Valdzinošā Katrīna Gupalo pozē atklātā fotosesijā un stāsta par ukraiņu saknēm, kulināriju un mūziku

Ģimenes ģeogrāfija

Laikam jau nav jābrīnās par tavu aktīvo atbalstu Ukrainai, jo tev pašai taču arī ir ukraiņu saknes?

Jā, tā ir, taču es visapkārt redzu arī ļoti daudz latviešu, kuriem iepriekš ar Ukrainu vispār nav bijis nekādu attiecību – nav tur ne radu, ne draugu, bet viņi ziedo naudu, ved mašīnas, uzņem savās mājās ukraiņus un dara visu iespējamo un arī neiespējamo, lai palīdzētu. Personīgi 24. februārī pirms gada bija pilnīgs šoks. Pirmā doma bija – kā tur iet manējiem? Tas bija ļoti sāpīgi un biedējoši.

Kas ir tavējie – tur, Ukrainā?

Manējie ir visi tēta radinieki – viņš bija ukraiņu arheologs Konstantīns Gupalo. Un visi mani radi no viņa puses dzīvo Kijivā. Cik nu tas ir iespējams, pagaidām viņiem viss ir kārtībā, taču sajūtas joprojām ir ļoti depresīvas. Karš ilgst jau otro gadu, un nav skaidrs, cik tas ilgi vēl turpināsies.

Droši vien bieži brauci uz Ukrainu? Mēs paši pirms kara pabijām Ļvivā, un mums ļoti patika...

Ļvivā es neesmu bijusi, bet, kad braucām uz Ukrainu, mums galvenie bija divi mērķi – Kijiva un...

Odesa!

Nē! Otra vieta ir Korsuņa – Ševčenkivska, tā atrodas Čerkasu apgabalā uz dienvidiem no Kijivas. Tur mans tētis uzauga, tur atrodas novadpētniecības muzejs, kura direktors bija mans vectētiņš, bet pēc tam mans tētis, mana mamma arī savulaik tur strādāja. Tur ir sala un neliela kalnu upīte ar milzīgiem akmeņiem, zem kuriem mans tētis ar rokām ķēra zivis. Tur ir viena mājiņa, kas piederēja mana tēva ģimenei – viņi bija vienīgie, kuri tur varēja dzīvot, jo tā bija rezervāta teritorijā un piesaistīta muzejam. Tagad gan tur dzīvo citi cilvēki, taču man ir sapnis – kad kļūšu bagāta un slavena, nopirkšu to mājiņu un restaurēšu. Tas ir tāds tāls un sentimentāls sapnis.

Tātad tētis tev bija vēsturnieks un arheologs. Bet mamma?

Mamma visu mūžu ir bijusi  saistīta ar teātri. Mans krusttēvs, mammas brālis, ir dramaturgs, rakstnieks un režisors Hermanis Paukšs, tādēļ vārīšanās tajā teātru katlā mums ir bijusi visu laiku. Kaut gan mamma ir darbojusies informācijas zinātnē – gan ar muzejiem, gan bibliotēkām. Šobrīd viņa atkal ir atpakaļ savos pirmsākumos – zīmē un glezno, bet es viņas veikumu integrēju savos darbos. Proti, man  albumu vāki ir ar viņas zīmējumiem, tādēļ var teikt, ka mēs tā ļoti radoši sadarbojamies.

Kur mamma ar tēti satikās?

Viņi satikās Maskavā kursos – mamma bija tur aizbraukusi no Turaidas muzeja, bet tētis – no Korsuņas. Abi toreiz jau bija precēti, tādēļ viņiem nācās pieņemt sarežģītus lēmumus...

Tev ir arī kāds pusbrālis vai māsa?

Jā, man ir pusbrālis Saša Kijivā. Pirmo laiku vecāki dzīvoja Korsuņā. Mana mamma kaut kādā mistiskā vīzē tur pat lasīja lekcijas ukrainiski, bet pēc Černobiļas katastrofas, kura atstāja nopietnu iespaidu uz mammas veselību, viņa nolēma atgriezties Latvijā. Un es jau piedzimu te – brīvā Latvijā.

Ukraiņu mūziķi Latvijā

Tu pati ukrainiski brīvi runā?

