Dr. Ainārs Stepens, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors neiroloģijā, neirologs GK Neiroklīnikā. (Foto: Privātais arhīvs)

Brīdinošais reibonis. Par ko tas var liecināt? Neirologs atklāti par visiem iemesliem

Esi vesels
27. maijā 06:18 2023. gada 27. maijā 06:18
  "100 Labi padomi Par veselību"
Ar vārdu “reibonis” mēs saprotam dažādas sajūtas, ne tikai “pasaules griešanos”, izkāpjot no karuseļa, bet arī nelabumu, vājumu, līdzsvara zudumu. Kad reibonis brīdina par nopietniem veselības traucējumiem? Un kāpēc tas vispār rodas?

Stāsta Dr. Ainārs Stepens, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors neiroloģijā, neirologs GK Neiroklīnikā.

Vai var tā sacīt, ka ir normāli un ne normāli reiboņi? Piemēram, kaut ko darot tupus un tad strauji pieceļoties, mēdz sareibt galva un īslaicīgi sametas melns gar acīm, bet lielākoties cilvēki to uzskata par normālu parādību un neskrien tāpēc pie ārsta.

Es labprāt atbildētu vispirms ar pretjautājumu – kā jūs pati vispārīgi aprakstītu reiboni?

Laikam jau to varu tikai no savas pieredzes, kas nav īpaši bagāta ar reiboņiem, – esmu piedzīvojusi gan tādus ikdienišķus īslaicīgus reiboņus, kā tikko aprakstīju, gan pirms kāda laika arī dīvainu reiboni, kas atkārtojās bez redzama iemesla. “Dīvains” saku tāpēc, ka nevis kaut kas apkārt man griezās, bet kaut kur iekšā galvā, komplektā ar džinkstoņu ausī un reizēm nepatīkamu sajūtu, ka kājās ir tāda kā nestabilitāte.

Redzat, cik daudz jau jūs izstāstījāt un cik dažādas sajūtas! Jā, klasiski reibonis ir iluzora sajūta, ka pasaule kustas. Bet reibonis, kādu mēs pazīstam, teiksim, izkāpjot no karuseļa, kad patiešām pasaule visriņķī griežas, nebūt nav biežākā sūdzība, kas cilvēku satrauc (lai gan ir slimības, pie kurām tāds reibonis novērojams). Daudz biežāk ar vārdu “reibonis” cilvēki saprot kaut ko vairāk par pasaules griešanos, nereti tur ir sajūtu kopums, piemēram, neskaidra vai dulla galva, nestabilitātes sajūta, vājums, nelabums, līgošanās – tas viss liecina par nepārliecinātību atrasties un pārvietoties vidē vai telpā, tā ir nedrošība par savu līdzsvaru un stabilitāti.

Lai labāk saprastu, cik sarežģīta ir reiboņu tēma, jāsaprot, kā ir uzbūvēts līdzsvara aparāts. Vienu no tā daļām mēs dēvējam par perifērisko jeb maņu daļu, kuras viena daļa atrodas iekšējā ausī, un tajā sākas dzirdes un līdzsvara nervs. Deniņu kaula piramīdā atrodas tāds gliemežveida labirints, kas atbild par dzirdi, un tam līdzās atrodas trīs pusloka kanāli un divas kameras, kas uztver mūsu pārvietošanos vai paātrinājumu telpā.

Otra ļoti svarīgā perifēriskā līdzsvara aparāta daļa ir acis, redze. Cilvēki zina – kolīdz acis ir ciet vai atrodamies tumsā, samazinās līdzsvara un orientēšanās spējas. Un vēl ir kaulu un muskuļu sistēma, kas sniedz informāciju par ķermeņa pozīciju, kādā atrodamies. Iekšējā auss smadzenēm dod informāciju par kustību virzienu un paātrinājumu, bet par pašu pozīciju, kādā atrodamies, mūs informē receptori, kas atrodas kaulu un muskuļu sistēmā. Šie receptori ir sākums nerviem, kas vada informāciju uz centrālo nervu sistēmu, t. i., smadzenēm.

