laba sadarbība, es viņos nekad nevīlos – kas bija sarunāts, tas sarunāts. Esam draugi vēl arvien, vienalga, vai tā bija Estonia koncertzāle vai mākslas muzeji.

Dzeja ir māksla, makšķerēšana – zinātne

Par saviem kaimiņiem mēs joprojām zinām maz – par kultūru, viņu pasaules redzējumu. Tu biji kā miera balodis starp tautām.

Varu teikt, ka kaut ko es zinu. Latvieši par igauņiem stāsta daudz anekdošu. Igauņi arī, taču mazāk. Tā saucamā kaimiņu būšana, skaudība, vai tikai otram nav kaut kas labāks. Tāda mērīšanās ar gailīšiem. Latviešu stāstītās anekdotes mēs zinām, bet es zinu arī tās, ko igauņi stāsta. Piemēram, Dzemdību nams Igaunijā, vienlaikus dzemdē trīs sievietes: igauniete, latviete un tumšādaina sieviete. Pēkšņi nodziest gaisma, vairs nevar saprast, kurš bērns kurai pieder. Vecmāte saka: “Darīsim tā – ienesīsim bērnus pa vienam palātā un ļausim jums katrai izvēlēties.” Paņem melnīti, ienes palātā, un igauniete uzreiz saka: “Mans!” Vecmāte šaubās: “Vai esat pārliecināta?” Bet igauniete atbild: “Galvenais, ka nav latvietis!”

Tu pareizi saki – cik mēs zinām? Protams, es zinu, kas notiek Igaunijā, jo mani tas interesē. Taču nevar arī teikt, ka mēs Latvijā nezinām neko, jo regulāri iznāk igauņu grāmatas. Bijuši gadi, kad igauņu literatūras darbi vairāk tulkoti latviski nekā angliski.  

Pateicoties tev!

Nē, arī Maimai Grīnbergai, Rūtai Karmai, Dailai Ozolai un vēl citiem. Mums ir daudz tulkotāju. Pateicoties dzejniekam Contram (izrunāt ar k – D. M.) un vēl dažiem igauņu tulkotājiem, tagad Igaunijā vairāk iznāk arī latviešu literatūra. Tas pats ar koncertiem, pie mums bieži ir viesojies Arvo Perts. Pēc kovida mūsējiem biežākais tūrisma galamērķis ir Igaunija. Somu pensionāri uz Pērnavas spa vairs tik bieži nebrauc, viņu vietā brauc latvieši. 

Igauņi aizvilina mūsu radošos spēkus – diriģents Kaspars Putniņš jau ilgus gadus strādā Tallinā, tagad viņam pievienojies režisors Dmitrijs Petrenko. Vienīgie igauņi, kas pie mums iesakņojās pagājušajā gadsimta vidū – un arī tikai uz laiku –, bija dziedātāja Aino Bāliņa un staltais dziedošais aktieris Bruno Oja.

Pirms daudziem gadiem Bruno Oju satiku pieņemšanā vēstniecībā. Parunājāmies, viņš uzdāvināja man grāmatu ar savu dzīvesstāstu. Bija jauki dzirdēt, ka viņš vienmēr atceras Latviju. Mēs sarunājāmies igauniski, latviešu valodu Bruno pēc insulta bija piemirsis.

Vai tev nav bijis vēlmes pašam pārcelties uz Igauniju?

Šad un tad iedomājos, ka nebūtu slikti dzīvot Igaunijā. Kad strādāju vēstniecībā, ģimene palika Latvijā, bērniem skola (visi mācījās Rīgas Franču licejā), es atbraucu nedēļas nogalēs. Ar sievu iepazinos studiju gados, tagad viņa ir filoloģijas doktore, māca latviešu valodu un literatūru, vada valodas kursus, rediģē grāmatas. Bērni jau sen pieauguši. Kristiāns beidza politologus, strādā valsts iestādē, Tomass ir šefpavārs. Jorens un Guntars ir mūsu dvīņi. Guntars ir IT speciālists, Jorens grafiskais dizainers, ilustrējis vairākas manas grāmatas. Gustavs strādā bankā, meita Daniela – Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, pašlaik aizstāv doktora grādu ķīmijā. Viņas hobijs ir modeles darbs.

Vai tēva pēdās nav gājis neviens, dzejoļus neraksta?

Jorens ir rakstījis, taču vairāk aizrāvās ar vizuālo mākslu. Mans tēvs Alfreds bija mākslinieks, Tautas daiļamata meistars. Piedzima Ukrainā, kur dzīvoja viņa tēvs, mans vectēvs Ludvigs Godiņš. Viņu nogalināja Staļina represiju laikā. Atceros, ka okupācijas laikā tēvs teica – tādu patriotu kā ukraiņi nekur citur neesot. Es viņam iebildu – ko tu stāsti? Latvieši, igauņi – tie ir patrioti! Tagad, kara laikā, saprotu, ka tēvam bija taisnība. Mēs redzam, kā ukraiņi aizstāv savu zemi.