Ar ukraiņu valodu man ir interesanti. Kad biju maziņa, tad runāju gan ukrainiski, gan latviski, gan krieviski – visas tās trīs valodas pa mūsu ģimeni jaucās. Bet tad vecāki izšķīrās, tētis aizbrauca atpakaļ uz Ukrainu – un visa mana ukraiņu valodas prakse beidzās. Tētis nomira, un tā man trīspadsmit gadus nebija ar ko parunāt. Tagad laiki un apstākļi ir sakrituši tā, ka man atkal ir ukraiņu draugi. Ja vēl kara sākumā man lika kaut ko pateikt ukrainiski, tad varēju izlīdzēties  vien ar dziesmu tekstu vārdiem, taču nesen ukraiņu auditorijas un Ukrainas vēstnieka klātbūtnē jau varēju uzstāties un brīvi komunicēt, kas ir baigi forši! Valoda ir atgriezusies, un es jau ukrainiski pat esmu uzrakstījusi vienu dziesmu!

Tu noorganizēji arī atbalsta akciju ukraiņu aktierim Mihailam Dosenko, kurš kara laikā ir pārkvalificējies par snaiperi. Kāpēc tieši viņam?

Tā sakrita apstākļi. Uzzināju, ka Ukraiņu konfederācijai Latvijā "VICHE" ir akcija – viņi pērk džipus, pielāgo tos kara apstākļiem, notūningo, uzstāda ložmetēju turekļus un sūta tos uz Ukrainu. Paralēli uzzināju arī par Kijivas Komēdijas un drāmas teātra aktieri Mihailu Dosenko – starp citu, ar šo teātri no Rīgas attālināti turpina strādāt Laura Vilcāne, ar kuru esmu personiski ļoti labi pazīstama. Bāc – un  tā viss sakrita! Tagad palīdzība ir vajadzīga ļoti daudzos virzienos, tādēļ mēs sadarbojamies ar tiem ukraiņu mūziķiem un māksliniekiem, kuri  patlaban atrodas Latvijā – palīdzam viņiem un atbalstām, cik vien varam! Jo negribas, lai viņi ietu strādāt par taksistiem vai baristām, gribas, lai viņi pilnvērtīgi nodarbotos ar savu sirdslietu!

Cik mūziķu no Ukrainas patlaban uzturas Latvijā?

Es jau nezinu visus. Nosaukšu tos, kurus zinu – pirmkārt, tās ir piecas ukraiņu dziedātājas, ar kurām kopā esam izveidojušas grupu "Varakuta", ko varat dzirdēt dziesmā "Kamēr pret sauli kāpu". Tāpat ir brīnišķīgs ukraiņu dziedātājs Constantine – viņš ir uzstājies kopā ar Ivanu Dornu un, manuprāt, ir pasaules līmeņa mūziķis, es pie viņa mācos privātās vokālās nodarbībās. Ir mūzikas producents Edgars Vilcāns, kurš akcijā "Dod pieci" bija viens no trim dīdžejiem. Edgars ir visu manu jaunāko dziesmu producents un līdzautors. Tie ir tuvākie mūziķi, ar kuriem sadarbojos. Vēl ir izpildītāja Shakima, kura kopā ar "ElektroFolk" līderi Aināru Majoru ir nodibinājusi grupu "Shakima Trio". Vēl ir bandūriste Darja Leleko, kura arī ļoti skaisti un izjusti dzied.

Kad esi uz skatuves, nevar nepamanīt, ka tavs temperaments ļoti atšķiras no vidējā latviešu skatuves mākslinieka...

Var jau būt, ka kādam tas liekas par jestru un traku un man vajadzētu būt normālākai – ko es te ar savām trakajām idejām visu rāmo estētiku postu? Bet tad es iepazinos ar savām Ukrainas meitenēm un ieraudzīju, kāds ir viņu temperaments un jauda, tad sapratu – ar mani viss ir kārtībā!

Tavos pēdējos mūzikas klipos var manīt atgriešanos pie deviņdesmito gadu stilistikas. Kādēļ tā?

Domājat klipu dziesmai "Dur prom?" Tās ir vairāk tādas modes tendences – šobrīd populārajā mūzikā ļoti daudz atgriežas astoņdesmito un deviņdesmito gadu skanējumi. Mēs visi, kas darbojas šajā lauciņā, to jūtam. Un man patīk tāda vintāžīgā garša modernā apvalkā.

Vai tava dziesma "Masas", kurai ir klips par masēšanu, nav kļuvusi par neformālu masieru asociācijas himnu?

Nē, taču zinu, ka dažās masieru feisbuka grupās tā tiešām aktīvi cirkulē!

