Audumu veikala skatlogs Maskavā, 1954. gads. (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

Dzīve PSRS. Kā čekisti cīnījās pret valūtas uzpircējiem

Patiesā dzīve
2023. gada 4. novembrī 06:41 2023. gada 4. novembrī 06:41
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Boļševiki solīja dzīvi komunismā, kas viņu izklāstā līdzinājās teju leiputrijai – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Ne naudas, ne privātīpašuma – tik liela pārpilnība, ka ņem, ko gribi, un ņem vēl. To visu ar lielu pārliecību solīja arī PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs, kurš ar īpašu bardzību vērsās pret vietējiem spekulantiem un valūtas uzpircējiem, dēvējot viņus par izdzimteņiem un kapitālisma atraugām.

Sešdesmito gadu sākumā PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs bija tik ļoti pārskaities par Maskavas spekulantu un valūtas uzpircēju nekaunīgo darbošanos, ka pieprasīja nekavējoties viņus arestēt un sodīt. Kaut gan tā laika Kriminālkodekss noteica, ka par nelikumīgām valūtas operācijām var piespriest ieslodzījumu līdz astoņiem gadiem, Hruščovs pieprasīja nāvessodu. Un tā arī notika. Par biedinājumu citiem trīs valūtas uzpircējus ņēma un nošāva.

Tas bija laiks, kad PSRS propaganda visai pasaulei centās uztiept uzskatu, ka padomju cilvēks ir īpašs, proti, cilvēks ar augstu morāli un izteiktu godīgumu, kurš komunistisko ideālu dēļ gatavs ziedot pat savu dzīvību. Protams, īstenībā nekā tāda nebija. Tomēr Hruščovs stingri palika pie šīs pārliecības un uzstāja, ka šādā sabiedrībā nelegālajiem naudas mijējiem nav vietas. 

1961. gads Padomju Savienībā iezīmējās ar vairākiem zīmīgiem notikumiem. Aprīlī padomju kosmonauts Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku, kas uzlidojis kosmosā, bet oktobrī valsts vadītājs Ņikita Hruščovs, uzstājoties Komunistiskās partijas XXII kongresā, svinīgi apsolīja, ka 1980. gadā padomju ļaudis dzīvos komunismā. 1961. gads arī daudzus pārsteidza ar skandalozajiem tiesas procesiem, kuros apsūdzētajiem valūtas uzpircējiem piesprieda nāvessodu. Uz apsūdzēto sola atradās trīs farcovščiki: Jans Rokotovs, Vladislavs Faibišenko un Dmitrijs Jakovļevs. Tolaik PSRS galvaspilsētā ar spekulāciju un nelegālu valūtas mainīšanu nodarbojās daudzi, taču šie trīs, kā uzskatīja Valsts došības komitejas pārstāvji, bija visietekmīgākie, kas vairumā iepirka un pārdeva gan valūtu, gan zeltu. Atliek vien piebilst, ka piespriestais nāvessods bija politisks pasūtījums. To pieprasīja PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs, kurš nelegālu valūtas mainīšanu uzskatīja par valsti graujošu darbību, bet pašus vaļutčikus – par valsts ienaidniekiem.

Ņikita Hruščovs. (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

Melnā tirgus aizkulises

Pēc Josifa Staļina nāves padomju pilsoņu dzīve kļuva ievērojami brīvāka. No lēģeriem tika atbrīvots vairāk nekā miljons cilvēku, bija iestājies tā saucamais atkusnis. Uz Padomju Savienību sāka braukt arvien vairāk ārzemnieku – gan tūristi, gan dažādu delegāciju pārstāvji – , līdz ar to uzplauka nelegāls bizness, kad no ārzemniekiem tika iepirkta gan valūta, gan dažādas mantas. Lielākoties tās bija drēbes, aksesuāri, kosmētika, sadzīves priekšmeti, grāmatas un vinila plates. Slengā šo biznesu sauca par farcovku, bet uzpircējus – par farcovščikiem. Lielākoties tie bija jauni cilvēki, kas vēlējās kaut ko nopelnīt un izrauties no padomju dzīves pelēcīguma. Vēlāk valūta tika pārdota vietējiem padomju pilsoņiem, kas grasījās apmeklēt citas valstis, bet drēbes – cilvēkiem, kas vēlējās apģērbties košāk.

