Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Deviņdesmitajos pēc koncerta ballīte tikai sākās, bet tagad – visi mūziķi pa mājām, galds paliek saklāts, alkohola pudeles neatvērtas. Rīt jāstrādā, jo citādi nevarēsi samaksāt, kad Sadales tīkls atkal pacels tarifus," par šodienas realitāti saka Jānis Stībelis. Foto: Diāna Petešenkova

 

Jānis Stībelis: "Esmu drusku aizvainots uz politisko eliti, kas mums ņem nost darbu"

Vīru pasaule
2023. gada 9. oktobrī 07:13 2023. gada 9. oktobrī 07:13
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
"Negribu izklausīties pēc rūgumpoda, bet reizēm uznāk kreņķis, jo neesam taču taisīti no citas mīklas kā lietuvieši. Kāpēc viņi var labāk, bet mēs ne?" saka mūziķis Jānis Stībelis. Šajā sarunā - par izklaides industriju Latvijā un to, kā šā gadsimta kapitālisma terors ir aizslaucījis pagājušā gadsimta bohēmu, vieglprātību.

Septembra beigās sākas talantu šova X Faktors jaunā sezona, kurā sacentīsies solisti, dueti, grupas. Dziedātājs un komponists Jānis Stībelis savā karjerā  iztika bez piedalīšanās realitātes šovā, toties viņš dažus gadus apguva ritmblūza vokālu Holivudas Mūzikas institūtā ASV. Žēl, ka Jāni neaicina šova žūrijā, jo viņš prot gan klavieres, gan ģitāru spēlēt, gan dziedāt un dziesmu uzrakstīt. Kad ir priecīgi, raksta skumjas dziesmas, kad bēdīgi, gatavs uzdziedāt savu hitu Es tikai smejos.


Šobrīd Jānim darba pilnas rokas, gatavojot jaunā albuma Smaidot prezentācijas koncertu, kura programma, cerams, skanēs vēl kādreiz. Stībelis jūsmo par VEF Kultūras pils inteliģento, skaisto interjeru. Harmonija un pozitīvisms ir atslēgas vārdi arī mūziķa daiļradei, kurā viņš netiecas pēc lētas popularitātes, toties sludina savu pārliecību, ka par labsajūtu esam atbildīgi paši.

Esmu drusku aizvainots uz politisko eliti, kas mums ņem nost darbu. It kā viņiem vajadzētu uzlabot valsts pārvaldi, nodokļu sistēmu, bet viņi sāk strādāt izklaides industrijā – par klauniem, burvju māksliniekiem –, turklāt arvien manāmāk.

Ir forši, ka apzināmies savu kopības izjūtu, vērtību un valstiskumu, bet apkārt ir daudz labu piemēru, kā Igaunija, Lietuva. Ja sāc salīdzināt, tad saproti – ārprāts, cik neefektīva ir mūsu valsts pārvalde, puse ierēdņu būtu jāizmet laukā, jo viņi neveic savu darbu pienācīgā līmenī. To var novērot kā iekšzemes kopproduktā, tā valsts parādā, kas krājas gadu gadiem, kopā miljardiem. Negribu izklausīties pēc rūgumpoda, bet reizēm uznāk kreņķis, jo neesam taču taisīti no citas mīklas kā tie paši lietuvieši. Kāpēc viņi var labāk, bet mēs ne?

Tagad mums jauna valdība. Vai popmūziķi kaut kā izjūt Kultūras ministrijas rūpi par savu darbošanos?

