foto: Rojs Maizītis
Jahtas, hokejisti un grāmatas. Armanda Pučes piedzīvojumi
2020. gada 29. februāris, 08:49

Jahtas, hokejisti un grāmatas. Armanda Pučes piedzīvojumi

Aldis Miesnieks

9vīri

Sandris Metuzāls

9vīri

Sporta žurnālistikas veterāns un rakstnieks Armands Puče par regati komunistu kompānijā, pirmo iepazīšanos ar internetu, visvairāk pirktākām grāmatām un automašīnas izvēli

Vienā vagonā ar čekistu

Sāki tu kā rakstošais sporta žurnālists, bet nu jau esi gandrīz vai cilvēks orķestris – televīzijas raidījumu vadītājs, žurnālists, rakstnieks...

Pamats tam visam jau tomēr ir žurnālistika. Mācījos Filoloģijas fakultātē žurnālistos, bet tolaik tur bija jāapgūst pavisam citi priekšmeti nekā tagad. Bija antīkā literatūra, krievu literatūra, gramatika – to visu mācīja ļoti nopietni. Manai paaudzei ļoti paveicās ar to, ka piedzīvojām iekārtu maiņu un varējām uz tā fona ne tikai izveidot savu pasaules uzskatu, bet arī nonākt darba vidē, kas bija kontrastu pilna.

Kad astoņdesmito gadu vidū sāki strādāt žurnālistikā, uzreiz tiki pie sporta aprakstīšanas, vai arī vispirms nācās rakstīt par kolhoziem un govīm?

Skaidrs, ka sākumā jau meitenes gribēja uzreiz intervēt Džemmu Skulmi, Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi, bet džeki Helmutu Balderi vai Valdi Valteru. Taču uzreiz pie tā groza nevarēja tikt. Sāku es laikrakstā Padomju Jaunatne, kas tobrīd diezgan spēcīgi veidoja sabiedrisko domu. Tur bija brīva vieta ekonomikas nodaļā, kur tad arī jau 1. kursā sāku strādāt. Sākumā vispār galvenais bija tikt iekšā Preses namā – tālāk jau tad redzēs. Gaiteņa otrā pusē bija sporta nodaļa, kur tusēja Anatolijs Kreipāns, Ivars Ošiņš, Guntis Keisels, Jānis Vahers, pa vidu vēl klīda fotoleģenda Uldis Briedis. Man kā jaunajam tur mute bija vaļā. Tādā vidē varēja ļoti daudz sasmelties.

foto: Rojs Maizītis

Pa vidu vēl bija studijas un tādi brīnumi kā kara katedra. Atceros, ka mūs veda uz mācībām Ādažu poligonā, kur viens no biedriem virsnieka izsniegto karti bija izmantojis, lai noslaucītu dibenu. Bet tajos laikos topogrāfiskā karte bija stratēģiskā vērtība, tās visas vakarā bija jānodod atpakaļ. Un tad mūs visus tumsā dzina meklēt to karti... Starp citu, juristi un žurnālisti jau beigu beigās bija tie, kuri kara katedru izjauca.

Un kad nāca sports?

Turpat blakus jau tas sports visu laiku bija. Bet tolaik apkārt notika tik daudz visa kā! Latvijas Tautas frontes 1. kongresā man Padomju Jaunatnē bija jāatspoguļo ekonomiskā programma, rakstīju arī par robotu rūpnīcu, kas veicinās migrantu iebraukšanu, arī par Rīgas metro.