Farcovka sevišķi plašus apgriezienus uzņēma 1957. gada vasarā, kad Maskavā notika Vispasaules jaunatnes un studentu festivāls. Tad PSRS sabrauca ieradās liels skaits ārzemnieku, un uzradās izmanīgi ļaudis, kas sāka tirgoties ar valūtu. Līdz 1961. gadam dolāra oficiālais kurss bija četri rubļi, bet tūristiem no kapitālistiskajām valstīm – desmit rubļu. Taču ārvalstniekiem, kas ieradās PSRS, bija izdevīgi mainīt valūtu pie nelegālajiem mainītājiem, kas par vienu dolāru deva 20–25 rubļus.

Kā var spriest no publikācijām Krievijas presē, sākumā farcovščiki nav īpaši tramdīti, tikai vēlāk – kad par Maskavas melno tirgu padzirdēja Ņikita Hruščovs – sākās valūtas uzpircēju medības. Sākums iezīmējās 1959. gada martā, kad ar PSRS Ministru kabineta priekšsēdētāja vietnieku Anastasu Mikojanu tikās amerikāņu ekonomists Viktors Perlo. Amerikānis ar izbrīnu stāstīja, ka viņš nevarot normāli pastaigāties pa Maskavu, jo ik pa laikam pie viņa nākot klāt dīvaini tipi un prasot pārdot valūtu. Par to pašu sūdzējās arī citi ārzemnieki, kas bija ieradušies Padomju Savienībā. Protams, PSRS vadības vīri par to bija ļoti sašutuši.

Partijas ideologs Mihails Suslovs vērsās pie Iekšlietu ministrijas un izteica pārmetumus, ka tā nespēj tikt galā ar saviem uzdevumiem. Viņš uzstāja, ka kontrabandas un nelegālas valūtas maiņas lietas jānodod Valsts drošības dienesta kompetencē. Un tā arī notika – ar PSRS Augstākās padomes speciālu lēmumu šī lietas pārgāja VDK pārziņā, un čekisti tūlīt pat ķērās pie darba. Vairāki valūtas mainītāji viņiem jau bija zināmi, taču bija nepieciešams noskaidrot Maskavas melnā tirgus galvenos personāžus.

Drīz vien čekisti konstatēja, ka Padomju Savienībā kā tūristi un komersanti regulāri ierodas profesionāli kontrabandisti, kas uztur sakarus ar vērtslietu uzpircējiem Maskavā un Ļeņingradā. Šie uzpircēji labprāt lielā vairumā uzpērk valūtu, zeltu un dažādas dārglietas, piemēram, no Polijas tika ievestas cara laika zelta monētas, pēc kurām bija liels pieprasījums. Tolaik daudzi šādi biznesmeņi uzskatīja, ka nelegāli nopelnīto naudu visdrošāk ieguldīt zeltā. Savu lielo naudu viņi nevarēja ne noguldīt bankā, ne arī iegādāties dārgus īpašumus, tāpēc nekas cits neatlika, kā vien pirkt zeltu un gaidīt labākus laikus. Iespēju iegādāties zeltu piedāvāja vietējie farcovščiki un valūtas uzpircēji, kas izgudroja dažnedažādus trikus, lai dārgmetālu atgādātu uz Padomju Savienību.

Šim nolūkam tika izmantoti pat arābu virsnieki, kas studēja PSRS. Kad virsniekiem pienācās mācību atvaļinājums, viņi devās uz Šveici, kur iegādājās cara laika červoncus un nelegāli tos ieveda Padomju Savienībā. Zelta monētas slēpa speciāli pagatavotās jostās. Tika izmantoti arī citi kontrabandas veidi, piemēram, pa pastu sūtītas pakas un bandroles. Zelta monētas un valūtu ievietoja un slēpa dažādās lietās, arī zobu pastas tūbiņās.  