Pēdējos gados varbūt jā, Dace Melbārde bija pirmā, par kuru bija jūtams, ka viņa gatava sarunām ar, tā teikt, vieglo žanru, kontaktējās ar mūziķu biedrībām un vismaz nelielu pīrāga gabaliņu no Valsts kultūrkapitāla fonda varēja iedot popmūzikai. Bet, piedodiet, akadēmiķi, tauta ikdienā patērē to vieglo ēdienu, un gardēžu, kuri iet uz operu, ir salīdzinoši daudz mazāk. Skaidrs, ka tā ir augstā māksla, kas jādotē, bet ne jau visi popmūziķi dzīvo cepuri kuldami. Lai mēs radītu savā valodā populārās mūzikas ierakstus, tā ir nerentabla lieta, labi zināms, kas notiek ierakstu jomā, kā mums gāja divos trakajos kovida gados. Būtu ļoti jauki, ja mēs saņemtu lielāku atbalstu, ņemot piemēru no Lielbritānijas, Zviedrijas, kur šis atbalsts ir vismaz puse. Zviedrijā popmūzika ienes ceturto daļu iekšzemes kopprodukta, tātad taustāmu labumu, viņi eksportē milzīgā kvantumā ne tikai mūziķus un dziesmas, bet arī pakalpojumus, studiju ierakstus, producentus. Pats dziedātājs ir aisberga galotne, apakšā darbojas milzu industrija. Tur ir arī profesionāļu padome, kas katru gadu investē jaunos māksliniekos, tāpēc arī zviedru mūziķiem panākumi ir visā pasaulē. Pēc ABBA ir bijuši neskaitāmi veiksmes stāsti, ne vienmēr jau mēs zinām, ka tas ir Zviedrijas produkts.

Droši vien jauno talantu skološanā jāsāk no pamatiem, kā māju ceļot. Arī tu, piemēram, spēlēji Talsu diksilendā Sprīdīši, tāpat kā Intars Busulis. Vai arī tavi bērni apmeklē mūzikas skolu?

Mums nebija X faktora, bet bija konkurss Ko tu proti?. Viss jau atkarīgs no paša jaunā talanta – vai pietiek apņēmības, laika un nervu, lai sistos pret durvīm, kuras visur pārsvarā ir ciet. Tad nāk lielais vilnis, kas publicitātes ziņā noslauka visu pārējo; ar to jauns izpildītājs nevar sacensties. Skaidrs, ka lēnām pašam jāaudzē muskuļi, jāmeklē savas stiprās puses, tad televīzijas šovs būs noderīgs, ja būsi jau sasniedzis kādu profesionālo līmeni. Lai nospēlētu Pastendes kultūras namā balli, šovs nav nepieciešams. Praktizē, dari, kad esi gatavs, tad parādies televīzijā, bet mums nereti ir otrādi – sāk ar šovu. Kad tas negatavais auglis nokrīt, ņem nākamo.

Jā, mani bērni mācās mūzikas skolā, bet tas arī ir sāpīgs jautājums, salīdzinot, piemēram, ar ziemeļvalstīm. Tur vecās tradīcijas, ka bērnam noteikti jāprot labi spēlēt instrumentu, ir noliktas malā. Manuprāt, varbūt nav jāsāk ar Bahu, bet gan blūzu, jāiemācās trīs akordi. Bet mēs kā agrāk cenšamies katru audzināt kā nākamo virtuozu. Nu, nebūs tā. Varbūt no simts viens būs pasaulē pazīstams mūziķis, varbūt viens no tūkstoša. Ir labi, ja paši spējam sagatavot mūziķus saviem orķestriem, tas, protams, jāatbalsta, bet pamatizglītību mūzikas skolās vajadzētu diferencēt, lai bērns, mācoties ģitāru, neizmežģī pirkstus. Būtu labi, ja ikviens ģitāras pedagogs, kad dziedu Zīlīti, uzreiz varētu pavadīt, bet tā jau nav.

Varbūt man kādreiz būs pašam sava akadēmija, kurā būtu ne tikai vokālais pedagogs, varētu pasniegt studijas aranžēšanu, producēšanu, izdošanu, koncertorganizāciju. Vispirms gan jāizaudzina mani trīs censoņi, ar kuriem jau tagad knapi tieku galā. Varbūt kādreiz būs ansamblis Brāļi Stībeļi, bet nelieku viņiem izvēlēties šo ceļu, tāpat kā man vecāki neuzspieda, ko darīt. Mamma pat teica, lai labāk par dakteri mācos. Jā, muzikālā izglītība – tas ir lieliski. Dēli dzied arī līdzi manām dziesmām, apgūst instrumentus, bet katram jāizdzīvo tas, ko viņš jūt. Citādi iznāk tāds Maikls Džeksons ar sabojātu bērnību.