Visa informācija no šīm trim galvenajām maņām saplūst kopā smadzeņu daļās, ko saucam par smadzenītēm un smadzeņu stumbru. Savukārt galvas smadzenes ir līdzsvara analizatora centrālā daļa, kurā informācija tiek apstrādāta un rada mūsos attiecīgas sajūtas – vai nu iluzoro reiboņa sajūtu, ka pasaule apkārt kustas, lai gan īstenībā tā nenotiek, vai normālā situācijā dod mums informāciju par mūsu stāvokli telpā. Traucējumi jebkurā no minētajām daļām – līdzsvara analizatorā iekšējā ausī, redzes analizatorā jeb acīs, kaulu un muskuļu sistēmā un, visbeidzot, arī pašās galvas smadzenēs – var radīt šīs sajūtas.

Bet, piemēram, asinsspiediens? Vai tas neko neietekmē?

Protams, ietekmē. To dēvējam par sistēmisku ietekmi, jo asinsspiediens ietekmē pilnīgi visas no minētajām līdzsvara aparāta daļām, bet visvairāk – pašu jutīgāko, kas ir galvas smadzenes. Piemēram, ja būtiski pazeminās asinsspiediens, galvas smadzenes vairs tik labi nevar apstrādāt informāciju un parādās dažādas nepatīkamas sajūtas, kuras tiek raksturotas kā ģībšanas sajūta, kas arī ļoti bieži raksturojas ar zināmu reiboni, līdzsvara zaudēšanu.

Redzat, šis ir viens no veidiem, kā varam paskatīties uz to, kāpēc kopumā šī problēma, ko saucam par reiboni, ir daudz plašāka. Jo ar vārdu “reibonis” mēs saprotam ne tikai karuseļveidīgu pasaules griešanos, bet arī citas sajūtas, kas ir cieši saistītas ar līdzsvaru un sajūtu par atrašanos telpā. Un bojājums katrā no līdzsvaru uztverošajiem un analizējošajiem centriem ietekmē vai rada sajūtu, ko dēvējam par traucējumiem. Tas ir arī iemesls, kāpēc ar reiboni un līdzsvara traucējumiem ikdienā sastopas vairākas mediķu specialitātes. Bet iesākumā jūs jautājāt par normālu un ne normālu reiboni…

Jā, varbūt varam te ieviest kādu skaidrību.

Kā jau teicu, no tīri medicīniska viedokļa vienmēr, kad ārsts dzird vārdu “reibonis”, viņš primāri domā par to daļu sūdzībās, kas patiešām saistās ar galvas reibšanu vai priekšmetu kustību telpā. Ja runā tieši par reiboni, vai eksistē “normāls” reibonis? Ja cilvēks izkāpj no karuseļa un viņam vēl kādu laiciņu joprojām griežas galva un arī visa pasaule, tad, jā, – varētu teikt, ka tas ir normāli. No otras puses, mēs labi saprotam, ka objektīvi negriežas nekas un šī sajūta tātad nav normāla! Un tas nozīmē, ka mūsu līdzsvara analizators ir pārkairināts. Vai to var pārkairināt arī citādi, bez griešanās karuselī? Jā, var. Ir cilvēki, kuriem līdzsvara analizators kopumā ir vājāks, un šie cilvēki ir jutīgāki pret braukšanu transportlīdzekļos, viņus biežāk piemeklē jūrasslimība, bet vienlaikus mēs zinām – ja reiz šādi stāvokļi ir un daudziem izdodas tos pārvarēt, tātad vestibulāro aparātu var arī trenēt.

Jā, un tad vēl ir noreibšana no laimes un iemīlēšanās!

Skaidrs, ka arī šajos gadījumos pasaule nekur negriežas, bet sajūta tāda var būt. Jo neapšaubāmi arī iemīlēšanās saistās ar dažādām ķermeņa reakcijām. Ir tādi psihoemocionāli stāvokļi, kas būtiski ietekmē uztveri un to, kā smadzenes analizē uzņemto informāciju, piedod izjūtām emocionālu nokrāsu. Ir pacienti, kas vēršas pie ārsta saistībā ar reiboni, tai skaitā tā var būt galvenā sūdzība, taču izrādās, ka tas nav saistīts ar strukturālām izmaiņām kādā no līdzsvara analizatora daļām, bet gan ar veģetatīviem, psihoemocionāliem traucējumiem. Un tad tā ir ārsta meistarība, lai spētu atšķirt, kad reibonis ir psihoemocionālas spriedzes (trauksmes, depresijas u. c.) fonā un kad iemesls ir strukturāls bojājums. Un, ja tas ir strukturāls, tad kur? Līdzsvara analizatorā, acīs, perifēriskajos nervos, galvas smadzenēs?

Tas izklausās pēc izmeklējumu virknes. Kā saprast, pie kura ārsta vērsties?