Ar noteiktu hierarhiju

Drīz vien VDK izskaitļoja Maskavas melnā tirgus saimniekus. Kaut gan tie rīkojās visnotaļ pārdomāti un ievēroja konspirāciju, bija iedarbināta iespaidīga VDK mašinērija, no kuras bija grūti izsprukt. Nelegālā valūtas tirgus galvenās figūras bija Jans Rokotovs, Vladislavs Faibišenko un Dmitrijs Jakovļevs. Visietekmīgākais no viņiem bija Rokotovs, kurš, ja var ticēt tā laika publikācijām, ar komerciju sācis nodarboties jau skolas laikā, spekulējot ar deficītajām fotoprecēm.

Vēlāk viņš pievērsies farcovkai, iepērkot un pārdodot ārzemju mantas. Kad jau bija pietiekami attīstījis savu biznesu, pārtraucis nodarboties ar farcovku un pievērsies visvērtīgākajai precei – naudai. Viņš sācis iepirkt un pārdot valūtu, turklāt to darījis organizēti, pats uz ielas nav stāvējis. Šajā biznesā eksistējusi noteikta hierarhija. Bija cilvēki, kas PSRS galvaspilsētā dežurēja pie dažādiem objektiem – universālveikaliem, viesnīcām, izstādēm – un iepirka valūtu no ārzemniekiem. Ievākto viņu nodeva saviem šefiem, kuri savukārt to pārdeva valūtas uzpircējiem. Tie, kas atradās hierarhijas virsotnē, bija labi konspirējušies, viņus pazina tikai maza daļa procesā iesaistīto, turklāt tikai pēc iesaukām.

Pircēju rinda MaskavasCentrālajā universālveikalā, ap 1955. gadu (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

Viņi paši nekontaktējās ar ārzemniekiem, jo nevēlējās izgaismoties. Tiesa gan, reizēm šie ietekmīgie valūtas uzpircēji un ārvalstu kontrabandisti uzmeklēja viens otru, lai noslēgtu darījumus, bet pēc tam kontaktējās caur starpniekiem. 

Kā vēlāk liecināja Rokotova paziņas, viņš dzīvojis diezgan mierīgi un laiski – parasti gulējis līdz pusdienlaikam, pēc tam izsaucis taksometru un devies pusdienot uz kādu restorānu, pēc tam kārtojis biznesa lietas, bet vakarā atkal devies uz restorānu, kur uzdzīvojis draugu un paziņu kompānijā. Viņš izrādījis pastiprinātu uzmanību sievietēm, bieži mainījis mīļākās. Daļēji drošības sajūtu Rokotovam devusi pazīšanās Iekšlietu ministrijā – paradoksālā kārtā viņš bija OBHSS aģents.

OBHSS bija Iekšlietu ministrijā izveidota speciāla nodaļa, kas cīnījās pret sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem un kuras pārraudzībā bija ekonomiskie noziegumi. Tā kā Rokotovs labi pārzināja Maskavas melno tirgu, viņš palaikam uzrādīja miličiem sīkos spekulantus, un visi bija apmierināti. Rokotovs bija gandarīts, ka viņu pašu liek mierā, bet OBHSS pārstāvji varēja droši atskaitīties savai priekšniecībai par noķertajiem blēžiem.

Noslēpumains čemodāns ar pirtsslotu

Vairāku gadu garumā Rokotovs bija iekrājis apjomīgu kapitālu, faktiski kļīstot par pagrīdes miljonāru. Daļa valūtas un zelta atradās nemitīgā apgrozībā, taču liela daļa bija paslēpta speciālā koferī, kas bija aprīkots ar sarežģītu slēdzeņu sistēmu. Čemodāns nemitīgi mainīja atrašanās vietu –Rokotovs to atstāja gan savu paziņu, gan mīļāko dzīvokļos. Savā ziņā Rokotovs līdzinājās rakstnieku Ilfa un Petrova romānā Zelta teļš aprakstītajam pagrīdes miljonāram Koreiko – abi slēpa savus miljonus koferī. Tā kā Koreiko īsti nezināja, kur likt savu vērtīgo čemodānu, viņš to glabāja stacijas mantu glabātavā. Tā šad un tad rīkojās arī Rokotovs.

