Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Privātais arhīvs

Nejaušību virkne aizved latvieti Juri līdz Everestam

Vīru pasaule
2023. gada 18. novembrī 06:05 2023. gada 18. novembrī 06:05
  "100 Labi Padomi"
Uzņēmējs, alpīnists, zemessargs un Latvijas patriots Juris Alberts Ulmanis šogad sasniedza Everestu, izdeva savu ceturto grāmatu un aktīvi plāno kārtējo braucienu uz Ukrainas kara zonu. 

Mērķis – uznest Everestā Latvijas un Ukrainas karogus


Šā gada maijā Juris sasniedza pasaules augstāko virsotni Everestu. Līdz tam viņu aizveda nejaušību virkne. Pirms trīsdesmit gadiem, strādājot ASV uzņēmuma "Motorola" pārstāvniecībā Latvijā, pie viņa atnāca Teodors Ķirsis un Imants Zauls, kuri jau bija uzkāpuši Everestā un meklēja sponsoru nākamajam kāpienam. Jokojot Juris pavaicāja, vai ņems viņu līdzi. Abi kungi atbildējuši – jā! Tā Juris pievērsās alpīnismam.

Alpīnistu aprindās ļoti prestiži ir uzkāpt visu septiņu kontinentu augstākajās virsotnēs, un Juris līdz maijam bija uzkāpis sešās no tām, trūka tikai Everesta. “Bērnībā domāju, kas ir visgrūtākais, ko cilvēks spēj paveikt. Secināju, ka laikam jau uzkāpt Everestā,” viņš atceras. 

Pirmais mēģinājums pievārēt šo virsotni bija pirms diviem gadiem, bet toreiz Jurim neizdevās, jo kāpjot pietrūka spēka. Tiekot līdz nometnei, atklājās, ka viņš ir inficējies ar Covid-19. Par šo pieredzi alpīnists uzrakstīja grāmatu Ceļš uz Everestu, kas turpinās. “Es jau metu pie malas ideju kāpt otrreiz, bet uzzināju, ka mani draugi, ukraiņu alpīnisti, krituši karā. Nolēmu, ka, godinot viņu piemiņu un izrādot cieņu visai ukraiņu tautai, uznesīšu Everesta virsotnē Ukrainas karogu. Lai vismaz uz brīdi pār visu pasauli plīvo šīs drosmīgās, nesalaužamās un stiprās tautas karogs. Everestā uznesu arī Latvijas karogu, to nodošu Kara muzejam, bet Ukrainas karogu vēlētos uzdāvināt Volodimiram Zelenskim,” Juris atklāj savas ieceres.  

Personiskie kara stāsti 

Nesen Juris izdevis savu ceturto grāmatu "Kad karš kļūst personisks", kas tulkota arī ukraiņu valodā. Tā ir veltīta visiem viņa draugiem, kuri krituši karā Ukrainā. “Braucot uz kara zonu, satiekot tur cilvēkus un dzirdot viņu piedzīvoto, karš kļūst personisks,” grāmatas nosaukuma izvēli pamato autors. Juris uzskata, ka viņa pienākums ir stāstīt par Ukrainas kara zonā redzēto, lai visi zinātu, kas tur patiesībā notiek.

“Ieslēdz televizoru un redzi tur valdošās šausmas, bet pa vidu tām rit dzīve, ukraiņi turpina izdzīvot, kā vien spēj. Karā ir liels dziļums – vienlaikus tur ir šausmīgs, neiedomājams ļaunums un neaprakstāma cilvēku labestība, pašaizliedzība un drosme.”

Juris grāmatā atspoguļo abas šīs puses, vairāk gan labo, jo Ukrainā saticis daudzus brīnišķīgus cilvēkus. Reiz ticies ar kādu aptuveni 20 gadu vecu puisi – jau rūdītu karavīru ar rētu uz sejas, kuram abus vecākus nogalināja kara laikā. Kad puisim jautājis, kāpēc viņš karo, jaunais cilvēks atbildējis, ka vēlas dzīvot brīvā Ukrainā, un cīnīšoties tik ilgi, cik vajadzēs, jo savā dzimtenē viņš grib studēt un veidot savu dzīvi.