foto: Arhīva foto

Nepamanīts jau tas nepalika. Kādudien kabinetā ieskrien Padomju Jaunatnes redaktors Andrejs Cīrulis un saka: “Tev tūlīt zvanīs!” Un tiešām – zvana. Saša-Zaša no Valsts drošības komitejas, viņš tur kūrēja medijus, grib ar mani tikties un parunāties. Skaidrs, ka man sirds nodrebēja, taču uzreiz viņam teicu, ka dzīvoju Jelgavā un man nav laika. Vienīgais, ko varu piedāvā, – satikties pie stacijas pulksteņa. Taču laiku izrēķināju tā, lai līdz vilciena atiešanai būtu palikušas tikai desmit minūtes. Jo tādas domas, ka varētu uzreiz viņu pasūtīt bekot, man nebija – tolaik vēl to nevarēja atļauties. Aizeju pie pulksteņa, viņš uzreiz pienāk klāt, bet es saku – man īsti nav laika, jāiet uz vilcienu. Viņš arī braukšot! Tātad pirmais plāns jau ir izgāzies. Sēžam abi vilcienā, un viņš nāk klajā ar piedāvājumu – sak, mēs redzam, kā tu strādā, tev ir ģimene, nākas braukāt uz Jelgavu, bet mēs varētu palīdzēt uzlabot sadzīves apstākļus, sagādāt dzīvokli. Es gan uzreiz teicu, ka mani tas neinteresē. Protams, bailes un neziņa bija, jo nevarēja jau zināt, vai tev nesačakarēs dzīvi. Jo tolaik sarkanbaltsarkano karogu vēl nebija.

Ja runājam par sportu, tad skaidrs, ka uz Dinamo spēlēm sākumā mani nelaida. Ej labāk uzraksti par sporta skolu! Tad man bija materiālu sērija par dopingu sportā, par ko rakstīju arī diplomdarbu, kura dēļ iemantoju diezgan daudz ienaidnieku, jo padomju sportā šī tēma nebija cieņā. Vēlāk mēs ar Toļiku Kreipānu un Ēriku Strausu panācām, ka Preses nama tipogrāfija sāka strādāt arī svētdienās, lai pirmdienā varētu iznākt Padomju Jaunatnes sporta pielikums. Tipenes darbinieki par to bija dusmīgi, jo svētdien nācās iet uz darbu.

Savu pirmo reportāžu no sporta mača atceries?

Nē. Arī pirmo televīzijas tiešraides komentēšanu neatceros. Toties spilgti atceros tās epizodes, kas saistītas ar tā laikmeta stulbumu. Piemēram, telefoninterviju ar Helmutu Balderi. Ir 1989. gads, Balderis debitē NHL, taču mums nav ne mazākās saprašanas ne par to, kas ir NHL drafts, kurā viņš ar saviem 36 gadiem ir vecākais draftētais hokejists, ne par pašu sistēmu. Lai viņu Amerikā sazvanītu, jāizmanto Preses nama telefons, jāpiesaka tālsaruna, un tad trijos naktī vari sēdēt kabinetā un gaidīt, kad operators tevi ar attiecīgo numuru savienos. Bet nekas sarunāts jau nav! Ja paveiksies, tad Balderis tajā galā tobrīd būs, ja nepaveiksies, tad nebūs. Un, ja būs, tad saki: “Labdien, te zvana tāds un tāds, vai interviju gribat?” Par laimi, izdevās sazvanīt.

foto: Arhīva foto

Vēlāk man kaut kā palaimējās satikt cilvēkus, kas Artūram Irbem palīdzēja tikt uz Ameriku, tepat kaut kur blakus bija arī astoņpadsmitgadīgais Sandis Ozoliņš, ar kuru kopā Preses nama ēdnīcā ēdām kotleti un viņš stāstīja, kā sapņo tikt uz ārzemēm. Tie visi ir tādi smieklīgi stāsti, kas vēlāk izvērtās par lieliem notikumiem.

Vēl taču bija stāsts arī par Gundaru Vētru un Igoru Miglinieku, kuri 1991. gada beigās atteicās spēlēt Latvijas basketbola izlasē, dodot priekšroku NVS izlasei, lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm. Miglinieks pirms tam man intervijā visus savus apsvērumus izstāstīja, es godīgi to interviju arī pa nakti ar roku uzrakstīju – datoru vēl nebija! – un otrā rītā braucu viņam atrādīt – vai viss ir pareizi. Taču pa vidu mūsu avīze bija publicējusi lasītāju viedokļus par šo lietu, kas bija saņemti no telefonzvaniem. Kā toreiz zvanīja – telefoni bija karsti! Aizbraucu pie Miglinieka, bet izskrien ārā Olga Rajecka, kura ar viņu tolaik bija precējusies, un metas mani lamāt. Iznāk arī Igors, kurš ir apvainojies, jo izlasījis lasītāju viedokļus, un saka, ka interviju neļaus publicēt. Tā arī nenopublicējām. Vēlāk gan mums attiecības izveidojās normālas, tagad varam saskrieties un parunāties.