Lai pārbaudītu, vai nenoklausās viņa telefonu, Rokotovs izspēlēja kādu vienkāršu, bet atjautīgu triku. Vēlā vakarā viņš piezvanīja savam paziņam un norunāja tikšanos, piebilstot, ka vēlas nodot glabāšanā čemodānu, kas viņam ir ļoti dārgs. Naktī viņš tikās ar paziņu un nodeva čemodānu. Protams, drīz vien čekisti šo paziņu ar visu čemodānu aizturēja. Liels bija čekistu pārsteigums, kad viņi koferi atvēra, – tur bija pirtsslota un ziepes.

Sapratis, ka viņu izseko, Rokotovs nogāja dziļā pagrīdē un pārtrauca jebkādas valūtas operācijas. Taču palika kāda neatrisināta problēma – viņš nezināja, kur likt savu kapitālu. Drīz vien VDK darbinieki viņu pamanīja kādā restorānā, turklāt ar visu slaveno čemodānu. Pēc pasēdēšanas restorānā Rokotovs devās uz dzelzceļa staciju un nodeva čemodānu mantu glabātavā. Jau drīz vien čekas darbinieki koferi atmūķēja un atrada iespaidīgu summu ar valūtu, padomju rubļiem un zelta monētām. Kad pēc dažām dienām Rokotovs ieradās pakaļ savai bagātībai, viņu aizturēja.

Drīz vien arestēja arī otru Maskavas melnā tirgus aktīvistu Vladislavu Faibišenko. Viņš bija jaunākais no visiem Maskavas valūtas uzpircējiem – tikai 24 gadu vecs. Kaut Faibišenko nepiemita tik plašs vēriens kā Rokotovam, arī viņš bija iekrājis prāvu kapitālu; pie viņa atrada angļu mārciņas un padomju rubļus. Neraugoties un pierādījumiem, Faibišenko atteicās pret sevi liecināt. Neko nedeva arī viņa dzīvokļa apskate – tur neatrada ne centa. Tikai pārmeklējot dzīvokli otrreiz, tika atrasta slēptuve, kas bija ierīkota vienā no skapja kājām. Tur bija valūta aptuveni pusmiljona rubļu vērtībā. Sapratis, ka VDK darbinieki ir savākuši pietiekami daudz pierādījumu, Faibišenko sāka sniegt liecības.

Pēc kāda laika aizturēja arī trešo valūtas uzpircēju – 33 gadus veco Dmitriju Jakovļevu. Viņam bija augstākā ekonomiskā izglītība, mācījās Tautsaimniecības institūta aspirantūrā. Turklāt viņš bija ļoti piesardzīgs. Labi apzinoties, ka viņa telefonu var noklausīties, Jakovļevs bija nolīdzis kādu sievieti – Lielā Tēvijas kara dalībnieci, otrās grupas invalīdi. Viņas uzdevums bija atbildēt uz telefona zvaniem savā dzīvoklī. Faktiski viņa bija sakarniece starp Jakovļevu un viņa nelegālā biznesa partneriem. Kad vēlāk shēma tika atklāta, sieviete piekrita sadarboties ar čeku.

Jakovļevs diezgan mierīgi izturējās pret savu aizturēšanu, uzreiz atzinās un sniedza vērtīgas liecības, atklājot vairākas kontrabandas metodes un melnā tirgus specifiku, kā arī uzrādīja agrāk nezināmus kontrabandistus un valūtas uzpircējus. 

Ar ugunīgu uzstāšanos

Tā kā Jakovļevu aizturēja ievērojami vēlāk, vispirms tiesāja Rokotovu un Faibišenko. Lai arī kāds būtu valūtas mainītāju nodarījums, juristiem nebija šaubu, ka viņiem ir tiesības tikt tiesātiem pēc tā laika padomju likumiem. Tolaik Kriminālkodekss noteica, ka par nelikumīgām valūtas operācijām pienākas sods līdz astoņiem gadiem ar mantas konfiskāciju. Tomēr šajā lietā tika veiktas korekcijas, un par to parūpējās PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs. 