Nolēkt no klasiskās platformas

Redzot košos klipus, grūti pat noticēt, ka tava muzikālā izglītība pašos pamatos ir tālu no populārās mūzikas. Kur tu mācījies?

Pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvēšanas iestājos Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, kur mācījos klasisko klavierspēli, bet pēc tam aizbraucu uz Rietumu mūzikas akadēmiju Santabarbarā Kalifornijā. Tikai pēc tam sapratu, ka klasika – tas tomēr īsti nav man. Tad sāku komponēt savas pirmās dziesmas.

Apnika Lists?

Es neteiktu, ka apnika, bet klasikā viss ir citādi. Protams, var cita uzrakstītā skaņdarbā izpausties – radīt interpretācijas, koncepcijas, uztaustīt dažādas smalkas nianses, taču, kad radi pats savu, tad tā ir absolūta brīvība! Manuprāt, tas ir radošuma augstākais punkts! Patiesībā starp dziedāšanu un klavierspēli es svārstījos ļoti ilgi, līdz uzrakstīju pirmo dziesmu – un tad man viss tapa skaidrs!

Tagad vispār vairs nevingrinies klavierspēlē?

Tagad klavieres ir instruments, ar kuru es sevi pavadu.

Pie klavierēm arī rodas melodijas?

Vai nu esmu viena ar klavierēm un rakstu pati dziesmas, vai arī ir otrs scenārijs – mēs esam studijā ar producentiem un strādājam praktiski no nulles. Tā, piemēram, dziesmas "Dur prom" un "Masas" abas ir radušās studijā.

Kā atšķīrās klavierspēles studijas tavās trijās augstskolās?

Ar pedagogiem Latvijā, kuri māca galvenās trīs specialitātes – klavierspēli, kameransambli un pavadījumu operdziedātājiem un instrumentālistiem –, man ļoti paveicās! Tie bija visizcilākie pasniedzēji! Pēc tam braucu mācīties uz Londonu, no kurienes vēlāk burtiski aizbēgu, neko nepabeidzot. Man tur nepatika viss!

Lika Eltonu Džonu spēlēt?

Tas būtu bijis daudz labāk! Britiem ir diezgan perversa pieeja klasiskajai mūzikai... Viņiem pašiem jau īsti klasiskās mūzikas nav – ir tikai Pērsels, Britens un viss! Tad viņi klausās romantisko klaviermūziku un viņiem liekas, ka Rahmaņinovs ir kaut kāda briesmīgi neinteresanta un sentimentāla popmūzika! Ja es spēlēju emocionāli – tad tas skaitās vulgāri! Un tas izpaudās pilnīgi visos priekšmetos! Visam ir jābūt pilnīgi sausam, dekoratīvam un korektam!

Amerikā bija labāk?

Amerika ir mana lielā mīlestība! Tur bija pavisam cita radošā vide, atmosfēra, stipendija, vietējo ģimeņu piesaiste – viss bija fantastiski. Un pati daba – Kalifornijā pat akmeņi zied! Bet uz vieslekcijām tiek uzaicināti Amerikas klasiskās mūzikas leģendas un profesori, kurus tu esi dzirdējis tikai ierakstos.

Tev ir bijusi arī muzikāla sadarbība ar Imantu Kalniņu, izpildot viņa dziesmas. Kādēļ tāda izvēle?

Viņam ir ļoti īpašas dziesmas, kurās klasiskā mūzika mijas ar rokmūziku, kas man abas ir ļoti tuvas. Esmu pārliecināta, ka tur nāk klāt vēl kaut kas no kosmosa un rezultātā rodas dziesmas, kuras var aizkustināt, sapulcēt kopā un pacelt milzīgas cilvēku masas!

Kulinārais noslēgums

Mājās tu ukraiņu ēdienus gatavo?

Ļoti ilgi baidījos tieši par boršču, bet tad vienu vakaru saņēmos un ķēros tam klāt. Negribu izklausīties augstprātīgi, taču tas bija labākais borščs, ko jebkad biju ēdusi! Es tik ļoti uztraucos un tā centos, ka sanāca ļoti labi! Tāds biezs, piesātināts!

Kas vēl labs ukraiņiem virtuvē paslēpts?

Mums ir vareņiki. Tos es pagaidām māku tikai pīnītē aiztīt ciet. Vareņiki ir ar dažādiem pildījumiem – es personīgi rekomendēju ar kartupeļiem –, un tos pasniedz ar klāt pieceptiem sīpoliem un speķi, un skābo krējumu.