foto: Arhīva foto

Un tad jau pavisam drīz nāca pirmās olimpiskās spēles, uz kurām tika arī atjaunotā Latvija. Tas bija ļoti negaidīti. Un es kā jaunais, kurš tikko beidzis augstskolu, arī uz tām tiku!

Brauciens ar sarkano jahtu

Pirms tam uz ārzemēm vispār biji braucis?

1989. gadā pirmo reizi biju. Tas ir ļoti labs stāsts. Ieskrien vienu dienu kabinetā redaktors Cīrulis un saka – Latvijas PSR kuģniecība pirmo reizi ar jahtu Sparta piedalīsies Cutty Sark regatē, bet, lai piedalītos, komandā jābūt sešiem pieaugušajiem un sešiem kursantiem, no kuriem vienam jābūt žurnālistam. Un, tā kā Padomju Jaunatne skaitās komjaunatnes izdevums, tad jābrauc kādam no šīs avīzes. Brauksi? Skaidrs, ka braukšu! Jo maršrutā ir Ķīles kanāls, Hamburga, Temza, Zviedrija – vārdu sakot, visa Ziemeļeiropa.

Problēma tikai tā, ka, uzkāpjot uz klāja, tu nonāc interfrontē un kopā ar to brauc uz Eiropu. Sparta bija krieviski runājošā jahta, uz kuras bija tikai divi latvieši – es un viens kursants. Visi pārējie bija krievi, kuri turējās stingri padomiskās pozīcijās. Pirms braukšanas mums izsniedza naudu diviem mēnešiem – katram 3000 dolāru. Par to naudu mierīgi varēja nopirkt Rīgā dzīvokli! Kuģniecībai nauda turējās. Taču mēs jau pirmajā ostā – šķiet, tā bija Hamburga – visi sapirkāmies televizorus, videomagnetofonus un kasešu magnetolas. Jo mājās neko nevarēja dabūt. To visu sapakojām lejas telpās, bet pašiem palika tikai klājs. Mači tobrīd vēl nemaz nebija sākušies!

Taču ar to podi vēl tikai sākās. Tā kā bija paredzēts apmeklēt arī Londonu, mans kursabiedrs Aivis Freidenfelds iedeva sava brālēna Imanta Auziņa, kurš tur dzīvo, telefona numuru. Iebraucam pa Temzu Londonā, noenkurojamies pie Tauera tilta, jo krievi taupa naudu un jahtu ostas pakalpojumus neizmanto. Vakarā mizoju kartupeļus un prasu kapteinim, kur likt mizas. Ē, met tik Temzā! Bet tas viss notiek zem Tauera tilta cilvēku acu priekšā! Kad sazvanu Imantu, viņš ierodas ar milzīgu Latvijas karogu un iedod to man. Atceramies, ka ir 1989. gads un jahta vēl kuģo zem sarkanā karoga! Lietuvieši, kuriem apkalpē nebija krievu, gan bija uzvilkuši savu karogu, bet mums bija tikai sarkanais. Vakarā es saviem krieviem prezentēju karogu – redz, mums tagad ir tāds, vajadzētu to novilkt gar jahtas sāniem! Bet man pretī sēž komunisti un visādi čekisti! Tomēr beigās viņi uz īsu brīdi piekrita izlikt sarkanbaltsarkano karogu. Pēc tam gan bija jānovāc.

foto: Rojs Maizītis

Tātad vismaz uz brīdi tu biji uzvarējis!