Es ieteiktu primāri doties pie ģimenes ārsta, kura uzdevums ir saprast, vai pacienta sajūtas ir vērtējamas kā klīniski nozīmīgi traucējumi. Ja šķiet, ka ir, tad tālāk slimnieks visbiežāk nonāk vai nu pie neirologa, vai otorinolaringologa (LOR). LORiem ir arī apakšnozare, t. i., speciālists, kas vairāk strādā tieši ar vestibulārajiem traucējumiem, – neirolors. Šie ārsti tad organizē izmeklēšanas gaitu tālāk, bet nav vienota standarta, kas būtu darāms pilnīgi vienādi visiem pacientiem. Lielākajā daļā gadījumu, lai izslēgtu klīniski nozīmīgas izmaiņas galvas smadzenēs un smadzenes apasiņojošajos asinsvados, parasti rekomendē veikt trīs galvenos rutīnas izmeklējumus.

Pirmkārt, klīniskās analīzes, jo organisma stāvoklis kopumā būtiski var ietekmēt arī visas vestibulārā aparāta daļas. Parasti analīzēs skatāmies, kāda ir parastā asinsaina, kā strādā aknas un nieres, kā – vairogdziedzeris, kāds ir cukura līmenis, vai pacientam nav būtiski samazināts hemoglobīna līmenis, jo skaidrs, ka, piemēram, cilvēkam ar izteiktu mazasinību var būt slikta pašsajūta, vājums, dulla galva un arī reiboņa sajūta.

Otrs ir galvas un kakla asinsvadu doplera izmeklējums. Un trešais – vizualizējošs izmeklējums galvas smadzenēm, kas ir magnētiskā rezonanse vai datortomogrāfijas izmeklējums, kur var redzēt, vai nav strukturālu bojājumu visos ar līdzsvaru un reiboni saistītajos centros, kas atrodas galvā.

Proti, galvā atrodas trīs no četriem – gan iekšējā auss, gan acis, gan galvas smadzenes. Savukārt, ja ir aizdomas par perifērisko nervu bojājumu, pacientu nosūta uz tādiem izmeklējumiem kā neirogrāfija vai elektromiogrāfija, kur pārbauda šo nervu vadāmības spēju. Protams, šis viss, ko stāstu, ir ļoti vienkāršota pamatshēma. Un tomēr, balstoties uz klīnisko apskati un šiem trim izmeklējumiem, parasti spējam novērtēt, ir vai nav reiboņa sajūta saistīta ar strukturālu bojājumu kādā no līdzsvaru nodrošināšanā iesaistītajām ķermeņa sistēmām, un, ja tā ir, mums jābūt idejām, ko un kurā no šīm četrām sistēmām meklēt tālāk.

Atgriežoties pie jautājuma par normālu un ne normālu reiboni, kā jums šķiet, vai gados vecākam cilvēkam reibonis ir norma?

Spontānā atbilde ir – jā! Omītei sareiba galva, nu, visi taču saprot, ka ar gadiem visādi var būt…

Jā, bet tad vēl viens jautājums – vai brilles vecāka gadagājuma cilvēkam ir norma?

Ļoti līdzīga atbilde varētu sanākt!

Bet piekritīsiet, ka it kā jau brilles nav norma, vienalga, kurā vecumā. Ar to gribu sacīt, ka mums jābūt kritiskiem pret savu veselības stāvokli kopumā. Pieaugot cilvēka vecumam, redze pasliktinās, tīklenē šūnas iet bojā, nevis kļūst vairāk, dzirde pasliktinās un līdzsvara funkcija pazeminās, samazinās arī kaulu un muskuļu masa, tāpēc arī informācijas apstrāde, kas nāk no šiem iekšējiem receptoriem par ķermeņa stāvokli telpā, pasliktinās, un arī integratīvais process, kas skar galvas smadzenes, palēninās.

Līdz ar to līdz zināmai robežai, pieaugot cilvēka vecumam, pieaug arī nestabilitāte, sūdzības par reiboni un tai skaitā arī kritienu risks. Tomēr nevienā vecumā tāds reibonis, kas būtiski ietekmē ikdienas aktivitātes, nebūtu uzskatāms par normu. Tāpat kā ar prāta spējām – jā, zinām, ka ar vecumu pasliktinās atmiņa, palēninās domāšanas ātrums, tomēr cilvēks ir spējīgs tikt galā ar ikdienas vajadzībām, ar pašaprūpi un spēj integrēties atbilstošā sabiedrībā. Tāpēc varam sacīt, ka nevienā vecumā klīniski nozīmīgs reibonis nav uzskatāms par normu.

