Tiesnese kopā ar suņiem kopš bērnības. Tagad Astra Klaiše nodarbojas ar kanisterapiju
Liepājniece Astra Klaiše vairāk nekā trīsdesmit gadus bijusi Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese, bet tagad ir godam nopelnītajā pensijā. Taču tas nenozīmē, ka viņa sēž dīkā – Astras mīlestība visu mūžu bijuši suņi. Viņa aktīvi darbojas kanisterapijā, kopā ar kolēģēm dodas pie īpašajiem bērniem un senioriem, lai viņu ikdienu padarītu krāsaināku. Un tā nav vienīgā bijušās tiesneses aizraušanās.
“Esmu visu mūžu bijusi Liepājas ezermalas meitene, un suņi manā dzīvē ir jau ilgus 63 gadus. Šai dzīvnieku mīlestībai nav pat izskaidrojuma. Kad biju maza meitene, vairāk spēlējos ar plīša dzīvnieciņiem nekā ar lellēm,” Astra iesāk sarunu ar "Likumu un Taisnību".
Pirmais bija iedomu suns
Kad vēl bijusi maza un pašai sava četrkājainā drauga nav bijis, Astra zinājusi vārdus visiem vietējiem ezermalas rajona suņiem. Pēc mammas nostāstiem, meitai pat saitītē pie rokas allaž bijis iedomu sunītis un ar to pastaigājusies.
Astrai bija četri gadi, kad ģimenē ieradās Austrumeiropas aitu suns Rio, atvests no Rīgas. “Tas bija ģimenes pirmais suns, nejauks pēc rakstura. Kādreiz Liepājā bija DOSAAF1 treniņu centrs, tur bija arī suņu skola, un mans patēvs suni veda uz dresūrām. Kaut ko mācījās, bet vienalga bija dusmīgs. Rio nodzīvoja ilgāk par desmit gadiem. Kad aizgāja uz citiem medību laukiem, kaimiņu sunim piedzima vilciņi, un mēs iegādājāmies vienu no viņiem – Argo. Kad es biju padsmitniece, kustonis mums mājās bija, bet tolaik neviens ģimenē suni neskoloja, nebija ne iespēju, ne laika,” atceras Klaiše.
Kad no vecāku mājām aizgāja savā dzīvē, mammai ar brāli atkal bija suns, bet tas vairs nebija pašas. “Kopā ar vīru atnācām dzīvot uz savu māju, un, kad kaut cik nostabilizējāmies, atkal bija suns – karaliskais pūdelis Seta, kurš diemžēl nodzīvoja tikai pusgadu,” stāsta Astra.
Pirmie treniņi
“Pēc pūdeļa bija melns bezšķirnes vilciņš Bella un tad labradors Holly, kuram jau sāku kaut ko mācīt. 90. gados labradoram nāca treneris, un es sāku šo to saprast. Bija jāmācās ar suni komunicēt, apgūt elementāras paklausības komandas, lai viņš tev neuzkāpj uz galvas. Suņa raksturu pilnībā izmainīt nevar, iespējams tikai kaut ko pieslīpēt, ievirzīt pareizā gultnē. Labradors 2012. gadā aizgāja, un es sāku skatīties pēc jauna suņa. Noteikti zināju, ka man vajag liela auguma suni, bet ne garspalvainu.”
Astra atrada lielo Šveices ganu suņu audzētavu Durbē, un ģimenē ieradās pirmais šīs šķirnes suns – "Karamel Swiss Dream", ģimenē saukta par Karo. Tad arī Astra pamazām sāka pievērsties kanisterapijai, pateicoties trenerei Kristīnei Balcerei. Karo bija ļoti nosvērta un mierīga, ļoti labi strādāja ar bērniem, abas nokārtoja kanisterapijas eksāmenus Latvijā un Lietuvā gan pēc Krievijas, gan Slovākijas prasībām.
Beidzot tāds suns kā es pati
Kad 2021. gadā Karo aizgāja, ģimenē ienāca Nira vai precīzāk – "Gross Art Nirvana", arī lielais Šveices ganu suns. “Nirai būs trīs gadi, ir ļoti temperamentīga meitene. Es smejos, man beidzot ir tāds pat suns, kāda esmu es pati. Taču, kad ir jāstrādā, nekādas muļķības nenotiek,” uzsver saimniece.
Ar Niru ir nokārtots pirmais kanisterapijas eksāmens. Regulāri tiek papildinātas zināšanas dažādos kinoloģijas kursos attālināti gan Vācijā, gan Lielbritānijā, gan ASV. Astra arī pabeigusi divu līmeņu apmācību pie Norvēģijas speciālistiem. Viņa piedalās arī suņu izstādēs, Nira ieguvusi Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Baltijas čempionu titulus, pietrūkst tikai vēl viena sertifikāta, lai iegūtu starptautiska čempiona titulu.