Ar to tas stāsts vēl nebeidzās! Atpakaļceļā atkal piestājām Hamburgā, un mūs sameklēja komponists Mārtiņš Brauns, kurš tolaik tur dzīvoja. Vai te kāds latvietis arī ir? Es tobrīd tieši mazgāju klāju – ir, Mārtiņ, ir! Viņš prasa – bet kur tad sarkanbaltsarkanais karogs? Saku – man ir, bet uzvilkt to nedrīkstu, jo situācija ir tāda, kāda ir... Nu, jā, štruntīgi, bet varbūt tu gribi iedzert? Atprasījos kapteinim un aizgāju pie Brauna uz dzīvokli, kur diezgan pamatīgi iekodām. Vēlu vakarā abi atgriežamies uz kuģa, Mārtiņš ir paņēmis līdzi dzērienus un sadzer ar kapteini un visiem pārējiem krieviem. Un sadzer tiktāl, ka ap trijiem naktī krievu kapteinis pats uzvelk sarkanbaltsarkano karogu. Tālāk večiem filmas sāk plīst, un visi iet gulēt, pirms tam atvadījušies no Mārtiņa.

No rīta iznāk uz klāja kapteinis. Izstaipās, izžāvājas, paskatās uz augšu – un ierauga karogu! Uzreiz sāk aurot – kurš to uzvilka! Pārējie saka – tu pats vakar to uzvilki... Dienas vidū visu acu priekšā laist to lejā kaut kā neērti... Tā arī tas karogs palika uz visām dienām, kamēr bijām Hamburgā.

Bet kā gāja pašā regatē?

Krievi kā maksimālisti jau gribēja par katru cenu uzvarēt. Blakus bija angļu jahta Adventure, ko nekādi nevarējām uzvarēt. Iebraucot Malmē, nākamais posms bija mierīgais pārbrauciens, un tā laikā daļa komandas varēja pāriet uz kādu citu jahtu. Es nonācu uz Adventure, un man mute palika vaļā – no 12 apkalpes locekļiem astoņas bija meitenes! Viņas brauca pilnīgā čiliņā – gan jau tur bija narkotikas un viss pārējais. Bet krievi ar viņām netika galā un domāja, ka tur ir novākušies baigie sportisti. Patiesībā angļu jahtai vadība bija maksimāli vienkāršota un automatizēta, tāpēc skuķi varēja visu izdarīt ar lakotiem nadziņiem, kamēr mēs rāvāmies, vaigus piepūtuši...

Pēc šīs regates burāšana tevi uzrunāja?

Nepavisam ne. Sākot jau ar to, ka visas lejas telpas bijām aizkrāvuši ar aparatūru un tātad arī tualetei klāt vairs netikām. Ko darīt? Par čurāšanu tā kā būtu skaidrs, bet ko iesākt, ja vajag pa lielo? Bocmanis saka – kad vajadzēs, es jums visu parādīšu! Un gadījās tā, ka es ietrāpījos bocmaņa maiņā. Viļņi tobrīd tādi diezgan asi un nejauki. Bocmanis man iedod stūri, lai turu uz vilni, bet pats aizčāpo uz priekšgalu, kur pārkar pakaļu pāri malai, kājas ieāķē metāla trubās. It kā viss vienkārši, taču es nepratu noturēt jahtu vilnī, tāpēc ik pa brīdim noskaloju bocmanim pakaļu. Šis brēc: “Atpakaļ, svoloč!”, bet ārā to tā sēdekļa nevar tikt...

foto: Rojs Maizītis

Nekādas romantikas tajā braucienā nebija, un tas man atsita jebkādu vēlēšanos vēl kādu reizi nonākt uz jahtas vai kuģa. Visu laiku slikta dūša. Es gan nevemju, bet pārējie vemj, kapteinis arī vemj – nekā jauka un patīkama.

Grāmatu plaukts

Kā sākās tavas tuvās attiecības ar hokeju?