“Ukrainā satiktie cilvēki saka, ka karos līdz pēdējam karavīram, bet savu zemi neatdos. Tur neviens nešaubās par uzvaru, domu par padošanos vai zaudēšanu pat nepieļauj, un katrs kritušais cīņubiedrs viņus padara tikai stiprākus.”

Palīdzība ir zelta vērta 

Juris ievērojis, ka cilvēkiem Latvijā ir dažāda uztvere par karu Ukrainā. Daži pašaizliedzīgi palīdz, ziedo naudu un mantas vai ada zeķes karavīriem, kamēr citi to neuztver nopietni, sūdzas, ka jau ir noguruši, tāpēc ziņām vairs neseko līdzi. “Tad man jādomā, kā ukraiņi nav noguruši no tā, ka virs mājas katru vakaru lido raķetes, skola sabombardēta un vairākas dienas nav elektrības.”

Tāpēc Jurim ir svarīgi atkal un atkal atgādināt, ka mums ukraiņiem jāpalīdz. “Es pat gribētu, lai katrs aizbrauktu līdz Kijivai, redzētu sašautos auto ceļa malā, dzirdētu trauksmes sirēnas un parunātos ar vietējiem. Pēc redzētā neviens nevar palikt vienaldzīgs.” Viņš uz Ukrainu ved cilvēku saziedotās mantas, galvenokārt dronus un citas karavīriem nepieciešamas lietas. Karavīri par jebkādu palīdzību ir ļoti, ļoti pateicīgi.

“Aizvedu viņiem arī Latvijas karodziņus, ko pielīmēt pie formastērpa. Tie parasti ir uz izķeršanu. Mēs esam draugi, kas viņus nav aizmirsuši.” Juris uzskata, ka notiekošais Ukrainā skar mūs visus, tāpēc nedrīkstam liekuļot, ka karš uz mums neattiecas, jo viņi cīnās ne tikai par savu, bet arī mūsu brīvību. 

Pierādīt ar darbiem 

Juris piedzima ASV, viņa vecāki tur ieradās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Viņš uzauga Ņujorkā, gāja amerikāņu skolā, bet pāris reižu nedēļā devās uz latviešu draudzes baznīcu, kur mācījās latviešu skolā, dejoja tautas dejas, bija skauts, svinēja latviskos svētkus.

“Patriotisms, manuprāt, ir darbības vārds,” secina Juris. Pie šādas atziņas viņš nonāca pirms vairākiem gadiem Lāčplēša dienā, staigājot pa 11. novembra krastmalu. Tolaik domājis, vai pats ir Latvijas patriots, un ko tad īsti šis vārds nozīmē.

“Viens ir skaisti runāt un pavicināt karodziņu, pavisam cits – pierādīt to ar darbiem. Sapratu, ka patriotam, īpaši vīrietim, ir jābūt gatavam aizstāvēt savu ģimeni, savu sētu un zemi, tāpēc iestājos Zemessardzē. Tos vīriešus, kuri tā nedomā, es īsti nesaprotu. Man būtu jāaizstāv tava ģimene? Vai varbūt tām sievietēm, kuras ir Zemessardzē, tas jādara?”

Jurim nedēļas nogalēs ļoti patīk braukt uz dažādām Latvijas vietām, piedalīties Zemessardzes mācībās un tur satikt drosmīgus, uzņēmīgus cilvēkus. Pateicoties Zemessardzei, viņš iepazinies ar daudziem domubiedriem. Juris jau trešajā paaudzē ir studentu korporācijas Selonija biedrs, un katru gadu 18. novembrī viņi kopā ar citām korporācijām dodas gājienā uz Brāļu kapiem. “Mēs sanākam kopā, nodziedam himnu, un tad es dodos uz militāro parādi krastmalā. Man tā ir skaista diena,” viņš smaidot nosaka.

Citi šobrīd lasa

Produkti, kurus ir vērts pirkt un uzglabāt vairumā
Arī paši spēcīgākie nav pasargāti. Ļoti nepatīkamā situācijā nonāk savulaik izcilais basketbolists Kambala 1
Putins: "Krievijas karaspēks virzīsies dziļāk Ukrainā" 2
Pievienot komentāru