Neilgi pirms tam PSRS vadītājam bija vizīte Vācijas Demokrātiskajā Republikā, kur viņam cita starpā norādīja, ka tik melna tirgus, kāds ir Maskavā, nav nekur pasaulē. Hruščovs bija sašutis – tas viņam bija kā pliķis sejā. Atgriezies mājās, viņš pieprasīja no VDK atskaiti par cīņu pret kontrabandistiem un valūtas uzpircējiem. Uzzinājis, ka ir vairāki aizturētie, viņš uzstāja, ka jārīko paraugprocess, kam jākļūst kļūst par biedinājumu citiem spekulantiem. Divas nedēļas pirms liktenīgā tiesas procesa ar PSRS Augstākās padomes speciālu rīkojumu tika veikti grozījumi Kriminālkodeksa pantā par nelikumīgām valūtas operācijām un sodu palielināja līdz 15 gadiem. Rokotovu un Faibišenko tiesāja Maskavas pilsētas tiesa, kas abiem piesprieda maksimālo sodu – 15 gadus ieslodzījumā.

Kā izrādījās, arī šāds sods neapmierināja Ņikitu Hruščovu. Kad notika PSRS KP CK plēnums, PSRS vadītājs savā runā pieminēja valūtas uzpircējus un to, cik nepilnīga ir valsts likumdošana. Iekarsis dusmās, viņš valūtas spekulantus nosauca par izdzimteņiem un kapitālisma atraugām. Pieprasot izvērst nežēlīgu cīņu pret melno tirgu, Hruščovs citēja Ļeņingradas rūpnīcas Metālists strādnieku vēstuli, kurā bija pausts sašutums par maigo sodu valūtas uzpircējiem. Viņš norādīja, ka strādnieki pieprasa izbeigt kapitālistiskās tendences padomju valstī, pārmeta valsts ģenerālprokuroram Romānam Rudenko bezdarbību un brīdināja, ka viņa amats – tas nav uz mūžu. Tika kritizēts arī PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Gorkins. Hruščovs paziņoja, ka par tādiem spriedumiem vajag tiesāt pašus tiesnešus.

Skaidrs, ka pēc tik ugunīgas uzstāšanās vajadzēja sekot reakcijai. No amata atbrīvoja Maskavas tiesas priekšsēdētāju Leonīdu Gromovu, bet PSRS AP prezidija priekšsēdētājs Leonīds Brežņevs parakstīja lēmumu Par kriminālatbildības pastiprināšanu par valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu. Tas nozīmēja, ka par šiem pārkāpumiem var piemērot arī nāvessodu. Pēc tam ģenerālprokurors Romāns Rudenko iesniedza tiesā protestu, norādot, ka Rokotova un Faibišenko lietā piespriests pārāk maigs sods. Šo lietu izskatīšanai pieņēma KPFSR Augstākā tiesa.

Strādnieki pret kapitālisma pakalpiņiem

Vēl nebija sācies tiesas process, kad padomju prese izvērsa iespaidīgu kampaņu pret nelegālajiem valūtas mainītājiem. Parādījās dažādi feļetoni un sašutušu strādnieku vēstules, par to runāja uzņēmumu un partijas sapulcēs. Padomju ļaudīm vajadzēja zināt, ka valsts vara neļaus visādiem kapitālisma pakalpiņiem iedzīvoties uz tautas rēķina. Jau pirms tiesas varēja paredzēt, ka apsūdzētajiem piespriedīs nāvessodu, bet bija arī cilvēki, kas aicināja ievērot samērību.

Jana Rokotova tēvs nosūtīja Hruščovam vēstuli, kurā lūdza nepiemērot nāvessodu. Viņš rakstīja: “Augsti godātais Ņikita Sergejevič! Pie Jums vēršas pēc palīdzības Jana Rokotova tēvs. Manu dēlu notiesāja uz 15 gadiem par valūtas spekulācijām. Es esmu komunists, pensionārs un invalīds, kuram pēdējos divos gados tika amputētas abas kājas virs ceļa. Es būtu uzskatījis piespriesto sodu par taisnīgu, ja vien nebūtu dažu apstākļu, kas uzradās pēc tiesas procesa. Trīs nedēļas pēc sprieduma pasludināšanas prokuratūra ierosināja no jauna pārskatīt Rokotova lietu, motivējot to ar pārāk maigo spriedumu. Prokuratūra piedāvā piemērot 1961. gada 1. jūlija PSRS Augstākās padomes prezidija rīkojumu, tas ir, nāves sodu. Kad runa ir par nāves sodu, tad, kā Jūs, biedri Hruščov, mūs mācījāt un mācāt, ka nepieciešams zināt patiesību par apsūdzētā dzīvi pirms nozieguma.