Lielā mērā tas saistīts ar Sanhosē Sharks, kur tobrīd spēlēja Irbe un Ozoliņš. Tad Latvijā Sharks gāja uz urrā, un kopā ar Jura Podnieka studiju taisījām par viņiem filmu, paralēli es arī rakstīju grāmatu par Ozoliņu. Mūs pavadīja viens vīrs, vārdā Normunds Kupcis, kurš ātri noorientējās un Rīdzenes viesnīcā uztaisīja Sharks atribūtikas veikalu. Ja nemaldos, tas pārdeva 10 000 Sharks cepurīšu, puse Rīgas tādās staigāja.

Sharks fenomens līdzi atnesa vēlmi dabūt kaut kādas spēļu translācijas iespējas, un TV kanālam RBS arī izdevās tās dabūt. Tad es tur komentēju spēles. Taču tad tas notika pavisam citādāk nekā tagad. Interneta vēl nav, informāciju var dabūt tikai no Hockey News žurnāliem, kas Latvijā nonākuši sazin kādā ceļā. Internetu pirmo reizi izmantoju 1996. gadā, kad pirmos pieslēgumus dabūja zinātnieki. Atceros, ka tiku pie interneta Ķīmijas fakultātē un, lai atvērtu NHL lapu un apskatītos spēļu rezultātus, vajadzēja 40 minūtes. Bet tas bija vesels piedzīvojums! Tāpēc komentējot tu varēji stāstīt tikai to, ko esi uzzinājis kā žurnālists no sarunām ar hokejistiem.

foto: LETA
Armands Puče piedalās grāmatas par latviešu basketbolistu Kristapu Porziņģi "Brālis" prezentācijas pasākumā.

Par cik hokejistiem esi sarakstījis grāmatas – par trijiem?

Jā, par Irbi, Ozoliņu un Hatuļevu. Ā, arī par Helmutu Balderi, kas gan ir izdota ierobežotā skaitā – 1977 eksemplāri. Jo 1977. gada pasaules čempionātā viņš bija rezultatīvākais uzbrucējs. Visas grāmatas ir ar autogrāfiem, un tās mēs dalām sporta skolām un tamlīdzīgi.

Nu jau varētu uzrakstīt pirmās divas nodaļas grāmatai par Elvi Merzļikinu...

Grāmatu rakstīšana ir tāda divvirzienu padarīšana. Vajag, lai no sportista puses būtu atsaucība, un vajag, lai arī pašam rakstītājam būtu klikšķis, ka vajag rakstīt. Man pašam sev jāatrod dzinulis un motivācija to darīt. Un grūti pateikt, kurā brīdī tā gribēšana rodas.

Hatuļevu, kurš bija pirmais NHL draftētais PSRS hokejists, tu laikam tā arī nepaspēji nointervēt, pirms viņš nomira?

Trīs reizes biju sarunājis intervijas, jo viņš bija ļoti labdabīgs un atsaucīgs. Taču viņš bija arī liels kodējs – un nevienā no šīm trijām reizēm uz interviju tā arī neatnāca... Hatuļeva stāsts mani uzrunāja no detektīvžanra viedokļa – cik traģiska viņam izvērtās dzīve, kaut gan viņš bija tāda megazvaigzne, ka viņu pat gribēja nozagt. Kad uzrunāju Hatuļeva meitu, viņa bija ļoti pārsteigta, ka gribu rakstīt grāmatu. Ko tur stāstīt – par to dīvaino cilvēku, kurš viņu tik agri pameta? Jo viņa jau visu to stāstu, kā izrādījās, nemaz nezināja.

Sliktie puikas tev laikam patīk, jo ir taču arī grāmata par Kasparu Kambalu...

Kaspara stāsts ir īpašs, jo liekas – kā var ar vienu cilvēku ierobežotā laika posma notikt tik daudz visa kā?! Kad uzrunāju viņu ar ideju rakstīt grāmatu, sākumā nekas nenotika, pēc gada ieminējos atkal – un viņš tā kā piekrita. Bet tad vēl daudz laika prasīja sarunas, lai saprastu, kā viņš domā. Jo kaut ko uzrakstīt vari tikai tad, ja tev ir saprotams, ko cilvēks tev ir gribējis pateikt; lai nerastos pārpratumi. Bet pats stāsts iznāca diezgan trauksmains. Nav jau tā, ka nosēdīsies pretī un viņš uzreiz tev visu izstāstīs. Jo diezgan daudz parasti paliek neuzrakstīts...