Dodas radīt prieku
“Kanisterapijā ar Niru darbojamies kopā ar citiem kolēģiem un suņiem terapeitiem biedrībā "CANIS GROUP Liepaja". Latvijā vispār tādas profesijas kā kanisterapeits nav, es esmu kanisterapijas asistente. Noteiktu slimības diagnozi pareizi ārstēt nespēju, nav tādu zināšanu un izglītības, mēs neko citu nevaram, tikai bērniem un senioriem radīt prieku,” skaidro Astra.
Liepājnieku kanisterapijā sapulcējies jauks, mazs bariņš – sešas enerģiskas un darbīgas sievietes. “Cenšamies vienreiz nedēļā noorganizēt treniņu. Tas kopumā ir liels darbs, ne tikai tādēļ, lai no dzīvnieka kaut ko dabūtu laukā. Tā arī visu laiku ir kustība, jo suņi zina savu ritmu. Šīs dzīvās būtnes ir tāds liels mīļums,” pasmaida Astra.
Viņas darbojas ar īpašajiem bērniem, ir gājušas uz Liepājas sociālās aprūpes centru "Rūre". Bērniem ir darbošanās, prieks – uzsiet sunim šalli, izpušķot siksnu, lai pirksti strādā, pamētāt bumbu un citas nodarbes. “Vienmēr izdomājam kaut ko jaunu, jautrībai, izklaidei, bērnam gaišam prātam – lai nedaudz atiet no ikdienas. Mammas teikušas, ka bērni pie suņiem nāk ar sajūsmu,” priecājas Niras saimniece.
Notiek liela jautrošanās
Strādāts arī ar ukraiņu bērniem, tikko viņi ieradās Liepājā. “Vienkārši notika rotaļas, lai bērni atslēgtos no piedzīvotajām šausmām. Bērniem ļoti patīk suņi, bet daudziem arī pirmajā nodarbībā bail no dzīvnieka un sēž tikai mammai klēpī, taču otrajā reizē jau sāk staigāt un interesēties par suni. Bieži bērns, kuram visvairāk bail, pēc tam pats pirmais nāk klāt sunim un ļoti ātri sadraudzējas. Dodamies arī pie pieaugušajiem uz dienas centru personām ar garīgās attīstības traucējumiem. Turp braucam regulāri, un notiek liela jautrošanās.” Nira visus apskrien, jūtas kā mājās. “Man patīk radīt prieku, kad otram cilvēkam var darīt labu un palīdzēt,” teic Astra.
Astrai ir arī divi meinkūni, un, lai Nira satiktu ar kaķiem, saimniecei bijis ļoti liels darbs. Kā viņa smej, mierīga līdzāspastāvēšana – lielais pēdējais ieguldījums.
“Es savām kanisterapijas meitenēm kādreiz teicu: kad aiziešu pensijā, man būs suņu viesnīca vai mājās dzīvnieku patversme. Tomēr man vairs tik ļoti negribas darboties, tik lielu atbildību nevēlos,” atzīst Astra.
Lepojas ar grieķu saknēm
Astrai arī ļoti patīk ceļot, kopš 2003. gada paši ar savu auto dodas garos un interesantos braucienos. “Vīrs Māris ir dūšīgs šoferis, 2000 kilometrus var nobraukt vienā laidā. Visus maršrutus es iepriekš saplānoju – Eiropu esam izbraukājuši krustām šķērsām. Man visvairāk patīk Itālija un Grieķija – tāpēc, ka pati esmu puse no grieķa. Mans vectēvs ir Aizputes ebrejs, mācījās par provizoru toreizējā Ļeņingradā. Bija Pirmais pasaules karš, un viņi brauca lejā uz Balkāniem ar sanitārajiem vilcieniem. Tur mana grieķu ome Sofija bija žēlsirdīgā māsa, viņi abi samīlējās un jau kopā atbrauca uz Liepāju. Tās ir manas grieķu saknes,” atklāj Astra.
Itālijā viņai it sevišķi patīk Toskāna. Siltums esot numur viens, bet siers –numur divi. Aprīlī Astra dosies uz Omānu, Arābijas pussalu austrumos, tā arī patīk, esot pavisam citādi, ļoti tīri un mierīgi.
Un vēl bijušajai tiesnesei ļoti patīk adīt, jaunībā uzadījusi visu, ko nevarēja nopirkt veikalā, piemēram, oriģinālus džemperus ar dažādiem uzšūtiem rotājumiem, gribējās tādu, kāda nav nevienam. “Bet tad atvērās humpalu veikali – ko vairs adīsi? Tagad man atkal niez nagi, un šis tas jau uztapis. Daudz lasu grāmatas – krimiķus, biogrāfiskus romānus. Es arī vēl pati cītīgi
1 PSRS 1951. gadā izveidota Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība, tās paspārnē bija liela daļa militāri tehnisko sporta veidu, piemēram, aviosports, izpletņlēkšana, šaušana, lidmašīnu un raķešu modelēšana.