Kurā vecumā par kaut ko būtu jāuztraucas pastiprināti?

Jebkurā vecumā jāuztraucas, ja pēkšņi piemeklē ļoti stiprs reibonis. Iemesls šādam reibonim jaunākiem cilvēkiem visbiežāk slēpjas iekšējā ausī. Tur var būt dažādas slimības, arī iekaisumi, piemēram, iekaisums, ko dēvē par vestibulāru neirītu, un parasti tad ir ļoti stiprs reibonis un nestabilitāte uz vienu pusi. Biežākais iemesls ir dažādi vīrusi, tostarp herpes vīrusi. Parasti šis reibonis ilgst vairākas dienas, bet, par laimi, lielākoties funkcija spontāni atjaunojas bez būtiskām sekām. Ņemot vērā, ka turpat līdzās atrodas dzirdes nervs, reizēm iekaisums mēdz skart arī to, un tad to dēvē par labirintītu. Tas bieži noris ar dzirdes traucējumiem, kas jau atjaunojas ne tik labi. Galvenais speciālists, pie kura jāvēršas šajos gadījumos, ir neirolors.

Tomēr visbiežākais šāda veida pēkšņa, spēcīga reiboņa iemesls ir labdabīgs pozīcijas reibonis, kas ir slimība ar bojājumu dzirdes un līdzsvara analizatora daļā, kas atbild tieši par līdzsvaru. Tajā ir tāds slānis, kurā ir želejveida viela, kas satur kalcija karbonāta kristālus. Kādreiz to izprovocē galvas trauma, bet citkārt vienkārši kāds gabaliņš no želejveidīgās vielas izkustas, atlec un iekļūst kādā no pusloka kanāliem (tie ir tieši tie, kurus iegriež vizināšanās karuselī). Tad notiek tā, ka pusloka kanālā vairs necirkulē dzidrs šķidrums, kas kairina šūnas normāli, bet gan vēl papildus kristāli, kas šūnas pārkairina, un sākas spēcīgs reibonis.

Visbiežāk tas skar mugurējo pusloka kanālu un sākas vai nu naktī, guļot gultā un pagriežoties uz sāniem, vai arī – skatoties augšup vai sniedzoties pēc kaut kā, kas atrodas uz augstāka plaukta. To bieži pavada slikta dūša, vemšana un izteikta nestabilitāte. Parasti šis reibonis diezgan ātri pāriet, bet ik pa laikam var atkārtoties (pirmajā reizē labāk saukt ātro palīdzību). Kā jau teicu, šie gadījumi tipiskāki gados jaunākiem cilvēkiem, līdz 65 gadu vecumam, un tiem, kuriem nav augsti asinsvadu riska faktori.

Un vecāka gadagājuma ļaudīm?

Gados vecākiem cilvēkiem simptomi, kad nekavējoties jāsauc ātrā palīdzība, ir sekojoši: ja parādās stiprs reibonis un vēl kāds klīniski nozīmīgs simptoms, kuru nevar atstāt nepamanītu. Piemēram, apziņas traucējumi, paralizēta roka vai kāja, seja kļūst šķība, grūtības parunāt utt., citiem vārdiem, iespējams, ir piemeklējis insults.

Lūdzu, pastāstiet, kad vēl nevajag atlikt ārsta apmeklējumu?

Ārsta vizīte ir jāplāno steidzami, ja reiboni pavada citi acīmredzami patoloģiski simptomi, pat ja reibonis nav akūts vai ļoti izteikts. Ir vesela virkne smadzeņu slimību kā, piemēram, multiplā skleroze, asinsrites traucējumi, neirodeģeneratīvas slimības, audzēji, kas arī var sākties un izpausties pārsvarā ar reiboni un līdzsvara traucējumiem.

Pie ārsta jādodas arī, ja ir līdzsvara traucējumi, kuri acīmredzami ietekmē pārvietošanos, vai kāds no malas redz, ka tev ir līdzsvara vai gaitas traucējumi.

Kā jau iepriekš runājām, viens no līdzsvara traucējumu cēloņiem var būt saistīts ar bojājumu perifēriskajos nervos. Visgarākie nervi cilvēkam ir tie, kas iet uz kājām, un, jo nervi ir garāki, jo vairāk tie pakļauti bojājumu riskam. Daudzu nervu bojājumu dēvē par polineiropātiju, un arī tā ir tipisks iemesls, kāpēc cilvēki nonāk pie ārsta ar gaitas un līdzsvara traucējumiem, kurus paši bieži apraksta kā reiboni.