Esi roku iemēģinājis arī daiļliteratūrā...

Jā, jā, ir jau vairākas grāmatas. Patīk man tas. Par Herbertu Cukuru uzrakstīt man bija tāda kā iekšēja vajadzība – cik ilgi mēs dzīvosim ar vēsturi, ko par mums stāsta citi?

Kura no tavām grāmatām ir vislabāk pirktā?

Brālis – par Kristapu Porziņģi. Un nākamā – par Kambalu. Seko Cukurs un Ozoliņš. Uz kopējā Latvijas fona manām grāmatām tirāžas ir gana lielas. Ne ar vienu izdevniecību es neesmu saistījies, visu izdodu pats. Rakstnieku savienībā man teica – ja jūs neesat ne ar vienu izdevniecību saistīts, tad jau jūs nedabūsiet nekādu balvu. Kādu vēl balvu?! Labākā balva ir tā, ka manas grāmatas lasa! Vismazāk pirka grāmatu par Hatuļevu, taču arī tai pārdevu 4000 eksemplāru, kas Latvijas apstākļiem ir daudz. Un, ja grāmatveikali redz, ka tavas grāmatas pērk, tad ir ieinteresēti sadarboties arī ar neatkarīgu autoru, kuru nepārstāv kāda izdevniecība.

Tātad tu esi viens no tiem nedaudzajiem autoriem, kurš ar rakstniecību var pat kaut ko nopelnīt?

Noteikti. Kad taisies kaut ko rakstīt, tu jau pirms tam pārdomā, ko un kā darīt, lai vispār atmaksātos to darīt. Es nekad arī neesmu liedzis informāciju citiem autoriem, ja vajag kādu padomu. Skaidrs, ka ar 500 vai 600 eksemplāriem tu neko nenopelnīsi, taču, ja skaits iet tūkstošos, tad arī tipogrāfija ar tevi ir ieinteresēta sadarboties un piedāvāt atlaides, jo zina, ka ar šo grāmatu varēs nopelnīt.

Svešvalodās tavas grāmatas vēl nav tulkotas?

Krievi interesējās par grāmatu Slazds, kas bija par Lokomotīves hokeja komandas traģēdiju. Taču nopietni es par to neesmu interesējies – ja grib, lai tulko, pēc tam skatīsimies, kā varam vienoties. Kanādiešiem bija interese par Kurtizānes apakšveļu, taču tur nekas vēl nav beidzies. Es pats tā īpaši neesmu meklējis iespējas šajā virzienā.

Puče un ceļš

Esam ievērojuši, ka automašīnu izvēlē tu esi īsts praktiskais latvietis, jo jau kuro gadu brauc tikai ar Volvo markas vāģiem...

Man darba gaitās ir sanācis izmēģināt daudzas “ķerras”. Spektrs bijis ļoti plašs – no Land Rover līdz Jaguar un kas tikai vēl. Bet ir bijis grūti atrast automašīnu, ar kuru man varētu rasties vēlme krāpt Volvo. Tas manai gaumei ir universāls auto – komfortabls, taču nav kliedzošs. Mans braukšanas stils nav agresīvs, taču kaut kā jau sevi uz ceļa parādīt gribas, un to izdarīt Volvo ļauj. Patīk, ka Volvo modeļi ir ļoti izskatīgi un, sēžot pie stūres, tu vari atpūsties. Volvo tevi neprovocē uz kaut kādām stulbībām, agresīvu apdzīšanu un tamlīdzīgi.

foto: Rojs Maizītis

Tas nav garlaicīgi?

Nekādā ziņā nē! Jo dzīve ir pietiekami trauksmaina, tāpēc es labprāt izmantoju iespēju mašīnā daudz ko pārdomāt. Svarīga ir arī funkcionalitāte – aizbraukt no punkta A uz punktu B. Pa ceļam man neprasās atvērt logu un izkārt ārā elkoni. Tad jau labāk es braucot kaut ko pārdomāju, un šī mašīna mani nenovirza no domām.