Uzrakstīju ciklu Ciltsraksti, kas publicēts manā dzejas izlasē CV, divi dzejoļi ir par maniem vectēviem. No mammas puses man senčos ir armēņi. Mammas Ģertrūdes tēvs bija armēnis Haiks Sarkisjans, piedzima Karabahā, dzīvoja Armēnijā. Satika un apprecēja ar manu vecomāti Martu, kura gribēja atpakaļ uz Latviju. Toreiz tas nebija tik viegli izdarāms, tāpēc ģimene dažus gadus padzīvoja Irānā, ieguva Irānas pavalstniecību, pēc tam varēja atgriezties Latvijā. Mammai vēl ilgi pēc tam bija irāņu pavalstniecība.

Tad var teikt, ka tu esi arī armēnis?

Precīzāk – ceturtdaļarmēnis. Pirms vairākiem gadiem kā Rakstnieku savienības pārstāvis viesojos Erevānā starptautiskā pasākumā. Teicu, ka manī rit mazliet armēņu asiņu. Viņi pret mani bija ļoti laipni. Dzejas cikls Ciltsraksti tulkots vairākās valodās. Kad uzstājos Londonā, liela interese bija par dzejoli Mans vectēvs nāca no Armēnijas. Man ir iznākušas vairākas dzejoļu grāmatas citās valodās – angliski, zviedriski, protams, arī igauniski. Arī neliela grāmatiņa, kas iznāca Taizemē taju valodā. Tur ir mani dzejoļi un referāts par harmoniju, kuru nolasīju angliski. Par budismu ieinteresējos, kad satiku Jānu Kaplinski. Viņu saistīja Austrumu filozofija, Ķīnas klasisko dzejnieku darbi – Jāns tos tulkoja. Budisms būtībā ir dzejiska, paradoksāla domāšana, šajos tekstos vienmēr ir pārsteiguma moments, neparasti salīdzinājumi.  

Saka, mūsu dainas noskaņojumā esot tuvas budismam.

Jā, mazliet atgādina haikas. Esmu tulkojis latvju dainas igauņu valodā. Igauniski ļoti labi sanāk.

Vai viņiem arī ir pamazināmās formas, kā māmiņa, saulīte, lai nesanāk mazā māte un mazā saule?

Mazliet ir: Laula, laula, suukene (Dziedi, dziedi, mutīt). Latviešu tautasdziesmās pamazināmās formas lielākoties lietotas ritma dēļ. Arī mūsu uzvārdi ir deminutīvos – Godiņš, Mazvērsīte, Bērziņš, Kalniņš un tā tālāk…

Arī mana bērnība nav iedomājama bez  tautasdziesmām un dzejoļiem, un ne jau tikai pie eglītes. Kāda ir dzejas loma mūsdienās, kad pēc jaunajiem krājumiem rindas pie grāmatnīcām vairs nestāv?

Okupācijas laikā situācija bija pilnīgi atšķirīga, jo dzejas loma ar tās zemtekstiem bija pilnīgi cita – caur puķēm varēja pateikt to, ko tagad žurnālisti atklāti pauž medijos un politiķi no tribīnes. Turklāt pateikt vajadzēja ļoti spilgti un tā, lai zemteksts kļūtu visiem saprotams. Tā bija liela māksla. Kurš tagad vairs sapratīs manas Sieru dziesmiņas vārdus: “Tos visus sierus (žargonā – krievus – D.M.) ritulī reiz sasien/lai ripo, ripo tur, kur kājas nes…”

Dzejas dienas bija veids, kā latviešiem pulcēties.

Protams, arī es esmu uzstājies Dzejas dienās, bet mūsdienās dzeja ir atguvusi savu reālo lomu, to, kādai tai jābūt. Dzeja ir māksla. Manuprāt, tā ir daudzveidīga, stilistiski dažāda. Jaunie meklē izpausmes, interesanta parādība ir konceptuālā dzeja. Tas, ka lasa mazāk, ir loģiski. Piemēram, Somijā grāmatas izdod trīs četru simtu eksemplāru tirāžā, protams, izņemot Heli Lāksonenu, kura var izdzīvot no dzejas vien. Latvijā viņai manā atdzejojumā iznākušas četras grāmatas, katru gadu kopā ar Heli kaut kur uzstājamies, vasarā piedalījāmies etnofestivālā Sviests. Latvieši bieži nāk man klāt un saka – es nelasu dzeju, bet Heli gan lasu. Tātad viņa ir atradusi nišu, kurā dzeja spēj iekarot popularitāti. Kovida laiku viņa izmantoja racionāli, mācījās par meža gidi, izdeva grāmatu par augiem savā stiliņā. Viņa ir pozitīvs izņēmums.