Kas ir biežākie polineiropātijas iemesli?

Galvenais un biežākais ir cukura diabēts. Ir arī citas endokrinoloģiskas slimības, to skaitā – kas saistās ar vairogdziedzera un hipofīzes disfunkciju, kad sastopamies ar nervu sistēmas bojājumiem. Bet klīniskajā situācijā cukura diabēts ir biežākais, tad seko toksiski bojājumi (primāri – alkohols), infekcijas (Laimas slimības neiroloģiskās izpausmes, HIV u. c.).

Lūk, esam apskatījuši bojājumus nu jau vairākās iespējamās reiboņa un līdzsvara traucējumus izraisošās sistēmās – dzirdes analizatoru, perifērisko nervu sistēmu, daļēji arī centrālo nervu sistēmu (insults, iekaisīgas slimības, meningīti, smagas galvas traumas). Vēl ir redzes, acu daļa. Jābūt kritiskiem, kurā brīdī redze jāizmeklē pastiprināti, ja sūdzības ir par reiboni. Te mums palīgā nāk oftalmologi, kuriem ir dažādas augstvērtīgas izmeklēšanas metodes, ar kurām diezgan ātri var tikt skaidrībā, vai traucējumi ir vai nav saistīti ar redzes bojājumiem. Redzes loma ir ļoti liela. Piemēram, nereti cilvēkiem, kuriem pirmo reizi jāuzliek tā dēvētas lasāmās brilles, tas subjektīvi nav nemaz tik patīkami, un pēc kāda laiciņa brillēs sāk reibt galva.

Man tā ir bijis, piemērot cita cilvēka brilles, – uzreiz sareibst galva.

Lūk, brīnišķīgs piemērs, lai labāk saprastu jau iepriekš apskatīto jautājumu par reiboņu plašo klāstu. Kad uzlikāt tās svešās brilles, jums taču pasaule nesāka griezties, vai ne? Bet jūs to sajūtu nodēvējāt par reiboni. Pacientam, kuru piemeklē klasiskais reibonis (visa pasaule griežas), var būt smaga un nopietna patoloģija, tomēr parasti un par laimi tie nav ne biežākie, ne grūtāk diagnosticējamie gadījumi. Grūtāk precīzi diagnosticēt ir tieši to sūdzību iemeslus, kas nav par “karuseli”, par stipru sistematizētu reiboni, bet gan par grūti aprakstāmām, grūti vārdos izstāstāmām, dīvainām sajūtām. Nereti cilvēks sēž manā kabinetā un saka “man ir slikti!”, “man griežas galva”, un nav nemaz tik vienkārši noskaidrot, kas izraisa viņa grūti aprakstāmās sajūtas.

Vai varētu teikt, ka reibonis būtībā ir brīdinātājs? Tāds simptoms, no kura, kā tautā saka, nemirst, bet tas ir nepatīkams un vienmēr par kaut ko brīdina.

Jā, var tā teikt. Reibonis ir gan brīdinātājs, gan simptoms, gan sūdzība pats par sevi. Būtībā reibonis brīdina, ka līdzsvara analizators ir pārkairināts. Tomēr atgādinu, ka pēkšņs, stiprs reibonis var būt ļoti nopietnas slimības simptoms.

Ko jūs ieteiktu gados vecam cilvēkam, kurš vairs negrib iet pat pastaigā, jo baidās, ka uz ielas var sareibt galva, var nokrist un salauzt kādu jau tā trauslo kaulu?

Tā nav norma – šādi sevi ieslodzīt istabā. Mēdz teikt, ka vecākam cilvēkam veselības problēmas nav nekāds brīnums… Pareizi! Nav jābrīnās, bet ir jāuztraucas un jārūpējas. Jābūt kritiskam pret savām sūdzībām, katram pašam jāsaprot, vai mana situācija iekļaujas normālā novecošanas procesā, – nav kārtībā tad, ja nevari izdarīt to, ko citi tavā vecumā var un ja ir traucētas tavas ikdienas aktivitātes (vairs neej ārā, nebrauc ciemos utt.).