Cik Volvo tev jau ir bijuši?

Četri vai pieci. Tagad braucu ar XC60.

Telefons tev ir tāds, kas šķiet izkāpis no 1999. gada, ar podziņām. Kā tu sadzīvo ar to, ka mašīnā visa vadība notiek caur lielo skārienjutīgo displeju?

Tur taču nav nekā sarežģīta! Telefons tiešām man ir tāds, ka Nokia muzejs to kādudien varētu mēģināt atpirkt, taču ikdienā es lietoju planšeti, un automašīnas displejs man nekādus jautājumus nerada. Nuja, manam telefonam nav Bluetooth, tāpēc nav arī iespējams savienojums ar auto brīvroku režīmā. Taču es automašīnā parasti neatbildu uz zvaniem – informācijas gūzma mūsdienās jau tā ir tik liela, ka nekas briesmīgs nenotiks, ja sazvanīšos vēlāk.

Un kā uzvedies pie stūres – esi kārtīgais un disciplinētais braucējs?

Būtībā jā. Kādreiz jau dusmojos, kad saņemu pa pastu “sporta nodokli”, un saku sev – jomajo, nu es taču galīgi neesmu tāds braucējs, par ko man tas? Reiz gan mani apturēja par agresīvu braukšanu pie Nacionālā teātra – ielas malā bija apstājusies mašīna, un, lai to apbrauktu, es uzbraucu uz tramvaja sliedēm. Policists to traktēja kā agresīvu braukšanu, kaut gan tur nebija vairāk par 20 kilometriem stundā. Labi, es visam piekrītu, varu iet maksāt sodu – tolaik tas bija jādara policijas nodaļā Klijānu ielā. Aizeju – bet tur gaitenis stāvgrūdām pilns ar cilvēkiem! Un tur gan visi ir agresīvi – lamājas, no kabineta ārā nākot, durvis aizcērt tā, ka apmetums birst. Suņi menti, kropļi, valsts tāda un šitāda! Pilnīga dzīvnieku ferma. Pēc pusstundas sagaidu savu rindu, ieeju kabinetā un saku tur sēdošajai sievietei – man te šāds gadījums, es visam piekrītu, esmu gatavs samaksāt sodu. Viņa skatās uz mani apaļām acīm un saka – nē, nē, nē, tā kā jūs esat pirmais, kurš nekliedz uz mani, tad mēs tūlīt atradīsim kādu punktu, kas ļaus sodu samazināt. Runa bija, šķiet, par 50 latiem. Un viņa to summu tiešām samazināja līdz kādiem 15 latiem.

foto: Rojs Maizītis

Lai uzlabotu drošību, Volvo plānojot savām automašīnām uzstādīt ātruma ierobežotāju, kas neļaus pabraukt ātrāk kā ar 180 kilometriem stundā. Šī ziņa tevi uztrauc?

Cik? Simt astoņdesmit? Ja būtu astoņdesmit, tad es satrauktos. Nu, kur gan jāskrien? Jau tā viss apkārt notiek tik ātri, ka man nav ne mazākās vēlēšanās kaut kur skriet vēl arī uz ceļa. Es neesmu tāds drošības maniaks, kas rūpīgi pētīs visas drošības sistēmas, taču tas gan ir fakts, ka tie sensori, kas brīdina par šķēršļiem, ir ļoti noderīgi. Bet man nav tādu kompleksu, kas paģērētu, lai automašīnā noteikti būtu tādas un tādas lietas.

Tu esi liels golfa cienītājs – mašīnu izvēloties, skaties, lai pietiktu vietas golfa nūjām?

Jā, protams, nūjām manā mašīnā vietas pietiek. Jau kopš septiņdesmitajiem gadiem autobūvē pastāv standarts, ka golfa soma vienmēr jāpatur prātā – lai tai pietiktu vietas. Džeks var nopirkt auto, kurā sievai nepietiks vietas, bet golfa nūjām vietai jābūt!