Padomjlaiku veikali – kur pazuda gaļa?
Daudziem padomju laiki atmiņā palikuši ar fantastiski zemām pārtikas produktu cenām, kas rada visai idealizētu sociālistiskās iekārtas ainu, sak, brīvības bija mazāk, toties rupjmaizes kukulītis maksāja tikai 16 kapeikas! Taču šīm 16 kapeikām nebija nekāda sakara ar reālo maizes cenu vai pat pašizmaksu, jo visa padomju ekonomika balstījās uz centralizētu cenu regulēšanu, kas beigās noveda pie vispārēja pārtikas deficīta. Plašāks šīs tēmas izklāsts rodams žurnāla “Retro” jaunajā numurā.
Padomju ekonomikas princips bija vienkāršs – elementārākajām precēm, ieskaitot pārtikas produktus, cenu turēt mākslīgi zemu, toties būtisku uzcenojumu uzlikt nosacītām “luksusa” precēm, piemēram, televizoriem. Krāsu televizora pārdošanas cena septiņdesmitajos gados bija 800 rubļu, taču pašizmaksa nepārsniedza 300 rubļu, tātad gandrīz trīskāršs uzcenojums. Ieskatu pārtikas produktu reālajās cenās varēja gūt, apmeklējot kolhozu tirgu, kur gaļa maksāja 2,7 reizes dārgāk nekā veikalā, kartupeļi – 3,6 reizes, bet piena produkti pat četras reizes dārgāk.
Teorijā šāda pārtikas subsidēšana varbūt nebija slikta, taču praksē noveda pie neekonomiskas saimniekošanas un beigu beigās arī pārtikas deficīta. Astoņdesmitajos gados tas pieņēma katastrofālus apmērus. Piemēram, Rostovā pie Donas 1981. gadā katram iedzīvotājam bija paredzēti tikai divi kilogrami gaļas. Ar katru nākamo gadu ekonomikas bedre kļuva arvien dziļāka, bet veikalu plaukti arvien tukšāki...
Vēl žurnālā “Retro” lasiet
- “Visiem palikt savās vietās, citādi es uzspridzināšu lidmašīnu! Pieprasu mainīt kursu un lidot uz Stokholmu!” Mūsdienās šāds aviolainera apkalpei izteikts ultimāts izklausītos dīvains, taču bija laiki, kad Padomju Savienībā lidmašīnu nolaupīšana bija visai ierasta lieta, jo citu variantu, kā aizbēgt uz Rietumiem, īsti nebija.
- Marija Leiko bija viena no spilgtākajām Latvijas starpkaru perioda aktrisēm, kuras karjeras lielākā daļa aizritēja Vācijā, taču trīsdesmitajos gados neilgu laiku viņa pavadīja arī Latvijā. Atskatoties uz to periodu, piedāvājam reportāžu ar klātbūtnes efektu par viesošanos Marijas Leiko mājās.
- Viedtālruņu un elektronisko biļešu laikmetā esam jau aizmirsuši vārdus, ko pirms pusgadsimta zināja ikviens sabiedriskā transporta pasažieris, – kompostieris un talons. Par kompostiera atnākšanas iemesliem un tā ēnas pusēm tad arī vēsta žurnāls.
- Flandrijas laimes vēstuļu ķēde – tā sauc fenomenu, kas laiku pa laikam piemeklēja Latviju visā 20. gadsimta garumā. Tev atsūta vēstuli, kuras teksts jāpārraksta un jānosūta 24 stundu laikā četriem cilvēkiem, citādi draud nelaime, – tāds īsumā bija šīs vēstuļu ķēdes darbības princips. Kā tā radās, un kādēļ kļuva tik populāra – arī par to lasiet žurnālā “Retro”.
- Vai zināt, kāds bija nacistiskās Vācijas pēdējais apbalvojums, ko piešķīra pat pēc kapitulācijas 1945. gada 9. maijā? Tā bija Kurzemes kauju dalībniekiem paredzētā piedurknes aproces lente ar uzrakstu Kurland. Par tās izcelsmi un vērtību mūsdienās tad arī viens no žurnāla stāstiem.
Žurnāls pieejams tirdzniecības vietās visā Latvijā.
