Alus detektīvs: ir ražots Latvijā vai nav?

Kad "Deviņvīri" pirms kāda laiciņa sarīkoja un aprakstīja alus testu, tad viena no lasītāju atsauksmēm bija apmēram šāda: “Tas, ko jūs darījāt, protams, bija forši, taču varbūt varat arī pastāstīt, kurš veikalā nopērkamais alus ir tapis Latvijā un kurš – kaut kur citur.” Ierosinājumu ņēmām vērā un esam gatavi dalīties zināšanās.

Nekā sarežģīta jau te nav. Ja gribi būt par visiem 100 procentiem drošs, ka esi nopircis Latvijā brūvētu alu, tad dodies pie tiem plauktiem, kur atrodas mazo jeb craft aldaru produkcija. "Malduguns", "Alķīmiķis", "Labietis", "Bursh", "Tālavas ķēniņa alus darītava" – visas šīs mazās darītavas un vēl arī citas alu ražo nelielos apjomos tepat uz vietas, nereti pat pircēja acu priekšā. Tas pats attiecas uz mazliet lielākām darītavām, kuras jau sen vairs par mazajām neklājas saukt: "Valmiermuiža", "Latgales alus", "Piebalgas alus", "Užavas alus", "Bauskas alus darītava", "Tērvete", "Brālis", "Brūveris". Tās visas alu ražo Latvijā, ko arī norāda uz etiķetes. Pircējam tas ir visvieglākais ceļš, kā noskaidrot, vai alus tiešām tapis tepat uz vietas; ja pudeles aizmugurē rakstīts “Ražots...” un seko alus darītavas nosaukums un adrese, tātad tas ir vietējais alus. Tiesa, nekur gan nav teikts, ka arī šāds alus ir Latvijas par visiem 100 procentiem, jo iesalu un apiņus vairumā gadījumu ražotāji tomēr iepērk ārzemēs. Taču brūvēts alus tiešām tepat Latvijā.

Interesantāka aina ir ar lielajām alus darītavām. Pati lielākā – "Cēsu alus darītava" – savu produkciju tiešām ražo Cēsīs. Vairs gan ne vecajā darītavā, kas atradās pie "Cēsu pils", bet gan jaunā kompleksā pilsētas nomalē. Kādreizējais Latvijas tirgus līderis "Aldaris" tagad būtībā ražošanu ir sadalījis divās daļās: viss, kas veikalā redzams ar zīmolu "Aldaris", īstenībā ir ražots ārzemēs citās "Carlsberg" grupai piederošās rūpnīcās un pie mums ievests, savukārt Rīgā, vecajā Sarkandaugavas ražotnē, kas nu jau vairākus gadus ir krietni sašaurināta, top alus ar "Mežpils" zīmolu. Tas tiešām tiek ražots Latvijā (ar dažiem izņēmumiem, par ko mazliet vēlāk), gan krietni mazākos apjomos nekā ar "Aldara" nosaukumu tirgotais alus, un būtībā "Mežpils" tirgū startē kā mazā alus darītava.

Visinteresantākā situācija ir ar tiem alus zīmoliem, kas atrodas trešā lielākā alus darītāja, "CIDO Grupa", kas savukārt ietilpst starptautiskā koncernā "Royal Unibrew", paspārnē. Pazīstamākie zīmoli, kas pieder šai kompānijai, ir "Lielvārdes alus" un "Līvu alus". Lai gan reklāmas parasti piemin senās alus darīšanas tradīcijas Lielvārdē, patiesībā jau sen Lielvārdē nekādu alu vairs neražo. Vismaz daļa šā zīmola alus top... Lietuvā. Tas pats attiecas arī uz citiem "CIDO Grupai" piederošajiem lielākajiem alus zīmoliem "Līvu" un "Staburags", kas arī vismaz daļēji top aiz Latvijas robežām. Koncernam gan ir arī ražotne Liepājā, un, kā izteikušies uzņēmuma pārstāvji, reizēm Latvijā tiekot ražots alus Lietuvas vajadzībām, bet reizēm otrādi. Lai vai kā, uz šo alus iepakojumu etiķetēm nav neviena vārda par ražotāju, ir tikai norāde, ka šo alu izplata "Cido Grupa". Etiķete tad arī ir vienkāršākais veids, kā ātri noskaidrot, vai alus patiešām ir ražots Latvijā; ja uz etiķetes minēts tikai izplatītājs, bet nav nekas teikts par ražotāju, tad, ļoti iespējams, alus tapis ārpus Latvijas, nekonkretizējot, kur tieši. Te jāuzteic "Rimi" veikalu tīkls, kas piedāvā pēc tā pasūtījuma ražotu alu "Beerville", taču uz šiltes norāda, ka ražots tas Lietuvā.

Vēl vienkāršāk ir atšifrēt, vai alus ražots Latvijā, ja tu pērc skārdenes. Latvijā ir tikai viena skārdeņu pildīšanas līnija, un tā atrodas "Cēsu alus" darītavā. Visas pārējās skārdenes, kas redzamas veikala plauktā – "Lāčplēsis", "Senlaiku", "Aldaris" –, noteikti ir mērojušas ceļu no tuvākām vai tālākām ārzemēm. Kaut ko šādā pašā veidā – skārdenē – piedāvā arī otrs "Aldara" zīmols "Mežpils".

Var rasties jautājums – kāpēc visa šī lielo ražotāju, neteiksim gluži, mānīšanās, taču ne visas patiesības atklāšana? Atbilde vienkārša – tā izskatās globalizācija. Lielajiem uzņēmumiem ekonomiskāk ir uzturēt vienu lielu rūpnīcu, kurā ražot dažādu zīmolu alu, nevis četras mazākas. Un tā nu ir sanācis, ka atšķirīgās nodokļu politikas dēļ izdevīgāk ir šādu rūpnīcu turēt Lietuvā, nevis Latvijā. Taču, lai nezaudētu vietējo tirgu, lielās kompānijas uzpērk labi zināmus un patērētāju iecienītus zīmolus, kā, piemēram, jau pieminēto Lielvārdes alu, ko pēc tam ar to pašu nosaukumu ražo lielā rūpnīcā kaut kur citur. Šāda aina ir vērojama ne tikai Latvijā vien, tas pats notiek arī, piemēram, Čehijā, kur lielie koncerni pārņem mazākas ražotnes.

Uzpirkšanas process nepavisam nav beidzies, jo pirms pāris gadiem kāda liela ārzemju kompānija bija piedāvājusies par labu naudu iegādāties arī "Bauskas alus darītavu". Uz tās īpašnieku jautājumu, cik ilgi pēc darījuma noslēgšanas turpināsies alus brūvēšana Bauskā, potenciālie pircēji godīgi bija atzinušies, ka diez vai ilgāk par gadu. Bet pēc tam "Bauskas alus" droši vien taptu Lietuvā. Cepuri nost "Bauskas alus" darītavas īpašnieku priekšā – viņi no vilinošā darījuma atteicās, un Bauskā alus tiek brūvēts vēl šobaltdien. Taču pilnīgi iespējams, ka par globalizācijas upuri agri vai vēlu kritīs kāda cita mazāka alus darītava, kuras alus būs izpelnījies pircēju un pārpircēju uzmanību...