Tāpēc es uzskatu par savu partijnieka un tēva pienākumu Jums pavēstīt dažus apstākļus, kas liecina, ka Jans nav rūdīts noziedznieks. Kad viņam bija trīs mēneši, nomira viņa māte. Mana māte, tas ir, vecmāmiņa, pieņēma viņu pie sevis un uzaudzināja. Es tajā laikā biju nosūtīts komandējumā uz Tālajiem Austrumiem, bet vēlāk – būvēt gāzes rūpnīcu Saratovas apgabalā. Pirmajā klasē ar Janu atkal notika nelaime – meitene, kas sēdēja ar viņu vienā solā, nejauši iedūra viņam acī, un viņš ar vienu aci kļuva akls. Kad 1945. gadā viņš beidza vidusskolu un gatavojās stāties institūtā, viņš tika represēts un gandrīz desmit gadus nosēdēja cietumā un lēģerī. Tikai 1954. gadā viņš tika pilnībā reabilitēts un atgriezās mājās 27 gadu vecumā bez jebkādas specialitātes un profesijas. Tikai pēc ilgiem meklējumiem viņam izdevās iekārtoties darbā.”

Rokotova tēvs norādīja, ka dēlu ietekmējusi smagā dzīve lēģerī. “Biedri Hruščov, Jūs savās runās vairākkārt esat pieminējis, ka noziedznieks, kas apzinājies un nožēlojis savu vainu, ir pelnījis, lai viņam noticētu. Viss tiesas process skaidri parādīja, ka Rokotovs gan vaļsirdīgi atzinās, gan arī nožēloja savu noziegumu. Pateicoties viņa liecībām, tika atklāti citi noziegumi. To atzina arī prokurors, kas uzstājās tiesā. Jans Rokotovs izvērtēja savu dzīvi un atzina savas kļūdas.”

Protams, šāda vēstule nevarēja apturēt PSRS tiesvedības mašinēriju. Hruščova pasūtījums tika izpildīts – abiem valūtas uzpircējiem piesprieda nāvessodu nošaujot.
Drīz vien tiesāja arī trešo vaļutčiku Dmitriju Jakovļevu. Paradoksālā kārtā par viņu iestājās VDK izmeklētāji, kuri iesniedza vēstuli ģenerālprokuroram Rudenko ar lūgumu nepieprasīt Jakovļevam nāvessodu. Viņi norādīja, ka apsūdzētais ne tikai bija atzinis savu vainu, bet arī sniedzis izmeklēšanai ļoti vērtīgu informāciju. Diemžēl tas nelīdzēja...

Jāatzīst, valūtas mainītāju nošaušana daudzus spekulantus atvēsināja, un viņi piebremzēja savu darbošanos, taču uz neilgu laiku. Trīsdesmit gadus vēlāk, kad mainījās valsts iekārta, Maskavā jau pavisam brīvi varēja nodarboties ar valūtas pirkšanu un pārdošanu. Deviņdesmitajos gados Krievijā nošautie farcovščiki pat tika romantizēti un saukti par sešdesmito gadu finanšu ģēnijiem. Tika izteiktas versijas, ka jaunajos apstākļos viņi noteikti būtu kļuvuši par veiksmīgiem baņķieriem un uzņēmējiem.

Citi šobrīd lasa

Ramona Salmiņa kopā ar mīļoto Šveices kalnos piepilda sapni
Edgars Rinkēvičs izskaidro Īlonam Maskam, kāpēc eksistē NATO 4
Raidījums: Vaivods piedāvājis 50 tūkstošu eiro lielu kukuli Satiksmes ministrijas darbiniekam 3
Pievienot komentāru