Kā tev pagāja kovida laiks?

Es tulkoju. Atdzejoju sirreālistus. Nupat manā tulkojumā iznāca vairāku Lotes grāmatu un Kakas un pavasara autora Andrusa Kivirehka romāns Lidojums uz mēnesi. Meklēju to, kā latviešu literatūrā trūkst. Piemēram, tie paši sirreālisti. Viņus atdzejot nozīmē to pašu, ko dzejot, jo tie ir sarežģīti teksti. Būtībā es radu jaunu dzeju.

Tev atrodas arī brītiņš makšķerēšanai.

Retāk nekā agrāk. Makšķerēju kopš mazotnes. Tēvs bija makšķernieks, saslimdināja arī mūs ar brāli, savukārt es – savus dēlus. Pārmantojamība. Ir svētdienas makšķernieki, un ir tie, kuri patiešām ir makšķernieki; Latvijā līmenis ir ļoti augsts. Es savu lomu laižu atpakaļ ūdenī. Dēls Kristiāns ir valsts izlasē, viņš rīko un sacenšas foreļu makšķerēšanas čempionātos, kuros ir dalībnieki no visas pasaules. Palūk, cik pie mums iznāk makšķerēšanas žurnālu un cik maz literāro! Ir Domuzīme, ir Strāva, kas neiznāk katru mēnesi, toties Copes Lietas un Lielais Loms iznāk reizi mēnesī. Makšķernieki profesionāļi dalās pārdomās, spriež par tehniskiem jaunumiem, paņēmieniem, inventāru.

Literatūrai šāda asinsrite būtu obligāti jāuztur, un to var veidot literārs žurnāls – kā saiti starp lasītāju un autoru. Ļoti vajadzīgas ir recenzijas, apceres, raksti. Varbūt kāds makšķernieku žurnāls atļautu ieviest rubriciņu Latviešu literatūra? Tā ir Kultūras ministrijas neizdarība. Nevar žurnālus finansēt no Kultūrkapitāla fonda, šim finansējumam jābūt sistemātiskam un noteiktam! Pirms vairākiem gadiem strādāju žurnālā Latvju Teksti. Nevarēja zināt, vai Kultūrkapitāla fonds nākamajiem numuriem naudu iedos vai neiedos... Igaunijā tas ir  sen atrisināts, viņiem ir ap divdesmit kultūras žurnālu, kurus finansē no valsts budžeta. Kultūrkapitāla fonda nauda jāparedz tikai radošajam darbam.

Kā tu pagūsti tik daudz paveikt, jo katrs tulkojums, atdzeja, pētījums prasa milzum daudz enerģijas? Turklāt jāpārvietojas ne tikai laikā, bet arī telpā – tu braukā no Siguldas.

Pārcēlos pirms pieciem gadiem, Rīgā mums ar dzīvokļiem nekad neveicās, gāja grūti. Siguldas Kultūras pārvalde pirms diviem gadiem aicināja izdomāt pasākumus saistībā ar literatūru. Nospriedu, ka tās varētu būt sarunas. Katru mēnesi vienu trešdienu uzaicinu kādu viesi. Bijušas sarunas ar Inesi Zanderi, Janīnu Kursīti, Gunu Zariņu, Jāni Joņevu, Kārli Vērdiņu, Contru, nesen ar Juri Kulakovu.

Neesmu prātojis, cik daudz laika atliek atpūtai, varbūt es nemaz neatpūšos, jo viss atkarīgs no plānošanas. Sākot tulkojumu, nevar paredzēt, kad beigšu, pie Kalevdēla intensīvi strādāju trīs četrus gadus, paralēli bija citi darbi.

Vai nav tā, ka ar datoru dzeja rakstās citādi nekā ar zīmuli uz papīra?

Es diezgan ilgi dzejoļus rakstīju ar roku, bet, tā kā mans rokraksts ir vēl trakāks par Raiņa ķeburiem, jūtos pat atvieglots, ka var rakstīt ar datoru.

Kad guli, ko redzi sapņos – tekstus vai zivis?

Pilnīgi neko.

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas karš Ukrainā: krievu okupantu dzīvā spēka zaudējumi sasnieguši jau vairāk nekā 410 tūkstošus 18
Īstajā brīdī satiksi vajadzīgos cilvēkus - horoskops visām zodiaka zīmēm no 26.02. līdz 3.03.
Ko Ikšķilē ēda "Krēslas" Bella - aktrise Kristena Stjuarte