Jānis Stībelis piedāvā mums te Glāzi piena, kas kļuva par 2008. gada populārāko dziesmu, te optimisma paraugu vai aicina – esi vienmēr pozitīvs! Dalies, lūdzu, ar savu dzīvesprieka recepti.

Daudzi dziesmas raksta paši sev, tās varbūt ir zāles dažādiem dvēseles stāvokļiem. Es, ja man ir skumji, cenšos uzrakstīt nenormāli jautru mūziku. Ja ir melns, gribu, lai ir balts, un otrādi. Priecātos, ja dziesmās, kurās jokoju, pat muļķojos, saklausītu manu humoru. Tā ir universālā valoda, kurā ar jebkuru cilvēku vari sarunāties. Varbūt nebūsiet draugi, bet vismaz kopā pajokosiet. Piekrītu, ka latviešiem ar humoru ir pagrūti. Man brīnišķīgs liekas britu humors, tur īstie stand-up veči savāc Londonā pilnu Apollo teātra zāli savos humora vakaros, un viņiem nav tabu tēmu.

Arī latviešiem patīk smieties, piemēram, par filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā vai Skroderdienām. Mani ļoti iepriecina improvizācijas teātri, jaunie stendapisti, es pat esmu sadarbojies ar vienu otru, piemēram, Spiedienu. Šad tad pasekoju līdzi Latvijas stendapam, bet gribētos, lai tur attīstība notiek ātrāk. Piemēram, britiem sanākt krogā un sākt murmulēt – tas ir asinīs. Brits paņem alu, iziet ārā un sāk runāt ar pilnīgi nezināmu cilvēku par jebkuru tēmu. Tur tas ir normāli, bet, ja es sāktu Latvijā ceturtdienas vakarā pie bāra apspriest, teiksim, prezidenta bikses, kāds noteikti apgrieztos un aizietu prom. Varbūt pat neviens ar mani nerunātu. Nu, Talsos tomēr droši vien pasmietos kopā ar mani. Jo cilvēks vienkāršāks, jo vieglāk ar viņu sarunāties. Es gan esmu sarežģītais zvirbulēns, garastāvokļa cilvēks, bet smieties man ļoti patīk, tāpēc cenšos šīs emocijas iekļaut dziesmās. 

Par Talsiem runājot – sen vairs nav tie laiki, kad tu kā padsmitnieks tur krogā varēji pa nakti spēlēt. Tagad klāt būtu bāriņtiesa, darba inspekcija, vecākiem un darba devējam nepatikšanas.

Protams, ir vieglāk dzīvot, ja likumdošanas ir sakārtota, bet – ja tā darbojas. Kad mums toreiz nāca pasūtīt dziesmas, maksāja par katru piecus latus. Tagad atnāktu ierēdnis no VID, teiktu, ka jāmaksā nodoklis. Deviņdesmitie – tā bija īsta brīvība, varēju darīt, ko gribu.

Jā, daudz kas mainījies, piemēram, deviņdesmitajos pēc koncerta ballīte tikai sākās, bet tagad – visi mūziķi pa mājām, galds paliek saklāts, alkohola pudeles neatvērtas. Šī gadsimta pragmatisms un kapitālisma terors ir aizslaucījis pagājušā gadsimta bohēmu, vieglprātību. Rīt jābūt mēģinājumā, tad ieraksts, pēc tam jābūt vēl tur, citādi nevarēsi samaksāt, kad Sadales tīkls atkal pacels tarifus.

Saistītās ziņas

Jānis Stībelis atklāj, kā gatavo savu " firmas ēdienu" - grilētu samu
Laima Vaikule bijusi tā, kas izvēlējusies Jānim Stībelim sievu
Jānis Stībelis pusgadu veiksmīgi slēpis trešā dēla piedzimšanu 7

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas karš Ukrainā: krievu okupantu dzīvā spēka zaudējumi sasnieguši jau vairāk nekā 410 tūkstošus 18
Īstajā brīdī satiksi vajadzīgos cilvēkus - horoskops visām zodiaka zīmēm no 26.02. līdz 3.03.
Kā tad tā?! Nodokļu atmaksu par medicīnas un izglītības izdevumiem Latvijā vēlas atcelt