Mēs jau izrunājām, kad pie ārsta jāgriežas neatliekami. Bet visnotaļ lieliem soļiem pie daktera jādodas arī tiem, kuriem ir reiboņi un līdzsvara traucējumi, kas traucē normālu ikdienu. Labā ziņa ir tāda, ka lielāko daļu reiboņu un līdzsvara traucējumu var ārstēt. Stāvokļiem, kas skar iekšējo ausi, vismaz akūtajām karuseļveida lēkmēm, ir pieejami diezgan daudz efektīvu medikamentu.

Vai varam koriģēt redzes traucējumus? Gan jā, gan nē, atkarībā no diagnozes. Arī polineiropātijai atkarībā no iemesla ir virkne medikamentu, kas samazina slimības simptomus. Ja cilvēkam ir galvas smadzeņu strukturāls bojājums – lielāko daļu no tādiem var ārstēt, protams, ņemot vērā, ka daudzas no šīm slimībām ir visai smagas un rada paliekošus funkcionēšanas ierobežojumus.

Svarīgi ir pēc aktīvās ārstēšanas kursa iespējami ātri sākt rehabilitāciju, lai atjaunotu kādas zaudētas funkcijas. Rehabilitologi diezgan rezultatīvi strādā ar līdzsvara atjaunošanu. Smadzeņu plasticitātes iespējas ir diezgan augstas, bet, ja nu nevaram panākt uzlabojumu ar pašu smadzeņu rezervēm, ir dažādas palīgierīces – spieķi, pārvietošanās staiguļi un citas ierīces, ar kurām uzlabot līdzsvara sajūtu un samazināt reiboņu radītos traucējumus. Un vēl, kad izmeklēšana izslēgusi strukturālu bojājumu un ir skaidrs, ka reiboņa iemesls ir funkcionāls, psihoemocionāls, psihiskas slimības izraisīts – arī tas viss ir sekmīgi ārstējams.

Vai, piemēram, es savā vecumā, 45 gados, varu uztrenēt līdzsvara aparātu? Piemēram, esmu praktizējusi stāvēšanu pārmaiņus uz vienas un otras kājas ar aizvērtām acīm – šis vingrinājumu esot sens ķīniešu paņēmiens, kā uzturēt sevi labā formā, palīdzēt organismam saregulēt dažādus procesus un pat tikt vaļā no dažas labas hroniskas kaites.

Jā, šis un līdzīgi vingrinājumi ir brīnišķīgi! Tie ir labs proprioreceptoru (kaulu un muskuļu sistēmas) treniņš, un te arī labi ieraugām, kā strādā organisma kompensācijas mehānismi, – “izslēdzot” redzi, pārējās līdzsvara aparāta sistēmas sāk strādāt pastiprinātā režīmā un tādējādi, protams, trenējas.

Izstāstīšu vēl kādu piemēru, kas gan ne tuvu nav tik pozitīvs, tomēr cita starpā varbūt kādu mudinās atmest kaitīgu vielu lietošanu. Zināms, ka arī toksiskas vielas, piemēram, alkohols, ietekmē visus – gan centrālos, gan perifēriskos – analizatorus. Pārmērīgi un ilgstoši lietojot, alkohols līdzsvara analizatoru burtiski sabojā, un tad alkoholiķim nereti iestājas tāds sindroms, ka, atrodoties tumsā, viņš krīt. Kāpēc? Tumsā pazūd redzes funkcija un paliek tikai iekšējā auss un perifēriskie nervi. Bet alkohols jau ir sabojājis nervu sistēmu, tostarp jutīgākos centrus – galvas smadzenes un arī garos, kāju perifēros nervus. Redze, iespējams, vēl ir relatīvi saglabāta, un gaismā tā ļauj daudz ko kompensēt, bet tumsā no kājām signāli nāk nepietiekami, un cilvēkam jāstreipuļo, jāgāžas gar zemi. Visas sistēmas strādā kopā – ja kāda ir vājāka, pārējām jāuzņemas tās funkcija. Tāpēc, kamēr tās vēl veselas, saudzējiet un stipriniet!

Citi šobrīd lasa

Vidējā ātruma radari mēneša laikā fiksējuši vairāk nekā 2500 pārkāpumu. Sodi ir ļoti bargi 10
FOTO. VIDEO: slepeni uzņemti kadri atklāj nežēlību Igaunijas vistu fermās 2
Soctīklos izplatās satraucošs video, kurā plēsējs seko cilvēkam. Vai tiešām ko tādu var piedzīvot Latvijas mežos?
Pievienot komentāru